Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Ar ko tu nodarbojies, pirms kļuvi par krāpnieku?
– No 2005. līdz 2013. gada nogalei īrēju servisa telpas Ikšķilē, Elkšņos, kur laboju automašīnas.
– Tātad godīgi strādāji.
– Jā, bizness bija stabils. Naudas ģimenei pietika gan ēšanai, gan labas dzīves vietas īrei Ogrē. Dzīvojām gana pārticīgi, varējām atļauties ceļot un baudīt dzīvi bez liekām bažām.
– Pelnīji tikai ar remontu?
– Ne tikai. Es, kā daudzi no Elkšņu auto kompleksa, pirku lietotas mašīnas ar defektiem no Holandes, salaboju un pārdevu tālāk. Ar laiku izdevās labi iekrāt, naudas čupiņa mājās auga. Lai iekārtotu personīgu servisu, līdzekļu nepietika, bet iesākto plānoju attīstīt, tāpēc naudu nolēmu ieguldīt dārgākās mašīnās, jo Elkšņos pirku un pārdevu tādus auto, ko pieprasīja vietējā publika, proti, vidējās klases braucamos. Tā nonācu Rumbulā, kur iepazinos ar ukraini, kurš šeit dzīvo. Viņš stāstīja, ka pazīst vietējos tiesu izpildītājus un apdrošinātājus, kuri par labu cenu varot sagādāt mazlietotas dārgā gala mašīnas no izsolēm Latvijā un Vācijā. Sarakstā, ko ukrainis rādīja, ieraudzīju Audi Q7 džipu, kurš tobrīd maksāja 40 000 eiro. Man viņš šo auto piedāvāja par neticamu cenu – 11 000 eiro. Nepazīstamam tipam tādu summu uzticēt negribēju, tāpēc ievācu informāciju par sastapto biznesmeni un noskaidroju, ka viņš Rumbulā strādā jau gadiem un neviens neko sliktu par viņu nesaka. Man pietrūka trīs tūkstošu, kurus aizņēmos no viena drauga ar procentiem. Rumbulā naudu iedevu ukrainim, pretī saņēmu saburzītu parādzīmi un solījumu, ka divu nedēļu laikā mašīna būs klāt. Pēc divām nedēļām auto tiešām bija klāt. Vienīgā nelaime – jāmaina turbīna. Es salaboju autiņu un pārdevu to par 42 000 eiro.
Mani draugi, redzot manu veiksmi, arī izrādīja interesi par iespēju tikt pie neticami lētiem, bet labiem autiņiem. Otrajā reizē ukrainis man it kā no Swedbank līzinga kārtoja Land Cruiser džipu, bet viņa labs draugs tiesu izpildītājs Viltausis maniem draugiem solīja sarūpēt Volvo XC60, Toyota Hilux, Volvo S80 un kaut kādu traktoru. Ieskaitot draugu doto naudu, ukrainim uzticēju 70 000 eiro. Tiesa, naudai, ko paņēmu no draugiem, vēl uzliku savu procentu.
Kamēr gaidīju pievedumu, jau sapņos redzēju, kā būvējas mana māja, kā mūrēju sētu un kā top serviss.
Laime pati lec klēpī. Pagāja divas nedēļas, bet no mašīnām ne miņas. Vēl pēc laika saņēmu ziņu, ka mans pasūtījums iestrēgs. Es, protams, teicu – ja nav mašīnas, lai atdod naudu, bet ukrainis pretī rādīja kaut kādus papīriņus, kas it kā apliecina maksājumus par autiņiem. Svētdienā viens no draugiem piezvanīja un sabļāva klausulē, tāpēc pirmdien vēlreiz devos uz Rumbulu, lai atgūtu naudu. Aizbraucot konstatēju, ka ukraiņa būda ciet. Izrādījās, ka tirgonis devies uz Ukrainu pie radiem un pēc divām nedēļām būs atpakaļ. Viņa tālrunis, protams, bija izslēgts. Tā ukrainis pazuda, bet Viltausis smagi saslima.
– Tātad pirmajā mašīnas pārdošanas reizē viss bija jāizdara tā, lai izskatītos ticami.
– Un turpmāk vari darīt, kā vien gribi. Re, iedod tur sēdošajam pilnīgi jaunu iPhone par trim eiro, un nākamajā reizē viņi būs gatavi piemaksāt, lai dabūtu vēl divus tālruņus.
– Cik liela summa tev bija jāatdod draugiem?
– Aptuveni 68 000 eiro. Laikam vajag aizbraukt uz laukiem un apskatīt asiņainās parādzīmes, kuras toreiz parakstīju.
– Tiešām asiņainas?
– Jā, redzi, man ir pārsista augšlūpa. Jautri gājis.
– Kāds no draugiem kļuva nepacietīgs?
– Protams! Kur iesaistīta nauda, tur draugu nav. Draugi zināja, ka man ir serviss un auto bizness. Viņi pieprasīja, lai naudu atdodu kaut vai pa daļām. Tā arī viss sākās.
– Ar vienu nepareizu soli.
– Sāku domāt, kur un kam atdot. Paralēli tam vajadzēja maksāt par dzīvokli, privāto bērnudārzu, kā arī vēl citi ikdienas izdevumi. Nepagāja necik ilgs laiks, līdz sāku saņemt draudu īsziņas ar tekstiem, ka parādu pārdos tālāk.
– Kas tobrīd notika tavā galvā?
– Es agrāk daudz un bieži nedzēru, bet tas mainījās līdz ar parādiem. Satraukuma dēļ nevarēju ne pagulēt, ne padomāt, ne pastrādāt. Arī ģimenē sākās saasinājumi. Atceros, ka reiz nedēļu no vietas vienkārši dzēru.
Sievu ar bērnu aizsūtīju pie sievasmātes un pats drūmi kodu, kaļot plānus, kā izkulties no sūdiem.
Tad arī dzima ideja par aizņemšanos no viena, lai atdotu citam. Man radās doma, ka aizņemoties izdosies pastiept laiku.
– No kā tu aizņēmies?
– No saviem klientiem. Zināju, kuri ir turīgāki, kuriem ir, ko dot. Tā kā pats uzķēros uz ukraiņa ēsmas, sāku piedāvāt esošas un neesošas mašīnas. Pirmais bija kāds no klientiem, kuram pārdevu Audi. Turklāt es, muļķis, to mašīnu nopirku par augstāku cenu, lai varētu pārdotu lētāk un iegūt uzticību. Otrajā reizē pārdevu viņam neesošu Toyota, iegūstot palielāku summiņu, ko atdevu parādos. Taču līdz ar to mans parādnieku pulks pieauga, un es sāku apmānīt arvien svešākus ļaudis. Viņi brauca uz mājām, zvanīja, sūtīja īsziņas. Tālruni varēju nolikt uz galda un skatīties, kā tas bez mitas zvana.
– Vienlaikus turpināji strādāt īrētajā servisā?
– Jā, bet arvien vairāk cilvēku tur ieradās, lai sūdzētos. Servisa īpašnieks teica: «Klausies, Gint, tu te baigos sūdus taisi, krāp cilvēkus, tāpēc palūgšu tevi samaksāt par īri un mēneša laikā izvākties.» Savu jauno patvērumu atradu Ogrē pie vīra ar iesauku Čornais. Tas jau visu izsaka. Protams, visi apkrāptie nāca mani vajāt tur. Čornajam bija vienalga. Viņš teica: «Galvenais, lai te kaut kas nenodeg un tu īri maksā laikā. Ja tevi nositīs, apraksim tepat aiz stūra.» Mans vajātāju loks bija izaudzis tik liels, ka atdevu naudu tam, kurš stiprāk uzspieda. Bija tādi, kas sēdēja pie dzīvokļa durvīm un, līdz ko iznācu, jautāja man: «Kad naudu atdosi? Tevi tiešām uz mežu vajadzēs vest?»
Vienā no epizodēm uzmetu bijušo izmeklētāju no Ogres. Izmeklētājs ar vēl vienu vīru atbrauca pie manis uz mājām ar ultimātu – vai nu tūdaļ atdodu viņa piecus taukšķus, vai policija saņems iesniegumu. Viņa cilvēks apsēdās man blakus mašīnā un negrasījās ātrāk izkāpt, līdz situācija nebūs atrisināta.
– Tev bija, ko atdot?
– Nē, turklāt man vajadzēja izņemt bērnu no bērnudārza. Atvedu dēlu mājās, sabučoju un teicu, ka man ir jāaizbrauc. Pat nezināju, vai vēl maz redzēšu viņu. Ejot uz mašīnu, man prātā iešāvās doma par vienu biezo no Ikšķiles. Mēs aizbraucām. Kamēr laukā pie mājas gaidīja izsitējs, sēdēju mājā, pļāpāju par dzīvi un strēbu negaršīgu tēju. Pat nezinu, kā spēju būt tik mierīgs. Es tur sēdēju, stāstīju viņam par mašīnām, par izdevīgām cenām, pat lāgā nezinot, vai viņu autiņi vispār interesē. Uzklausījis mani, viņš kļuva domīgs un visbeidzot jautāja, cik naudas vajag. Teicu, ka piečuks būtu minimālais cipars, bet, jo vairāk iedos, jo labāks bizness sanāks.
Viņš man noskaitīja 18 000 eiro skaidrā naudā 500 un 20 eiro banknotēs.
Es atdevu parādu, un mēs vēl aizbraucām uz policiju, kur parāda piedzinēji pārliecinājās, ka nauda nav viltota.
Man palika 13 000 eiro. Tā vietā, lai naudu atdotu cilvēkiem, sapirkos lietotas mašīnas. Domāju, ka izdosies izlīst ar mašīnām, kaut kā izgrozīties. Protams, mašīnas neviens negribēja, visi gribēja naudu, tāpēc mašīnas nogrūdu pārpircējam un zaudēju 500 eiro. Atkal man nebija nekā – ne mašīnas, ne varkas, ne naudas. Turklāt parādu procenti auga. Kamēr shēmoju no jauna, man zvanīja Ikšķiles biezais un interesējas, kad mašīnas būs. Atbildēju, ka mēnesis vēl jāpagaida. Tik ilgi viņš mani lika mierā.
– Joprojām strādāji servisā?
– Nē, sēdēju mašīnā benzīntankā un tālrunī meklēju, ko apčakarēt. Kad beidzās idejas, devos uz kādu uzņēmumu, kurš saistīts ar kravu pārvadājumiem. Es kā cilvēks no malas iegāju un, stādoties priekšā, teicu, ka esmu no Elkšņiem un piedāvāju mašīnas par izdevīgām cenām. Pēc stundas no uzņēmuma iznācu ar 10 000 eiro kabatā.
Sekoja pēdējais vilnis. Bija viens tips, kuram Aizkrauklē piederēja firma. Piedāvāju Toyota Hilux. Viņš man iedeva 7300 eiro. Pēc divām nedēļām jau biju piemirsis par viņu. Nācās teikt, ka mašīna vēl nav, tāpēc viņš atprasīja naudu. Kā jau ierasts, solīju, ka rīt atdošu, un tā dienu no dienas. Visbeidzot biju ticis pie pārsimt eiro, ko norunāju atdot Krasta ielas Makdonaldā. Uzņēmējs iekāpa pie manis mašīnā, bet kopā ar viņu man nezināms čalis, kurš izvilka pistoli un pielika man pie deniņiem, liekot parakstīt parādzīmi, ka nauda jāatdod rītvakar, pretējā gadījumā mani novāks. Ar pistoles rokturi viņš man pārsita lūpu. Tā vietā, lai aizbrauktu uz policiju un to visu izbeigtu, aizbraucu uz Ogres slimnīcu, lai sašūtu lūpu. Uz brīdi šķita, ka viss ir beidzies, šoreiz nevis bijušais izmeklētājs mani nodos policijai, bet gan kaut kāds nepazīstams velns vienkārši nodušīs. Ķeroties pie pēdējā salmiņa, vēlreiz devos uz Ikšķili. Ierados ar stāstu, ka mašīnas ir atnākušas, bet remontam nepietiek naudas, tāpēc vajadzēs vēl naudu, bet uz jautājumu par pārsisto lūpu atbildēju, ka satraumējos hokeja treniņā.
– Izklausās, ka Ikšķiles biezas bijis īsts labsirdis.
– Es tā neteiktu. Toties es atdevu parādu Aizkraukles uzņēmējam. Pēc ne cik ilga laika zvanīja Ikšķiles biezais, jautājot, kā autobizness, piebilstot, ka esot iebraucis Elkšņos, kur viņam teikts, ka esmu padzīts par krāpniecību. Viņš man deva nedēļu laika. Saprotot, ka atkal esmu bezizejas priekšā, izkrāpu no cilvēkiem dažas nelielas summas, kopā salasot pāris tūkstošu. Manā tālrunī parādījās jauns nepazīstams numurs, kurš vairākas reizes neatlaidīgi zvanīja.
Visbeidzot saņēmu MMS ziņu ar bildi, kurā redzama mana sieva un dēls pie mūsu mājām.
– Sveiciens no Ikšķiles biezā?
– Jā, un apjausma, ka vairs nav joki, tāpēc liku sievai ar bērnu uz laiku aizbraukt. Caur vienu paziņu, kurš strādā policijā, sagādāju sev Makarova pistoli. Ar stroķi aiz jostas braucu uz Ikšķili skaidroties.
Dažas dienas vēlāk, braucot pa Rīgu, priekšā izgrieza sarkans Volvo, no kura izsvempās vecis. Pavērsu pret viņu savu plaukšķeni, un viņš ierausās atpakaļ mašīnā. Tā arī tas beidzās. Parāds vairs nav atprasīts, jo, kā vēlāk noskaidroju, naudu, ko izkrāpu, viņš nebija ieguvis legālā veidā, bet gan izkrāpis kaut kādā projektā. Viņš aptina kādu, bet es aptinu viņu. Drīz vien pienāca veļu laiks, un sākās pirmie iesniegumi policijā, mani sauca uz pratināšanām.
– Ko tu policijai stāstīji? Patiesību?
– Sākumā meloju, ka neeksistējošās mašīnas, par kurām prasīju naudu, ir īstas, un, staigājot uz policiju, turpināju apkrāpt cilvēkus. Šķiet, es nedzīvoju realitātē. Adekvāts cilvēks tā nedarītu.
Agrā rīta stundā pirms Ziemassvētkiem, ejot ārā no dzīvokļa, mani aizturēja kriminālpolicija. Mani nepratināja divas dienas, ļāva klusumā pagulēt un padomāt. Pirmo reizi gada laikā sapratu, ka esmu pazaudējis ģimeni, bērnu, draugus, darbu un pat dvēseli. Man ir tikai tas, kas mugurā un smird pēc sviedriem un bomžiem. Arī izmeklētājs jautāja, vai saprotu, ko esmu sastrādājis, jo, kamēr biju aizturēts, cilvēki Ogres policijā stāvējuši rindā, lai rakstītu iesniegumus par mani.
Lietas izmeklēšana notiek pēc faktiem – kam, ko, kāpēc, cikos. Es uz šiem jautājumiem izmeklētājam nespēju atbildēt, jo neatcerējos notikumus, vienīgi faktus par lielām summām. Lai pārbaudītu teikto, mani aizturēja vēl uz divām sutkām. Pēc tam sekoja neskaitāmi drošības līdzekļi. Man piesprieda atzīmēšanos reizi nedēļā policijas pārvaldē. Sapratis, ka Ogrē dzīves nebūs, sameklēju dzīvokli Rīgā ar iespēju deklarēties.
– Tev visās krāpšanas epizodēs bija parādzīmes?
– Dažās nebija. Tie gadījumi ir nepierādāmi. Varu arī neatdot. Tas paliek uz manas sirdsapziņas. Tagad strādāju servisā, kur pelnu ļoti labi, bet tajā pašā laikā dzīvoju no rokas mutē, jo atdodu parādus. Es dzīvoju uz vietas servisā, guļu uz dīvāna telpā, kurā pat logu nav, bet ir miers.
Mans gadījums izmeklēšanas praksē bija pirmais. Tiesībsargājošā sistēma nezināja, ko darīt, no kura gala ķerties man klāt. Viņi nesaprata – kā nauda ir ņemta, kam dota, kam un kāpēc atdota. Nebija loģikas, jo visbiežāk krāpnieks paņem naudu un pazūd vai naudu iztērē.
Manas haotiskās rīcības dēļ bija grūti izsekot naudas ceļiem. Viņi būrās cauri CSDD, VID datubāzei, pētīja, vai esmu strādājis ar PVN shēmām un ofšoriem. Viņi taisīja pieprasījumus Lietuvā, Igaunijā, Krievijā. Pratināja draugus un skatījās n-tos spēļu zāļu ierakstus, kuros es neparādījos.
– Kas notika pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma?
– Viens labs draugs mani sagaidīja, pa kluso savāca no policijas un aizveda no turienes, jo mani jau ar izkaptīm meklēja. Kamēr sēdēju, dzīvokļa durvis bija vairākkārt uzlauztas. Ceļā uz mājām nopirku viskiju un divus vīnus. Sēžot dīvānā, pametu acis pāri istabai. Bērna mantas bija pazudušas. Tātad sieva izvākusies.
– Ko tobrīd juti?
– Izjūtas bija nežēlīgas. Galvā tikai viena doma – kāda jēga vairs dzīvot? Viss ir beidzies, turklāt pilnīgi droši, ka sēdēšu. Policijā teica, ka izmeklēšana vilksies vairāk nekā gadu, ja ne vairāk. Sapratu, ka tik vājš nebūšu, zāles nedzeršu un galu sev nedarīšu. Cīnīšos. Es dzīvoju, strādāju, turpināju dzert, bet vienlaikus prātoju – kas ar mani notiks tālāk.
– Cik pēc tiesas sprieduma tev bija jāatdod parādos?
– 83 000 eiro. Un vēl pāris tūkstošu pēc godaprāta.
– Ja neskaita pārsisto lūpu, esi arī citādā fiziski ietekmēts?
– Diennakti nosēdēju konteinerā. Apkrāptais mani izķēra uz ielas pie veikala. Mēs sarunājām satikties, atdot vismaz daļu no naudas. Kad tikāmies, jau nākamā brīdī man galvā bija maiss, lai neko neredzu. Brauciens nebija ilgs. Pēc tā mani ielika konteinerā, lai padomāju par dzīvi. Es nejutu pārbīli. Jutos kā izslēgts televizors bez pults, kā nevienam nevajadzīgs utilizējams priekšmets.
Esmu vairākkārt piekauts darba vietā un vests uz mežu, kur man iedeva lāpstu, lai roku sev kapiņu.
Kamēr viens no sitējiem aizbrauca nolikt mašīnu kaut kur tālāk, otrs palika pieskatīt. Būdams izmisumā, stāvot jau bedrē, iecirtu ar lāpstu kājā tam, kurš mani pieskatīja, un metos bēgt.
– Par ko domāji, rokot sev bedri?
– Neko. Galva tukša. Domāju vienīgi, kā aizbēgt. Man jau bija vienalga, par kādu cenu tikšu brīvībā. Ja vajadzētu, tobrīd varētu arī nosist. Sākumā bezmērķīgi skrēju, zināju, kurā virzienā aptuveni ir karjers. Gandrīz visu nakti pavadīju, maldoties mežā. Biju tā pārbijies, ka nejutu ne aukstumu, ne realitāti.
– Tavās parādzīmēs vairākkārt figurē skaitlis 3000. Kāpēc tā?
– Jo tā ir summa, kuru no cilvēkiem ir visvieglāk paņemt. Tāpat kā 6000, 7300 un 9000. Ar laiku es jau sapratu, cik daudz cilvēks ir gatavs dot. To var izrēķināt.
– Bija arī tādi, kuriem naudas nebija, bet tavs piedāvājums šķita tik kārdinošs, ka paši aizņēmās?
– Protams, bija gan tādi, kas ņēma kredītu, gan tādi, kas aizņēmās. Un tas ir pats trakākais, ka ņēmu no cilvēkiem beidzamo. Viens no cietušajiem Ziemassvētkos vienkārši grauza rupjmaizīti, jo atdeva man beidzamo, ko Norvēģijā bija sapelnījis. Viņam solīju mašīnu par 9000 eiro. Viņam pašam pie dvēseles palika pavisam neliela summa, lai apdāvinātu divus bērnus, radus un nosvinētu svētkus ar ģimeni.
– Spriedumā bija minēti daži cilvēki, kuri ļāvuši sevi apmuļķot vairākkārt.
– Visvieglāk ir ar tiem, kuri ir alkatīgi. Viņi ir gatavi uz visu banku. Ja vajadzēs, nozāģēs savu mežu, lai iegūtu kāroto Volvo. Pārējie saprot, ka tikai otrajai pelei siers lamatās ir par velti, nevis Lexus.
– Neņemot vērā zaudējumus, kas radušies, saki, kādi ir tavi ieguvumi, pēc šā visa?
– Es esmu izdzīvojis. Un tas vien ir pozitīvi. Man ir abas rokas, kājas un galva, kas strādā. Tagad es māku nopelnīt, lai atdotu. Savā ziņā esmu ieguvis augstāko izglītību. Turklāt esmu sapratis, ka nekad vairs dzīvē neaizņemšos naudu. Aizņemoties mēs paši sev parādam, ka neesam spējīgi nopelnīt.
– Kā tu redzi savu dzīvi pēc tam, kad viss būs aiz muguras, nosacītais sods būs izciests un parādi atmaksāti.
– Dievs dod man vēl būt pie veselā saprāta.
– Bieži atceries to brīdi pirms visiem mēsliem?
– Aizvien retāk. Dīvāns, kopīgi pirktais ledusskapis, bāra lete vai kopīgi ar sievu līmētās tapetes šķiet kā iepriekšējā dzīve, kā filma, ko kaut kad esmu skatījies.
– Ko tev šobrīd vajadzētu, lai justos labi?
– Mieru un miegu. (Domā.) Varbūt pat ne mieru. Drīzāk nemieru, jo apnikums ir tāpēc, ka trauksmainās darbības ir apsīkušas. Pirms tam es katru dienu jutu, ka sūdi briest, un kaut kādā ziņā tas mani motivēja izdzīvot. Tagad apzinos, ka mani negaida nākotne, kurā manus grēkus aizmirsīs.
Intervija publicēta žurnālā Klubs 2019. gada 2. numurā.
