Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Asaras lija bez mitas
«Tas bija 1. jūlijs, kad sajutu spazmveidīgas sāpes labajā sānā,» atceras aktrise Katrīna Blaua, kas filmējusies seriālos Apsūdzēti mīlestībā, No naida līdz mīlestībai un Nelūgtie viesi, kopā ar ģimeni piedalījusies TV raidījumā Šefu gaidījāt?, arī attiecību šovā Mīlas nometne. Sāpes nepārgāja, tām pievienojušās vēl sajūtas, kādas aktrise iepriekš nebija piedzīvojusi.
«Visu dienu jutos kaut kā savādi, galīgi ne savā ādā,» norāda Katrīna. Viņa vērsusies pēc palīdzības pie mediķiem Kuldīgā, kur mitinās kopā ar ģimeni. Katrīna atminas, ka Kuldīgas slimnīcas uzņemšanas nodaļā dīvainās sajūtas tikai pastiprinājušās. «Man riktīgi reiba galva. Sāku raudāt un vairs nespēju apstāties. Jutos emocionāli trausla, šausmīgi sitās sirds. Vienā brīdī man likās, ka vienkārši mirstu. Tā bija bailīga sajūta. Neizskaidrojams ārpus ķermeņa stāvoklis,» atminas Katrīna, kam ārsti iedevuši medikamentus un sūtījuši mājās.
Tā kā dīvainās sajūtas nepazuda, aktrise nākamajā dienā atgriezās slimnīcā. «Jutu, kaut kas tomēr nav riktīgi. To pat tā īsti nevar ietērpt vārdos. Tās ir bailes un satraukums vienlaikus. Atminos, kā izgāju ārā paelpot svaigu gaisu un jutu, ka man pāri sāk velties tik daudz dažādu savādu sajūtu… Man atkal likās, ka mirstu.
Griezās galva, ārprātīgi sitās sirds, un šķita, ka viss ķermenis deg… Bet jau nākamajā mirklī es trīcēju, jo pēkšņi bija ļoti auksti.
Domās jau sāku no visiem atvadīties, likās – tūlīt piedzīvošu infarktu. Tas bija šausmīgi un vārdos neaprakstāmi,» bilst Katrīna.
Ārste, uzklausījusi aktrises piedzīvoto, teikusi: viss norādot uz panikas lēkmi. «Gribēja atkal iedot zāles un sūtīt mājās, taču es pajautāju, vai varu palikt slimnīcā. Bija bail, ka panikas lēkme var atgriezties. Kuldīgā nav neiroloģijas nodaļas, kurā es varētu ilgstoši uzturēties, tādēļ man piedāvāja doties uz Liepājas Piejūras slimnīcu. Tobrīd vēl nezināju, kas tā tāda. Klausījos, ko man stāsta, ka varēšu parunāt ar psihologiem un psihiatriem, doties uz terapijām un vienkārši nedēļu atpūsties no visa…
Un tad es dakterei jautāju: «Bāc, vai tā ir psihene?» Viņa mierīgi atbildēja: «Jā, bet, lūdzu, nebaidieties no nosaukuma!»
Man pār ķermeni pārgāja karstuma vilnis, jo likās – ak vai, esmu dadzīvojusies, ka man ir jābrauc uz psiheni,» atceras aktrise.
Viņa devusies mājās, lai tomēr kravātu somas ceļam uz Liepāju. Sazvanījās ar vecākiem. «Paziņoju mammai un tētim – ir tāda situācija, ka meita dodas uz psihiatrisko klīniku… Un saņēmu tikai atbalstu. Vecāki teica: brauc, tev tas ir vajadzīgs, tev nepieciešama atpūta un miers. Atceros, vēl sarunas beigās, sevi it kā iedvesmojot, vēl nosmēju: nebraucu uz psihiatrisko klīniku, bet gan kā bagātnieki – uz sanatoriju,» teic Katrīna.
Pie gultas nesēja
Tagad, dodoties mājās, viņa droši varot teikt, ka jūtas it kā patiešām būtu pabijusi spa sanatorijā. «Ienākusi slimnīcas teritorijā, uzreiz sajutu neizskaidrojamu mieru. No katras dakterītes un māsiņas, ko satiku, staroja milzīga labestība un siltums,» atminas aktrise, kas klīniku pameta pagājušās nedēļas ceturtdienā. «Tur ir vairākas nodaļas. Ir tā saucamais smagais gals, kur ārstējas cilvēki ar garīgiem traucējumiem, un ir Neiroloģijas nodaļa, kurā uzturējos es. Tur bijām cilvēki, kuriem ir depresija, bipolārie traucējumi, trauksmes un panikas lēkmes…
Gandrīz visi, kurus nodaļā iepazinu, ārstēja trauksmes un panikas lēkmes. Tas tiešām bija kā sanatorijā. No rīta apmeklēju fizioterapiju, ergoterapiju. Vienreiz biju drāmas terapijā, kas man kā aktrisei bija īpaši interesanta. Man bija brīvais režīms, un tas nozīmē, ka pēc terapijām varēju iet ārā un līdz pat astoņiem vakarā darīt, ko sirds kāro. Neviens pie gultas nesēja, baltu kreklu valkāt nelika, mobilo telefonu neatņēma un būrītī neturēja,» smaidot atminas Katrīna. Tur viņa iemācījusies veltīt laiku sev.
«Gāju peldēties jūrā, katru dienu nostaigāju 15–20 kilometrus, lasīju grāmatas, satikos ar cilvēkiem, kuri mani apciemoja.
Patiešām brīnišķīgi pavadīju laiku un iemācījos atnākt atpakaļ pie sevis, ieklausīties savā ķermenī.
Pieņemt, ka tad, ja jūtos nogurusi, ir okej pagulēt diendusiņu. Vai tieši pretēji – ja jūtu, ka ir milzum daudz enerģijas un gribu iziet laukā, es to daru,» norāda Katrīna. Viņai bijušas sarunas ar psihologiem un psihiatriem. «Tās ļoti palīdz sastrukturizēt sevi, dzīvi, vēlmes, vērtības… Labāk saprast, kā būt tālāk. Man bija saruna ar psiholoģi, kura izskaidroja, kas vispār ir panikas lēkmes, ka viss patiesībā ir tikai paša galvā. Uzzināju, kādi ir lēkmju priekšvēstneši, kā tās varu novērst, palīdzot sev. Iemācījos diafragmālo elpošanu, kas labi palīdz gan lēkmes brīdī, gan jau jūtot, ka tā tuvojas,» teic Katrīna.
Bez zālēm neiztikt
Viņa atzīst, ka klīnikā lietojusi medikamentus. «Lai gan cilvēkiem bieži šķiet, ka paši labāk zina, kas vajadzīgs, es šajā reizē uzticējos ārstam. Man izrakstīja antidepresantus. Tādus – pašus vieglākos. Un arī trankvilizatorus,» stāsta aktrise. Pirmajā brīdī ārsta rekomendācijai par trankvilizatoriem Katrīnanegribēja piekrist.
«Tā ir vēl viena liela stigma. Man, izdzirdot vārdu trankvilizators, pirmā asociācija bija – ļoti stipras zāles, kuras es negribu lietot! Bet man bija superīgs ārsts, kurš forši paskaidroja: vārds trankvila esperanto valodā patiesībā nozīmē miers. Viņš man teica: «Paklau, Katrīna, mans uzdevums ir tevi pēc iespējas ātrāk izārstēt. Lai mājās tu dzertu pēc iespējas mazāk medikamentu. Protams, tu vari atteikties, bet tad pastāv iespēja, ka zāles iedarbosies daudz lēnāk, trauksme nepazudīs un visi šie preparāti tev būs jādzer arī mājās,» atceras aktrise.
Viņš pārliecinājis iziet īsu un intensīvu trankvilizatoru kursu slimnīcā.
«Sapratu, ka ikdienā sevi indēju, šad un tad apēdot makdonalda pārtiku un izdzerot kolu, taču baidos lietot zāles, kuras man rekomendē ārsts, lai es salabotu savu mentālo stāvokli. Apjautu, ka man vienkārši vajag ļauties, jo tās patiesībā ir nomierinošas zāles, kuras man pāris reizes iedeva uz nakti, lai varētu labāk gulēt,» – tā Katrīna.
Neiztērēja ne centa
Visvairāk Liepājas Piejūras slimnīcā aktrisei paticis jautājums, ko ārsts bieži uzdevis sarunu noslēgumā: «Vai gribi jau doties mājās?» Katrīna pamest psihiatrisko klīniku varējusi jau pēc pirmajām trīs dienām. «Taču es sapratu, ka vēl negribu, neesmu tam gatava. Es jutu, ka man ir vajadzīga atpūta no visa. Man vajadzēja iepazīt sevi, tādēļ uz ārsta jautājumu vairākkārt atbildēju: «Nē, es vēl gribu te palikt.» Un pretī vienmēr saņēmu: «Tad paliec.»
Arī tad, kad beidzot atbildēju, ka esmu gatava doties mājās, man ārsts pārjautāja: «Vai tiešām?» Klīnikā viss notika, ņemot vērā to, kā pacients jūtas, ko vēlas,» teic aktrise.
Viņa piebilst: «Es tagad nekautrējos atzīt, ka divas nedēļas biju psihiatriskajā klīnikā, jo tas man palīdzēja atrast veidus, kā tikt atpakaļ pie sevis.
Kā izvairīties no panikas lēkmēm. Kopš Liepājas man to vairs nav bijis!» Ar savu stāstu viņa vēlas iedrošināt cilvēkus nenoslēgties un meklēt palīdzību. «No tā nav jākaunas. Ja jūti, ka vajag, piezvani ģimenes ārstam un pasaki, ka gribi ārstēties. Sāc rūpēties ne tikai par fizisko ķermeni, bet arī par dvēseli un savu mentālo stāvokli.
Latvijā joprojām valda neziņa, ko darīt un kur vērsties, ja sākas panikas lēkme. Kad ar lēkmi pirmo reizi aizbraucu uz slimnīcu, pat mediķi nesaprata, kas tas ir, un iedeva nošpu pret vēdersāpēm. Daudzi arī nezina, ka ārstēšanās psihiatriskajā klīnikā ir valsts apmaksāta. Divās nedēļās, ko pavadīju Liepājā, man ne par ko nebija jāmaksā. Un man tas izrādījās efektīvākais veids, kā tikt atpakaļ uz kājām. Ieraudzīt vēlreiz no jauna, ka dzīve ir skaista – tajā ir tik daudz ko baudīt, par ko priecāties,» nosaka Katrīna.
Žurnāla Privātā Dzīve jaunākajā numurā daudz interesantu un pamācošu vēstījumu!
