Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
«Tāda ātra, strauja, negaidīta aiziešana kā maniem vecākiem ir Dieva žēlastība, –
viņus burtiski uzrāva augšā, un viņi aizlidoja zvaigznēs.
Bet palicējiem ir ļoti grūti,» atceroties traģisko nakti, kad zaudēja savus pašus tuvākos cilvēkus, intervijā žurnālam Ieva saka Kārina Pētersone. Šovasar mūžībā devās viņas vīrs Raimonds Auškāps, viņš nomira slimnīcā. Kārina paguva atvadīties. Tonakt pirms 26 gadiem viņai tādas iespējas nebija. Viņas vecāki aizgāja bojā autoavārijā Dobeles pusē. Pāris brauca mājs no latviešu teātra tēva Alunāna jubilejas pasākuma. Dailes teātra režisora un tautā mīlētā dramaturga Pētera Pētersona vadītais žigulis krustojumā sadūrās ar kravas automašīnu. Trieciens bija tik spēcīgs, ka Eleonoras dzīvība izdzisa uzrez, bet režisors nomira Dobeles slimnīcā. Kāpēc Pētersons tonakt neapstājās pie STOP zīmes, joprojām nav skaidrs.
«Vecāki vēl bija dzīves zenītā – tēvam tikko Nacionālajā teātrī bija lugas pirmizrāde, viņš skaisti nosvinēja 75 gadu jubileju Latviešu biedrībā, mammai bija tikai 73 gadi, viņa tikko bija savedusi kārtībā savu veselību un būtu varējusi ilgus gadus dzīvot arī viena, ja tēvam bija jāiet.
Bet viņš viņu paņēma līdzi,» saka Kārina.
Pētersonei vecāku nāves brīdī bija 45 gadi. «Man tas bija šoks, no kura izgāju tikai pēc gadiem. Es arī ilgu laiku nespēju paraudāt, mani izglāba tikai darbs – divas nedēļas pēc vecāku bērēm man bija jākļūst par kultūras ministri. Tikai pēc pusotra gada sapratu, ka
man jāpateicas debesīm, ka viņi varēja aiziet kopā,
jo ne viens, ne otrs īsti nebūtu varējis bez otra iztikt. Bet to saproti tikai ar laiku,» viņa atzīst.
«Jā, tagad, kad tēvu piemin, man tas ir salds gandarījuma brīdis, bet sākumā bija grūti,» neslēpj Kārina. Septiņus gadus gandrīz katru nakti viņa vecākus redzēja sapnī. «Un, kad šie septiņi gadi pagāja, viss norima, un iestājās tāds kā klusums. Viņi bija aizgājuši kaut kur tālāk. Tagad tās ir tikai skaistas atmiņas.»
