Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Zilbaložu ģimenes stāsts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2019. gada 11. oktobra numurā.
ANIMĀCIJAS JAUNĀ ZVAIGZNE
Animācijas jaunā zvaigzne – tā pirms vairākiem gadiem, kādā Igaunijas festivālā noskatoties Ginta īsfilmu Prioritātes, par viņu esot sacījis kāds igauņu kino profesionālis. Prioritātes bija Ginta diplomdarbs, 2014. gadā beidzot Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolu. To izrādīja 46 starptautiskos filmu festivālos, un Otavas starptautiskajā animācijas filmu festivālā, kas ir lielākais animācijas festivāls Ziemeļamerikā, Prioritātes saņēma balvu. Tagad Gintam ir divdesmit pieci gadi, viņa veikums animācijā – septiņas īsfilmas un pirmā pilnmetrāžas filma Projām, kuru šogad paņēmuši 34 festivāli. Divos no pasaules prestižākajiem animācijas festivāliem – Zagrebas Animafest Horvātijā un par animācijas Kannām dēvētajā Ansī festivālā Francijā – Projām saņēma galveno balvu.
«Es sūtīju uz Ansī visas savas īsfilmas, bet dalību tām vienmēr atteica.
Tagad beidzot mani pieņēma, un uzreiz nāca piedāvājumi arī citos festivālos rādīt Projām,» stāsta Gints.
Interesi par latviešu jauno talantu vairo arī fakts, ka filmu viņš radījis viens pats. Zagrebā filmu konkursa programmas aprakstā Projām bija iekļauta kā pirmā, un par tās autoru bija rakstīts: «Dažkārt lieliskas filmas rodas ne tikai milzīgā darba grupā un ar lieliem finansiāliem ieguldījumiem, bet piedzimst ārkārtīgi rūpīgā darbā un talantīgā apsēstībā, kas pārņem ekstraordināru vienpatni.»
Pie šī darba Gints strādājis gandrīz četrus gadus, veidojot filmu trīsdimensiju animācijas tehnikā, un Latvijā (iespējams – pasaulē) viņš šobrīd ir vienīgais, kurš tādu darbu no A līdz Z radījis tikai un vienīgi paša spēkiem – rakstījis scenāriju, veidojis tēlu un fonu animāciju, montāžu, skaņas dizainu, pat komponējis mūziku, pats arī producējis, vienīgi reklāma un pārdošana viņam esot svešas. Gints atklāj, ka filmas Projām stāstā ielicis arī kaut ko no sevis paša.
«Stāsts ir par puiku, kurš pēc lidmašīnas avārijas nokļūst uz vientuļas salas un mēģina nokļūt mājās. Pa ceļam viņš satiek mazu putniņu, kurš nemāk lidot, atrod motociklu, un abi kopā, mēģinot tikt mājās, cenšas aizbēgt no briesmoņa, kas viņiem seko. Šis stāsts ir diezgan līdzīgs filmas veidošanas procesam – puika ceļo pa salu vientulībā, un arī es filmu radu viens pats. Puikam dzenas pakaļ briesmonis, kas, veidojot filmu, man ir grūtības un uztraukumi, bet beigās viss izdodas.
Man patīk izmantot kino valodu – garas, plūstošas ainas, kurās kamera it kā ceļo pa telpu, kadriem
ir minimāla montāža, kas rada klātesamības sajūtu un dara sižetu patiesāku un tuvāku.»
SAVA CEĻA GĀJĒJS
«Mēs domājam, ka Gints savos divdesmit piecos gados jau daudz ir izdarījis. Par animāciju sāka interesēties septiņu astoņu gadu vecumā. Pamazām sāka zīmēt, sākumā ar roku, tad datorā, un ziņkāre pārauga nopietnākā nodarbē,» stāsta Ginta mamma, gleznotāja Dace Zēģele. «Vēl mācoties Juglas vidusskolā, kad Gintam bija kādi piecpadsmit gadi, viņš veidoja filmiņas – gan filmētas, gan animētas, viss tapa tepat mājas video.» Ginta tēvs, metālmākslinieks Gints Zilbalodis, atceras: «Es savā laikā – tieši tajā brīdī, kad no lielajiem filmu ruļļiem pārgāja uz digitālajiem projektoriem – gadus piecus strādāju par kinomehāniķi Forum Cinemas, man bija iespējas dabūt brīvbiļetes, un Gints skatījās ļoti daudz filmu. Arī mājās visi kopā skatījāmies, bet Gintam labāk patika lielais ekrāns.»
«Rozentāla mākslas vidusskolā pēdējos divos kursos programmā bija animācijas māksla, bet Gints jau pats bija apguvis vairāk, nekā programma mācīja.
Viņam gribējās visu apgūt ātrāk un vairāk, un pēc Rozentāļiem neaizgāja studēt, jo Gintam likās, ka, izpildot citu dotās idejas, tas būs laika zudums. Gribēja realizēt savas ieceres un animācijas filmu uzņemšanas tehniku apguva pats, meklējot informāciju internetā, kur var gan atrast, kā uzbūvēt sev datoru, gan iemācīties lietot filmām nepieciešamās programmas,» mamma atklāj dēla animatora ceļu.
«Kad vecākiem pateicu, ka neiešu augstskolā, bet taisīšu savas filmas, tādā veidā arī mācoties, domāju, daudzi vecāki neatbalstītu šādu izvēli un neuzticētos, ka tas ir labākais ceļš. Visticamāk, mēģinātu pierunāt, ka tomēr jāstājas augstskolā,» spriež Gints juniors.
Tēva viedoklis: «Ja ir tāda pieeja kā Gintam, tad diezgan liela iespēja, ka to, ko viņš gribēs, arī sasniegs. Ģimenē cenšamies cits citu atbalstīt un palīdzēt, un cenšamies citiem netraucēt dzīvot. Lai katrs var elpot un darīt savu tā, kā viņš to redz. Ļoti daudzi beidz varbūt pat trīs augstskolas un strādā darbu, kas nav saistīts ne ar vienu no iegūtajām izglītībām. Tas nenozīmē, ka nevajag mācīties augstskolā. Svarīga ir vēlme mācīties un pilnveidoties.»
Dace atceras: «Kad Gints bija maziņš, mēs gājām pastaigāties, un vienā brīdī viņš varēja iespītēties un pateikt: «Es tālāk negribu iet!» Tad bija vai nu jāiet atpakaļ, vai puika jānes. Gintam ir ļoti patstāvīgs raksturs, bet ar viņu visu var sarunāt. Mums nav bijušas audzināšanas problēmas.»
ĢIMENES MANTOJUMS
Dacei un Gintam senioram ir arī meita Dārta Maija Zēģele, piecus gadus jaunāka par brāli. Šoruden uzsākusi studijas Nīderlandē, Eindhovenas Dizaina akadēmijā. «Dēlam ielikām tēva uzvārdu – Zilbalodis, meitai manu – Zēģele. Mums likās, ka tā labāk skan, un māksliniekiem ir diezgan ierasti, ka pēc laulībām katrs paliek savā uzvārdā,» paskaidro Dace.
Gints seniors piebilst: «Es neiebildu, kad precoties Dace nemainīja uzvārdu. Mēs negribējām, ka pazūd viņas dzimtas uzvārds – Zēģele. Mēs abi esam ieinteresējušies izpētīt savas dzimtas. Par savu zināju, ka Zilbaloži, sākot ar manu vectēvu Robertu Zilbalodi, bijuši mākslinieki. Vectēvs cēlies no Kurzemes puses, mācījies Liepājas Mākslas un amatniecības skolā par teātra dekoratoru. Tajā laikā piedalījies izstādēs ar ornamentāliem paklāju metiem, kas bijuši publicēti žurnālā Atpūta. Atnākot uz Rīgu, darbojies teātrī, bijis dekorators pat kādai operas izrādei, bet lielākoties darbojies Berģu kultūras namā un visvairāk – Saulkrastu kultūras namā, kur bija pašdarbības teātri, un vectēvs tiem veidoja dekorācijas. Vēlāk vienu brīdi viņš strādāja Brīvdabas muzejā, iekārtoja un mainīja ekspozīcijas arī toreizējā Revolūcijas muzejā, kas tagad ir Kara muzejs, kur ilgus gadus par bibliotekāri strādāja mana vecmamma.
Jaunībā, būdama vēl Marija Liepiņa, viņa bija aktrise Strādnieku teātrī, bet mūža nogalē kļuva par keramiķi. Ne gluži māksliniece, varētu teikt – mākslas amatniece. Būdama darbīga un čakla, aizgājusi pensijā, vecmamma nevarēja nosēdēt mierā un iemācījās veidot keramiku, tā piepelnot klāt mazajai pensijai. Tie bija septiņdesmitie gadi, Brīvdabas muzejā, kur tolaik strādāja vectēvs, darbojās dažādi pulciņi, arī keramikas, un vecmamma tur iemācījās veidot vāzes, podus, tolaik modē nākušās brošiņas ar rozītēm un sniegpulkstenītēm. Kad reizi gadā notika Brīvdabas muzeja gadatirgus, tajā pārdeva savus veidojumus.
Vecmamma keramikas prasmēs apmācīja arī mani. Vislabāk man padevās velnu maskas.
Tolaik pēc Vella kalpu filmām velni bija ļoti populāri. Es tos veidoju, un gadatirgū māla velniem bija piekrišana. Viens no vecmammas mazbērniem, mana māsīca Laila Puriņa, aizgāja viņas pēdās un izmācījās par keramiķi. Arī divi no Lailas bērniem darbojas mākslas laukā.
Mans tēvs Indulis Zilbalodis mākslas ceļu sāka Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, apgūstot vīriešu drēbnieka-modelētāja prasmes. Neatceros gan, ka viņš būtu kaut ko šuvis. Ar šūšanu nodarbojās mamma, kas lietišķajā skolā, kur viņi satikās, mācījās par sieviešu apģērbu modelētāju. Mamma bija tā, kas šuva ģimenei, radiem, bet tēvs man ierādīja, kā pareizi gludināt bikses. Sen gan neesmu to darījis, jo tagad vairāk staigā džinsos.
Pēc lietišķās skolas tēvs iestājās Mākslas akadēmijas Interjera nodaļā. Pēc tās beigšanas aizrāvās ar metālkalumiem, veidoja arī koka skulptūras. Nezinu, vai vēl saglabājies viņa darbs, septiņdesmito gadu interjers Kuldīgas viesnīcā – Kurzemes pilsētu ģerboņi, tēva veidotās metāla un koka figūras, ko viņš ieprojektēja interjerā. Daudzos sabiedriskos interjeros tēvs veidoja sienu gleznojumus. Viņam bija metālā veidotas klusās dabas, deviņdesmitajos gados pievērsās vitrāžām.
Mamma Inta Zilbalode nāk no Amoliņu dzimtas. Viņas tēvs Alfrēds Amoliņš bija mūziķis, ilgu laiku Mūzikas fonda priekšsēdētājs. Mamma pēc lietišķajiem iestājās Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā, kuru nodibināja Rūdolfs Heimrāts, bija viņa pirmajā kursā, bet mammai patika mājas dzīve, galvenais viņai bija ģimene un bērnu audzināšana. Mēs ar māsu augām ļoti ģimeniskā vidē. Mamma mājās šuva, rūpējās par saimniecību. Kādu gobelēnu noauda tikai tad, ja tēvam, strādājot kombinātā Māksla, kādā interjerā bija vajadzība pēc gobelēna un mammai to pasūtīja.»
BILIBABA
«Tēvs arī mani pamudināja iestāties lietišķajā skolā. Ja mans dēls jau agri zināja, ko viņš grib, tad es aizgāju uz Lietišķās mākslas vidusskolu bez lielas pārliecības un vilkmes, ka patiešām to vēlos, bet, audzis ģimenē, kur visi nodarbojās ar mākslu, īsti neko citu nezināju. Redzēju, kā visi mājās strādā, radās skaisti darbi, tas bija interesanti, un domāju, kāpēc arī man nepamēģināt. Iestājos metālapstrādes nodaļā, diplomdarbā veidoju metāla trauku komplektu. Pēc lietišķajiem iestājos Mākslas akadēmijas Metāla dizaina nodaļā. Ja ģimenē visi ir mākslinieki, arī sievu, protams, precēju mākslinieci. Dace mācījās Glezniecības nodaļā. Es biju vienu kursu augstāk un ieskatīju meiteni no gleznotājiem.»
«Lai arī manā dzimtā nav bijuši mākslinieki, tas gēns manī laikam bija un attīstījās,» saka Dace.
«Bērnībā negāju bērnudārzā, ļoti daudz laika bija jāpavada vienai, es daudz lasīju un daudz zīmēju. Manā bērnībā nebija mūsdienu bērnu iespēju, bet bija citas intereses, kas attīstīja citas iemaņas.»
Gintam un Dacei mākslā bijuši dažādi meklējumi un savi atradumi. Gints atceras:
«Pēc akadēmijas aizrāvos, veidojot no metāla dažādus kukaiņus, kuros apvienotas dabas formas ar mehāniku.
Liku tajos iekšā zobratiņus, no iekšpuses izgaismoju, un kukaiņi bija kā kustīgas skulptūras, kas elpoja un izskatījās kā dzīvi. UNESCO ēkā Parīzē mākslinieku grupas izstādē vienu manu vabolīti nozaga, bet tā bija apdrošināta.
Šādā stilā Zivju restorānam, ko atklāja Vecrīgā, veidoju metāla zivis. Vāgnera ielā tās ļoti ilgi rotāja restorāna logu. Paralēli metāla darbiem taisīju papīra abažūrus lampām. Šajā jomā mani ieinteresēja vieslektore no Somijas, kas atbrauca un rādīja, kā strādāt ar papīra masu. Liela daļa papīra lampu mums ar Daci ir kopdarbs. Būdama gleznotāja, viņa veidoja krāsu salikumus.»
«Lampās likām iekšā Ginta veidotos metāla kukainīšus, un, ieslēdzot gaismu, kukainītis parādījās kā siluets,» piebilst Dace. «Tāda lampiņa pie gultiņas bija mūsu meitiņai, un viņa to nosauca par Bilibabu. Kad mēs ar Gintu kļuvām par individuālajiem komersantiem, savu firmu nodēvējām par Bilibabu, un mums ir ļoti labs radošais tandēms. Veicam dažādus pasūtījuma darbus – taisām dekorus, metāla gaismas ķermeņus, dažādas funkcionālas lietas. Visu laiku ir kādas radošas ierosmes, ko realizējam, un nekad nav garlaicīgi. Mums mājās uz terases ir Ginta taisīti ļoti stabili akmens galdi, kas visu ziemu stāv ārā un nekas tos nebojā.
Mana pašmācības ceļā jaunapgūtā nodarbošanās ir dārzu projektēšana, ko vēl arvien mācos. Vajag tikai vēlmi darīt. Es ierīkoju privātdārzus, esmu veidojusi arī parkus. Varbūt tāpēc, ka Rozentāla skolā un akadēmijā daudz bija jāglezno ainavas, un man vienmēr gribējies to veidot trīs dimensijās, patīk veidot dārza ainavu. Tagad to daru dabā.»
SATIKŠANĀS VIETA – BERĢI
«Mums abiem ar Gintu kopīga aizraušanās ir dzimtas izpēte, kas vēl ir liels darbs. Gints tajā aizracies un ticis tālāk par mani. Ziemas vakaros atkal atsāksim meklēt dzimtas saknes,» stāsta Dace un atklāj zināmo par savu dzimtu. «Mana tēva dzimta Zēģeles nāk no Dzelzavas puses. Tēvs, lai gan bija mūziķis, spēlēja trompeti, visu mūžu nostrādāja par šoferi. Arī mamma visu mūžu nostrādāja vienā darbavietā – rūpnīcā VEF par inženieri. Augstskolā bija apguvusi kokapstrādi, tajā laikā radioaparātus taisīja ar koka apdari, un tā viņa tur nonāca.
Mammas dzimta Nollendorfi ir cēlusies no Kurzemes puses. Pirmā pasaules kara laikā vecvectēvs bēgļu gaitās kopā ar rūpnīcu aizbrauca uz Ukrainu. Kad pēc kara atgriezās, Baložmuižā no barona nopirka zemi, ierīkoja kalēja darbnīcu un veikaliņu. Domāju, ka Nollendorfi nāk no prūšu puses, un iespējams, ka maniem senčiem ir vācu saknes, bet Latvijas laikā, kad daudzi gribēja latviskot vāciskos uzvārdus, vecvectēvs no Nollendorfa pārdēvējās par Kalēju, jo tā visi viņu sauca. Viņam patika mūzika, spēlēja vijoli un harmonikas.
Arī citiem mūsu dzimtā, strādājot pavisam citos darbos, bijusi vēlme darīt kaut ko radošu.
Vectēvs uz vecvectēva zemes iestādīja milzīgu ābeļdārzu, kurā es Baložkalnā pavadīju savu bērnību. Es uzaugu vectēva ābeļdārzā un pie vecmammas puķu dobēm, kas viņai bija ļoti košas. Atceros, ka sēdēju viņas akmensdārzā uz akmeņiem un zīmēju. Tā vide mani ir iespaidojusi, tajā es jūtos komfortabli, tāpēc man vienmēr ir vajadzējis dārzu. Man nav glaunas mašīnas, bet man ir glauns dārzs, kas man ir svarīgāk. Esmu to izveidojusi tā, lai iespējami maz jākopj. Tas ir daļēji mežs, nevis dārzs. Bieži eju tur strādāt, lai atslēgtu domas vai pārslēgtos uz citiem darbiem. Dārzs man ir vieta, kur sakārtot sevi un domas.
Mana dzimta Berģos dzīvo kopš vecvectēva laikiem, un mani bērni te ir jau piektā paaudze. No Baložkalna pie šosejas, kur vecvectēva zeme, esmu pārcēlusies mazliet tālāk Berģos, kur ar Gintu uzcēlām paši savu māju. Izrādās, ka tepat vien abi bērnību esam pavadījuši. Viņš – Berģos, es – Baložkalnā.»
«Manā bērnībā vectēvs ar vecmammu dzīvoja Āgenskalnā,» Gints stāsta. «Kad vectēva brālim, kas strādāja rūpnīcā VEF, piecdesmitajos gados radās iespēja iegūt lietošanā zemi Berģos, viņš uzaicināja brāli blakus viņam būvēt māju. Vectēvs uzcēla, un vasarās es dzīvoju Berģos. Kad izveidoju ģimeni, arī paši te uzcēlām savu māju, kas laikam īsti nekad nebūs pabeigta. Bērni varēs turpināt. Gan mums ar Daci, gan mūsu dzimtām ceļi tepat vien blakus ir gājuši, līdz krustojušies.
Kad piecdesmitajos gados vectēvs Zilbalodis sāka būvēt māju Berģos, dažus kilometrus tālāk pie Juglas ezera otrs mans vectēvs – mammas tēvs Amoliņš – cēla savu vasaras māju. Mani vecāki bērnībā dzīvoja dažu kilometru attālumā. Gluži tāpat kā mēs ar Daci savā bērnībā, bet iepazināmies pēc divdesmit gadiem – akadēmijā. Mūsu dzimtām Berģi izrādās nozīmīga vieta. Tās paralēlās pasaules un likteņu ceļi ir pārsteidzoši.»
PASAULE IR VAĻĀ
«Manas filmas man ir pavērušas pasauli,» atzīst Gints juniors. «Prioritātes, ko es Rozentāļos taisīju, bija mana trešā filma, ieliku to internetā, filmu pamanīja, paņēma festivālos, un ar to sākās mani braucieni pa pasauli. Prioritātes bija par suni, mūsu labradoru Tairu. Retrīvera Odrijas, otra mūsu suņa, tad vēl nebija. Filma dabūja pāris balvas, radās iespēja dabūt finansējumu, bet sākums nebija viegls. Kamēr par tevi neviens neko nezina, sūti filmas dažādiem festivāliem, piedāvā, bet atsaka viens, otrs, trešais, jo tādu pieteikumu festivāliem ir milzum daudz. Sūti, sūti, līdz tevi pamana. Festivālos satiec citu festivālu direktorus, viņi redz filmu, uzaicina tālāk. Rodas kontakti. Festivāli man ir aizvietojuši skolas pieredzi.
Mana pirmā pilnmetrāžas filma Projām ir arī visveiksmīgākā. Pēc Ansī, kur dabūju lielo balvu, uzreiz citi festivāli grib ņemt, atradu arī izplatītājus. Lielākajā Dienvidamerikas festivālā Brazīlijā arī dabūju balvu par labāko filmu. Šogad būšu apbraucis apkārt pasaulei. Pirmais festivāls bija Horvātijā, tad nāca Francija, Ķīna, Kanāda, Šveice, Koreja, atkal Kanāda, Rumānija, Taivāna… Tūlīt pēc festivāla Rīgā un manas filmas pirmizrādes Splendid Palace braukšu uz Vāciju, Japānu, Nīderlandi. Nupat uzzināju, ka filma paņemta arī festivālam Marokā. Protams, ka ir prieks, bet tādi braucieni nav izklaide, un no valsts, kurā esmu, neko citu, kā festivālus un filmas es neredzu.
Tas ir nogurdinoši, un tad ir ļoti forši atgriezties mājās un padzīvot šajā miera oāzē, kur ir mammas iekoptais dārzs. Mierīgā vide man palīdz, arī strādājot. Manas filmas top portatīvajā datorā, varu strādāt jebkur, un vasarā vislabāk man patīk to darīt, sēžot terasē ar skatu uz dārzu. Darbs ir ļoti intensīvs, un apkārt man vajag mieru, citādi var izdegt. Vajag līdzsvaru. To man dod arī pastaigas ar suņiem.
Ārēji visi ģimenē esam mierīgi, bet iekšā mums ir nemiers, un tieši tas motivē darīt.
Visu laiku gribas iet uz priekšu, eksperimentēt, atklāt kaut ko jaunu, izpausties citos veidos.
Filmas Projām, kas sastāv no vairākām īsfilmām, pirmā daļa ir Oāze, par kuru 2017. gadā saņēmu Lielā Kristapa žūrijas speciālbalvu. Tā ir par puiku, kas atrod oāzi, un tur ir tik labi, ka viņam negribas iet no turienes ārā, jo laukā ir briesmas, bet viņam jāsaņem drosme un jādodas pasaulē. Var teikt, ka es pats līdzīgi no savas Berģu mājas oāzes devos pasaulē.»
«Tagad pasaulē ir devusies arī Ginta māsa,» saka Dace. «Dārta pabeidza Dizaina mākslas vidusskolu un izlēma interjeru studēt Eindhovenā. Dzīvojot šajā vidē, arī viņa neizbēgami sāka nodarboties ar mākslu – gleznoja, gāja keramikas pulciņā. Man liekas, ka Dārta ir līdzīgāka tēvam, viņai patīk strādāt ar rokām, visu ko radīt, izmantojot pat urbjmašīnas un dažādus citus tēva instrumentus.
Dārta ir košāka un straujāka, Gints – mierīgāks un vairāk sevī,
raksturā līdzīgāks man, bet abi ļoti mērķtiecīgi. Paši izlēma savu ceļu, paši visu kārto, lai lietas notiktu tā, kā iecerēts. Viņi uzstāda mērķi un tad skatās, kā to realizēt.»
Ginta filma Projām ir devusies pasaulē, bet viņam padomā jau ir nākamais darbs. «Tā būs pilnmetrāžas animācijas filma, balstīta manā īsfilmā Aqua – stāsts par kaķi, kurš pamostas, bet viņam visapkārt ir ūdens. Pasaule ir applūdusi, un kaķim jāpārvar bailes un jāmācās peldēt,» Gints iezīmē filmas sižetu un atklāj savu sapni reiz uzņemt pilnmetrāžas spēlfilmu.
Nav šaubu, ka tas notiks.
