Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
3
-
0
-
2
-
0
-
Esam tikai turpinājums
«Reizēm esmu domājusi, vai tā nav zināmā mērā idealizēšana, atmiņās atgriežoties aizgājušajos laikos. Mēs katrs uzaugam ar sava laika ģimenes vērtībām un sava laika draugiem, kas vienmēr ir skaisti. Katram laikam ir savas vērtības. Nebūt nesaku, ka vakar bija labāk nekā šodien un rīt būs sliktāk, nekā ir šodien. Nē, arī pašlaik notiek interesanti procesi, rodas apbrīnojamas lietas, bet tas ir nenoliedzami, ka mums tuvāki ir mūsu jaunības gadi, kad iepazīstam un sākam saprast pasauli, vienlaikus ar to, kas katrai paaudzei ir iedots,» saka Ingrīda Burāne.
«Es ienācu akadēmijā brīnišķīgā laikā. Kad 1979. gadā sāku te strādāt, pedagoģiskajā personālā bija apmēram astoņdesmit vīrieši un divdesmit sievietes. Te vēl bija Konrāds Ubāns, Eduards Kalniņš. Viņš man iedeva mēroga sajūtu.
Kalniņam toreiz bija 80 gadi, un visi viņa audzēkņi zināja, ka tad, kad meistars iedzēra, viņam uz rīta pusi bija tikai viens stāsts.
«Ziniet, kas ir tā dzīve!» viņš teica. «Iedomājieties nepārredzami milzīgu ūdens klajumu, un tā vidū stāv liela, liela klints. Vienreiz pa simts gadiem atlido putniņš un notrin pret klinti savu knābi, un tad, kad viņš būs to klinti nodeldējis, būs pagājusi mūžības viena diena.» Tas ir mērogs, kādā mums vajadzētu dzīvot. Laika sajūta, kāpēc ir vērts kaut ko darīt. Mēs esam tikai turpinājums kaut kam, kāda ķēdes posma cilpiņa. Nākdama rītos garām Rainim uz akadēmiju, bieži sev uzdodu jautājumu – kas ir mana dienišķā maize un kas ir mani parādi, un ne vienmēr varu uz šo jautājumu atbildēt, bet domāju, ka cilvēks ir dzīvs tik ilgi, kamēr viņš sev šādu jautājumu uzdod.
Nav izstāstāms, ko akadēmijas laiks un te piedzīvotais man deva. To pleca sajūtu, kas ir ļoti svarīga. Turpinājuma apziņu, izdzīvošanas un izturēšanas redzējumu. Atceros, kā Ubāns, kad runājām par mākslinieka esību un ceļu, teica: «Talanti nāk kā sēnes, bariņos.» Un to es pati pieredzēju – ja vienā kursā trīs no astoņiem nāk spēcīgi, viņi tos piecus vienmēr pavilks uz augšu un pievilks sev klāt. Bet, ja kursā ir tikai viens spēcīgs, tie citi viņu noraus zemē.
Bez talanta vispār nav jēgas neko sākt darīt.
Diemžēl mākslā šobrīd daudzi bez talanta mēģina sevi parādīt.
Vienmēr esmu gribējusi nolīdzināt netaisnību, kas nodarīta talantam. Tāpēc radās mans jaunākais darbs – izdevums par Indriķi Zeberiņu, kuram nupat esmu pielikusi punktu. Savulaik tā radās grāmata par Kārli Zemdegu. Netaisnības nolīdzināšanas dēļ daudzus darbus esmu pieņēmusi. Kaut arī manas grāmatas un rakstu krājumi, pie kuriem esmu pielikusi savu roku, ir jau pāri trešajam desmitam, nevienu darbu neesmu pati izvēlējusies.
Man nekad nav bijis tik daudz pašapziņas, lai varētu aiziet pie kāda mākslinieka un teikt: «Ziniet, es par jums gribu rakstīt grāmatu!» Vienmēr esmu tikusi uzrunāta un katru darbu, ja tas man bijis interesanti, ar pateicību pieņēmusi. Cilvēku uzticēšanās vienmēr ir pārsteidzoša. Kad tagad paskatos, tie vienmēr ir bijuši cilvēki, kas manās sajūtās nav novērtēti atbilstoši viņu ieguldījumam Latvijas mākslā.
Man vienmēr svarīga bijusi ne tikai mākslinieka profesionālā meistarība, bet arī viņa cilvēciskā puse. Ja jūtu, ka cilvēks neatbilst manai saprašanai par cildenu personības būtību, par viņu nerakstu. Ja viņš mēģina apkrāpt Dievu un nedzīvo pēc Viņa likumiem (ar to nedomāju Dievu baznīcas nozīmē), beigās tas kaut kādā veidā izlien un ļoti skaidri parādās arī mākslā.
Būdams tautas gara izteicējs, mākslinieks kādās savās izpausmēs nedrīkst būt zemisks un nekrietns.
Mākslas vēsturē ir daudz piemēru, cik ļoti nozīmīga mākslinieka dzīves un radošajā virzībā ir sievietes loma. Sievietes būtība ir celt vīrieti, upurēties viņam, un tad viņš izdara brīnumu lietas.»
Mana mamma
«Daudziem māksliniekiem esmu izveidojusi viņu dzimtas ciltskoku, bet pati līdz savējam neesmu tikusi. Esmu domājusi, ka vajadzētu reiz uzrakstīt dzimtas vēsturi par tiem dramatiskajiem likteņiem, kas bijuši vienas ģimenes ietvaros. Daiļliteratūras nozīmē savu dzimtas sāgu neuzrakstīšu, bet pirmais teikums tajā varētu skanēt: «Sievietes sēdēja virtuvē ap galdu un spodrināja ģimenes sudrabu.» Un tad būtu stāsts, ko tad nu katra spodrina savā dzīvē…
Neesmu redzējusi nevienu savu vecmāmiņu. Mana mamma bija pilnīga bārene. Viņai bija četri gadi, kad nomira mamma, četrpadsmit gados zaudēja tēvu. Vecmāmiņas un vectēva sajūtu man radīja manu skolas gadu draugu Māras un Jura Vaičunu ģimene. Kad trešajā klasē no Rīgas 1. vidusskolas pārgāju uz 2. vidusskolu, bijām ar Mārīti vienā klasē, Juris vienu klasi augstāk. Sadraudzējāmies, un es bieži pēc skolas gāju pie Mārītes un Jura uz Strēlnieku ielu, kur viņi dzīvoja, jo mana mamma bija darbā, brālis Ints jau studēja Teātra fakultātē un man mājās neviena nebija. Ļoti daudz pateicības esmu parādā Māras vecmāmiņai un mammai. Vienmēr tiku tur gaidīta un paēdināta. Kad aizgājām, zupa jau stāvēja uz galda.
Mana mamma bija beigusi Viļa Olava komercskolu, mācījusies vienā klasē ar Lidiju Freimani. Mamma arī bija Lidija. Atceroties skolas gadus, mamma par savu draudzeni teica: «Lida bija strauja. Kā ienāca klasē, tā pārlaida portfeli pāri visai klasei uz pēdējo solu, kur viņa sēdēja, uzlēca uz sola un, pa soliem dejodama, aizgāja līdz savai vietai.» Tās bija aktrises rumāņu asinis. Brīnišķīgi stāsti. Viņas visu mūžu saglabāja sirsnīgas attiecības.
Mamma ļoti mīlēja visu, kas bija saistīts ar mākslu, bet dzīve nebija tāda, lai viņa varētu tajā izpausties.
Pēc Viļa Olava komercskolas 1939. gadā aizgāja grāmatvedības praksē uz Mežsaimniecības ministriju, kur novērtēja viņas apzinīgumu un atbildību, paturēja darbā. Tur viņa satika tēvu, grāmatvedības nodaļas vadītāju Jāni Strazdiņu. Izveidojās liela mīlestība ar ļoti laimīgu turpinājumu. 1941. gadā piedzima Ints. Vecāki viens otru ļoti mīlēja, bet sākās karš, tēvs saslima ar tuberkulozi. Tad nāca gadi ar raizēm par tēva slimību, smagais pēckara laiks, kad tētis visu laiku bija pa slimnīcām un sanatorijām, bija cerības, ka viņš izveseļosies un vecāki beidzot varēs apprecēties, bet tas nenotika. Man bija septiņi gadi, sāku iet skolā, kad 1956. gadā tēvs nomira, un dzīve mums tālāk bija vēl smagāka.
Mamma sitās pa daudziem darbiem, rāvās uz visām pusēm, lai mūs ar brāli ne tikai pabarotu, apģērbtu un palaistu skolā, bet arī nopirktu grāmatas un kādu teātra biļeti.
Mammas dzimta ir rīdzinieki vairākās paaudzēs, bet dzimtas uzvārds Burāns nāk no grāfu Šeremetjevu laika. Vidzemē, kur Limbažu apkārtnē viņas dzimta dzīvojusi, muižkungs uzvārdu došanas laikā par manu vecvecvectēvu teicis: «Tas ir traks burans.» Tā viņam tika dots uzvārds ar nozīmi – sniega vētra. Var jau būt, ka dažas sniega vētras iezīmes mums piemīt.
Manas mammas mātes brālis Kārlis Rudzītis bija apbrīnojams cilvēks. 1918. gadā, būdams strēlniekos, viņš 18. novembrī aizgāja pie fotogrāfa, nofotografējās savā strēlnieka formā un fotogrāfijai otrā pusē uzrakstīja: «Kārlis Rudzītis 1918. gada 18. novembrī, Latvijas valsts dibināšanas dienā.» Kad mana mamma četrpadsmit gados palika bārene, Kārļa sieva bija teikusi: «Nu, ja Līdiņa tagad paliek viena, viņai būs jāiet pie žīdiem mazgāt veļu.» Lidija bija zaudējusi arī brāli, kas agri mira ar tuberkulozi, un viņa tiešām palika viena, bet Kārļonkulis teicis: «Līdiņai ir gaiša galva, viņa ies mācīties un dzīvos pie mums.» Tas izšķīra mammas tālāko dzīvi.»
Gustiņtante
«Sevi vairāk skaitu par tēva meitu un jūtos ciešāk saistīta ar viņa dzimtu. Domāju, ka arī mūzu gēns – mana vilkme uz mākslām un Inta aktiera talants – nāk no tēva. Jaunībā viņš bija strādājis Ceļojošajā teātrī, rakstīja dzejoļus. Man vēl tagad mājās ir divas klades ar viņa roku rakstītām paša dzejām.
Tēvs nāk no Zemgales, no Vecsaules pagasta, un es sevi skaitu par zemgalieti, nevis rīdzinieci.
Kad aizbraucu uz Sveķu kapiem, kur guļ visi manējie: vecmamma, vecaistēvs, tēvs, mamma, Ints, Gustiņtante – tēva māsa Auguste Kauķe, viņas vīrs Mārtiņonkulis, mana māsīca – viņu meita Elza, savu Zemgales piederību īpaši izjūtu. Sveķu kapsētā mums ir deviņas kapavietas. Liels placis, kas kopjams pašā kapsētas vidū. Kapsēta uztaisīta pie Sveķu pusmuižas, kurā tēva dzimta dzīvojusi vairākās paaudzēs. No turienes Gustiņtanti un Mārtiņonkuli četrdesmit devītajā gadā izveda uz Sibīriju. Kad viņiem iebrauca pakaļ, Gustiņtante teikusi, lai Elza mājas otrā pusē lec laukā pa logu un bēg mežā.
Elza, astoņpadsmitgadīga meitene, ļoti ilgi bija slapstījusies pa mežiem, tad pārgājusi pāri Mēmelei uz Lietuvu, kur viņu neviens nepazina. Tur nopirkusi pasi ar citu vārdu un strādājusi par medmāsu. Elza manā dzīvē ir visuzskatāmākais piemērs, ko nozīmē izsūtīšana. Viņa paglābās no Sibīrijas, bet dzīve tika sadragāta. Mums mājās nekas netika slēpts, bērni zinājām, ka tēta māsa un onkulis ir izsūtīti, mamma sūtīja viņiem uz Sibīriju paciņas, bet māsīcas liktenis mums ilgi bija nezināms.
Elzas dzīve izvērtās ļoti nelaimīga. Dzīvodama mūžīgās bailēs ar svešu vārdu, viņa nevarēja gulēt un slimnīcā bija sākusi spricēt sev morfiju. Bailes, visu laiku bailes…
Dzīve ar svešu vārdu kļuva nepanesama, un vienā brīdī viņa salūza. Elza izdarīja pašnāvību…
Gustiņtante ar Mārtiņu tad jau bija atgriezušies no Sibīrijas un dzīvoja drausmīgā nabadzībā. Atceros, kā Gustiņtante, artrīta savilktiem pirkstiem, kādi bija kļuvuši pēc Sibīrijas meža darbiem, cērtot un velkot salā baļķus, sēdēja un tamborēja brīnišķīgus galdautus. Viss Vecsaules pagasts nāca un tādus pasūtīja. Par to viņa dabūja speķi un kādas naudiņas. Kad Gustiņtante gribēja palepoties, viņa teica: «Pirms izvešanas es visās talkās simts cilvēkiem varēju galdu ar saviem galdautiem un traukiem uzklāt.»
Ir kāda lieta, par ko, tagad atceroties, savās domās lūdzu Gustiņtantei piedošanu. Skolas gados mēs ar Intu vasaras pavadījām pie viņas Vecsaulē, palīdzējām lauku darbos, bet nebijām nostrādināti. Ēdot pēdējās brokastis pirms mūsu aizbraukšanas uz Rīgu, pie brokastu galda ar brāli jau sabakstījāmies un sasmējāmies, jo zinājām, ka sekos parastā ceremonija. Gustiņtante uzsēja baltu priekšautu un teica: «Nu, nākat, bērni! Es jums parādīšu tās mūsu robežas. Kas zin, kā būs, vai es to ziemu izdzīvošu…» Mēs pie sevis smējāmies – kādas robežas, kāda zeme! Tajos laikos, sešdesmitajos gados! Bet Gustiņtante patiešām ticēja, ka laiki mainīsies un varēs atgūt zaudēto zemi. Tagad es viņai par savu bērna muļķību simtkārt esmu nolūgusies.
Ar visu savu trūcību viņa mums vienmēr palīdzēja, brauca pie mums uz Rīgu, veda olas un speķi. Gustiņtante turēja aitas, Bauskā kombinātā nodeva vilnu, mums katram uz skolas sākumu atveda pa vilnas segai, un, pateicoties viņai, Ints tika pie sava pirmā uzvalka. Viņa mūs mīlēja, un mēs mīlējām Gustiņtanti, bet esmu izstrādājusi arī pa nedarbam. Viņai pie sienas bija ļoti skaists senlaicīgs pulkstenis – ar bumbām un ķēdēm, ar kurām pulksteni uzvilka, tas zvanīja stundas. Man vienmēr gribējās paskatīties, kas tam pulkstenim iekšā un kas tur tik skaisti zvana. Reiz, kad Gustiņtante ar Mārtiņonkuli aizgāja uz veikalu, uzkāpu uz krēsla un tikmēr ķimerējos ap pulksteni, kamēr norāvu ķēdes. «Kāpēc pulkstenis nezvana?» Gustiņtante, atnākusi no veikala, pēc laika apķērās. Piegājusi paskatīties, saprata, kas par lietu. «Tu biji pie pulksteņa klāt?» – «Jā!» – «Nu ja! Visu Sibīriju tas izbrauca un nesalūza, tepat Latvijā uz vietas beigts…»
Jo tālāk iet gadi, jo biežāk atceros Gustiņtanti, savu mammu. Latviešu sievietes ir apbrīnojamas.
Ko tikai viņas ir izturējušas, kādus likteņa sitienus izcietušas! Tas ir neaptverami. Tāds būtu stāsts arī par otru mīļo tēva māsu Mildu Lapiņu.»
Brālis
«Mēs ar Intu bijām ļoti atšķirīgi. Viņš bija absolūts paraugzēns, ārprātīgi kārtīgs. Mums ģimenē bija stāsts, kā Ints, trīsgadīgs puisītis, pusi dienas nostāvējis kaktā. Kara laiks, mamma aizgājusi uz tirgu nopirkt pienu un kaut ko ēdamu, satikusi draudzenes un pārnākusi vēlā pēcpusdienā. Auklīte sagaidījusi viņu raudādama: «Kur jūs bijāt tik ilgi? Jums nemaz nav sirds!..» Kad mamma gājusi ārā no mājas, Intu ielikusi kaktā, jo viņš sācis niķoties, un mamma pateikusi, ka viņam tur jāstāv, kamēr viņa pārnāks. Visu to laiku viņš arī nostāvējis. Auklīte staigājusi apkārt, lūgdamās, lai beidz stāvēt, bet Ints pateicis – nē, mamma mani nolika!
Tādu brāli, kāds man bija Ints, var tikai pameklēt. Viņš mani faktiski uzaudzināja. Ints bija astoņus gadus vecāks par mani, visur vāca mani līdzi un uzmanīja. Visur un vienmēr bija mans sargs, daudz iemācīja. Kad aizgāju uz pirmo klasi, viņš jau bija desmitajā. Sāku iet 1. vidusskolā, jo tur mācījās Ints. Kad viņa tur vairs nebija, pārgāju uz 2. vidusskolu, kas uz visu dzīvi man palikusi vislabākajās atmiņās.
Mēs esam pēdējā paaudze, kas mācījās pie skolotājiem, kuri bija pieredzējuši pirmo Latvijas brīvvalsti, līdz ar to mums jau no bērnības tika iedota vērtību pauniņa, kas uzturēja visus nebrīves gadus.
2. vidusskolā bija brīnišķīgi Latvijas laika skolotāji, bet manas moku mokas bija matemātika, ķīmija un fizika. Beidzot vidusskolu, izkritu ģeometrijas eksāmenā un skolu nebūtu pabeigusi, ja Ints mani neizglābtu. Pēceksāmenu drīkstēja kārtot tikai tad, ja vecāki to lūdza, bet es nespēju pateikt mammai, ka skolu varu nebeigt. Ints jau strādāja teātrī, bija aizbraucis pa Latviju ar viesizrādēm, bet, uz vienu dienu iebraucis Rīgā, aizgāja uz skolu un uzrakstīja lūgumu, lai ļauj man nokārtot pēceksāmenu. Aizgāju tikpat balta lapa, kāda biju, un skolotājs Grāvītis, brīnišķīgs vīrs, teica: «Es tev ielikšu trijnieku, bet tev man jāapsola, ka neiesi ne uz matemātikas, ne fizikas fakultāti.» Es atviegloti iesmējos un iesaucos: «Jā! Jā! Protams, ka es to apsolu!»
Mums ar Intu nebija noslēpumu. Mēs daudz ko izrunājām. Redzēju, kā Ints nežēlīgi un nesaudzīgi sevi tērēja, iestudējot lomas. Tas arī viņa talantu izkopa. Inta lomu fenomens bija viņa ārprātīgā apzinība, tas viņa teicamnieka sindroms visu izdarīt maksimāli labi. Atceros tās daudzās garās naktis, ko esam sēdējuši mūsu komunālā dzīvokļa virtuvē, kad viņš, pārnācis pēc izrādes, pieklauvēja pie manām durvīm: «Vai tu jau guli? Iznāc, parunāsimies!» Ļoti bieži arī Miķelis (Režisors Mihails Kublinskis – L. B.) atnāca. Viņa iestudējumi Vasara Noānā, Lauva ziemā, Elektra un Inta lomas bija notikumi. Tās viņu sarunas… Tas bija skaists laiks.
Man sāp, ka arī Miks netika novērtēts un tas sagrauza viņa dzīvi. Tieši tāpat kā Inta dzīvi sagrauza viņa neapdomīgā aiziešana no teātra. Nāca jaunais laiks, attiecības teātrī ļoti izmainījās. Visu mūžu esmu minējusi un joprojām neesmu līdz galam atminējusi, kas tad ir tā mākslinieka būtība. Mākslas akadēmijā, četrdesmit gadus dienu dienā dzīvojot, redzu vispārsteidzošākās radošās atklāsmes, bet redzu arī intrigas, to egocentrismu, pilnīgo rēķināšanos kādās situācijās tikai ar sevi, un tās nav patīkamākās un pievilcīgākās izpausmes.
Arī lielas mākslas vārdā tas nav attaisnojams, un tā bijusi mana kļūda, ka reizēm esmu aizstāvējusi cilvēkus, kurus nav vērts aizstāvēt.
Ints ļoti daudz strādāja. Ilgus gadus bija režisors Radiofonā, kur arhīvā ir daudz viņa ierakstu. Katru vasaru brauca filmēties, arī citu republiku kinostudijās. Tas bija arī naudas dēļ, jo aktiera aldziņa teātrī tajā laikā bija ļoti maza. Viņam bija autorvakari ar dzejas lasījumiem. Brauca pa visu Latviju ar koncertiem, un cilvēki Burānu gaidīja.»
Dzīves lielā balva – cilvēki
«Viss mainās, bet ir kādas lietas, par kurām jādomā visu mūžu. Pēdējos desmit gados daudz esmu domājusi, kas ir cilvēka dzīve.
Teorētiski man vajadzētu būt jau vismaz sešas reizes apglabātai.
Divas reizes piedzīvoju smagas autokatastrofas, no kurām izrāpoju bez nevienas skrambas. Bijušas vēl citādas situācijas, kas varēja beigties traģiski. Jūtos sargāta.
Tas, protams, nenozīmē, ka man nav bijušas dziļas neveiksmes un dažādas smagas kolīzijas. Vēl pirms pāris gadiem piedzīvoju smagu fiasko, kad mani ar visu manu sirmo galvu piesmēja kā tādu ganu skuķi, rupji un nežēlīgi. Nevainoju citus. Ja ar mani tā notiek, tad pati to esmu kaut kādā veidā veicinājusi, neesmu kaut ko sapratusi, novērtējusi. Man uz visu mūžu palicis prātā, kā Džemma (Māksliniece Džemma Skulme – L. B.) mūsu iepazīšanās sākumā 1975. gadā man teica, ka nevajag celt sīkumus uz pjedestāla. Vēl tagad dzirdu to viņas intonāciju. To nevajag saprast šauri, jo dažkārt no sīkumiem atkarīgas ārkārtīgi lielas lietas, īpaši mākslā, bet tos sadzīves sīkumus nevajag padarīt par nozīmīgiem. Tāpēc esmu vairījusies no ciešas satuvināšanās. Man ir brīnišķīgi draugi, ar kuriem bijuši brīnišķīgi piedzīvojumi, skaisti bohēmas brīži, bet vienmēr esmu paturējusi zināmu distanci, jo attiecībās neesmu gribējusi ielaist par tuvu sadzīvi.
Lielā balva, kas man no dzīves piešķirta, ir cilvēki, kurus esmu satikusi, un daži, kuri kļuvuši īpaši tuvi.
Viņi ir tāds kapitāls, ko, pat ja gribētu, es nevarētu notērēt.
Divi tuvākie manā dzīvē ir Džemma un Indulis Zariņš. Nezinu, vai mūsu satuvināšanos ar Džemmu var saukt par draudzību, bet tā mūsu saprašanās un atklātības pakāpe vienai pret otru bija augsta. Nekad to neizmantoju, bet tās attiecības daudz deva. Sarunas ar viņu daudzu gadu garumā.
«Atbrauciet, Ingrīda, nav jau vairs, ar ko parunāties,» Džemma teica viņas mūža beigu posmā, un joprojām domāju, cik skaisti viņa reiz savas dzīves pēdējā gadā noapaļoja: «Visa dzīve ir Dievs.» Un tajos vārdos ir dziļa gudrība un viedums. Pateicībā par to, ko viņa man devusi un tik daudziem nozīmējusi, gribēju uz Džemmas 95. dzimšanas dienu sarīkot Mālpilī viņas izstādi, ko arī izdarīju. Juris (Mākslinieks Juris Dimiters – Džemmas dēls – L. B.) palīdzēja atlasīt darbus. Tikai pēdējā desmitgadē esmu ieguvusi zināmu mieru un stabilitāti. To arī man iemācīja Džemma. Mēs reiz runājām par to, kas ir laime. Tas bija brīdis, kad biju galīgi izplēksnējusi. «Jūs taču esat laimīgs cilvēks!» Džemma man teica. «Laime ir tad, kad tu saproti un apzinies, ka visās savās izpausmēs esi tu pats, lai arī par to ir dārgi maksāts.»
Daudz deva draudzība ar Induli Zariņu. Viņš agri, vēl manos studiju gados, mani atkoda. Rakstīju diplomdarbu par Zariņa glezniecību, un kopš tā laika mums bija sirsnīgas attiecības. Būdams prorektors un atbildīgais par zinātnisko darbu, viņš mani 1979. gadā uzaicināja strādāt akadēmijā. Mūsu sarunas bija ļoti atklātas. Viņa stāsti par Sibīriju, kas tajos laikos bija aizliegtā tēma, man bija milzīga vēstures un cilvēku attiecību skola.
Viņam bija divpadsmit gadi, kad 1941. gadā izveda viņa ģimeni. Puisītim, kas staigājis samta uzvalciņā, to visu piedzīvot bija trauma uz visu mūžu.
Tā uzticība mums bija abpusēja. Indulim esmu pateicīga par to, ka viņš pie mana svārstīgā noskaņojuma un nedrošības iedeva sajūtu, ka to, ko vēlēšos, ja vien vēlēšos, arī dabūšu. Viņš ļāva man noticēt sev.
Nevaru neminēt žurnālisti un redaktori Dainu Oliņu, kura stāvējusi līdzās gadu desmitus. Viņa un viņas trīs meitu ģimenes ir attiecību vērtība, kas atsevišķā romānā būtu jāietver.
Pirms diviem gadiem mēs ar kinorežisoru Rolandu Kalniņu svinējām piecdesmit gadus mūsu draudzībai. Kopš 1967. gada, kad, strādājot Padomju Jaunatnē, rakstīju par kino un mēs satikāmies, vairs neesam šķīrušies. Arī manas dzīves nozīmīgs cilvēks. Rolands visu mūžu ir atkārtojis: «Dzīve ir konflikts. Dzīve bez konflikta nepastāv.» Un tā ir lielā pasaules mīkla, kāpēc pasaule mani tik ļoti interesē. Studijas Mākslas akadēmijā izvēlējos tāpēc, ka kopš agriem gadiem biju liela lasītāja, izveidojās savs priekšstats par notikumiem un lielām personībām. Mani interesēja cilvēks laikmeta griežos. Personība laikā, kurā viņš dzīvo, un pats laiks.
Mākslā ir tikai trīs norises, ko tā attēlo, – dzīvība, mīlestība un nāve. Visu, kas attiecas uz dzīvību un mīlestību, mēs piedzīvojam un par tām zinām. Vienīgais, par ko neko nezinām, ir nāve, nomiršana, un tas ir process, kas mani visu mūžu interesējis. Tas, kas notiek ar mums. Tā nomiršana, kad cilvēks it kā dzīvo, bet iekšēji ir miris. Kad skaties uz viņu un redzi viņa vaigā nāves atspulgu. Ko tas nozīmē – nenomirt, vēl dzīvam esot. Tās atklāsmes latviešu mākslā ir apbrīnojamas. Visos laikos. No kulšanas rijā un tautasdziesmām līdz mūsdienām.»
Neko nenožēloju
«Ja es tagad atskatos uz savu dzīvi no privātās telpas puses, varu teikt, ka man nekā nav ko nožēlot. Kaut esmu sista, malta, arī bezgalīgi nodota, neko es nenožēloju. Man ir brīnišķīgi un talantīgi Inta bērni un mazbērni, kuri ir mana ģimene, tuvi kā pašas bērni. Protams, ka bijis laiks, kad esmu gribējusi pati savus bērnus, bet dzīve tā izveidojās, un, augusi bez tēva, negribēju, lai mani bērni aug bez tēva. Es biju ļoti laimīga, ka varēju palīdzēt Intam. Viņš bezgalīgi mīlēja savus bērnus, un man ir gandarījums par to, ko viņi dzīvē dara.
Krista ir daudz mācījusies un strādājusi, joprojām nemitīgi mācās, un tas ir apbrīnas vērts. «Kristiņ, tu esi tikusi daudz tālāk par mani!» viņai saku, un esmu lepna par viņu. Profesionālajā ziņā daudzi saskares punkti mums ir kopīgi. Krista beidza filozofus, uzrakstīja disertāciju, bet jutās sevi izsmēlusi un aizgāja pie Pētera Krilova uz kino režiju. Tur izgāja otru maģistrantūru, tagad raksta doktora disertāciju mākslā, darbojas laikmetīgā teātra režijā. Kristas brālis Gints interesējas par mākslām, vadīja galeriju, tagad strādā loģistikas centrā. Viņa ceļš nav bijis viegls, bet Gints ir ļoti gaišs un krietns cilvēks. Turamies kopā un cits citu atbalstām.
Kristas trīs bērni un Ginta dēls ir arī mani mazbērni. Kristas vecākā meita Laila strādā televīzijā, dēls Toms izvēlējies kino ceļu, mazā Mare mācās piektajā klasē. Ginta dēls Pauls Dāgs mācās Mākslas un mediju tehnikumā par videooperatoru. Visi ir apdāvināti, un to saku pilnīgi objektīvi. Vienmēr esmu gribējusi un spējusi paturēt skaidru galvu attiecībā uz savējo novērtējumu.
Mani dzīves ieguvumi? Vai tas nav ieguvums, ka es vairāk nekā četrdesmit gadu katru rītu varu nākt uz vienu no Rīgas skaistākajām mājām un parkā sasveicināties ar Kārļa Zemdegas Raini?
Paskatīties uz Gļeba Panteļejeva pieminekli Oskaram Kalpakam. Katrs no sava gadsimta laika, abi piesātināti ar spēku un lieluma elpu.
Ja man bērnība pagāja ar grāmatām, jaunības gadi ar teātri, viens brīdis ar kino, studiju un darba gadi akadēmijā ar glezniecību un tēlniecību, tad tagad tā man ir simfoniskā mūzika. Klātbūtne mūzikas izpildījumā man ir tas visaugstākais. Nav vārdos izsakāms, kā mūzika uzpilda un uzlādē, pabaro smadzenes un dvēseli. Vēl arvien daru to, kas man patīk, un tas dara laimīgu.»
