Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta 2014. gada žurnālā Santa Nr. 6
Vija brīnās, ka viņas māksla interesē arī latviešus. Gandrīz netic. Un pārsteigta uzklausa ziņu, ka cilvēki muzejā Rīgas Birža stāvējuši teju stundu garā rindā pēc biļetēm, lai nokļūtu uz tikšanos ar viņu. Ieraugot telpā pāri par pusotra simta cilvēku, Vija mulsi aizsedz seju: domājusi – atnāks vien pāris studentu.
Žurnāls SANTA bija viens no retajiem Latvijas medijiem, kam māksliniece piekrita garākai sarunai aci pret aci. Un mēs mēģinājām runāt par dzīvi, «par normālām lietām», bet māksla jau neizbēgami ir turpat līdzās.
Atmiņas
Celmiņa runā tēlos pat tad, kad stāsta par sadzīvi. Viņas latviskajiem teikumiem ir amerikāniska konstrukcija, bet vārdu izvēlē – daudz no bērnības.
Ikreiz, kad Vija ir Rīgā, viņa uzbrauc Pēterbaznīcas tornī un ilgi skatās uz pilsētu. «Man patīk tālu skatīties.» Celmiņa radījusi noslēgtas personības tēlu, kas necieš medijus un uzbāzīgus žurnālistus. Saviem studentiem allaž uzsvērusi, ka ir latviešu zemniece ar mantotu spēju būt stiprai un patiesai.
Tās ir arī izjūtu līmenī fiksētas atmiņas no Rīgas, kur Vija kopā ar tēti Artūru, mammu Mildu un māsu Intu dzīvoja Brīvības gatvē, tēva celtajā namā. Tās ir izjūtas par izbraukumiem dabā un bites dzēlienu, par kailām kājām labības laukā, kad stiebri sāpīgi duras; kad ziemā sniegs pāri galvai un jāiet pa šaurām taciņām, bet ceļā uz operu pazūd rokas sildošā mufe. Lūk, tādas ir Vijas atmiņas par laiku Latvijā!
Kad Celmiņu ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, Vijai bija seši gadi. Šis laiks atstājis neizpratnes pilnu nospiedumu. «Bailes, visi raud. Mamma visu laiku raud.» Ir auksti, un nav rotaļlietu. Toties dzimst izjūta: ja kaut ko uzzīmē, tad tev tā lieta pieder. Un Vija zīmē. Un visu laiku lasa, «bija tāda grāmata Pienenīte». Arī tagad Vija «visu laiku lasa». Viņas bibliotēkā ir tūkstošiem grāmatu, jo «lasīt ir kā sarunāties». Četrus gadus vēlāk ģimene ieceļoja ASV, drīz apmetās Indianapolisā, kur, kā Vija atceras, dzīve jau bijusi «ļoti maiga». Tās ir atmiņas par skolas laiku, kad «nemācēju nevienu vārdu angliski, vien please and thank you1», kad atkal palīdz zīmēšana. «Visi skolā teica – tā ir māksliniece.» Tomēr par gleznotāju Vija Celmiņa nolēma kļūt tikai piecdesmito gadu nogalē, kad universitātes vasaras semestrī nonāca spēcīgā mākslinieku kopienā. «Manā ģimenē neviens nav bijis saistīts ar mākslu. Visi ir ārsti, ķīmiķi – tādi cilvēki… Papus – amatnieks – būvēja mājas, krāja naudu, neko mums nedeva tāpat vien. Ļoti strādīgs, tādi, man liekas, ir latvieši. Viņš nebija intelektuālis, taču viņa darbā arī bija māksla – viņš pats tās mājas uzzīmēja, veidoja dizainu. Domāju, ka no viņa ļoti iespaidojos, jo skolas brīvlaikos viņam palīdzēju. Braucu ar mašīnu, vedu naglas…
Tā mēs dzīvojām. Mamma bija mamma, housewife2. Viņa taisīja ļoti labu ēdienu un nekad neiemācījās braukt ar mašīnu. Vecāki uzskatīja, ka arī es esmu domāta vienkāršām lietām, ka neko lielu jau nesasniegšu. Viņuprāt, ko gan citu sieviete var darīt – būt vai nu par mājsaimnieci, vai, labākajā gadījumā, skolotāju. Un es jau arī savā ziņā biju skolotāja. Kad pabeidzu studijas Kalifornijā, uzreiz dabūju gadu ilgu darbu universitātē.» Vija pasniedza gleznošanu, zīmēšanu un, kaut pati cilvēkus nemaz neglezno, arī anatomiju. Sekoja izstāde un labas recenzijas presē. «Jā, es varu citus mācīt! Es taču runāju kā motoriņš. Bet tas man prasa milzīgu enerģiju.
Man liekas, ka esmu ļoti strādīga, un man šķiet, ka tā ir tāda latviska lieta – strādīgums.
Man arī drusciņ ir brīnums par pasauli, tas arī ir latviešiem raksturīgi – brīnīties par dabu un priecāties par to.»
Putni un ērkšķogas
Latvijas Radio kolēģe Ingvilda atnesusi māksliniecei svaigu bērzu sulu, ielējusi to vīna glāzē… Vija atzīstas, ka ko tādu bauda pirmoreiz mūžā, un aizrautīgā priekā iesaucas: «Man garšo!» Tagad viņa zināšot, ka jābrauc uz Latviju pavasarī un jādzer bērzu sulas.
Izdaudzināta ir Vijas kaislība – putnu vērošana. «Eju putnus skatīties,» viņa man saka. «Man ļoti patīk putnus meklēt. To sāku pirms četrdesmit gadiem Kalifornijā, kad satiku kaislīgus putnu vērotājus. Nopirku labu binokli. Sāku – un aizrāvos. Tas ir ļoti atslābinoši. Man patīk braukt uz citām zemēm un redzēt kalnus, džungļus, dzīvniekus. Iet un meklēt mazus putniņus. Medīt, bet nešaut. Tā ir privilēģija – iet un redzēt. Kad reiz tā klaiņoju Argentīnā, pienāca vietējais un brīnījās, ko tādu es daru. «Tāds ir mans hobijs,» atbildēju. Tā laikā man par mākslu nav jādomā. Vai par dzīvi. Bet tagad šim hobijam nav laika, jātaisa izstāde.»
Kādu dienu Latvijā Vija putnus meklēšot kopā ar ornitologu Māri Strazdu. «Viņš teica, ka var mani aizvest.»
Vispār Celmiņa labprāt dzīvotu Latvijas laukos, tā ir viena no nedaudzajām vietām pasaulē, kas nav amerikanizēta.
Jautāju Vijai, kas aug viņas lauku mājas dārziņā, kuru draugi jokodamies dēvē par little Latvia3 un kur, kā redzēju Podnieka studijas dokumentālajā filmā Teritorija Vija Celmiņš, māksliniece stāda augus lielos podos, rušinās zālienā un dobēs, bet ražu novākt pirmās pasteidzoties vāveres. «Tur aug manas avenes. Un tās apaļās ogas… Ērkšķogas, ļoti garšīgas. Kā pa miglu atceros, ka Vācijā vai varbūt pat vēl Latvijā tās gājām lasīt ar mammu un man ļoti garšoja. Kad kļūst sarkanīgas, tad ir īsti gatavas. Un vēl tur ir gurķi. Tāpēc, ka tos konservēju. To iemācījos no papa un mammas, viņi, Kokneses laukos uzauguši, Amerikā ļoti skuma pēc Latvijas. Nopirka govis, sēja sieru, taisīja sviestu. Un vārīja piena zupu. Iekopa dārzu, sālījām gurķus. Vecāki ļoti daudz strādāja, un es, divpadsmit gadu veca meitene, kolīdz pārnācu no skolas, taisīju viņiem vakariņas, biju vienīgā, kas varēja saimniekot mājās. Lielā māsa Inta bija astoņus gadus vecāka, jau strādāja fabrikā, un pēc darba viņu vairāk par virtuvi interesēja puiši. Es puišiem biju par jaunu, man bija jātaisa ēst. Papus iemācīja gatavot zupu, tā nu arī tagad gatavoju dažādas latviešu zupas. Un, ziniet, protu izvārīt arī ķīseli.»
Bilstu par Vijas aizraušanos ar lidošanu, ko beidzamajos gados darba dēļ pametusi. Reiz pat izsapņojusi, ka netālu no maza lidlauka gribētu iekārtot savu darbnīcu, lai no turienes vērotu lidmašīnu pacelšanos. Arī to nav izdevies īstenot. «Jā, man ļoti, ļoti žēl. Tagad tikai skatos uz lidmašīnām.»
Reāls fizisks darbs
Kur slēpjas Celmiņas fenomens? Kāpēc pie šiem darbiem gribas stāvēt, ļaujot acīm ienirt, un domāt. Kāpēc tie tik hipnotizējoši ievelk? Klusi un nenovēršami. Pēc tam, kaut vai skatoties ezera virsmā, prāts spiež atcerēties Vijas zīmējumu ar okeānu. Mākslas zinātniekiem ir atbilde: milzīgajā darbā, kas talantīgi ieguldīts, radot ikvienu sīkumu. «Reāls, fizisks darbs.» Un fiziska kvalitāte. Jau toreiz, dzīvojot Losandželosā un studējot glezniecību Kalifornijas Valsts universitātē, Vijai bija drosme atšķirties no modes, no apkārtējās mākslinieku plūsmas – nebūt kārtējai abstraktajai ekspresionistei. Vijas darbos arī ienāca popārts, it kā vientulību sevī ieslēpušas ikdienas lietas. Vija, piemēram, radīja darbu Eggs – elektriskā panna ar četrām ceptām olām. Dīvains objekts, sirreāli jocīga noskaņa. Sešdesmito gadu nogalē, staigājot ar suni gar okeānu Kalifornijā, Vija viļņotajā virsmā ieraudzīja attēlu, ko vēlētos zīmēt, un tapa pirmais darbs ar filigrāni izzīmētajiem viļņiem.
Septiņdesmitajos gados, ap to laiku, kad Vija aizrāvās ar akmeņu atveidošanu, viņu pamanīja kritiķi un ietekmīgi galeristi.
Tā viss sākās – soli pa solim: Celmiņu novērtēja arvien augstākas pakāpes mākslas tirgus platformās.
Ar vājiem nerviem neskatīties
Gadiem ilgi un filigrāni zīmēta okeāna virsma, zirnekļa tīmekļa struktūra… Tūkstošiem, miljoniem zīmuļa pieskārienu un adatas skrāpējumu. Zvaigznes, piesātinātas un tumšas kā nakts debesīs laukos. Tuksnesī sameklēts akmens ar jostiņu, un tieši tāds pats izveidots bronzā un apgleznots. Mākslīgs akmens pret īsto. Un tu, cilvēks, apbrīnā nespēj atrauties no šiem dvīņiem un nesaproti, kurš ir kurš. Popārta citāti – sirreāla dzēšgumija, milzu ķemme… Celmiņu fascinē virsma. Viņasprāt, tie vairs nav ne viļņi, ne zvaigznes, bet gan abstrakcija, tikai tāda virsma, «mans vērojums par šo attēlu», bez telpas un laika. «Man patīk klusums, nekustīgums.» Vijas darbos nav dekoratīvu, ārišķīgu krāsu.
Daudzus savus darbus Celmiņa taisa gadiem, pat desmit gadus. Sāk vienu, nākamajā dienā pēkšņi ir iedvesma ķerties pie cita, kas neaiztikts stāvējis gadiem un īsti labi nav paticis, šķitis jocīgs. Šādu nepabeigtu darbu Vijas darbnīcā jeb studio ir milzum daudz. Tā ir kā spēle, «tu spēlē, bet tajā pašā laikā strādā». Tas esot gan darbs, gan «ne kā darbs».
Lielāko daļu dzīves viņa ir strādājusi vienatnē – gan beidzamajos trīsdesmit gados Soho Ņujorkā, gan Longailendā, gan agrāk Venēcijas pilsētā netālu no Losandželosas. Tagad māksliniecei ir divi asistenti – smaidīga meitene ar aziātiskiem vaibstiem un bārdains, izstīdzējis puisis. Jaunajiem uztic atsevišķu segmentu punktēšanu, estampa novilkuma dzidrināšanu, izstādēm domāto darbu saiņošanu.
Atceros pērn Losandželosas modernās mākslas izsolē izlikto Celmiņas gleznu Knife and Dish (Nazis un šķīvis), ko piedāvāja par pusmiljonu dolāru.
Šo sešdesmitajos gados tapušo lakonisko darbu reiz no Celmiņas kāds nopircis par nieka simts dolāriem. Skatos interneta reprodukcijā, un neatstāj sajūta, ka nazis ir… metāliski dzīvs – apaļīgā spala vēsums ir sajūtams.
Vijas darbi tiešām uzrunā skatītāja psihi, tas nu ir skaidrs, īpaši pēc kāda notikuma Kārnegija Mākslas muzejā, kad zāles apsargs, jauns krievs, pēkšņi metās virsū viņas gleznai Night Sky # 2 un sagraizīja to ar atslēgu. 1,2 miljonus vērto darbu izdevās restaurēt, taču vērtība jau bija sarukusi par divsimt četrdesmit tūkstošiem. Nabaga apsargam, kurš aizturēšanas brīdī policistiem skaidrojis, ka glezna viņam neesot patikusi, tagad jāmaksā mūža garumā. Jautāju Vijai, kādas ir izjūtas, uzzinot, ka viņas darbs, ilgi uz to lūkojoties, provocējis cilvēka nervus. «Domāju – oh, my goodness4! Vai patiešām? Videokamerā policija pēc tam redzēja, kā viņš to atslēgu paņēma un kā likās virsū. Izmisis, nabadzīgs, dzīves nomākts cilvēks, kura draudzene turklāt gaidīja bērnu. Un tad vēl tāds darbs – jāsēž visu dienu pie tām gleznām. Tur jau var sajukt prātā. Uzmeta aci manai gleznai, un tas, redz, bija pēdējais piliens.»
Laimīga un nelaimīga – viss kopā
No Vijas jaunības dienu fotogrāfijām pretī raugās apburoša tumšmate. Un es māksliniecei uzdrošinos jautāt par mīlestību. «Tie mani bojfrendi… Man bija liela piekrišana. Rakstnieki, mākslinieki, kāds zinātnieks. Mēs, mākslinieki, turējāmies kopā, labi sapratāmies.
Man dzīvē veicies drusku labāk nekā vairākumam, jo tolaik daudzus pazudināja LSD.
Daži cilvēki galīgi sagrāva savu dzīvi. Viņi svinēja faktu, ka ar mākslu varēja sākt pelnīt naudu. Es nekad nepieskāros LSD, nekad to neesmu pamēģinājusi.
Bet sākumā mani draugi bija latvieši. Mēs satikāmies baznīcā un augām kopā. Kad aizbraucu studēt uz Kaliforniju, tur nebija neviena latvieša, vispār nevienu nepazinu. Nonācu pilnīgi amerikāniskā mākslas vidē. Biju pavisam jauniņa, pilnīgi brīva un viena pati. Man patika būt vienai. Tad satiku rakstnieku Anšlavu Eglīti. Teātrī strādāja aktieris un režisors Māris Ubāns, mākslinieka Konrāda Ubāna dēls. Viņš mani pieņēma, iepazīstināja ar dažiem citiem latviešiem, pirmoreiz paņēma līdzi uz Kalifornijas kalniem slēpot. Latviešiem bija savs tikšanās salons, kurā pulcējās dzejnieki, lasīja savu dzeju. Arī es tur piedalījos ar savu mākslu, vairāk gan lielām acīm klausījos, man patika. Šie vīrieši bija daudz vecāki par mani. Biju noslēpumaina, viņi par mani neko daudz nezināja. Es tikai skatījos. Un mēs baigi dzērām! Latvieši ļoti daudz dzer. Es gan, man šķiet, dzēru tikai vīnu. Vīrieši dzēra arī vodku. Sešdesmit otrajā gadā satiku mākslinieku Lauri Kaži, man viņš ļoti patika. Tagad viņam vajadzētu būt ap deviņdesmit gadu. Bet toreiz… Viņš mani pieņēma un saprata. Nezinu, kas viņš man bija, draugs varbūt. Tolaik dzīvoju diezgan nabadzīgi, mitu vienistabas dzīvoklī bez vannasistabas. Tad nu es drīkstēju doties pie Laura uz shower5. Viņš, būdams dārznieks, pa dienu nebija mājās, tikmēr es gāju pie viņa mazgāties. Lauris gleznoja abstraktas bildes, drūmas, bet diezgan skaistas, krāsainas. (Aizdomājas.) Ai, kā gribētos viņu satikt! Vai, biju pavisam par Lauri aizmirsusi, tikko atcerējos. Viņam reizēm vajadzētu būt Latvijā.» Vija piesarkst un atkal kļūst tā pati šmaugā tumšmate ar cigareti pirkstos no savām jaunības dienu fotogrāfijām. Tikai nu jau bez cigaretes. Viņas divdesmit divus gadus ilgusī smēķēšana laimīgi beigusies.
Viju allaž valdzinājis tuksnesis, viņa to labi pazīst. «Tas ir gaiss bez mitruma, un liekas, ka pats esi bez svara. Tur acis redz neparasti, gaisma ir maiga.»
Kad Vija no Kalifornijas pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā, no tuksneša ainavas viņa šķīrās kā no iemīlēta cilvēka.
Vijai patīk arī džungļi, viņas fotogrāfiju mapēs atrodams kāds vecs nams, ko māksliniece iegādājusies Jukatanā. Gan uz Jukatanu, gan uz tuksnesi Celmiņa mēdza vilināt arī savus bojfrendus. «Braucu, lai pārbaudītu, vai viņi man patīk. Es viņus testēju, gribēju noskaidrot, vai ir īstie. Lai redzētu, vai iztur to visu, vai tāds puisis man der, vai pa īstam patīk. Tuksnesis maniem bojfrendiem nepatika, Jukatana – drusciņ vairāk. Vienu no šiem puišiem es apprecēju – amerikāni Pīteru. Viņš bija rakstnieks, mēs iepazināmies ballē.
Apprecējos, tomēr mākslu nevarēju pamest, tā bija galvenā prioritāte, vissvarīgākais, pāri attiecībām. Kad apprecas, tad jau šķiet, ka uzreiz vajag vai nu bērnu, vai suni. Vīrs man dzimšanas dienā uzdāvināja suni Lācīti. Bērnu man nav. Toties drīz būs krustbērns.» Vija rāda tikko dzimuša mazuļa fotogrāfiju un priecājas, ka pa šo laiku, kamēr viņa dzīvojas Latvijā, asistenta sieva laidusi pasaulē, lūk, šo, mazuli. Vija būšot viņa krustmāte. «Dzīvnieki ir labāki par cilvēkiem – tas tāds vecu cilvēku apgalvojums. Man bijuši divi suņi, un es viņos ļoti iemīlējos, viņi man bija īsti kompanjoni. Es dzīvoju viņiem. Izskatījās kā lapsa vai vilks. Man vispār patīk tādi suņi, kas izskatās kā īsti dzīvnieki. Šiem zvēriem bija interesantas galvas – man patika, kā viņi domā. Vienmēr, kad gāju skatīties mākslu, ņēmu līdzi savu japāņu Shiba Inu suni Zīlīti, Soho jau visi viņu pazina.»
Vai Vijas Celmiņas sievietes mūžs bijis laimīgs? «Laimīgs un nelaimīgs. Abi kopā.
Neesmu par to tā domājusi. Esmu laimīga, ka man ir dzīve, ka visu mūžu varu nodarboties ar mākslu un no tā dzīvot, nopelnīt. Domāju – ar vīriešiem gan man nav bijusi visai priecīga dzīve, jo pēc kāda laika ikvienas attiecības ar viņiem sabrūk. Man ir tāda īpašība – es vienmēr visu pārspīlēju, bet attiecībām tas traucē. Manā dzīvē bijusi arī īsta mīlestība. Īsta, kaislīga. Esmu mīlējusi gluži netikli. Bet tagad, kad man ir septiņdesmit pieci gadi, šķiet, ka dzīvnieki ir omulīgāki kompanjoni. Vai labāki par vīrieti?
Nu, varbūt. (Smejas.) Bet man jau joprojām ir visādi lieliski draugi.»
Un tur jau viņi Viju arī gaida Rīgas Biržas foajē, lai dotos vakariņās un pēcāk pastaigā. Vija tiem parādīs Rīgu. Tā nu Vija Celmiņa aizsteidzas, aiz sevis atstādama iedvesmojošu vitalitātes auru. Bez jelkādas ārišķības. Un itin nekas neliecina, ka šī sieviete ikdienišķajā olīvkrāsas vējjakā ir MacArtur stipendijas laureāte. ASV to dēvē par ģēnija grantu.
1 Lūdzu un paldies. (Angļu val.)
2 Mājsaimniece. (Angļu val.)
3 Mazā Latvija. (Angļu val.)
4 Ak, mans Dievs! (Angļu val.)
5 Duša. (Angļu val.)
