«Mans tēvs 11 mēnešus slēpās alā…» Muktupāvels atklāj neparastu ģimenes stāstu

Mūziķis Zigfrīds Muktupāvels intervijā ar žurnālu Ievas Stāsti savulaik atklājis, kā viņa tēvam Alfrēdam veiksmīgi izdevies divas reizes izvairīties no iesaukšanas armijā un pat nejauši tikt skolotāja amatā.

Šīs atmiņas Muktupāvelam uzjundījušas kāda cilvēka atsūtīta bilde.   

Kad Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs aizsāka Latvijas simtgadei veltīta Gadsimta albuma veidošanu, par vienu no akcijas vēstnešiem aicināja Zigfrīdu Muktupāvelu un lūdza albumam iedot kādu savas ģimenes fotogrāfiju.

«Manā dzīvē notiek dažādas sakritības, un tā bija arī toreiz,» atceras Zigfrīds. «Tieši tajā dienā, kad mani uzrunāja un lūdza iedot kādu ģimenes fotogrāfiju Gadsimta albumam, man nezināms cilvēks atsūtīja foto, kurā Krimuldas bērnu tuberkulozes sanatorijā baltā virsvalkā pie bērnu gultiņām stāv mans tēvs. Tā fotogrāfija ir ar garu priekšvēstures stāstu. Manu tēvu Alfrēdu Muktupāvelu, Latgales lauku puiku, uz Krimuldu aizveda karš. Līdz tam viņš piedzīvoja laiku, ko tagad savā filmā Pilsēta pie upes rāda Viesturs Kairišs. Tēvs man bija stāstījis par pieredzēto, un tad, kad filmā skatījos kadrus, kā uz nošaušanu dzen ebrejus, es satrūkos, jo tieši tādu to biju iztēlojies no tēva stāstītā. Mani satrieca sakritība, kas bija manā iztēlē un filmas kadros.

Tie bija filmēti Krāslavā, bet mans tēvs tādu skatu bija redzējis Līvānos un teica, ka savā mūžā nekam briesmīgākam nav bijis aculiecinieks.

Tēvs bija dzimis 1923. gadā. Kad sākās karš, viņam bija astoņpadsmit gadi. Ideāls vecums lielgabalu gaļai, kādu krieviem vajadzēja, bet viņu paglāba laimīga sakritība. Tētim bija jaunāka māsiņa, vēl pavisam maziņa. Kamēr vecāki savos darbos, viņš pagalmā ar māsiņu spēlējies, vienā brīdī paņēmis no viņas matu stīpiņu, māsiņu smīdinot, uzlicis sev, un tieši tajā brīdī pa ceļu atkāpusies krievu armija. Viens virsnieks ieskrējis sētā un, ieraugot jaunu puisi, kliedzis, kāpēc viņš nav armijā. Gribējis ņemt līdzi. No mājas izskrējusi mamma, krieviski īsti nemākot, izmisumā mēģinājusi teikt, ka dēls ir slims.

Virsnieks paskatījies – puisis ar stīpiņu matos, jā, nu skaidrs, ka slims…

Tā tēvs tika vaļā no paņemšanas krievu armijā.

Ienāca vācieši, iesauca viņu leģionā, aizsūtīja uz Vaiņodi, kur tika nozīmēts virtuvē par palīgu. Tāpat kā visiem, vācieši arī viņam deva talonus cigaretēm un šņabim. Tēvs nepīpēja un nedzēra, bet talonus paņēma. Pēc pāris nedēļām notēloja, ka piemetušās vēdergraizes, un viņu ielika lazaretē. Dakteris, kas atnāca izmeklēt, protams, saprata, ka puisim nekas nekait, bet tēvs atdevis viņam savus talonus, un dakteris izrakstījis zīmi, ka jauniesauktais leģionārs ir slims un armijai nederīgs. No Kurzemes tēvs kūlies uz mājām. Rīgā pie Operas vācu formā ar Latvijas karoga uzšuvēm, kādas bija leģionāriem, nofotografējies. Par tādas fotogrāfijas eksistenci neviens nezināja, pilnīgi neviens. Tēvs to bija noglabājis skapī, ieliktu starp diviem finiera gabaliem, un mums to parādīja tikai 1996. gadā. Pat māte nebija zinājusi, ka tēvam ir tāda fotogrāfija.

Kad karš beidzās, bijušos leģionārus apcietināja un izsūtīja, bet tēvs šo faktu savā biogrāfijā ļoti rūpīgi slēpa. Krieviem atgriežoties, tēvs zem kūts izraka alu un paslēpās cerībā, ka drīz nāks amerikāņi un angļi, kā ziņoja ārzemju radiostacijas, ko izdevās uztvert, un atbrīvos Latviju. Gaidīdams to brīdi,

tēvs vienpadsmit mēnešus bez saules gaismas nosēdēja tajā alā un gandrīz sapuva.

Vecāki nolēma, ka nav jēgas ilgāk mocīties, beigas tā vai tā. Tēvs izlīda laukā pilnīgi jēls, viņam uz miesas nebija nevienas veselas vietas. Kad aizgāja pieteikties, tēvam izrakstīja apliecību, ka viņš bijis bandīts, bet vispirms tomēr aizsūtīja ārstēties. To špargalku viņš saplēsa un izmeta. Kad Krimuldā viņu izārstēja, sanatorijas galvenais ārsts bija jautājis, par ko viņš strādājis.

Nekādas profesijas tēvam nebija, ātrumā pateica, ka bijis skolotājs. Skolotāju, kā reizi, vajadzēja,

un tēvs visu mūžu nostrādāja Krimuldas bērnu tuberkulozes sanatorijā, kur ārstējās smagi slimi, gultiņās guļoši bērni, par skolotāju. Mācīja pilnīgi visus priekšmetus, arī mūziku. Pats iemācījās spēlēt akordeonu. Visu var iemācīties. Mums ģimenē nevienam nav īpaša muzikāla talanta, bet, ja grib, patiešām visu var iemācīties.

Tētis satika manu mammu, pateicoties savai mazajai māsiņai, kuras matu stīpiņa izglāba viņu no krievu armijas. Tēvamāsa mācījās Rīgā pārtikas rūpniecības tehnikumā, tur satika Virgīniju, Latgales meiteni no Naujenes. Abas kļuva par labām draudzenēm, tika nosūtītas darbā uz Sabili, un brālis, braukdams apciemot savu māsiņu, iepazinās ar viņas draudzeni, apprecējās. Mamma bija deviņus gadus jaunāka par tēti, ieguva vēl vienu profesiju. Izmācījās par medicīnas māsu, visu mūžu nostrādāja šajā profesijā, bet vienmēr mums gatavoja izcili garšīgus konservus. Vēl arvien to dara. Vecāki laulībā nodzīvoja vairāk nekā piecdesmit gadus. No viņiem man nācis viss labais. Tēta diemžēl vairs nav. Ir tikai viņa fotogrāfijas un nu arī Latvijas Gadsimta albumā.»