Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
12
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
1
-
Pirmā aina. Sapņi
1983. gads: «Mēs ar vīru, divi jauni pilsētnieki, tikko beiguši Tallinas Mākslas institūtu, gribējām dzīvot laukos. Atradām šo māju, un brīnumainā kārtā no visiem iespējamiem pircējiem saimniece deva priekšroku mums, nevis īstiem kolhozniekiem. Laikam jau gribēja būt droša, ka pagalmā nekad nestāvēs rūcošs traktors un mauriņā no tā netecēs motoreļļa. Kad mājas jau bija mūsu, aizgājām uz riju. Lija lietus, iekšā tumšs, durvis vaļā – kā ekrāns. Sēdēju uz sliekšņa un skatījos kā filmu, kam esmu nokavējusi sākuma titrus: tā ir mūsu māja, un nu sākas filma – mūsu dzīve. Pamazām sākām māju remontēt. Te ir dzimušas mūsu trīs meitas. Kad vecākā mācījās rāpot, pat īstu grīdu nebija.»
Otrā aina. Mācības
«Tomēr notika tā, ka mēs izšķīrāmies. Īpašumu sadalījām: ēka, kur bija mana keramiķes darbnīca, tika vīram, bet māja un rija – man, un visu mūžu esam bijuši labi kaimiņi. Bet toreiz es atkal atnācu uz riju, apsēdos un domāju: sākas cita filma, bet es atkal titrus esmu nokavējusi. Neilgi pirms šķiršanās bijām māju izremontējuši, naudu iztērējuši. Pieteicos Lauku ceļotājā – lai cilvēki brauc pie manis atpūsties, varbūt pie savas zīmēšanas skolotājas algas – tas bija mans maizes darbs – arī kādu naudiņu nopelnīšu. Un cilvēki brauca. Kamēr ciemiņi pa māju, pašas ar meitām dzīvojām teltī. Kā vēlāk smējos, uz nervu pamata sāku nest lejā no bēniņiem smiltis, jo nesapratu, kāpēc tās tur ir, – beigās pat ar putekļsūcēju visu kārtīgi izsūcu. Un tikai pēc tam uzzināju, ka esmu aiznesusi siltumizolāciju un bez tās pārziemot nevarēs. Nopirku akmens vati, ieklāju plēvi un siltumizolāciju pašrocīgi atjaunoju. Tad izdomāju, ka jāieliek grīda un jāizbūvē otrais stāvs, jo māja bija tipiska 1927. gadā celta jaunsaimniecība – zema, gara, ar plašiem bēniņiem. Grīdas meistari gan manu siltumizolāciju nokritizēja: zem plēves griesti sapūšot, esot jāklāj papīrs. Tipogrāfijā dabūju papīra ruļļu notinumus, ko drukāšanai nevar izmantot, un nu zem grīdas ir papīrs 16 kārtās – kā kārtīga avīze. Un mājai ir pat trīs stāvi. Trešajā – jumta korē – ir guļamistaba telts formā un izmērā. Vēlāk izdomāju – ja jau pie manis brauc ceļotāji, viņiem vajag pirti.
Ņēmu Hugo Bruno Šterna grāmatu Pirti katrai ģimenei, pēc tās mācījos, kā dēlīšus piezāģēt, kā saspundēt.
Arodskolā sameklēju jaunekli, kas būtu ar mieru man palīdzēt, un iebūvēju pirtiņu tieši mājas vidū. Ja tā padomā, kad šurp atnācām, es taču nepratu pat vecu naglu izraut un nezināju, ka šai vajadzībai var izmantot ne tikai knīpstangas, bet ir pat speciāls instruments, ko sauc par kazas kāju. Nodarbojoties ar būvniecību, esmu daudz ko iemācījusies. Man ir pašai sava darbnīca un labi instrumenti: Bosch urbjmašīna ar statīvu, zāģis, figūrzāģis. Kad nopirku stūra slīpmašīnu jeb fleksi, mani biedēja – ko gan es, sieviete, ar tādu iesākšot?! Tā iešot pa gaisu un noraušot man vēl galvu! Bet fleksis drīz kļuva par manu mīļāko darbarīku. Ar savu fleksi esmu pat sazāģējusi šamota ķieģelīšus un izmūrējusi vecas krāsniņas iekšpusi, atjaunojot oderējumu. Kad piecdesmit gadu jubilejā dāvanā saņēmu lielo Fiskars cirvi, pat gultā ņēmu to blakus. Maizi pelnīju visādos veidos. Strādāju skolā par zīmēšanas skolotāju, uzņēmu viesus, sadarbojoties ar Lauku ceļotāju. Tā kā darbnīcas man vairs nebija, ar keramiku nodarboties nevarēju. Toties no bijušā vīra, kurš ir metālmākslinieks, šo to biju iemācījusies par metālu. Kādudien pie manis it kā ne no kurienes atnāca auskari rozes zieda formā – varbūt tāpēc, ka šeit ir Rožkalni? Tie ir kā mana firmas zīme, bet es izmēģinu arvien ko jaunu. Tagad būvēju sienas pulksteņus no dēļa un ratu rieņa metāla stīpas. Piedalos amatnieku un mākslinieku tirdziņos. Kad zaudēju skolotājas darbu, izmācījos bezdarbnieku kursos, un tagad esmu arī apdares darbu meistare ar visiem papīriem.»
Trešā aina. Atvadas
«Šie trīsdesmit pieci gadi ir bijuši brīnišķīgi. es tik daudz esmu iemācījusies! Arī tāpēc, ka esmu bijusi viena. Krava, ko tu ved ķerrā, ir daudz vieglāka, ja nav ne uz vienu jādusmojas, ka nenāk palīgā. Taču dzīve ir mainījusies. Manas meitas dzīvo pilsētā. Vecākajai jau ir divi bērni – pusgadu veca meitiņa un sešus gadus vecs puisītis, kuram rudenī jāiet skolā. Savus mazbērnus es dievinu. Gribu būt viņiem līdzās, runāties, spēlēties, darināt rotaļlietas, jo es to protu un man tas patīk. Tāpēc esmu nolēmusi atgriezties Rīgā. Savu darbnīcu ņemšu līdzi, bet mājai meklēšu jaunu saimnieku.»
