Mairis Briedis: Zinu, ja sitīšu, salauzīšu viņam degunu vai žokli

Intervija publicēta žurnālā «Klubs» 2013. gada 5. numurā.

– Tu reiz ieminējies, ka latvieši boksā ātrāk salūst – sajūt mutē asins garšu, un prom ir.

– 90 procentos gadījumu tā notiek.

– Bet tu paliki un, kā pats saki, – boksā turies kā serde.

– Tāpēc, ka arī skolā sita. Kāda starpība, kur sit?

– Tā bija tava galvenā motivācija?

– Nē, bet pieķēros boksam. Pirms tam ne ar ko citu nebiju nodarbojies. No Ēveles, kas ir aiz Valmieras, atbraucu uz Rīgas 2. pagarinātās darba dienas skolu. Te bija arī klase ar huligāniem, nepaklausīgajiem. Ja ar viņiem nepīpēji, nebiji savējais. Skolā ņirgājas, jūties pazemots, bet treniņos, ja arī sit pa galvu, tas ir sports.

– Tā tu skolā izkaroji sev vietu.

– Zināt, ka trenējies, ir viens, bet, kad kāds dabū pa galvu, kas cits. Visvienkāršākais ir sadot lielākajam. Reiz tāda situācija radās.

– No kurienes tev spīts?

– No zvaigznēm. Pēc horoskopa esmu Mežāzis, pēc gada Vērsis, bet uzvārdā Briedis. Visi trīs ar ragiem. Dīvaini, bet manam dēlam, kuram ir pieci gadi, ir tieši tāda pat kombinācija. Brīvajā cīņā, džudo taisa sāpju paņēmienus, bet tu jebkurā brīdī vari padoties. Boksā tā nevar, tas nav stils. Tomēr bokss un pat kikbokss nav tik traumatisks kā hokejs.

Protams, sākumā bija grūti, nepatīkami brīži, asinis, bailes, uztraukumi un caureja.

Šad un tad uzkāpa temperatūra. Tā bija līdz pat kādai 200. cīņai. Visas problēmas nāk no galvas. Bija jāiziet tam cauri, sevi jānorūda. Jāiemācās ar prātu savaldīt ķermeni.

– Tu sākumā trenējies ļoti nepareizi.

– Pie pirmā trenera pēc diviem gadiem nosēdināju sirdi un pusgadu netrenējos. Tad aizgāju pie Vasīlija Čerņigova uz Budo skolu. Man bija 16–17 gadi. Pārgāju uz kikboksu. Te bija pirmie panākumi. Treniņiem vajadzēja naudu, bet vecāki nedeva. Treneris teica – ja uzvarēsi Latvijas čempionātā, tiksi izlasē, par treniņiem nebūs jāmaksā. Tas mani motivēja. Vēlāk kļuvu par Eiropas čempionu.

– Kāpēc atkal atgriezies boksā?

– Kikboksā vairs neredzēju perspektīvu, pārgāju uz profesionālo boksu, taču ar noteikumu, ka varēšu piedalīties arī amatieru cīņās. Mans mērķis bija olimpiskās spēles Londonā. Taču… Varbūt tā bija viltība, bet neviens nepabrīdināja, ar ko tas draud.

2009. gadā mani uzaicināja piedalīties šovu cīņā. Izrādījās, ka pretinieks – lietuvietis – boksējās ar citu vārdu un uzvārdu. Tāda cilvēka vispār nav. Es to nezināju. Viņš pēc tam varēja braukt uz olimpiskajām spēlēm.

– Tas nozīmē, ka tu šajā cīņā, ja tiktu brīdināts, varēji boksēt, piemēram, kā Kaspars Celms.

– Jā!

– Tas ir cirks, kas notiek boksā!

– Latvijas boksā!

– Tā bija organizētāju nezināšana vai tevi apzināti kāds pameta zem tanka?

– Kā nezināja? Visu zināja.

– Tavā pusē nebija neviena gudra padomdevēja?

– Tā sanāca, arī pats nebiju tik gudrs. Taču, kā saka, likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības. Nesen no kikboksa biju pārgājis uz boksu un trīs reizes uzvarējis Latvijas čempionātā. Droši vien kāds gribēja tikt vaļā no perspektīva čaļa. Zinu, kuriem cilvēkiem traucēju, bet konkrēti šobrīd viņus nenosaukšu. Tagad jāgaida 2016. gada olimpiāde. Iespējams, tajā varēs startēt arī profesionāļi.

– Ar dažiem, kuri startēja Londonas olimpiādē, tu pirms tam biji boksējies.

– Jā, un pat uzvarējis. Taču kopumā nenožēloju, ka esmu profesionālajā boksā. Amatieru bokss ir daudz vairāk korumpēts. Kādas valsts pārstāvis no bijušās PSRS dienvidu republikas kā ziedojumu starptautiskajai boksa federācijai pasniedza trīs miljonus. Pēc tam daudzi runāja, ka par šo naudu tika nopirkta olimpiskā medaļa.

Pa aknu!

– Tava uzvara Rīgā pār Deniju Viljamsu, kurš savulaik nokautēja Maiku Taisonu, tika uztverta pretrunīgi.

– Žēl, ka nesanāca spraiga cīņa. Varēja jau sarīkot milžu kauju, bet es biju labi sagatavojies. Denijs Viljamss man bija izaicinājums. Sākumā daudzi domāja – viņš ienāks zālē un Mairim būs beigas. Pēc cīņas cilvēki teica – nu jā, sasita vecu pensionāru. Kā jau pie mums – nav vidusceļa.

– Pats negaidīji, ka Viljamss tik ātri lūzīs?

– Negaidīju, domāju, ka viņa galva būs stingrāka. Taču ir jāsaprot, ka ne katrs bokseris var Viljamsu nolikt pe vietas.

– Zaudējums viņam bija pazemojums?

– Jebkurš zaudējums ir pazemojums. Dzirdēju, ka pēc cīņas viņš iesēdās mašīnā vienos šortos. Laikam domāja, ka latvieši viņu saplosīs.

– Pirms cīņas viņš tev veltīja atzinīgus vārdus.

– Laikam bija analizējis manas cīņas. Viljamss pateica gan labu, gan sliktu, norādot uz manām kļūdām aizsardzībā. Solīja pārbaudīt žokli.

– Brīžam šķiet, ka, organizējot cīņas, mārketinga cilvēki taisa šovu. Piemeklē partnerus, kurus tu varētu pieveikt.

– Visi, arī organizētāji, gaidīja nopietnāku cīņu. Es nezināju, kāds būs iznākums. Gatavojos nopietni, domāju par taktiku. Skatījos Viljamsa pēdējās astoņu un desmit raundu cīņas, kuras viņš zaudēja pēc punktiem. Piemēram, pret Denisu Bahtovu Viljamsam septītajā raundā atvērās otrā elpa. Zināju par viņa viltībām – to, ka nekādā gadījumā pat pēc nokdauna nevajag skriet viņam virsū, bet gaidīt. Arī Vitālijs Kličko cīņā ar Viljamsu turēja distanci. Jo tu vari kļūdīties un viņš savu iespēju izmantos. Viljamss negaidīja, ka es tik daudz sitīšu pa aknu. Tajā brīdī sapratu – dzirdēju pēc izelpas –, ka Viljamsam tas sāpēja, viņš samazināja ātrumu, kļuva mierīgāks, lēnāks.

– 39 gadi bokserim – tas ir daudz?

– Es teikšu – nē. Viss atkarīgs, kā tu gatavojies. Vitālijam Kličko ir 42 gadi, taču es nezinu, kas varētu viņam iedot bietē, varbūt Heiss.

– Kas tavā svarā šobrīd ir labākie profesionālajā boksā?

– Šobrīd man ir 94 kilogrami, domāju nomest trīs un startēt svaru kategorijā līdz 91 kilogramam. Te līderi ir Marko Huks, Huans Pablo Ernandess.

– Tu būtu gatavs ar viņiem cīnīties?

– Nevar, skrienot desmit kilometrus, uzreiz pāriet uz maratonu. Jāiet šis ceļš, jānobriest ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski.

Jūtu, ka arvien vairāk pārvaru sevi, runāju pirms cīņas, skaidroju sev, kāpēc esmu labāks.

Agrāk bija tā – kad pirms cīņas ar kādu nezināmu pretinieku apskatījos viņa cīņas, likās – bļāviens, kā boksēt? Ne tik daudz pārdzīvoju par to, vai izturēšu fiziski, cik psiholoģiski.

Pēc pirmās profesionālās cīņas, kuru labi noboksēju, menedžeris man ieteica sparingpartneri. Nezinot, kas viņš ir, pat vienreiz nokdaunā nosūtīju. Izrādījās, ka tas ir Marko Huks, pasaules čempions. Nevajadzēja man google skatīties, sāku uzmanīgāk boksēties. Tā tas rūdījums sākās. Esmu braucis gandrīz pie visiem pasaules čempioniem – Afalabi, Ernandesa, kas tagad ir numur viens. Abiem brāļiem Kličko.

– Kā tu nokļuvi pie Kličko? Viņi paši tevi atrada?

– Viņu aģents mani noskatīja nometnē pie Afalabi. Pēc kāda laika piezvanīja. Kas viņiem iepatikās? Daudzveidība. Treniņnometnēs centos brāļiem pielāgoties. Bet viņiem nav vajadzīgs maiss, kurš nostājas un neko nedara. Brāļiem nepatīk, kad pretinieks ir pārāk vienkāršs. Kličko toreiz bija četri pieci sparingpartneri. Viens latvietis, pārējie amerikāņi. Sākumā trenējos ar Vladimiru, tad ar abiem. Jā, tas bija finansiāls pasākums. Es par to saņēmu naudu. Paralēli strādāju Valsts policijā.

– Tu ar boksu esi sācis pelnīt naudu. Jūties finansiāli stabilāks?

– Jā, bet man jādalās ar menedžeriem, organizētājiem. Starp citu, par cīņu ar Viljamsu nesaņēmu neko. Kopējais naudas fonds bija trīs tūkstoši eiro. Katram pa pusotram tūkstotim, bet Viljamss tam nepiekrita, jo ceļa izdevumi pārāk lieli. Biju gatavs boksēt pa brīvu.

Arī Bigger’s Better turnīros neko daudz nopelnīt nevar. Tie vairāk domāti šovam. Lai gan vienā no turnīriem publiski tika izsludināts, ka uzvarētājs saņems 25 000 dolārus, reāli saņēmu piecus. Toties man solīja, ka cīņu rādīs Eirosportā.

Apsolījums

– Mērķtiecība tevī ieaudzināta ģimenē?

– Ielikta. Katrs esam ar savu misiju. Mērķtiecība izpaužas ne tikai sportā, bet arī mācībās. Negribējas, bet vajadzēja. Pabeidzu Latvijas Dzelzceļnieku skolu, pēc tam Sporta pedagoģijas akadēmiju. Tagad esmu sporta pedagogs vecākais treneris boksā.

– Pieļauj, ka kādreiz varētu būt pedagogs?

– Latvijā nē, jo pie mums pedagogi saņem tādu algu… Drīzāk Latvijā varētu būt boksa treneris. Ceru, ka viss mūsu valstī ies uz labo pusi. Man gribētos Latvijā turpināt boksa attīstību un pierādīt pasaulei, ka arī mums – tas gan skan skaļi – var būt olimpiskie čempioni.

– Tu lietoji vārdu «misija».

– Katrs dzimis zem savas zvaigznes. Es gan īpaši horoskopiem neticu, bet mērķtiecīgs, spītīgs esmu.

– Kam tici?

– Dievam. Esmu ticīgs, eju uz baznīcu. Tas man palīdz ģimenē, darbā. Kaut esmu dzimis Rīgā, bērnības gadus pavadīju Rēzeknē. Bija jāzina lūgšanas. Kādas piecas arī tagad varu noskaitīt no galvas. Pateicoties Dievam, daudz ko esmu sasniedzis, no daudz kā slikta ticis vaļā.

– Piemēram?

– Savā laikā automātos spēlēju azartspēles. Nezinu, vai kāds no tā visa ir izkļuvis ārā. Tētis vienmēr gāja spēlēt, bet es sēdēju blakus, slikto jau ātri iemācās. 18–19 gadu vecumā sāku pelnīt pirmo naudu un gāju spēlēt automātos.

– Tu biji atkarīgs.

– Nenormāli atkarīgs – spēlēju, zaudēju un tik un tā gāju. Azartspēles ir sava veida narkotikas. Nopelnīju motorolleru, pārdevu, lai varētu spēlēt. Nezināju, kā ar to cīnīties. Tiku vaļā ar Dieva palīdzību. Apsolīju sev un Dievam, ka vairs nespēlēšu. Un tā arī bija.

– Tev ir piemituši vēl kādi netikumi?

– Dzeršana un pīpēšana bija aktuālas pirms sporta. Ja es tagad sāktu dzert, nomauktu Līgo svētkus, Jauno gadu, dzimšanas dienu vai divdienīti, es sevi uzreiz atsviestu par pusgadu atpakaļ. Svētkos varu iedzert kādu šampanieša glāzi. Pēc cīņas ar Viljamsu mums bija neliels banketiņš. Viesmīlis piedāvāja ļoti dārgu konjaku, labāk izvēlējos svaigi spiestu sulu.

– Sportisti ļoti dažādi izsakās par seksu un atturēšanos pirms atbildīgiem startiem.

– Tā ir tava enerģija, spēks. Ja bijis sekss, bet nākamajā dienā jācīnās, tu neesi agresīvs, nikns, enerģijas pilns. Testosterona līmenis ir pazemināts, kājas mīkstas kā purvā iegrimušas. Zinu to no savas pieredzes. Viens no brāļiem Kličko pirms cīņas atturas pat nedēļu, ja ne divas.

Individuālos sporta veidos atturas vairāk, jo te viss atkarīgs tikai no tevis. Komandu sporta veidos, ja nevari paskriet, atdod piespēli vai nomainies. Tur vairāk var atļauties. Ar tādu dzīvesveidu, kādu piekopj daži basketbolisti un hokejisti, es nebūtu sasniedzis pat pusi. Katrs esam izvēlējušies savu ceļu.

– Tava pašapziņa ir cēlusies?

– Nē, ja runa ir par zvaigžņu slimību. Man tāda ir bijusi, 18–19 gados likās, ka esmu baigais stārs. Tad atnāca vecie buki un nosita tās zvaigznes no galvas. Sapratu, ka man vēl cītīgāk jātrenējas.

– Vai pēc rokasspiediena var pateikt, vai vīrietim ir stingrs raksturs?

– Neko nevar pateikt.

– Vai kādam no bokseriem ir mīksts rokasspiediens?

– Boksā tādu neesmu sastapis. Ārpus boksa daži mēģina roku spiest, citi ieliek kā beigtu zivi. Bet viņi arī ir tādi ļenganie. Ar tādiem es sveicinos – dod pieci. Ir sievietes ar spēcīgu rokasspiedienu.

– Kā tu ringā skaties uz pretinieku – kā ienaidnieku, upuri?

– Neesmu aizdomājies. Varbūt kā medījumu, kurš jānogāž. Dusmu nav.

– Pie sitieniem pa galvu var pierast?

– Cilvēks ir tāda būtne, kas pierod pie visa. Bet – cik tas ir labi? Vecumā bokseriem mēdz būt lielas problēmas, izžūst smadzenes, nevar parunāt. Reiz aizbraucu uz nometni pie amerikāņa Ola Afalabi, kurš bija pasaules piecnieka bokseris. Viņam pa galvu var sist ar lauzni. Nekad nav bijis nokdaunā. Toties viņam nepatīk sitieni pa ķermeni.

Ir bokseri, kuriem ir spēcīgs sitiens, bet galva netur. Viņi var tevi salauzt, bet, ja labi trāpīsi, atslēgsies. Citus nevar dabūt gar zemi. Rokas esi atsitis, bet viņš stāv. Kā Simpsonu multenē.

Gadās, ka bokseris ir nokautā, pilnīgi atslēdzas. Slimnīcā uztaisa galvas tomogrāfiju, bet nekā nav. Katram sava smadzeņu uzbūve, vienam smadzeņu čaula biezāka, citam plānāka.

Boksā nav vajadzīgs ļoti spēcīgs sitiens. Tam jābūt tiešam un ātram.

– Tev deguns ir kārtībā, zobi – arī. Tu proti labi aizsargāt seju?

– Cenšos. Man ir vienreiz lauzts deguns. Bet tas notika uz ielas. Pirms gadiem astoņiem piedzīvoju negaidītu uzbrukumu. Biju viens pret diviem. Bet atsitos.

– Atsities vai piesiti?

– Viņi palika guļot. Es tobrīd gatavojos Eiropas čempionātam kikboksā. Salauztā deguna dēļ uz to netiku.

Laiks sist, laiks mukt

– Kādās situācijās uz ielas ir obligāti jāsit?

– Neizbēgamās. Taču ir situācijas, kad labāk nesist. Labāk atdot naudu. Piemēram, kad pretiniekam ir nazis.

– Pat ar boksera pieredzi nevajag pretoties?

– Tā ir iela, tas nav sports. Cilvēki treniņos strādā ar noteiktiem paņēmieniem, bet pat tuvcīņas meistari stāsta, ka uz ielas septiņos no desmit gadījumiem ir tikuši sagriezti. Iela ir neadekvāta. Jāskatās pēc situācijas. Ja var, jātur distance.

– Reizēm uz ielas labākais aizsardzības paņēmiens ir kājas?

– Man gan tā nav bijis. Taču ir situācijas, kad ir jānomierinās, īpaši, ja esi kopā ar ģimeni, vai, ja viņi ir pieci, bet tu viens, nav ko celt spuras gaisā. Labāk ir sākumā piekāpties.

Sievai vienmēr saku, lai kabatā tur gāzes baloniņu. 90 procentos gadījumos, kad kādu sit vai aplaupa, neviens nenāk palīgā. Pat nepiezvana pa telefonu pēc palīdzības. Cilvēki paši ir apjukuši, nobijušies.

– Ko tu dari šādās situācijās?

– Reiz redzēju, ka pie veikala sit cilvēku, viņš nepretojas, pārējie stāv apkārt un skatās. Iejaucos, sitējs man nāk virsū.

Zinu, ja sitīšu, salauzīšu viņam degunu vai žokli.

Sacīju, ka esmu policijas darbinieks. Izrādījās, abi kautiņā iesaistītie draugi, viens parādā otram. Nevienam pret otru vēlāk nebija pretenziju.

– Tevi uz ielas pazīst?

– Bija interesanta situācija baseinā. Divi čaļi runāja par boksu, es pie blakus skapīša ģērbos. Viens saka: «Dzirdēji, ir tāds Mairis Briedis, baigi nenormāli boksē.» Viņi runā, skatās uz mani un nepazīst. Apģērbos un aizgāju. Nesen iepirkos būvmateriālu veikalā. Pārdevējam uz desktopa –Muhameda Ali attēls. Jautāju: «Patīk bokss?» Viņš: «Jā, bet jūs arī kaut kur esat redzēts.» Acīmredzot ringā man ir viens tēls, bet dzīvē cits.

12 raundi

– Tev tagad ir 28 gadi.

– Tas ir labākais vecums. Domāju, ka varētu boksēties līdz kādiem 35 gadiem, lai nebūtu tā kā Viljamsam…

– Hokeju ilgi var spēlēt augstā līmenī, ja labi nolasa spēli. Kā ir boksā?

– Boksā ir citādi, tu savos gados vari labi just distanci, bet… tevi sit. Vestibulārais aparāts nav tik stabils. Pirmajās sekundēs vari labi turēties, bet, tiklīdz pieļauj kādu kļūdiņu, izlaid sitienu, aizsit elpu, tā…

– Ar ko atšķiras profesionāli bokseri? Ar domāšanu?

– Te nepieciešama daudz lielāka fiziskā sagatavotība nekā amatieru boksā. 12 raundi prasa lielu izturību. Savulaik treniņos centos neizlaist nevienu sitienu. Bet profesionālajā boksā no tā izvairīties nevar. Jāboksē gudrāk. Vari visu laiku ringā lēkāt, bet tad jābūt ļoti labai fiziskai kondīcijai. Amerikāņu bokseris Meivezers skrien maratonu. Pirmos četrus raundus viņš bieži zaudē, pēc tam sāk kāpināt tempu. 11. un 12. tiek uzskatīti par čempionu raundiem. Tad Meivezers parasti visus sasit. Ņem uz fizisko izturību.

Nesen aizgāju uz sporta zāli un sapratu, ka esmu zaudējis spēku, agrāk varēju izspiest 145 kilogramus, tagad 70 kilogramus izspiežu 20 reizes, un sāk vilkt krampji. Toties parādījusies izturība un ātrums. Tāpēc ka peldu, skrienu. Jūtos brīvāks, ātrāks, varu izmantot vairāk kombināciju. Varu domāt, kājas brīvi kustas, rokas lido, labāk kontrolēju situāciju.

– Tu teici – domāt?

– Tās ir sekundes simtdaļas. Jo ilgāk domā, jo ātrāk saņem pretsitienu.

– Ar ko var salīdzināt boksu? Ar mežonīgi ātru šahu?

– Es tik ātri šahu nemāku spēlēt. Šahā ir laiks padomāt, bet boksā no sitiena aiziet nevar.

– Reiz teici, ka Latvijā nav treneru, kas var sagatavo 12 raundu cīņai. Gribi tomēr mēģināt?

– Protams. Šobrīd Sandis Kleins mani sagatavo fiziski, bet Vasīlijs Čerņigovs – tehniski. Maijā plānoju doties uz Ameriku un kādu mēnesi trenēties pie Evandera Holifīlda trenera Dona Tērnera.

– Vai piekrīti, ka tautai ir vajadzīgs viens tēls, elks, sitējs?

– Kāpēc tikai viens?

– 60. gados mums bija vesela izlase. Bet šobrīd aiz Brieža rindas nav.

– Arī Briedis nebūtu parādījies, ja nebrauktu uz visām nometnēm Vācijā, Polijā. Ja paliec tikai Latvijā, neredzi izaugsmi. Vai bieži ko esi dzirdējis par Latvijas čempionātu? Uz to nāk kādi 200 cilvēki, un pamatā tie, kuri trenējas.

– Tu apzinies, ka esi daudziem piemērs?

– Es ceru, ka tā ir. Par boksu sāk runāt, nāk arvien vairāk cilvēku. Pēdējā cīņā pirmo reizi puse arēnas bija piepildīta. Boksā skatītāji sāk skandēt: «Latvija! Latvija!» Tas ietekmē arī pretinieku. Man likās, ka tie cilvēki bija atnākuši no hokeja, no Dinamo. Boksā nekad tā nav klieguši. Drīzāk – Davai, ubej ego! Boksā ir parādījies patriotisms.