Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Ir jābūt absolūtai ticībai tam, ko tu dari. Ir vienkārši jātic, ka tu dari labi, un tavs topošais darbs būs vienkārši ģeniāls! Tā es sevi uzkurinu, pat uzvelku, jo tikai tā var ideju novest līdz galam. Protams, mani piemeklē ļoti daudz šaubu. Kā es mēdzu sacīt – šaubas ir intuīcijas māte. Visi radošie cilvēki šaubās. Mūziķis šaubās, kā spēlēt, mākslinieks – kādu krāsu ņemt, vai vilkt šaurāku vai platāku līniju, vai klāt reljefi vai gludi. Un tad pieslēdzas gadiem trenētā intuīcija un sniedz pareizo atbildi.
Es varēju arī nekļūt par mākslinieku, ja būtu salūzis.
Pirmsākumos bija brīdis, kad darbus uz izstādēm neņēma, neko nepirka. Astoņdesmito gadu beigās uztaisīju savas pirmās gleznas ar sievietēm. Kādā vēlā vakarā atnāca cilvēki, kas negaidīti nopirka tikko pabeigtu bildi par krietnu summu. Toreiz sev skaļi noformulēju – es gribu dzīvot no savas mākslas! Laikam to pateicu tik stipri un ar tādu pārliecību, ka tas ir nostrādājis.
Tā ir fantastiska sajūta, kad tu dabū to honorāru. Tas ir apliecinājums – tava māksla cilvēkiem ir vajadzīga! Mans darbs ir apmaksāts hobijs dzīves garumā. Mēs esam pavisam nedaudzi frīlanceri Latvijā – tīrie profesionāļi, kas dzīvo tikai no glezniecības. Esam kā virves dejotāji uz virves, bet – bez drošības striķiem. Ir arī nedrošība, bet ar to iemācās sadzīvot.
Dzīves skrējceļu nosaka vairāku apstākļu summa
Dzîves skrejceïu nosaka vairâku apstâkïu summa. Kādā ģimenē tu audz – palaimējās, ka mamma laikus saskatīja manī dotības. Vai esi cīnītājs? Vai tev iekšā ir turbīna vai tikai pirkstiņbaterija? Man ir turbīna. Ir jāspēj strādāt daudz, radīt arvien jaunu, nevis copy paste. Milzīga nozīme ir arī sastapt pareizajā laikā uz pareizā ielu stūra pareizos cilvēkus. Atceros, žurnālā Liesma nopublicēja manas bildes – krāsainas!
Tas žurnāls Rietumberlīnē nokļuva pie viena galerista – baltvācu atvases dēla. Un viņš pateica – es taisīšu tam džekam izstādi! Bija 1989. gads, Berlīnē vēl bija mūris. Tā bija viena no manām finansiāli veiksmīgākajām izstādēm. Tagad es noteikti vēl neesmu pašā savas varēšanas virsotnē! Esmu konstatējis, ka pēdējos piecos, septiņos gados ar katru gadu kļūst aizvien labāk.
Man ir šī sajūta, ka kaut kas liels un labs ir priekšā! Es to pilnīgi jūtu. Joprojām arī mācos, pētu vecmeistarus, impresionistus. Man svarīga mana profesionālā meistarība! Šobrīd apkārt ir daudz falša, liekvārdības, paviršības, uzdrīkstēšanās bez seguma, kaut ko negatavu pasniedz kā kaut ko absolūti ģeniālu. Es to nevaru pieņemt! Ar saviem darbiem gribu dot tam zināmu pretsparu. Gleznai ir jābūt ar pievienoto vērtību – ko tu ar to gribi pateikt? To uzsaukumu, ko lieku uz izstāžu materiāliem, – ARTisCOOL – neizdomāju es, bet gan mans ļoti labs draugs. Nesaku, ka es esmu kūl, tā ir māksla, kas ir kūl!
Manis gleznotās pļavas nezināja, ka būs pļavas
Pie tām es nonācu ļoti nejauši, profesionālais noslēpums. Notika nejaušība, biju tik apķērīgs, ka to sajutu. Noliku to kartonu nost, ilgi uz to skatījos un domāju, kas man ar to asociējas. Un, tiklīdz sapratu, tā sajutu 220 lādiņu!
Pļava tapa, sākumā nezinot, ka viņa būs pļava. Mākslā tas foršais ir improvizācija, nejaušība, kas piedod visam baigo smeķi. Tā gadās reti. Manā jaunajā izstādē Cēsīs būs redzamas arī šīs pļavu bildes, bet tur būs daudz nekad iepriekš neredzētu darbu.
Nožēloju, ka tik ilgi pretojos modernajām tehnoloģijām
Tā bija tāda stulba poza. Manai mammai ir 85 gadi – viņa pārvalda datoru desmitreiz labāk nekā es. Kad beidzot ieviesu to telefonu, burtiski pēc pāris dienām nodomāju – nu kur es biju agrāk? Visus savus uzgleznotos darbus mēģinu piefiksēt. Agrāk nāca fotogrāfs Gvido Kajons, likām gaismas, bildējām.
Vēlāk to darīju pats ar Canon fotoaparātu, bet tagad – vienkārši ar telefonu. Tās bildes ir daudz kvalitatīvākas! Reizēm ar telefonu fotografēju kaut kādas idejas, krāsu salikumus. Tomēr mēdzu pie gultas turēt arī papīra lapu un rakstāmo.
Bieži vien tieši pussnaudā nāk foršas domas. Tā ir tāda kā Dieva dvesma! Pēc tam izpētu un brīnos. No tām idejām ir arī dažas bildes tapušas!
Ir jāplāno, jāvizualizē tas, ko tu vēlies
Jaunībā gribējās džinsus. Nu tā gribējās, ka pa sienām varēju rāpot! Citiem ir, bet tev nav – nu kas tu par čali!? Beigās dabūju – tādus nodriskātus. Pāris mēnešu pavalkāju, līdz pie Ventas rumbas man tos nospēra. Tas bija 1975. gadā, biju filmas Ezera sonāte uzņemšanas grupā.
Pats Cilinskis man izteica līdzjūtību saistībā ar džinsu zaudējumu! Arī tagad man dzīvē ir šābrīža džinsi, ko es gribētu iegūt. Ļoti patīk Jaeger-LeCoultre Reverso rokaspulksteņi, jo to dizains pats par sevi ir kā mākslas darbs, kā tagad saka, amazing! Domāju, tas ir tikai laika jautājums, un man tas būs. Otrs – gribētu vairāk paceļot divatā ar sievu. Mums ļoti labi saskan – izpratne par lietām, vērtības. Protams, tas viss prasa finanses, bet tev ir jāgrib, jātic.
Kaut vai sāc ar aizvērtām acīm iztēloties tās vietas – ieliec sevi tajā bildē, tajā ainavā, un kaut kā tas nostrādā. Ir tikai jāieliek vairāk enerģijas un iztēles. Būtībā tā ir vizualizācija – tu ieprogrammē, un tas notiek.
Attiecībās svarīgākais ir savstarpēja cieņa
Mīlestībā nevajag salipt uzreiz, bet to pakāpeniski izauklēt. Mēs to izauklējām, un man liekas, ka tā ir foršāk. Tas process ir labs – tās rūpes vienam par otru. Pazīstu sievu četrpadsmit gadu, bet man liekas – jau pusmūžu. Mēs saderam.
Dažkārt, protams, nākas atteikties no savām vēlmēm, bet viņa jau dara tāpat. Ir lietas, kur ļoti paļaujos uz sievu, jo viņai labi sanāk plānošana. Es kā pērtiķis to ausi no nepareizās puses gribētu pakasīt, bet viņa mierīgi atnāk un saliek lietas pa plauktiņiem. Sievietes klātbūtne vīrieti drusku atmaidzina, piedod līdzsvarotību.
Citādi vīrietis pēc dabas ir tāds ciets un robusts. Vīrietim vajag arī bērnus – tie padara vīrieti labestīgāku. Es arī kādu laiku dzīvoju viens pats – to nevar salīdzināt! Divatā ir vieglāk – morāli, fiziski, garīgi. Es savu vientulības devu esmu izslimojis, paldies – to vairs nē.
Katram vecumam ir savas mokas
Jaunībā, lasot grāmatas un skatoties filmas, domāju – ko viņi tur mokās ar tām savām eksistenciālajām pārdomām, nu kas tas ir? Mani tādas nepiemeklē! Un tad pienāk arī tavs laiks un tu sāc mocīties pats ar savām eksistenciālām pārdomām…
No jauna cilvēka nevar prasīt zināt to jūtu amplitūdu, ko pazīst, piemēram, viņa vecāki. Katram vecumam ir savas mokas, un tām ir jātiek pāri. Manas šābrīža mokas, ja godīgi, ir fiziskais ķermenis, kas ir jāsaved kārtībā.
Ja es līdz rudenim nevarēšu sēdēt pie galda, tad būs traki. Šobrīd gūža neatļauj. Molberts manā darbnīcā ir tikai tāds interjera elements, jo es pie savām gleznām strādāju, sēžot pie galda. Tas saistīts ar manu tehniku. Šobrīd mani uztrauc veselības stāvoklis.
Gleznā ir manas enerģijas, manas turbīnas summa
Ja es varu ar saviem darbiem kaut ko padarīt pasaulē labāku, tad es to daru. Cilvēkiem mājās ir mani darbi, un tajos ir kaut kas no mana enerģijas lādiņa, no manas turbīnas! Tā ir materializējusies gleznās caur manu roku, galvu. Izstādē cilvēki atnāk, paskatās – var patikt, var nepatikt. Bet var patikt tā, ka viņš grib to enerģiju, to darbu sev un ir gatavs par to maksāt lielu naudu. Vai tā nav fantastiska sajūta?!
Man mājās ir tikai dažas gleznas, bet visas pārējās ir kaut kur prom – pie cilvēkiem! Man ir tradīcija – katrs izstādes apmeklētājs nofotografējas pie tās bildes, kas viņam vislabāk patīk. Tik interesanti! Katrā izstādē pēkšņi viena, divas bildes ir uzmanības starmešos, bet kāpēc tieši tās? Nezinu… Magic! Vienmēr piekrītu, ja mani uzrunā labdarībai. Dodu gleznu, kas tiek pārdota izsolē, un ienākumi tiek ziedoti kādam labam mērķim. Tā solīšana par gleznu parasti ir funny pasākums – kurš vairāk?
Man ir raksturs – esmu reiz izzadzis man nozagtās gleznas
Tas bija ap barikāžu laiku – viens vācu šeptmanis piesolīja dalību izstādē Vācijā. Solīds čalis uzvalkā un ar suģestēšanas spējām – iedevu viņam trīspadsmit gleznu. Nodomāju, ka viss ideāli – reihsmarkas nāks kā pa reni! Tad viņš pārcēla izstādi uz vēlāku laiku un bieži tika manīts plītējam krogā ar vieglas uzvedības sievietēm. Man kā zirgam klapes nokrita! Neteicu ne vārda, un kopā ar vienu ārzemju latvieti devāmies uz Vīsbādeni.
Vienā maziņā dzīvoklī atradām izspūrušu, paģirainu sievieti halātā – laikam civilsievu. Viņa par mani bija dzirdējusi – o, Mr. Bute! Mēs safleitējām, ka man piedāvā ātri uztaisīt izstādi Minsterē, bet darbi te, pie jums. Paņemsim tos un tad atvedīsim atpakaļ! Un viņa saka – jā, ir darbi te… Tā mēs mērkaķa ātrumā sakrāmējām tās bildes opelī, visas ielīda, izņemot vienu lielo. To nācās atstāt.
Pēc tam citi galeristi rēca par mani vēderu saķēruši, kā es varēju būt tāds idiots. Tad vienā dienā es pa pastu saņēmu dzeltenu aploksni – sazāģētu savas gleznas fragmentu. Otrā pusē viss bija aprakstīts ar burtu «f»! Tik ļoti viņam kremta, ka es izzagu man nozagtās gleznas!
Man ir savs džentelmeņa komplekts – tauriņš, viskijs, cigārs un Mercedes-Benz.
Esmu tajos gados, kad tas viss piestāv. Patīk uzvilkt smokingu un aplikt tauriņu – tas dod tādu oldskūlīgu, foršu sajūtu. Kaklasaite visu laiku jāvāķī, var iekrist kečupā. Tāpēc mana izvēle ir tauriņš, sevišķi melnais ar baltajiem punktiņiem. Dēli saka: «Ja mēs tagad pīpētu cigārus, tas kaut kā stulbi izskatītos, bet tev piestāv!» Tas pats ar tauriņu un mersedesu – it kā jau viņi arī varētu, bet vēl tā kā ne… Tā ir, pienāk laiks, un tu saproti, ko tu vari sākt valkāt, sākt darīt.
Visu mūžu esmu barojies no Pink Floyd mūzikas
Nekas viņus nav spējis pārspēt, viņi stāv pāri visam! Man ir sataisīta liste ar dziesmām, visu zinu no galvas. Strādāju un skaļi dziedu līdzi. Tā mūzika kustina visradošākās stīgas, sniedz mieru. Mūzika vispār ir visemocionālākais mākslas veids. Vienmēr bijusi balta skaudība par to enerģijas apmaiņu, to lādiņu, ko mūziķi dabū atpakaļ no klausītājiem! Man vienkārši tirpas skrien pār krauliem, to iedomājoties vien…
