Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vienkoči atrodas Cēsu novada Līgatnes pagastā. To saimnieki ir kokamatnieks Rihards Vidzickis ar dzīvesbiedri tekstilnieci Agnesi Lauderi, kuri audzina trīs dēlus: Kārli, Edvardu un Otto.
Pirms 18 gadiem ģimene sākusi darboties aizaugušā zemes gabalā pie Līgatnes upītes un gravām bez elektrības un ūdens, bet pašlaik te ir Vienkoču parks ar dabas takām, koka skulptūrām, Līgatnes vēsturisko ēku miniatūrām, kā arī Kokamatniecības muzeju un darbnīcu. Tāpat teritorijā ir vairākas pārvestas guļbaļķu klētis, smēde un Smilšu māja ar dārzu.
Interesantākais, ko saimnieki ar domubiedriem kopīgi radījuši, ir naturālās būvniecības eksperimentālā ēka, kas būvēta no vietējiem dabas materiāliem – smilšu/māla maisiem, pagalēm un māla. Krāsainas vīna pudeles lieliski kalpo kā vitrāžas.
Citi lasa
«Mēs to saucam par Smilšu māju. Kad nebija uzbūvēts muzejs, tā kalpoja kā saietu namiņš. Tagad to izmantojam kā palīgēku, ziemā – kā pagrabu. Dārzs mums te blakus ir, kopš sākām būvēt Smilšu māju, tad tā nebija modes lieta. Bet tagad apmeklētājiem ir interesanti apskatīties arī vietējos dārza kultūraugus,» stāsta Rihards.
Pirms astoņiem gadiem uzbūvēta un ierīkota pašreizējā Kokamatniecības muzeja ēka ar ekspozīciju un darbnīcu. Saimnieki sapratuši, ka ēka būtu vēl jāpaplašina, un pavisam nesen, pirms nepilniem diviem gadiem, pabeigta tās piebūve ar otro stāvu. Tā ir koka karkasa būve, apšūta ar vertikāliem dēļiem.
«Šis ir Skandināvijā izplatīts būvniecības veids, tik tradicionāls, ka sēdēja man zemapziņā. Tas, ko es ilgi pētīju un domāju, ir otrā stāva izbūve. Vēlējos, lai tā būtu kā seno laiku industriālā ēka, pētīju Līgatnes papīrfabrikas ēkas un izvilku esenci,» pārliecināti saka Rihards.
Krāsaini stikla bloki ir pirmais, ko var pamanīt, kāpjot pa masīvajām ozolkoka kāpnēm uz ēkas dzīvojamo daļu otrajā stāvā, kur mitinās Rihards ar ģimeni. Tie atdala vannas istabu no kāpņu telpas.
«Daudziem ir trauma no padomju laikiem, kad piemin stikla blokus. Ar tiem tika aizmūrētas visas rūpnīcu spraugas. Bet man patīk jaunie, krāsainie stikla bloki, pie mums saulainā ziemas dienā caur tiem dikti skaisti nāk gaisma. Lai dzīvāku padarītu arī kāpņu telpu tieši tādā formā un izmērā kā stikla bloki, piemeklēju fibrolīta akustiskās plāksnes un rakstu izvilku pa visu sienu,» saka Rihards.
Visu rakstu lasi žurnāla LAUKU MĀJA oktobra numurā.
