Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Ja sieviete ir pašapzinīga, viņa ir skaista, viņai ir ģimene un attiecības, un aiz viņas stāv tēvs. Kā likums! Tēvs, kurš viņu mīl,» savos vērojumos intervijā žurnālam «Ieva» dalījās rakstniece Andra Manfelde. Viņas dzīvē tā neesot bijis.
Andru audzināja mamma, un rakstniecei bija patēvs. «Man bija standarta stāsts. Bija patēvs, nemaz ne tik briesmīgs, bet es viņu bērnībā iztēlojos kā briesmoni.
Viņš mani nesita, tikai ir iekrāmējis ar zābaku.
Bet pietika ar to, ka viņš bija destruktīvs, lamājās, dzēra un mammu sita. Man tas likās tik traģiski!» par savu bērnību stāsta Manfelde.
Par savu tēvu bērnībā viņa nav zinājusi neko. «Bērnībā mani visvairāk satrauca tas, ka nezinu, kāds viņš ir. Man nebija pat fotogrāfijas, tikai vārds – tāds pats kā man,» saka Andra. Šis jautājums – kāds tad ir viņas tētis, Andras sirdī bija gruzdējis visu laiku.
«Tikai tad, kad atgriezos no Krimuldas, no Krusta skolas rehabilitācijas centra, kur ārstējos no narkotiku atkarības,
uzzināju, kur viņš dzīvo, un braucu meklēt.
Man bija tīri merkantili mērķi. Mammai tajā laikā naudas nebija nemaz, bet es biju iestājusies Lietišķās mākslas vidusskolā, un man nebija, kas palīdz. Es arī gribēju redzēt, kāds viņš ir cilvēks,» atklāta ir rakstniece.
Andra un nu jau pieaugušās Andras satikšanās bijusi ļoti mulsinoša. «Tēvs arī bija apstulbis. Viņš man likās gan ļoti tuvs, jo mēs esam ļoti līdzīgi, gan vienlaikus pilnīgi svešs.
Skaists, pēc tālaika modes – augsta piere, taisns deguns, atglausti mati, pa vidu starp Pāvulu un Uldi Dumpi.
Viņš patika daudzām. Bet tāds klusētājs! Viņš arī nesaprata mākslas pasauli, un ko es tur vispār daru. Bet tēvs palīdzēja mācīties lietišķajos, un tas man dzīvē ļoti noderējis, jo tur iemācīja strādāt,» atzīst viņa.
Tomēr tēva trūkums bija atstājis savas pēdas Andras liktenī. Tas arī traucējis izveidot stabilas, cieņpilnas attiecības. «Esmu trešo reizi precējusies – domā, es to gribēju?
Es gribētu vienu vīru uz visu dzīvi, lai nav šķiršanos un pamešanu. Bet kas vainīgs?
Traumas? Psiholoģiskais analfabētisms? Arī tas, ka nav bijis parauga, nav bijis tēva. Kad nonāku krīzē un dusmojos pati uz sevi, tad vienmēr to atceros,» neslēpj Manfelde.
Sarunu ar Andru lasi žurnālā «Ieva» un digitālajā žurnālā «Santa+»!
