Maija Silova: Man būtu garlaicīgi būt cukurvatei, kas visiem patīkama

Intervija publicēta žurnālā Santa 2014. gada 9. numurā.

Viņu nevar sazvanīt. Viņa labprātāk sazinās ar īsziņām nekā atbild balsī. Maija Silova. Viņa ienāk Berga bazārā. Ideāls siluets, izceļas kājas miesaskrāsas kurpēs un izsmalcinātais viduklis. Maija esot gandrīz katra vīrieša sapnis, reiz minējis modes blogeris Deniss Ševeļovs. Viegli iesauļotā āda, caurspīdīgais koraļļa atspīdums lūpās harmonē ar pelēcīgo galdu, pie kura sēžam. Brīnos, kā tik perfekti var nokrāsot apakšējās skropstas. Un kā šī sieviete prot klusēt. Vienkārši klusē un skatās acīs, ja nevēlas atbildēt uz jautājumu, un es allaž neizturu un klusumu pārtraucu pirmā. Vai arī – atbild kaut ko pavisam negaidītu, it kā jautājumu nemaz nebūtu dzirdējusi. Un – kā no grāmatas – par pārpasaulīgām tēmām un to, kā uztur formā savu «iekšējo es».

Minu, kāda viņa ir īstenībā. Nepamet izjūta par ļoti lielu trauslumu, ko Maija glabā savās dzīlēs, un glancēto čaulu, lai savu dziļumu sargātu. Trauslums šķiet nojaušams Maijas dzejā, bet varbūt pat dzejā ne. Drīzāk šajās klusuma pauzēs, kam patiešām noticu.

– Šķiet, tu dzīvo ap sevi apvilktā krīta aplī, kur ārpusē atstāts viss nehigiēniskais – kritika, pārmetumi, negatīvi spriedumi, nepatikšanas. Aplī pie tevis ir vienīgi tīkamais. Līdzsvarotais, mierīgais…

– Vairākus gadus esmu tādā profesijā, kurā jābūt gatavai, ka ne vien desmit vai piecpadsmit cilvēki grib izteikt par mani viedokli, bet simti. Taču jebkurš viedoklis būs tikai subjektīvs, vispārējas patiesības jau nav. Un es saprotu ķēdi, kā veidojas dažādie viedokļi, kā viņi no kaut kā izsecina kaut ko. Nu, lai!

Zini, man būtu garlaicīgi būt cukurvatei, kas visiem patīkama.

Mani vienmēr mulsina cilvēki, kas ir patīkami visiem. Vai nu viņi neievēro savas intereses un ļauj kāpt sev uz galvas, vai arī liekuļo. Ja nebūšu visiem laba – nekas.

Patiesībā esmu ļoti temperamentīga. Ar to laikam samierinājušies mani draugi, kolēģi un paziņas. Ja redzu, ka, manuprāt, kaut kas notiek galīgi šķērsām, ilgi pieņemu kompromisus, ilgi ceru uz labāko, bet, kad jau pienāk lūzuma punkts, emocijas var uzbangot triju sekunžu laikā. Tad redz manu temperamentu. Tomēr pat tad saprotu, ka ir robeža, kuru pārkāpjot vairs nevarēs atgriezties iepriekšējā attiecību līmenī. Lai kāds būtu dusmu vilnis, konflikta laikā nedrīkst aizskart otra jūtīgāko punktu. Tās ir ļoti sliktas manieres. Pat karstākajos konfliktos, kad darbā kaut kas netiek izdarīts, kad saprotu, ka kāds ir vainīgs un viņa dēļ man būs jāvelta daudz laika, lai atrisinātu šīs komplikācijas, es neurķējos. Jā, varu paaugstināt toni, varu pateikt, ka esmu vīlusies, bet neķeršos klāt sīkumainajām lietām, ko cilvēki dažkārt mēdz izmantot. Tāpēc, ka nesaprot – pēc tam nav, kur atgriezties, viss būs sagrauts.

– Divpadsmitajā klasē tu aizgāji strādāt. Kurš gan tevi, tādu mazu meitenīti, paņēma darbā televīzijā?

– Vienmēr esmu gribējusi strādāt. Bērnībā kalu plānus, kā ar draugiem atvērsim hosteli, kurā atstāt suņus, kamēr viņu saimnieki brauc ceļojumos. Rakstīju plānu – piecos no rīta ceļamies, tikos dodam suņiem ēst, tikos viņus mazgājam. Atceros, kā pierakstīju, ka suņiem jābūt, «galvenais, siltumā». Pēc tam gribējām iekārtot tenisa kortu ar visādām ekstrām.

Tad gāju televīzijas kursos, kur pasniedza žurnālists Igors Dmitrijevs. Baltijas Modes federācijai toreiz bija raidījums Defilē, un vajadzēja cilvēku, kurš raksta aizkadra tekstus. Igors ieteica izmēģināt mani – kā meiteni, kura interesējas par modi un kurai ir raksturs. Varbūt varēšot sastrādāties. Satikāmies ar prezidenti Jeļenu Strahovu un sākām. Biju tik pateicīga, ka man ir darbs, kas patīk, ka ir interesanti. Pēc pusotra mēneša Jeļena nolēma, ka raidījumam vajag arī manu seju.

Man gāja secen visas pusaudžu izklaides, jo montāžas bieži ilga līdz pulksten četriem no rīta, ar operatoru un montāžas inženieri vēl sēdējām pēdējiem spēkiem, bet drīz jau bija jāiet uz stundām skolā. Mācījos labi, taču nekad nebiju teicamniece. Mana galva vienmēr bija pilna daudzām citām domām – par dzīves uzbūvi, par dzīves procesiem, filozofiņš biju. Būtiskāk šķita izlasīt kādu grāmatu, nevis nopelnīt desmitnieku. Pilnīgi pietika ar astoņnieku. Skolotāji par manu darbu nebija īpaši iedvesmoti, viņiem tā šķita ļoti neraksturīga uzdrīkstēšanās – katru nedēļu veidot raidījumu televīzijā. Visas šīs situācijas palīdzējušas apzināties: kādam vienmēr būšu neērta.

– Kuri ir tie cilvēki, kas tevi tādu veidojuši? Pastāsti par savu ģimeni! Neko neesmu lasījusi.

– Hmm… (Ilgi klusē.) Saviem vecākiem esmu vienīgais bērns. Viņi ir tik viedi… (Pauze.) Nu, kā var aprakstīt ideālu? Saproti… Jebkurš teikums, ko pateikšu, izlikts uz papīra, izklausīsies ar patosu. To negribu. Bet ļoti grūti nerunāt mazliet pacilātā un varbūt arī patosa formā par cilvēkiem, kurus uzskatu par saviem guru. Vecāki ļoti lielā mērā formējuši manu dzīves skatījumu – ar saviem principiem, cilvēcīgumu, augsto morāli, kur es varu tikai tiekties. Viņi man ir snieguši piemēru bez pamācīšanas. Arī piedošanas jautājumu. Mācījuši saprast citus, nesalīdzināt, bet respektēt, ka katrs ir atšķirīgs, ka nedrīkst sevi pozicionēt kā labāko. Vecāku nostāja bija – dzīvo savu dzīvi, bet cieni tos, kas tev ir apkārt. Būtiski, ka man nepateica arī – meitiņ, esi laba visiem. Ar to, kā vecāki izturas viens pret otru, viņi ļāva saprast, kā vajag un kā nevajag. No tā arī bija mans pirmais šoks, sākot strādāt televīzijā. Filmējām dažādas prezentācijas, un mani izbrīnīja, ka cilvēks aiziet uz pasākumu, bauda cienastus, skatās piedāvāto šovu, bet, kad viss beidzies, saka – ārprāts, cik viss bija negaršīgi un slikti organizēts… Sastingusi ieklausījos: bet, pagaidiet, vai jūs tikko nebaudījāt vakaru un neslavējāt to saimniekam? Ai, patiesībā jau viss esot bijis ļoti slikti.

Tas man, astoņpadsmit gadus vecai meitenei, bija šokējoši.

Manā lokā allaž bijis tā: ja viesos kaut kas nepatīk, tad par to vienkārši klusē, nesaka neko un arī aiz muguras pēc tam nerunā sliktu. Ja tev nepatīk, tad nedzer, neēd, brīdi pastāvi mierā un ej projām. Ne jau visam ir jāpatīk. Un ne visur jālien ar savu vērtējumu. Nevajag sevi tā pazemot. Tas ir pašcieņas jautājums. Nē, neesmu jau nekāda skolotāja, lai katrs dzīvo, kā grib, bet – tikai atsevišķi no manis. Un darīšu, kā gribu es, kā to māku, kā to saprotu. Izdzīvošu šo dzīvi, kā to saprotu. Un ļaušu arī citiem dzīvot un likšu viņus mierā. Mani principi lai paliek mani!

– Tavs tētis. Viņš tevi savā auto allaž vedis uz intervijām, pat steidzami atgādājis kurpes vai kleitu, ko tev pēkšņi vajadzējis fotosesijas gaitā. Viņš tevi ļoti atbalsta. Tā ir vērtība, vai ne?

– Šis ir jautājums, ko negribētu iztirzāt. Visi vārdi rada melus un jaunas interpretācijas, jaunas versijas. Esmu iemācījusies ļaut sev pateikt tikai to, ko gribu. Šajā ziņā esmu asa. Darbs manu raksturu izveidojis tādu.

Mamma ar tēti vienmēr piedomāja par to, lai mans gars attīstītos un intereses formētos daudzpusīgas. Tādēļ mani varēja atrast gan ar kompjūterspēļu pulti, gan grāmatu, gan uzstājoties skolas uzvedumos, gan tenisa kortos, gan iesildot balsi vokāla stundās konservatorijā, gan nošmulētu ar guaša krāsu, gan dobītēs sējot redīsus vai sēņojot, gan filatēlistu kursos… Atceros, kā kopā ar mammu lasījām lugas, sadalot lomas. Bērnībā visi radošie pulciņi bija mani – zīmēšana, klavierstundas, teātra studija no triju gadu vecuma. Kopā ar tēti darbojāmies pie bitēm, izsviest medu (mums bija divdesmit vai trīsdesmit bišu stropi, tēvam bija tāds hobijs) un tad svaigo medu smērēt uz maizītes. Tā ir pagātne, bišu vairs nav.  Bet medus smarža ir palikusi arvien.

Jā, vecāki mani ļoti atbalsta. Stereotipiskā domāšana daudziem liek uzskatīt, ka astoņpadsmit gadu vecumā jāsāk dzīvot patstāvīgi, ka tik bieži vairs nav jākomunicē ar vecākiem. Nav taču taisnība! Paskatīsimies, kad šiem runātājiem pašiem izaugs bērni, vai gribēs, lai šie bērni viņiem piezvana tikai vienreiz gadā? Bet katrs jau pats iziet savu dzīves skolu.

Zini, nesen laukos dzirdēju deviņdesmit divus gadus veca vīra sarunu ar otru sirmu vīru, kurš cirta malku. Vecais jaunākajam saka: nu, ko tu visu laiku ņemies un ņemies, reiz taču varētu atpūsties, tev jau mājās viss ir izdarīts. Un viņš atbild, ka atpūtīsies, kad būs pie dēla. Kapos. Ir ļoti grūti izstāstīt to emociju gammu un balss intonāciju, kādā viņš to pateica. Neraudāja, bet vienkārši pateica tā, ka viss tapa skaidrs. Tās sastrādātās rokas… Viņš darīs vēl un vēl vairāk, lai aizmirstos. Tā man bija viena no beidzamā laika dzīves mācībām vispār. Par cilvēka spēku.

– Laikā, kad veidoji pārvērtību raidījumu Novaja ja, tu arī satiki īsto dzīvi, vai ne?

– Man nav jānolaiž zemāk kādi savi standarti vai kaut kā jāmainās pašai, nē. Sieviete man nav mazāk vērtīga, ja viņai nav skaista manikīriņa. Novērtēju katru, kas ir pamodusies, atnākusi uz raidījumu un vēlas pārvērtības. Viņa tik daudz uz saviem pleciem nesusi, vilkusi, strādājusi. Viņa izaudzinājusi bērnus, izdarījusi visu. Lieliska sieviete, kam tikai vajag uzspodrināt savu pašapziņu ar sakoptas ārienes un modes palīdzību. Skatos uz viņu kā Sniegbaltīti, kas ilgu laiku gulējusi un tagad mostas. Viņā jāiededz uguntiņa. Daudzas pēc tam raud aiz prieka, jo sapratušas, ka nekad vairs neatgriezīsies pie tā, līdz kādai stadijai sevi bija novedusi. Sociālajos tīklos vēroju viņu fotogrāfijas – kaut laiks pagājis, bet viņa iet pie meistariem, cenšas turpināt iesākto. Sievietēm taču tā ir – pielaiko citādu kleitu, izveido citu matu griezumu un notiek atdzimšana. Reiz sieviete skatījās spogulī un teica – man tas nepiestāv. Viņai tāds stress, ka nekas nepatīk. Bet filmēšanas process jau ilgs. Pasēž, pasēž un pēkšņi saka: kādas interesantas brilles jūs man atradāt, un tie mati, tāds ģeometrisks griezums; es taču nodarbojos ar dizainu, varēšu tāda doties pie klientiem. Lūk! Un neko nevajag teatralizēt, mākslīgi izdomāt, dzīve pati sagudros tādus labirintus, ka nezināsi, kā tikt ārā. Vienkārši fiksē to, kas notiek. 

– Kritika, kādu saņēmi par savu dzeju, tavai pašvērtībai varēja būt trieciens. Dažu iesācēju tas pat sagrautu. Bet tu komentētājiem ironiski atbildēji: «Šī ņemšanās ap gadsimta notikumu mani ļoti iedvesmo un liek domāt, ka esmu uz pareizā ceļa.»

– Jā, un tā bija godīga atbilde. Jo man tas patīk. No vienas puses, mani mulsina kritiķu domu šaurums un vēlme izpausties. Ja izlasu kādu grāmatu un man nepatīk, tad kuru gan pasaulē interesē, vai man šī grāmata patīk vai nepatīk? Divdesmit pirmajā gadsimtā katram ir tiesības publicēt, ko grib, ja vien nenodara ļaunu citiem. Un katram ir tiesības to nenopirkt un neizlasīt. Un pat neizlasot komentēt.

Gan pret komplimentiem, gan kritiku izturos ar prātu. Kad mani samulsina, varbūt ātrumā rodas pretreakcija, bet pēc piecām minūtēm jau iztīru savu mentālo lauku no šādām lietām. Ja komentāru uzrakstītu kāds veiksmīgs kritiķis vai kāds, kurš literatūrā daudz ko sasniedzis, to uztvertu citādi. Neturētu gan sevī ilgāk par desmit minūtēm, toties gūtu baudu no argumentiem un tas man liktu aizdomāties. Jo es attīstos un man ir savi soļi, kā to darīt. Uz visu skatos relatīvi.

– Vai joprojām dzejo?

– Jā, tikai citā stilā. Pati esmu cita, arī saturs ir cits. Kad nelielai auditorijai lasīju savu jauno dzeju, guvu interesantu vērtējumu. Klausītāji manu jauno stilu definēja kā mantras. Citu salīdzinājumu neatrada. Jo – vienmērīgs ritms, bez atskaņām.

– Tu apzinies un kultivē savu pievilcību, tas redzams. Vai nav nogurdinoši?

– Tu mani iedzini strupceļā… Viss, ko tagad pateikšu, tiks izmantots pret mani. (Smejas.)

– Tu esi izjutusi ļoti lielu vīriešu uzmanību. Kā tu saproti, kurš ir tā vērts, lai drīkstētu pienākt tev tuvāk?

– Kastinga nav, viss notiek sekundē. Ir tikai emocijas. Bet pēc tam tik un tā pienāk moments, ka apzinos – nē, neesmu šajā pasaulē nākusi, lai atrastos situācijā, kurā negribu atrasties. Katra sieviete spējīga pieņemt radikālus lēmumus, tas viņu darīs brīvāku un laimīgāku. Dažkārt sieviete iemieg un it kā plūst pa straumi, neapzinās, kāds viņā ir spēks. Būt laimīgai – tas ir darbs.

– Tu to proti?

– Laime ir tad, kad tevī iestājas pateicība. Par visu. Man apkārt ir daudz lielisku cilvēku, kuru dzīves redzējums nav šablonisks. Viņi nav kā auni pret sienu, ka divdesmit gados jādzemdē pirmais bērns, divdesmit piecos otrais, trīsdesmit divos trešais… Man šīs shēmas neder. Negribu iekļauties shēmā, tā nav mana komforta zona. 

– Bet šādus jautājumus esi saņēmusi?

– Jā. Piemēram, kad es precēšos.

– Pašlaik esi brīva sieviete?

– Neatbildēšu.

– Kādā intervijā esi uzsvērusi, ka tavā dzīvē sekss un mīlestība ir viens un tas pats.

– Jā. Vienkārši esmu tāda, ka man nav seksa bez jūtām. Sekss vispār ir dīvains vārds, brutalizēts. Es saku – mīlēšanās. Mīlēšanās, tikko iepazīstoties, ir tas pats, kas atdoties svešiniekam uz ielas. Kā to var? Nezinot vīrieša smaržu, nezinot, kāds viņš ir ikdienā, kā viņš sēž pie galda, kādas viņam kustības, kā viņš saķemmē matus, kā runā pa telefonu. Man tas šķiet dīvaini. Pat pieņemot, ka seksā ar svešinieku arī ir draivs un var dabūt emocijas. Bet vīrieša iepazīšanas process ir tik interesants. Ļoti interesants.

Vīrietim mani ir jāpieradina.

Iepazīšanās ir jāizdzīvo, tuvināšanās ir jāizdzīvo. Man nepatīk, kad saka – sievieti vajag iekarot. Nē, neesmu trofeja. Pieradināt vajag. Vīrietim man jāliek pamazām saprast, ka no viņa nav jāuzmanās, ka viņš nav jāatgrūž. Ka mēs viens otram esam tik mīļi, ka tas ir kaut kas vairāk par vienkārši… Un es noteikti neesmu pirmā, kas attiecību sākumā ierosina ideju mīlēties.  (Pasmaida.)

– Vīrieši, ar kuriem esi redzēta kopā, visi ir personības, kas daudz sasnieguši. Viens no viņiem – vīrietis, divdesmit četrus gadus vecāks par tevi. Vai tas ko liecina par tavu dzīves noskaņojumu un prasībām pret partneri?  

– Katrs jau veido savu stāstu: prese veido savu, cilvēks – savu. Bet es negribu būt tik aprobežota, lai atturētos doties kopā ar kādu vīriešu dzimuma paziņu uz pasākumu, kurā būs arī dzeltenā prese, kas pēc tam šo manu iziešanu interpretēs pa savam. Situētība vai vecums nekad nav noteicis manu tābrīža izvēli, tik banāli nav. Kaut kas šajā personībā mani ļoti interesējis, ārpus sistēmas. Tā sakritušas emocijas, dzīves noskaņojums un situācija. Būtu jau labi, ja viss būtu daudz vienkāršāk un banālāk. Protu noformulēt – ko gribu un ko negribu.

(Pasūta karstvīnu.)

Katrai sievietei apkārt vienmēr bijuši cilvēki, kam viņa patīk. Bet, kad jāpieņem lēmums, kādu cilvēku gribētu redzēt sev līdzās, naudas faktors diemžēl nenostrādā. Nostrādā pieredze. Un tā rezistence, kas ir cilvēkam, kurš pastāvīgi cīnījies par dzīvi, kurš ir cīnītājs. Šis ir tas svarīgais moments. Nauda neformulē cilvēka personību. Galvenais ir rezistence. Tā veidojas no grūtībām; jo vairāk to bijis, jo vīrietis kā personība spējis sevī izstrādāt imunitāti pret nepatīkamām situācijām, kontrolēt, pieņemt radikālus lēmumus, spēj būt taisnīgs, mērķtiecīgi risināt jautājumus. Kad vīrietis Tev spēj būt piemērs, un nevis anti piemērs, kā nevajag rīkoties, bet gan iedvesmojošs arī pašai būt labākai.

Manuprāt, tas ir komforts. Turklāt dzīve pastāvīgi uzdod jautājumus. Ja vīrietis tev līdzās nespēs uz tiem atbildēt vai tev būs jāatbild viņa vietā, tad… Mums vienmēr tiek sūtīts cilvēks, kurš mūsu dzīves attiecīgajā mirklī sniedz mums kādu atbildi. Bet tad pienāk mirklis, kad satiec cilvēku, kurš sniedz atbildes gandrīz uz visiem jautājumiem, tad tas arī ir viņš. Agrāk teicu, ka man patīk vecāki vīrieši, jo domāju, ka vecums ir saprāta mērs. Tagad man tādas nostājas nav, jo dvēseles briedumam nav nekādas saistības ar pases datiem. Vajag mijiedarbību. Lai nebūtu tā, ka attiecībās strādā tikai viens. Lai viens otru iepriecina. Citādi ir tā, it kā mestu akmentiņus bezdibenī.

– Minēji, ka spēt pakļauties vīrietim, tavuprāt, ir bauda un drošība. 

– Skatoties, kuram vīrietim. Un vīrietim tas būtu man jāiemāca. Esmu skolniece, kas gatava mācīties. Neesmu ietiepīga, domāju salīdzinoši plaši.

Man patīk arī kontrole. Taču – nepārspīlēta.

Negribu, lai man staigā pakaļ un skatās, kur atrodos, kurp dodos. Esmu par samērību. Gribu, lai vīrietis piebremzē manu maksimālismu. Lai saka – tu visu esi izdarījusi pareizi, pārējais jau ir pārspīlējums. Otram cilvēkam faktiski jābūt kā atbildei uz visiem taviem iekšējiem jautājumiem. Kad satiec cilvēku, kurš spēj būt šī atbilde, tavai dvēselei, tavām emocionālām pārdomām… Tikai šādam cilvēkam gribas pakļauties.

– Savā dzīvē šo izjūtu esi piedzīvojusi?

– Jā.

– Vai zini arī, kā ir to pazaudēt?

– Zinu. Kad saproti – tomēr nav tavs cilvēks. Zemapziņā ūdens pilieni pil, pil, līdz glāze pilna. Un viss. Tad vairs jautājumu nav. Esmu pārliecināta – cilvēkus šķir nevis globālas lietas, bet sadzīviski sīkumi. Kā smilšu graudiņi apavos.  

 

– Vai tu domā skaisto attiecību stāstu ar mākslinieku Andreju Ameļkoviču? Bijāt kolorīts pāris, viņš tevi dēvēja par savu mūzu.

– Nē, es vispārinu. Ir vairāki varianti, pēc kuriem attīstās attiecības. Šis ir gadījums, kad ir milzīga cieņa, bet laika gaitā atklājas: cilvēki nav radīti viens otram. Tā notiek. Nevar dusmoties uz pērkonu. Dzīvē ir ļoti daudz lietu, ko teorētiski varētu nožēlot. Bet jādara tas, ko liek sirdsapziņa. Un nav jāgaida, ka dzīve tev tūlīt galdā uzliks šokolādes kūku. Neuzliks. Tev vienkārši jāvadās pēc sirdsapziņas un pēc tam jāmaksā, reizēm netaisnīgi. Katrs kļūdāmies, bet nožēlot vajag tikai globālas lietas. 

Manā atmiņā nav ēnu. Dzīvot pagātnē, patiesību sakot, ir grēks. Melanholija ir raksturīga introvertiem cilvēkiem, arī man tā, protams, ir. Bet – ar pateicību cilvēkiem, kuri bijuši manā dzīvē, jo snieguši mācību. Taču māku aizstāvēt savas intereses un vēl neesmu nonākusi līmenī, lai momentāni piedotu cilvēkam, kurš nodarījis pāri.

– Šķiet, attiecībās ar vīrieti tu neesi viegla.

– Nē. Vienkārši vīrietim jābūt cilvēkam ar izteiktu taisnīgumu un samērīgumu. Neko citu nevajag. Kad ir šis komplekts, arī attiecības var būt ilgstošas. Jo nemeklēju attiecības attiecību dēļ. Ir sievietes, kas bez vīrieša nejūtas savā ādā. Saprotu, ka viņas neko nevar mainīt, tādas viņas izveidojušās. Man laimējies, jo vajadzīgs tieši tas konkrētais cilvēks un neviens cits. Tas vienīgais cilvēks, par kuru saprotu: viņš ir manas dvēseles radinieks. Ne jau utopisks. Esmu sapņaina, romantiska, arī tas manī ir. Bet arī – pragmatiska, par prinčiem nesapņoju. Romantiskā pragmatiķe, kā sevi saucu. Ja vīrietis mani nesaprot, ja tas nenāk dabiski, tad viņam mani arī nevajag saprast.

Ja dzīvotu ideālā pasaulē, tad būtu mīļotās tādiem cilvēkiem, kuri mūsos neredz trūkumus un kuros mēs neredzam trūkumus. Tas ir dievišķais pirksts, kad cilvēks ar visiem saviem trūkumiem kļūst par absolūtu vērtību iemiesojumu – ar visiem saviem trūkumiem. Tu tos zini, bet neredzi, tev tie nav svarīgi, jo šo cilvēku esi uzlikusi savā emociju pjedestālā. Tā būtu ideālā pasaulē. Cieņa arī nav mazākais punktiņš sarakstā. Otrs jāciena. Kad pārstāj cienīt, beidzas arī mīlestība.

Visi kliedz: mīlestība ir galvenais. Nepareizi. Galvenais ir cieņa.

Sapratni par to nevar iemācīties, tā vienkārši atnāk. Arī caur sāpēm un vilšanos.

– Esi izjutusi vīrieša necieņu?

– Nē. Bet esmu izjutusi, kā vīrietis manās acīs zaudē cieņu. Jā, tad beidzas mīlestība. Tomēr esmu pārliecināta, ka vēl būs tādas emocijas, kad droši varēšu pateikt: lūk, tas ir tas, par ko tev reiz stāstīju intervijā! 

– Sievietes reizēm baidās palikt vienas, jo vientulība šķiet biedējoša.

– Bet, kad sieviete ir atradusi sevi, viņa nekad vairs nebūs viena. Dažkārt cilvēki jautā: vai tev nav žēl, ka esi ar kādu izšķīrusies. Bet saproti… Kad cilvēks šķiras, tad jau viņam vairs nav žēl. Viņš ir priecīgs, ka spēj brīdi elpot. Cilvēki, kas tiešām radīti viens otram, pat izšķiroties kaut kad atkal atjauno attiecības un dzīvo līdz mūža beigām.

– Tev ir sajūta, ka ar kādu no bijušajiem mīļotajiem tā varētu notikt?

– Nē. Noteikti ne. Un man nav žēl. Nekad nekomunicēju ar mīļotajiem no pagātnes. Ja šo atmiņu grāmatu esmu aizvērusi, tad tā ir ciet. Nevajag tās lapas šķirstīt. Ar vīrieti, kurš draudzējas ar savām bijušajām sievietēm, es diez vai varētu būt kopā. Jo… Uz kā pamata veidojas šāda komunikācija? Ko tev nevar iedot sieviete, ar kuru esi kopā pašlaik? 

– Vai esi gatava pastāstīt par skaisto fotogrāfiju, ko reiz biji ielikusi feisbukā, – stāvi pie uzdāvinātu baltu rožu klājuma. Pārdomas rosinošs foto. Gan par šīm rozēm, gan par tavām izjūtām tobrīd.

– (Ilgi klusē.) Vai uzskati, ka rozes ir mīlestības pierādījums?

– Vismaz ilustrācija. Tikai jums abiem zināms mesidžs.

– Bet vai nebija skaisti? Iedvesmojošs klusuma brīdis. Maiguma moments. Tāds arī galvenais mesidžs. To pat nevar paskaidrot. Mani mulsināja cilvēku ieteikumi saskaitīt, cik ir rožu. Negribu. To bija vēl vairāk un visās istabās. Tas nozīmē daudz un neko. Bet tā nav mīlestības definīcija, tā ir atribūtika. Ļoti patīkama, valdzina un sniedz sievietei dzīves burvības izjūtu. Tā ir lieta, kas vīst.

Bet… ir cita vīrieša reāla rīcība, kas daudz spēcīgāk paliek prātā uz visiem laikiem. Neviltotas rūpes, kas atkausē sirdi. Kad vējainā dienā gribi vilkt sievišķīgu zīda kleitiņu, bet vīrietis tev pasaka: velc labāk džemperi un bikses, būs siltāk. Tā ir reta īpašība, kad vīrietis neskatās uz šablonu. Vai arī – tu vīrietim saki, ka nebija laika sauļoties, un tev atbild: kāpēc tev vajadzīgs iedegums, tu man esi visskaistākā. Vai kad vīrietis negrib, ka pati braucu pie stūres, jo baidās par mani, zina, ka man būs simts un viens telefonzvans, ka visu laiku esmu savās domās… Šīs rūpes veido sirsnību. Un apziņa, ka jebkurā formātā un jebkurā veidā šim cilvēkam esmu vislabākā. Man uzreiz gribas tāpat pret vīrieti. Jo sieviete reflektē vīrieša attieksmi.

Mīlestība vienmēr uzvar: ja tevi mīl, tad arī tu sāc šo cilvēku mīlēt, kaut sākotnēji juti vienkārši simpātijas.

Jo kurš teicis, ka mīlestībai jārodas no pirmā skatiena? Cilvēku iepazīst dzīves situācijās. Mēs abi ar šo vīrieti bijām introverti, biju viņa vienīgā uzticības persona. Un nekad šo cilvēku nepievīlu. Un viņš nekad nepievīla mani. Nekad. Šis cilvēks ir astoņus gadus par mani vecāks, un viņam palaimējās man līdzās nenokļūt presē. Iepazināmies Parīzē. Viņš teica, ka esmu iepatikusies, un palūdza manu telefona numuru. Man arī šis cilvēks patika, tomēr numuru atteicu. Taču viņš uzzināja. Un zvanīja man četrus mēnešus. Pieradināja ļoti ilgi, ar lielu pacietību, ļoti pamazām. Sākām satikties. Samērā ilgu laiku bijām kopā, bet tad pienāca brīdis, kad vajadzēja pieņemt lēmumu un mainīt dzīvesvietu. Es tam nebiju gatava, jo tas nozīmētu, ka man jāmaina absolūti viss. Tad es nebūtu izdarījusi daudzas lietas, kas mani veido šodien. No mūsu kopējiem paziņām zinu, ka šis cilvēks joprojām ir viens. Introverti cilvēki jau reti sev pielaiž kādu klāt. Ja man būtu cits raksturs, teorētiski mēs varētu būt ļoti labi draugi. Bet tas būtu nepareizi.

Tu teici, ka nerunāju konkrētībās, lūk, tagad esmu tev pateikusi vairāk nekā vispār kādam mediju cilvēkam.