Rīga +14°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mirdzas Tupiņas dzīvesstāsts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti».
Labākā profesija pasaulē
Mirdza Tupiņa Latvijas Televīzijā nostrādāja 40 gadus, 34 no tiem – Panorāmā. «Kad 1959. gadā beidzu Jelgavas 1. vidusskolu, man bija pilnīgi skaidrs, ka neko citu negribu, kā kļūt par žurnālisti, bet man likās, ka es nekad to nevarēšu, jo šī profesija man likās tik īpaša, tik izredzēta – tik augsta virsotne, kuru man nesasniegt,» atceras Mirdza. «Pret žurnālistiku man bija ļoti liela bijība un ļoti gribējās būt šajā profesijā. Tas bija laiks, kad pēc vidusskolas uzreiz augstskolā neuzņēma, vajadzēja divus gadus kaut kur nostrādāt. Atbraucu uz Rīgu meklēt darbu. Izstaigāju visas tipogrāfijas. Poligrāfija mani neinteresēja, godīgi pateicu, ka par burtlici mācīties negribu, bet man vajadzīga divu gadu darba pieredze. Visur tāpēc atteica, līdz beigās dabūju darbu mazā tipogrāfijā Akas ielā. Mani pieņēma noliktavā par strādnieci. Kad braucu uz Rīgu, mamma teica: «Bērns, es tevi atbalstīšu, kā vien varēšu, bet nekādu padomu nevaru tev iedot. Ar to es tev nevaru palīdzēt.» Rīgā mums nebija neviena rada, pilnīgi nekā.
Man bija pašai jākuļas, un es kūlos.
Kad tagad saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni, domāju – ko gan es tādu dzīvē esmu izdarījusi, lai saņemtu tik ļoti pagodinošu apbalvojumu?! Pat visapslēptākajos sapņos neesmu par to domājusi. Vienmēr apmulsu, ja mani kāds slavēja, pateica kaut ko labu. Man nekad nav gribējies taisīt karjeru.
Tiklīdz tāda iespēja radās, vienmēr to ignorēju un tādam piedāvājumam neatsaucos. Nekad nav bijis vēlēšanās kļūt par nodaļas vadītāju, galveno redaktori, direktori… Galvenais vienmēr bijis mans žurnālistes darbs. Varbūt tā ir pieticība, kas mani visu mūžu vadījusi, bet labākas profesijas par žurnālistiku manā ieskatā nav.»
Tēva padoms
«Kad 1940. gada rudenī piedzimu, Latvija jau bija okupēta. Mans tēvs bija būvuzņēmējs. Jelgavā palikušas divas viņa celtās privātmājas, ko esmu braukusi skatīties kā brīnumu. Kara laikā pilsētu nopostīja, daudzas tēva celtās mājas sagrāva. Atceros to drausmīgo troksni, kad 1944. gadā Jelgavu bumboja un pilsēta dega. Tikai uz to brīdi izbraucām ārpusē un apmetāmies mežā. Māsiņa bija pavisam maziņa, tikko dzimusi. Man ir palicis maz atmiņu par to laiku, un arī mamma neko daudz nestāstīja. Tēvs tūlīt pēc kara nomira, viņam bija slima sirds, tāpēc ne krievi, ne vācieši karā nepaņēma.
Mammai bija divdesmit deviņi gadi, kad palika viena ar diviem maziem bērniem.
Man bija pieci gadi, māsiņai – divi, un mammai dzīve bija jāsāk no pilnīgi nekā. Tēvs līdz tam uzturēja ģimeni. Kad viņš gulēja slimnīcā un mamma pie viņa aizgāja, tēvs bija novilcis no pirksta gredzenu, kas viņam bija, arī laulības gredzenu, atdeva mammai un teica, lai mājās paņem viņa pulksteni un fotoaparātu, to visu pārdod un nopērk govi. Tas bija ļoti gudrs padoms. Mamma nopirka Blāzmu, vecu desmit teļu māti, kas deva pāris litrus piena, bet mums bija iztikšana. Naudu par pārdotajām lietām mēs būtu ātri apēduši, un nekā mums nebūtu. Pavasarī mamma iekopa dārzu. Sastādīja kartupeļus, sasēja burkānus un bietes. Rāvās ar darbiem, viņai bija spēks, enerģija, uzņēmība un dūša.
Mēs dzīvojām pieticīgi, bet varu mammai pateikt milzīgu paldies par to, kā viņa prata izdzīvot un dzīvot tā, ka mums visa pietika. Man bija kādi astoņi gadi, kad pie mums ienāca kaimiņiene un klusiņām prasīja mammai, vai nevar iedot kaut ko ēdamu, jo viņai nav, ar ko pabarot bērnus. Pie virtuves mums bija pieliekamais kambarītis, kur stāvēja produkti, un mamma nogrieza lielu gabalu žāvētas gaļas. Kaimiņienei arī bija divi bērni, un viņai bija vīrs.
Mana mamma ar diviem bērniem bija viena, bet nekad nebija tā, lai mums nebūtu nekā, ko ēst.»
Vienmēr piedomā, ko dari!
«Mamma otrreiz neapprecējās, par ko arī viņai paldies. Svešs vīrietis mājās, kur aug divas meitenes, nav nekas labs. Cilvēks, kas man no bērnības uz visu mūžu palicis atmiņā, ir veca tante – Zvejniekkundze. Viņa dzīvoja mums kaimiņos un vienmēr mani paturēja acīs. Mēs kopā ganījām savas govis, un viņa ar mani runājās.
«Mirdza, kad izaugsi liela, nekad nejauc otra cilvēka dzīvi! Tas būs liels nesmukums, ja iejauksies citā ģimenē!
Tava ģimene arī tad nebūs stabila un tev nebūs laimes dzīvē.» Es biju bērns un nesapratu, ko tas nozīmē, bet tie vārdi man iekrita prātā. Citā reizē viņa man teica: «Meitiņ, vienmēr apdomā, ko dari! Ja izdarīsi kādas nesmukas lietas, nekad no tā nesmukuma netiksi vaļā. To negodu nenomazgāsi, un tas tev vienmēr paliks.»
Mamma daudz ko man teica, deva padomus, ko es aizmirsu, bet Zvejniekkundzi, vecu sieviņu ar brillīti, kalsnu sejiņu, līdz šim laikam atceros, un tie viņas vārdi manī palikuši kā iekalti. Kad gadījās kāda kļūmīga situācija un vajadzēja aptvert, ko iesākt, Zvejniekkundzes balss man vienmēr skanēja ausīs. Kad dzīve iet uz otru pusi un izvērtē, ko esi dzīvē darījis vai nedarījis, esmu domājusi, kas uz manu gājumu atstājis lielāko iespaidu, un jāatzīst – tā bijusi pilnīgi sveša tante! Vai tas bija tāds brīdis, kad man vajadzēja tos vārdus dzirdēt un uzklausīt, lai vēlāk par tiem domātu un tos saprastu, bet tie tantes vārdi mani visu dzīvi pavadīja ceļā.»
Malkas zāģis un balta sarma
«Par tēvu man nav gandrīz nekādu atmiņu. Kad viņš nomira, mani paņēma līdzi atvadīties. Māsiņa bija pārāk maza, viņu neņēma. Atvadīšanās notika slimnīcas morgā. Ceremonija bija ļoti pieticīga, tikai mācītāja atvadvārdi, nekādas mūzikas. Laukā bija ziema, auksta decembra diena, un ārā slimnīcas sētā ar elektrisko zāģi zāģēja malku. Mūzikas vietā visu laiku skanēja zāģis, un tā griezīgā skaņa manī palika. Biju jau liela meitene, bet vienmēr, ejot garām slimnīcai, man domās uzreiz uzplaiksnīja atmiņas. Nevis par tēvu, bet tā drausmīgā sajūta, ka ar skaņu, kādā gaudoja zāģis, viņš tika pavadīts mūžībā. Arī vēlāk vienmēr, kad kaut kur izdzirdu elektriskā malkas zāģa skaņu, sajūtās atcerējos kaut ko sliktu. Tēvs ir apglabāts Miera kapos, Jelgavā ir vēl otri – Baložu kapi, kuros apglabāta Nora Bumbiere, un saistībā ar viņas bērēm man arī ir atmiņas.
Kad Noriņa nomira, Panorāmā gatavoju sižetu. Viņa nomira janvārī, un bēru dienā mēs ar operatoru aizbraucām uz Baložu kapiem filmēt. Skats, ko ieraudzījām, man palicis neaizmirstams. Visa kapsēta bija vienā sarmā. Nekad vairs – ne pirms, ne pēc tam es neesmu redzējusi skaistāku skatu.
Kapsētā iegājām kā baltā pilī. Visapkārt viens milzīgs, ārkārtīgi skaists baltums un cilvēku jūra.
Prātā man bija vārdi, ko rakstīšu, izdomāju, kādu melodiju no Noras dziedātas dziesmas uzlikšu tekstam un skaistajiem kadriem. Es biju pilna ar emocijām. Aizbraucu studijā, gāju montēt materiālu, mani noķēra atbildīgais redaktors un pateica, lai sižetu garāku par vienu minūti nemontēju, jo ir ļoti daudz svarīgu materiālu, un Norai vairāk laika nevar iedot. Mans sižets Panorāmā bija pēdējais, un sapratu – ja būs garāks par minūti, tas neies vispār. Ne jau kolēģis sliktu man gribēja, ne viņam kāda nepatika pret mani vai Noru, bet tovakar tiešām bija sanācis ļoti daudz sižetu, kas jāparāda. Droši vien bija materiāli par partiju un valdību, kas tolaik bija vissvarīgākie. Montēju, metu laukā kadrus, nesapratu, kā noīsināt tekstu, kas man emocionāli uzrakstīts. Montāžas režisoram teicu, ka nolasīšu visu un, cik pagūs minūtē ielikt, tik liksim. Viņš gribēja, lai pēc kāda teikuma iepauzēju, bet es varēju pateikt tikai septiņus teikumus. Kāda vēl pauze?! Par sabojāto Noras sižetu man sāpēja sirds.»
Gribējies palikt aiz kadra
«Darbam Televīzijā mani pierunāja. Pati nekad nebūtu uzdrošinājusies tur iet un meklēt darbu. Studiju laikā apprecējos ar savu klasesbiedru Kārli Tupiņu. Skolas laikā nekādas draudzības mums nebija, bet tad, kad atkal satikāmies, mums bija daudz kopīgu interešu. Viņš arī rāvās uz Rīgu, iestājās Konservatorijā, studēja Teātra fakultātē režiju, viņu pieņēma Televīzijā par režisora palīgu. Pēc diviem gadiem Kārli aicināja par māksliniecisko vadītāju pilsētas kultūras namā, un visu mūžu tas bija viņa lauciņš, bet viņš mani aizveda uz Televīziju. Ārštatā rakstīju scenārijus un veidoju raidījumus bērniem. 1969. gadā mani pieņēma Bērnu redakcijā štatā. Man patika process – meklēt, lasīt, izzināt, izdomāt tekstu. Reiz izlasīju kāda franču filozofa vārdus: «Glāsti teikumu, kamēr tas sāk smaidīt.» Un to es visu dzīvi esmu darījusi. Kad raidījums gatavs, man negribas to skatīties.
Galvenais bijis meklējumu ceļš, kas žurnālistikā vienmēr man bijis svarīgākais.
Tā bijusi mana īstā profesija un Televīzija – mana īstā vieta, kaut gan vienmēr esmu domājusi, ka man kā sievietei ar savu izskatu vieglāk būtu strādāt presē vai radio, kur palieku aiz kadra un neviens neredz manus apaļos vaigus. Vienmēr ir gribējies būt neredzamai, nekad nav paticis iet kadrā, lai gan man nav nekādu problēmu kameras priekšā runāt pie mikrofona. Es to varu. Pirmajos Panorāmas gados gan, kad vajadzēja intervēt lielus priekšniekus, man bija bail viņus uzrunāt, bet operators ar kameru stāv aiz manis un gaida, un man jāiet vien ir. Reiz filmējām sižetu Ministru Padomē. Kamēr gaidām, ka operators pieslēgs gaismu, stāvam ar priekšsēdētāja vietnieku abi blakus, vienā brīdī palaižu skatu uz leju un ieraugu, ka viņam dreb kājas. Nu tā dreb, ka trīc bikšu staras! Tad es sapratu, ka arī tie augstos amatos cilvēki vien ir. Viņi tāpat uztraucas, kā mēs.
Viena no manām tēmām Panorāmā bija komunālās saimniecības jautājumi, bieži tikos ar Rīgas mēru, kurš nu tajā laikā bija, un vislabāko iespaidu man ir atstājis Alfrēds Rubiks. Par viņu kā pilsētas galvu man ir vislabākās atmiņas. Rubiks zināja visu, kas notiek pilsētā, staigāja kājām, aprunājās ar cilvēkiem, uzklausīja viņus, ieviesa Rīgā daudzas ļoti labas lietas. Nebūtu tolaik sabiedrība tik ļoti iestājusies pret metro celtniecību, kas Rubikam bija svarīga, viņš varbūt būtu kļuvis viskvēlākais Latvijas neatkarības atbalstītājs. Tā bija spīts, kas viņu nostādīja pretējā pusē. Tikai spīts.
Man ir utopisks sapnis, ko esmu teikusi arī saviem panorāmiešiem.
Mēs ļoti daudz kritizējam cilvēkus, kas ir amatos, bet vai nevarētu vienu dienu veltīt tikai labo darbu uzteikšanai.
Ja arī kāda politiskā pārliecība un rīcība mums nepatīk, tomēr uzteicam to labo, ko viņš izdarījis pilsētai, Latvijai. Cilvēkam tas dotu gandarījumu un stimulu darīt vēl kaut ko labu. Šajā ziņā esam neobjektīvi, un tas man nepatīk. Nekad nav tā, ka, amatā būdams, cilvēks dara tikai sliktu. Mēs neprotam pateikt paldies, bet naids neko labu nedod.»
Kad jūs domājat nolikt ķelli?
«Panorāmā man bija gan emocionālas, gan nozīmīgas tēmas. Arī mežsaimniecība un dabas aizsardzība. Ja stāsts ir par kaut ko skaistu vai aizkustinošu, pirmajā rāvienā man vienmēr vajag norakstīt no sevis nost emocijas. Tad to pirmo tekstu saplēšu un rakstu jaunu, jo saprotu, ka emocijas, ar kādām atbraucu no puķu izstādes vai zooloģiskā dārza, nekam neder. Man patika rakstīt par dzīvniekiem, un man ir brīnišķīgs stāsts par kazu Tilli.
Aizbraucu vēl pavisam nesen uz Bērzauni pie vecas saimnieces, kurai bija skaista, īsta Latvijas šķirnes kaza, un viņa ar savu Tilli staigāja kā ar sunīti. Abas gāja uz pastu, uz veikalu, un Tille, visur tecēdama saimniecei pakaļ, cēli nesa savus skaistos ragus. Saimniece dārzā audzēja puķes, kas kazai vislabāk patika – tādā nozīmē, ka garšoja. Tillei piemita milzīgs pašlepnums, un kāds stāsts par viņu bija ļoti aizkustinošs. Kad saimniecei pajautāju, cik Tillei bijuši kazlēni, viņa skumji nopūtās. Tille vesta pie visiem Bērzaunes āžiem, bet neviens viņai nav paticis, un viņas Tillei lemts līdz mūža galam palikt vecmeitai bez bērniem. Viņai bija draudzene – stirna, kas no meža nāca pie Tilles ciemos uz ganībām. Kad rakstīju tekstu, pati gandrīz uz vienas kājas lēcu. Tādos sižetos teikumi man vienmēr ir smaidījuši.
Pašai par sevi arī reizēm bijis jāsmejas. Reiz aizbraucu uz Tadenavu filmēt Dzejas dienas. Tur bija arī partijas Centrālkomitejas pārstāvji, un es sarunāju ar viņiem aizsūtīt uzfilmēto materiālu, jo paši palikām vēl uz vienu dienu gatavot citus materiālus. Visur, kur notika Dzejas dienas, bija sirsnīga uzņemšana, cienasti, tika ieliets arī kaut kas stiprāks. Galvā man iesita vieglu reiboni, un cilvēks, ar kuru man jāsūta prom materiāls, vienā brīdī saka, ka pēc pusstundas viņi brauc prom. Man ātrumā jāuzraksta teksts. Apsēžos Tadenavā uz soliņa, skatos uz ābelēm dārzā, krīt āboli, vējā lido lapas, un es saceru Dzejas dienu sižeta tekstu. Uztraukums milzīgs, jo cilvēks jau gaida. Pašai pēc tam prāts nemierīgs, ko esmu aizsūtījusi. Otrā dienā, tiklīdz aizbraucam mājās, ieskrienu Panorāmas dežūristabā un prasu Imantam Bebrim, kas bija atbildīgais redaktors, kur ir mans teksts. Saku, ka, pirms atdot diktoram, tas ir jāizlabo. «Ko tu gribi labot?» Imants nesaprot. Stāstu, ka biju tikko pacienāta, kad rakstīju, un man ir lielas šaubas par to, ko esmu sarakstījusi.
«Ja tev tā tie teksti top, tad tikai dzer!» Imants nosmējās, un to viņa teicienu vēl šodien atceros.
Vienmēr esmu pārdzīvojusi par lauciniekiem. Kad braucu filmēt uz laukiem, nerāvu traktoristu, kombainieri vai slaucēju uzreiz pie mikrofona. Panorāmu veido sižeti, kuros ir ļoti dažādu profesiju cilvēki. Tur ir slavenības, skatuves mākslinieki, visi skaisti un sapucēti, un kāpēc tas vienkāršais lauku cilvēks lai izskatītos sliktāk par citiem? Viņš ir darba apģērbā, karstumā sasvīdušu kreklu, jo strādājis, un tas, kā viņš izskatās, tajā vidē un situācijā ir normāli, bet nevaru pieļaut, lai cilvēkam, skatoties vakarā Panorāmu, rastos mazvērtības komplekss un kauns par to, kā viņš izskatās. Pirms filmēšanas esmu teikusi, lai cilvēks sasukā matus, aiztaisa kreklam pogu. Bijušas situācijas, kad kādam nav zoba, un esmu likusi operatoram filmēt tā, lai tas nav redzams. Tas ir mans princips – cilvēku nepazemot un nelikt viņam justies sliktākam par citiem.
Panorāmas jubilejā Jānis Geste man pajautāja, vai atceros kuriozu, ko es reiz intervijā kādam pajautājusi. Nevarēju atcerēties, tad Jānis pateica, un tad nu to tagad uzzināja visa Latvija. Kad sāka celt Melngalvju namu, gatavoju sižetu un runāju ar celtniekiem. Vienam rokā bija ķelle, jo tikko bija iemūrēta kapsula ar veltījumu nākamajām paaudzēm,
un es viņam pajautāju: «Kad jūs domājat nolikt ķelli?»
Uzreiz apķēros, kā tas skan, bet pateikts jau bija, un cilvēks arī stāstīja par iecerēm. Ja viņam rokās būtu lāpsta, es jautātu: «Kad jūs domājat nolikt lāpstu?» Sižetā tas mans jautājums, protams, neaizgāja, jo pati materiālu montēju, bet kāds montāžā to dzirdēja, un ar to pietika, lai tas paliktu Panorāmas notikumos, ko atceras un stāsta tālāk.»
Likteņa dāvana – cilvēki
«Panorāmas jubilejā satikāmies daudzi bijušie un sapratām, ka neesam mainījušies. Kādi tolaik bijām, tādi savā garā un būtībā, neskatoties uz gadiem, esam palikuši. Vecumu secība tādā kolektīvā ir svarīga. Mums Panorāmā vienmēr bijuši jaunie, vidējie un vecie. Savā ziņā es biju darbaudzinātāja Gundaram Rēderam. Pirmā filmēšana viņam bija kopā ar mani. Panorāmā bijām kolēģi, tad viņš kļuva par Ziņu dienesta galveno redaktoru, bija arī mans pēdējais priekšnieks Televīzijā.
Patīk Dace Stirāne, Jānis Geste. Priecājos par jaunajiem, par to, kā izaugusi Aija Kinca.
Atnāca jauna, ļoti darbīga, visā ieinteresēta meitene, un tāda arī palikusi, bet izaugusi profesionāli spēcīgi. Panorāma ir ļoti draudzīgs un profesionāls kolektīvs ar ļoti foršiem kolēģiem. Tas ir darbs, kurā neforšs cilvēks nemaz nevar strādāt.
Nevaru nepieminēt televīzijas operatorus. Žurnālists bez operatora televīzijā nav nekas. Viņš ir otrs sižeta autors. Mani operatori bija Māris Jurgensons, Ainis Kupčs, arī Valters Blūms. Kad, atbraucot no filmēšanas, noskatos melno materiālu, nopriecājos, ka operators atradis interesantus kadrus un viens ir īpašs, ko viņš sameklējis tieši man, un tas ir kadrs, kas man rada noskaņojumu un palīdz izveidot visu sižetu.
Man bijuši sižeti kā laimīgi gadījumi. Kādā 18. novembrī jau brīvestības laikos producents izdomāja, ka vajag sižetu no Meža kapiem, kur pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes piemineklis. Aizbraucam – drēgna rudens diena, auksts, lietus kopā ar sniegu, vējš, kapos neviena cilvēka. Aizejam līdz Čakstes piemineklim – neviena. Apejam ar operatoru vienu apli pa kapiem, otru – nekā. Saku – noiesim vēlreiz gar Čaksti! Jā, viens pāris tur līkņā. Izrādās, Čakstes mazbērni – Aija Čakste, kas atbraukusi no Zviedrijas, un Andris Čakste tepat no Latvijas. Māsīca un brālēns Latvijas gadadienā atnākuši apciemot vectēvu. Kas tā bija par veiksmi! Mums bija brīnišķīga saruna. Otrā dienā Aija Čakste man piezvanīja, lai pateiktu paldies par sižetu. Gribēja satikties. Kādus desmit gadus ikreiz, kad viņa iebrauca no Zviedrijas, tūlīt man zvanīja. Tā satikšanās pie Čakstes pieminekļa un tālākais turpinājums man bija liela likteņa dāvana.»
Dievs ir sargājis
«Tā īsti tikai tagad saprotu, ka, agri zaudējot tēvu, man visu dzīvi tēva vietā bija Dievs. Kad cilvēki stāsta, ka viņi tic kaut kam augstākam, bet nezina kam, tas mani smīdina.
Ja netici, tad netici nekam! Ja tici, tad zini, ka to augstāko sauc Dievs!
Esmu daudz domājusi par to, kādu mantojumu atstājam saviem bērniem un mazbērniem, un nevis mantas, bet goda nozīmē. Kādreiz, ja cilvēks teica godavārdu, tam bija svars, un negods bija to lauzt. Tādam cilvēkam vairs neticēja. Vīrs un vārds bija kā ar zīmogu apštempelēts. Tagad tādi jēdzieni vairs nepastāv, un cilvēki nepadomā, ka viņu sastrādātais paliks bērniem un mazbērniem. Vai viņiem tas nenāks atpakaļ? Mēs nezinām, kā liktenis ar to mantojumu spēlējas. Dieva baušļi ir pirmais ceļa rādītājs, lai cilvēks labi nodzīvotu dzīvi un atstātu stipru mantojumu saviem pēcnācējiem. Lai atstātu dzimtas godu.
Un vēl mana pārliecība – viegli nākušam nav vērtības. Cik nav dzirdēts, ka cilvēks vinnējis lielu laimestu, bet tas izkusis kā sviests uz karstas pannas un laimi nav nesis. Kas viegli nācis, viegli arī aiziet. Tikai tam ir īpaša svētība, ko pats ar godīgu darbu esi sastrādājis.
Dievs mani ir sargājis ļoti smagos dzīves brīžos. Mans dēls pēc vidusskolas iestājās Politehniskajā institūtā, un viņu pēkšņi paņēma armijā, lai gan augstskolu studentiem dienēt nebija jāiet. Tas bija laiks, kad padomju armija atradās Afganistānā, un nebija lielāku šausmu, kā tur nonākt.
Dēlu nosūtīja uz Afganistānu. Tie divi gadi, kad viņš tur bija, mums ar vīru paņēma pusi mūža.
Tas bija drausmīgs laiks. Daudzi puiši mājās atgriezās cinka zārkā. Taisot vaļā pastkastīti, mums sirds drebēja – būs vēstule no Ulda vai nebūs. Domāju, ka tie divi šausmu pilnie gadi bija iemesls, kāpēc vīrs vēlāk saslima un 67 gadu vecumā mira ar vēzi.
Esmu pateicīga Dievam, ka dēls palika dzīvs. Tas, kas tajā laikā notika ar viņu, ar mani un mūsu ģimeni, apstiprināja man Dieva esamību. Dievs sargāja Uldi, un tad, kad pārnāca, savos divdesmit gados meklēja Dievu, gāja baznīcā. Manī ticība Dievam ir dziļa. Bez tās es nebūtu neko izdarījusi. Bez tās es nebūtu izdzīvojusi.»
