Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Varbūt ne visi Kristianu atpazīst pēc vārda, bet pēc darbiem gan. Foto ar nobrauktiem dzīvniekiem, govs mēle ar pīrsingiem, šausmu ainas grāmatās, gleznās un objektos… Tas viss un vēl daudz vairāk ir par viņu. Kristians, starp citu, uzzīmējis arī skici savam personiskajam kapu piemineklim. Starp citu, viens no iemesliem, kādēļ aicinājām viņu uz sarunu, ir latviskais veļu laiks. Jo Kristians ir izteicies, ka mēs, latvieši, vairāk varētu domāt par savām tradīcijām, nevis, teiksim, Helovīna plastmasas zirnekļiem.
PIETURZĪMES
- Dzimis 1981. gada 25. maijā Rīgā.
- Vectēvs – gleznotājs Jānis Brekte, mamma – gleznotāja Ilona Brekte, dvīņumāsa – gleznotāja Patricija Brekte.
- Mācījies Rīgas 2. vidusskolā, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijā, ieguvis maģistra grādu scenogrāfijā.
- Kopš 2014. gada – asociētais profesors Latvijas Mākslas akadēmijas
- Scenogrāfijas apakšnozarē, Vides mākslas apakšnozares vadītājs.
- Ir neatkarīgais eksperts Valsts kultūrkapitāla fonda Vizuālo mākslu padomē.
- Veidojis scenogrāfiju vairāk nekā desmit Dailes teātra izrādēm un arī citu teātru izrādēm.
- Bijušas vairākas personālizstādes: Beigts nav miris, Uzmācību neirozes un kastrācijas draudi u. c. Piedalījies arī daudzās grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs.
- Kristiana darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, McKee Gallery kolekcijā ASV, daudzās privātās kolekcijās gan Latvijā, gan ārvalstīs.
AGNESE: Tie, kas godā latviešu tradīcijas, saka, ka tagad, rudenī, esot jācienā veļi. Arī tev vienmēr tuva bijusi šī veļu pasaule – miršana, mūžībā aizgājušie. Kāpēc?
KRISTIANS: Mūsdienu cilvēki dzīvo tā, it kā būtu mūžīgi. Vispār neaizdomājas par nāvi. Un arī tad, ja nomirst kāds tuvinieks, uzreiz metas darbos un viņu ātri vien aizmirst, tiek izslēgts sēru posms. Galapunkts jau mums visiem viens, tikai viens to sasniegs ātrāk, cits vēlāk. Tāpēc par to ir svarīgi runāt.
Bet no visa, kas saistīts ar miršanu, cilvēki baidās.
Esmu par šo tēmu ilustrējis bērnu grāmatas, arī vienu Bikibuku – Fricis Bārda, Vakars. Kad šīs grāmatas bija jālasa bērnu žūrijai, kāda sieviete savai meitai to neatļāva darīt, jo viņai šķita, ka ilustrācijas ir par traku. Es gan domāju – tas labi, ka ar bērniem runā par nāvi.
– Kurus mīļos cilvēkus tu veļu laikā piemini?
– Atceros vectēvu. Viņš gan nomira, kad man bija pieci gadi, tāpēc atmiņas ir tikai dažas. Bet man bija ļoti mīļa vecmāmiņa. Cik atceros, viņa visu laiku runāja par miršanu, taču visu laiku kaut ko darīja, kustējās, dzīvoja. Nereti tā runāšana par nāvi notika caur humoru – ko ta’ ņems līdzi… Kad biju mazs, mēs abi izgājām ārā, vērojām pļavā miglu, un viņa teica – veļi nāk. Laikam jau viņas dēļ man arī ir tik tuva daba.
– Tu apzināti mākslā sāki tādu šausmenes cienīgu virzienu?
– Apzināti kaitināt nekad neesmu gribējis. Drīzāk gribēju pārkāpt noteikumus. Piemēram, tēlniecības izstādē atlēju divas bronzas figūras un nokrāsoju ar alkīda krāsu. Man teica – tā ir ņirgāšanās par materiālu, bet es tā nekad neesmu uzskatījis, vienkārši gribēju atklāt, izmēģināt ko jaunu.
Jau studiju laikā lielākoties centos veidot nevis nepareizi, bet citādi, lai man būtu interesanti. Varēju iet uz Vecrīgu dzert vai darīt nezin ko, bet gāju uz darbnīcu, pavadīju tur arī brīvdienas un darīju to, kas man patika un sanāca. Iemācījos arī neklausīties pārmetumos, ko man izteica.
– Piemēram, par beigtajiem dzīvniekiem, kurus fotografēji. Bija cilvēki, kas teica – tu pats tos esot piebeidzis.
– Toreiz Valmieras mākslas plenērā biju paredzējis izveidot objektu saistībā ar Valmieras gaļas kombinātu. Iecerēto objektu – īsti vairs neatceros, kāds tieši gaļas gabals tas bija, – nedabūju, bet ekskursijā gan tiku. Uztvēru to pilnīgi normāli – esmu taču gaļas kombinātā. Man par redzēto nesāp sirds, un es neeju ķēdēties pie gaļas kombināta durvīm. Turklāt es ēdu gaļu, man tā garšo. Man drīzāk ir empātija pret tiem dzīvniekiem, kurus nobrauc uz ceļa. Piemēram, kaķis skrien pāri ceļam, viņam uzbrauc virsū un vienkārši aizbrauc tālāk. Tie, kas mani tādā brīdī redzētu, saprastu – man nav vienalga. Es nevarētu atstāt mirstošu dzīvnieku, piegludinātu pie asfalta. Reiz gan arī mēs ar tēti netīšām nobraucām paprāvu zaķi. Mēs to nodīrājām un apēdām.
Jā, cilvēki ar riebumu skatījās uz manām fotogrāfijām un teica fui. Tās izstādes doma bija par cilvēku liekulību.
Nujā, un pēc izstādes kāds par mani bija uzrakstījis iesniegumu policijā, ka esmu pats sabraucis fotogrāfijās redzamos dzīvniekus.
Man nācās taisnoties. Jā, un tad vēl Biķernieku mežā kāds bija pakāris kaķi, un policija atkal pratināja mani, vai to neesmu izdarījis es. Nē, neesmu. Tādu stāstu ir diezgan daudz. Arī izstādēs jau vairākas reizes bijis tā, kad kaut ko neizliek, nozāģē vai noņem.
– Kad tā parunājamies, tu šķieti tāds gaišs cilvēks. Kā saka – nu pilnīgi normāls džeks. Savukārt tavi darbi liek domāt, ka rītos dzer jaunavu asinis. Tas rada tādu dīvainu kontrastu.
– Dažreiz es patiešām saku, ka dzeru jaunavu asinis. Kaut kur manī jau tā černuha ir, man tā patīk. Arī pasakās man vienmēr paticis ļaunais tēls, kaut vai tas pats velns vai melnais bruņinieks. Un nekas, ka viņš zaudē. Ļaunie tēli vienmēr ir interesantāki – asprātīgi, izdomas bagāti, labi ģērbjas, viņiem parasti ir kādi defekti, kas nostrādā kā efekti. Turklāt viņi bieži saistīti ar mītisko pasauli, kas man patīk. Jā, un viņi stilīgi izskatās! Paskaties kaut vai Zvaigžņu karos – ir tie labie tūdaliņu drēbēs un ir Dārts Veiders un Sids Mols. Viņi ar visu savu ļaunuma planētu ir manējie.
Tāpat, ja salīdzinātu Laimdotu un Spīdolu, tieši Spīdola šķiet tā čika, kas man patiktu labāk. Laimdota ir tāda basic sieviete, parasta. Bet Spīdola ir interesanta – viņai ir raganu sanākšanas, viņa lido uz baļķa, viņai ir tumši mati… Ja vizualizēju šīs divas personības un raksturus, tad ir skaidrs, kuru es koļīšu.
Man arī patīk mitoloģija, kas nākusi no grieķiem, transformējusies un nonākusi pie mums. Plus latviešu ticējumi, burvestības, pierunāšana… Gribot negribot nonāku pie tā, ka tumsas puse man simpatizē vairāk, jo bez ļaunuma nepastāvēs labais. Ja nebūs černuhas, cilvēki iestrēgs mietpilsoniskā domāšanā. Gribu likt viņiem apstāties un padomāt. Caur to melno aizvest pie baltā.
Prātā nāk Francisko Goija – viņš bija galma mākslinieks, gleznoja karali un karalieni, bet zināja arī to, kas notiek uz ielām. Karš, dažādas zvērības, un tas parādījās viņa gravīrās. Tāpat kā mitoloģiskā pasaule ar raganām. Man ir interesanti paskatīties, kā ragana izskatījās Spānijā, un salīdzināt ar to, kāda tā izskatās pie mums. Piemēram, es raganu gribu zīmēt tā, kā to darīju, ilustrējot Frici Bārdu, – plikiem pupiem nesot ūdeni no akas –, un cerēt, ka izdevniecība mani nenocenzēs. Negribu zīmēt klasisko veģmu – veceni ar milzīgu kārpu. Jo mūsu raganas plikas dejo, gatavo savus virumus. Latviskā identitāte ir tā kailā ragana.
– Tev svarīga latviskā identitāte?
– Protams! Neesmu Helovīna noliedzējs, bet kāpēc mums vajadzīgi tie ķirbji un zirnekļi? Kurš runās par mūsu veļu laiku? Mēs varam svinēt Helovīnu, taču, nevis nopērkot plastmasas zirnekli, bet svinot tā, kā ir mūsu tradīcijās.
Aiznes veļiem ēdienu, lai viņi paēd un visu nākamo gadu liek tevi mierā.
Tāpat Ziemassvētkos padejo ar Nāvīti, lai viņa tik drīz neklauvē pie tavām durvīm. Un arī attiecībā uz suvenīriem vajadzētu pievērsties mūsu lietām un tradīcijām. Tad ne tikai saglabāsim tās, bet arī plauks tūrisms – cilvēki gribēs veikt rituālus un ko tik vēl ne.
– Par tevi pašu runājot – tur taču arī reiz esi bijis mazs, mīlīgs puisītis, kurš spēlējas smilškastē.
– Mēs ar māsu negājām bērnudārzā, pavadījām laiku ar vecākiem. Senči diezgan bieži gāja uz viesnīcas Latvija izstāžu zāli, un mēs līdzi. Atceros parketu, kas bišķiņ cilājās, stendus, prožektorus. Īpaši prātā palikuši Ausekļa Baušķenieka darbi, tie uz mani atstāja baigo iespaidu.
Bieži gājām uz teātri. Man patika teātris, bet ienīdu iešanu uz to, jo man vienmēr bija jāvelk mugurā džemperis, kas koda kaklā. Senčiem bija abonements Dailes teātrī, un es nevarēju iedomāties, ka pēc divdesmit gadiem joprojām būšu tur, tikai jau no otras puses – kā scenogrāfs. Daļu dzīves pavadījām Rīgā, otru daļu laukos. Kad man bija četri gadi, nomira vectēvs. Mazliet viņu atceros, arī tos frīkus, kas viņam bija apkārt, raka grāvjus, pīpēja papirosus un ēda zāli.
– Ēda zāli?!
– Nuja, jocīgie kolhoza onkuļi, kuri par šņabi darīja jebko. Opītis arī prata izklaidēties – ja viņi gribēja dzert šņabi, tad iemeta pudeli dīķī. Lai sacenšas, kurš pirmais tiks tai pakaļ. Nevis tā špouk – vaļā un iztriec. Viņam bija vajadzīgs arī šovs. Mums, bērniem, laukos bija forši – daba, blakus mežs, štābiņi, paštaisīti ieroči, šaušana ar loku… Kad mācījos 2. vidusskolā, vēl varēja dabūt karbīdu, no tā taisījām spridzekļus.
Vizuālā kultūra manī daudz ienākusi no grāmatām, bildēm. Vēl man ļoti patika Vēstures un kuģniecības muzejs ar kuģu maketiem, ieročiem, durkļiem un nazīšiem. Iespējams, tas un arī vectēvs neapzinātā līmenī iespaidojis, kā es veidoju savu telpu. Šodien pat – iegāju vienā antikvariātā un atradu koka sievieti ar trīsstūrainām krūtīm, taisniem, mazliet atņirgtiem zobiem, kura kopā ar bērniņu sēž lotosa pozā. Vectēvam jau arī interjerā bija afrikāņu maskas, zvani, koka galvas, omārs, Austrumu naži… Artefakti, kas ir ap tevi, arī tevi izglīto.
Laukos varēju darīt, ko gribu, vienīgi uz pusdienām gan bija jāpārrodas. Uz tām vai nu sencis, vai mamma – cilvēki, kas nekad nav mācījušies mūziku, – sauca mūs ar vecu pionieru tauri (smejas).
– Vai tiesa, ka tev patīk ložņāt pa vecām mājām?
– Jā, jau pirms kāda laika esmu uzsācis tādas kā ekspedīcijas rudeņos un agros pavasaros pa pamestiem objektiem. Pamestajās mājās nekad nelienu pārgalvīgi. Izpētu, vai viss ir droši, vai kaut kas neuzkritīs uz galvas. Visiem ir jābaidās. Ja tu ne no kā nebaidies, tas ir daudz bīstamāk.
Pamestā māja ir baisa arī tāpēc, ka tā ir zudusī dzīve. Cilvēki daudz ko pametuši, kā bijis. Skolas liecības, žurnāli, fotogrāfijas… Nekad nelaužos aizslēgtās durvīs, eju tikai tajās mājās, kur durvis atvērtas. Tā ir baigā sajūta – ieiet mājā, kurā apstājies laiks. Skaties: o, te bijusi bērnistaba, pie sienām vēl palikuši plakāti ar grupu attēliem, bet plauktā mētājas Labas vai Manas. Bet pagājušajā pavasarī kādā mājā uzkāpu bēniņstāvā un ieraudzīju kādas durvis. Aiz tām bija istaba – melna, izdegusi.
Īsti pat negribas salīdzināt ar šausmu filmu, jo izskatījās vēl trakāk – tā, ka tur varētu dzīvot nelabais.
Mājās meklēju vecas fotogrāfijas. Strādāju pie sērijas Svešā seja, un šīs sērijas ietvaros zīmēju pāri šīm fočenēm. Izvēlos tikai tās bildes, kas mani interesē kompozicionāli, kas ar mani runā. Esmu atradis arī bildes no bērēm. Visi bērinieki sastājušies un bēdīgām sejām pozē pie mājas, bet, ieskatoties logā, redzams puisītis, kurš smaida… Uztveru to tā – ar savu vandīšanos it kā noslēdzu mājas dzīvi. Bet fotogrāfijām dodu otro dzīvi.
– Pēc izstādes Arsenāls tev pārmeta, ka esi izķēpājis cilvēku sejas, visus padarījis par skeletiem.
– Esmu saķēpājis arī savas ģimenes bildes, kuras mani interesējušas pavisam citā kontekstā nekā vienkārši ģimenes vēsture. Bildēs meklēju stāstu. Manas vecmammas vīrs, mans vecaistēvs, savulaik bija izlūkdienestā un krita. Viņam tika piešķirts Lāčplēša ordenis. Vecmammai bija saimniecība, tāpēc vajadzēja veci. Viņa apprecējās vēlreiz – kas to zina, mīlestības vai vajadzības dēļ.
Un viņas vīrs sagraizījis visas bildes, kur bijis redzams mans vectētiņš… Kādam kretīnam jābūt, ja viņu traucē cilvēks, kas jau sen miris! No otras puses – man patīk tā drāma. Esmu atradis arī bildes, kur redzamas trīs sievietes, un vienai no viņām izskrāpēta seja. No vienas puses, žēl, no otras – tieši tā veidojas stāsti, vēsture.
– Kad ieguglē tavu vārdu, parādās arī tava vectēva, mammas vārds. Tikai tavs tēvs ir tāds pelēkais zirdziņš.
– Ja runa ir par redzamajiem radiniekiem, tad nezinu, vai tā ir priekšrocība vai trūkums. Ir cilvēki, kas teikuši: o, tev tāds slavens opītis!
Un ir tādi, kas sacījuši: ja viņš redzētu, ko tu dari, viņš kapā grieztos. Ne sūda viņš negrieztos. Domāju, mums tieši būtu abiem, par ko parunāt.
Viņš gleznoja akvarelī, un es arī. Tikai es akvarelī gleznoju cietāk – neplūdinu krāsas vai pat varu ievilkt vienkārši līniju, kā to parasti nedara. Bet, nevaru noliegt, kaut kas no vectēva manī ir iedzimis. Jautājums, vai tu to kop, attīsti. Es noteikti varētu vēl vairāk izkopt gleznošanu akvarelī, bet es negribu taisīt akvareļa tehnikā veidoto Rīgas Madonnas vēl vienu variantu. Ja es paliktu pie vienas tehnikas, būtu garlaicīgs un īgns tips. Pamainot tehnikas, nākas apgūt ko jaunu, un tas ir forši.
Mamma izvēlējusies dzīvi laukos. Viņa vasarās glezno puķes, puķes, puķes. Labi, kad abas ar māsu aizbrauc ceļojumos, uzglezno arī Sēnu, Parīzi, bet pārsvarā tomēr puķes. Tāpēc mēdzu viņu pakaitināt, teikdams, ka varbūt vajadzētu uzgleznot kaut ko citu. Bet tas noteikti nav pārmetums.
Ja runa ir par tēvu – viņš ir lietuvietis. Nezinu, kā notika tā sarunāšana, ka man būs mammas, nevis viņa uzvārds. Droši vien tika apelēts pie tā, ka tā būs mākslinieku dzimtas turpināšana. Ja tā nebūtu, es būtu Kristians Namajuns. Katrā ziņā es nekaunētos arī no lietuviešu uzvārda. Tētis savā dzīvē darījis visu ko, piemēram, bijis taksists un pārzina Rīgu kā savus piecus pirkstus.
Man ir forši vecāki, bet ir lietas, kas man viņos nepatīk, piemēram, tāds mietpilsonisks konservatīvisms. Tāds parādās tad, ja neseko līdzi tam, kas notiek pasaulē. Man savukārt patīk atklāt lietas, ko nezinu. Noteikti tas saistīts ar to, ka esmu Dvīnis, gaisa zīme. Starp citu, esmu sācis pievērst uzmanību astroloģijai. Nevis horoskopam, bet mazliet nopietnākai astroloģijai. Jo šķita interesanti, ka dažas situācijas visu laiku atkārtojas. Tas ir gan izglītojoši, gan izklaidējoši. Par sevi uzzināju, ka būvēju sienas, tāpēc citiem grūti nokļūt pie manis. Varu būt arī kretīns. Taču kaut kā ar to sadzīvoju. Gada sākumā izmēģināju arī taro kārtis. Man patīk pētīt attēlus, līnijas un iztēloties. Kāpēc nepamēģināt ko jaunu, ja šai pasaulē ir tik daudz kā interesanta? Kaut vai pa drusciņai no visa.
– Kā tava ģimene spējusi pieņemt tavu savdabīgo tēlu?
– Ar senčiem viss ir kārtībā, viņi sapratuši, ko es daru, un simtprocentīgi to pieņēmuši. Domāju, ja man kādā mistiskā veidā būtu jākomunicē ar manu mirušo vectēvu, arī viņam nebūtu jautājumu, kas un kāpēc. Ar māsu gan man uzskati nedaudz dalās. Manuprāt, viņa absolūti nesaprot, kāpēc un ko es daru, un negrib tajā iedziļināties. Savukārt es neko nesaku par to, ka viņa uzgleznojusi Siguldas tiltu ar sarkanbaltsarkaniem karogiem. Mēs esam kā labi politiķi, mums par to nav konfliktu (smejas).
– Tev ir trīsdesmit deviņi gadi, laiks, kad vecāki parasti sāk kļūt īpaši uzstājīgi attiecībā uz potenciālajiem mazbērniem.
– Viņiem būs mazbērns – māsai būs bērns –, un es būšu onkulis. Bet pats baigi ar šo nesteidzos. Ja tu esi radoša personība un visu laiku intensīvi strādā, ir baigi grūti ar privāto dzīvi. Es maksimāli daru to, ko gribu darīt, un tas, protams, ietekmē attiecības. Citādi nav iespējams, kaut kur jānogriež. Bet es par to vispār nepārdzīvoju.
– Tikko esi šķīries ar Augusti (Augusti Petri, mākslinieces Annas Heinrihsones meitu – red.). Tu meitenes maini kā zeķes vai tomēr veido attiecības prātīgi un piesardzīgi?
– Nav tā, ka es speciāli meklētu. Drīzāk esmu centrējies uz to, lai nebūtu garlaicība – man svarīgi, lai sievietei strādā galva, var būt arī kāds neformāts. Taču man nav saraksta, klišeju, kuras piemēroju katrai sastaptajai sievietei. Es ticu enerģijām, ticu – tās nostrādā, un tu īsti neko tur nevari darīt. Tas vienmēr ir tāds (sasit plaukstas) – bam, pārsteigums! Manuprāt, nav iespējams apzināti izveidot attiecības un vēl izplānot, ka ar šo sievieti man būs bērni un vēl nezin kas. Tad būs sūdīgi gan tev, gan tam otram cilvēkam. Un zini, gan jau es to Spīdolu arī satikšu.
– Tu esi mīlējis?
– Hekate (grieķu mitoloģijā – tumsas dieviete, kurai ir daudzas funkcijas, un viena no tām – rūpes par pamestiem mīlētājiem – red.) man neļauj izpaust šo informāciju.
– Tā jau ir pagātne?
– Hekate neļauj man izpaust šo informāciju.
– Ciešanas?
– Galīgi nē. Man liekas, ka viss beidzas, arī mīlestība. Īpaši neticu mīlestībai mūža garumā. Bet man vēl ir laiks, varbūt es mainīšu savu viedokli.
– Tu pēc šķiršanās centies saglabāt draudzību vai uzskati – visam krusts pāri?
– Gandrīz vienmēr saglabāju draudzību. Manī nav ļaunuma. Ir cilvēki, kas nesarunājas, nesveicinās, ieraugot otru pāriet ielas otrā pusē vai izliekas, ka nepazīst. Pff, nesaprotu, kā tā var!
– Iemīlēšanās var pastāvēt reizē ar mākslu?
– Jā, jo man primārais vienmēr būs tas, ko es daru. Kādam ar to būs tomēr jārēķinās un jādomā, kā sadzīvot. Vai nesadzīvot…
– Un vai māksliniekus arī piemeklē tas, ko mēdz dēvēt par besi?
– Ilgtermiņā nē. Bet, ja sabesos par kaut kādām nenozīmīgām lietām, pats ar sevi sarunājos un pats par to paņirdzu, pārvēršu par jautru hepeningu pašam sev. Nesen braucu ar riteni un kāds atvēra mašīnas durvis. Tiku pie ģipša. Zini, tas ģipsis gan mani bija nokaitinājis. Toties varēju lēnāk iet, vērot cilvēkus, parku…
– Tu kādreiz raudi?
– Vienu asaru nobirdināju, kad pie Fon Stricka villas ieraudzīju nobrauktu kaķīti. Varu apraudāties arī kādā filmā. Bet vispār neesmu no pinkšķētājiem. Toties abi ar māsu esam aprēkušies kādās bērēs, man pat nācies iet prom.
– Un kāda tev ir izdevusies diena?
– Tad, kad padzertas asinis no nevainīgās.
