Maija Rozīte-Krištopane: Es nebiju diskotēku karaliene vai populārākā meitene klasē

Intervija publicēta žurnālā SANTA 2012. gada februāra numurā.

– Biju pārsteigta, vienā no tavām iepriekšējām intervijām izlasot, ka skolas laikā biji klusa, bikla, gandrīz pelēka pelīte – ne miņas no blondās, starojošās femme fatale.

– Kad iepazinos ar vīru, izrādījās, ka viņa draugu lokā ir daži mani bijušie skolas biedri, kuri bija šokēti, uzzinot, ka – tā esmu es. Protams, viņi nekavējās vīram pavēstīt to, kāda, viņuprāt, es biju skolas laikā… Pieļauju, ka pirmajā brīdī, kad sāku vadīt TV3 laika ziņas, daudzi skolasbiedri mani neatpazina. Es nebiju diskotēku karaliene vai populārākā meitene klasē, man nebija liela piekrišana no zēnu puses. Izcēlos ar to, ka aizrāvos ar rakstīšanu, ļoti agri sāku rakstīt pusaudžu žurnāliem. Manus rakstiņus publicēja, par to maksāja honorārus.

Manos vienaudžos tas nez kādēļ raisīja ļoti negatīvas emocijas.

Agrīnajā tīņu vecumā bērniem nepatīk, ja kāds atšķiras, kaut ko dara citādi nekā pārējais bars. Septītajā klasē piedzīvoju kārtīgu boikotu un izstumšanu. Klasesbiedri manus rakstus izgrieza no žurnāliem, pierakstīja klāt visādas ne pārāk jaukas lietas, apzīmēja, izķēmoja un tad uzlīmēja uz klases durvīm. Ko lai dara, bērni tajā vecumā ir nežēlīgi… Gāju uz skolu ar asarām un ar asarām nācu mājās. Un tā katru dienu. 

– Interesanti, ka daudzi cilvēki, kurus skolā apsmej un izstumj, vēlāk daudz ko sasniedz un kļūst populāri.

– Tagad visi brīnās, kad stāstu par skolas laiku, jo esmu ļoti atvērta un draudzīga, viegli iejūtos jebkurā kompānijā. Un man pat šķiet, ka cilvēki pie manis tiecas.

– Un kas tevi mainīja? Kā no klasesbiedru atstumtas meitenes var kļūt par skaistuli uz žurnāla vāka?

– Nedomāju, ka esmu iekšēji mainījusies, sevi lauzusi vai pārveidojusi savu personību. Drīzāk esmu vienkārši pieaugusi. Izaugusi no bērnības. Domāju, ka vecāki manī ielika spēcīgu pamatu. Viņi ir brīnišķīgi cilvēki, mūs ar māsu vienmēr ir ļoti mīlējuši, mēs viņiem esam bijušas lielākais dārgums un lepnums. Ar jaunāko māsu ir iemesls lepoties – viņa pabeidza semestri Bordo universitātē franču plūsmā. Viņa studē franču filoloģiju, arī itāļu valodu.

– Arī tev ir ķēriens un kaislība mācīties valodas – tu protot sešas svešvalodas.

– Nevaru izskaidrot, no kurienes man tāda interese par valodām. Es arī diezgan reti ceļoju, iespējas lietot valodu zināšanas man ir minimālas. Bet, kad tu aizbrauc uz citu valsti un vari sarunāties itāliski vai spāniski, sajūta ir fantastiska! Man valodas viegli padodas, tās pašas līp man klāt. Es ātri uztveru valodas struktūru, loģiku.

– Kādēļ pameti rakstīšanu, ja tas bija bērnības aicinājums?

– Interese zuda. Vairs nejutu iekšēju nepieciešamību izpausties rakstiski. Tagad izpaužos citādi – radio un televīzijā.

– Cik ilgi sevi redzi televīzijā? Izklaidējošie raidījumi un šovbizness tomēr ir jaunības profesija.

– Varbūt izklausās vieglprātīgi, bet es nemēdzu sevi iztēloties, piemēram, pēc desmit gadiem, nedomāju tik tālu. Televīzijā jūtos ļoti labi, man tas patīk, un vēlos turpināt to darīt, kamēr mana parādīšanās TV ekrānā citiem ir acij un ausij tīkama. Protams, pie mums valda jaunības kults, kas, man šķiet, citur pasaulē jau drīz būs beidzies. Tādēļ man droši vien ir jādomā, ko ar laiku darīšu.

– Tu esot studējusi politoloģiju.

– Jā, esmu studējusi šo savādo zinātni par visu un īsti ne par neko – politoloģiju. Reizēm uznāk vēlēšanās studijas turpināt, bet ne Latvijā, tad ir vērts doties uz Angliju vai Ameriku, kur politikas un demokrātijas vēsture ir daudz senāka un ar pilnīgi citiem pamatiem nekā šeit. Otrs sapnis ir studēt mediju zinātni, bet arī to vēlos darīt Maskavā vai Londonā, kur mediju industrijai ir pilnīgi citi apgriezieni. Taču tie ir tikai tādi teorētiski sapņi. Nedomāju, ka realitātē esmu gatava nopietni pievērsties studēšanai, pamest darbu un aizbraukt uz vairākiem gadiem. Turklāt man ir ģimene. Ar vīru vairs neesam pusaudži, kas var visu pamest, sakravāt mugursomas un doties pasaulē piepildīt jaunus sapņus.

– Runājot par došanos pasaulē, tu esi izteikusies, ka neatbalsti aizbraukšanas vilni un laimes meklēšanu ārpus Latvijas.

– Es nevienu nenosodu, jo situācijas ir ļoti dažādas un daudziem cilvēkiem tas ir vienīgais iespējamais risinājums, lai samaksātu kredītus un uzturētu savus bērnus. Tomēr ir cilvēki, kas vaino valsti paši savā slinkumā. Katram tomēr jādomā par sevi pašam, jāpaļaujas pirmām kārtām uz sevi, nevis jāgaida kaut kādas garantijas vai gatavas darbavietas no valsts. Liela problēma ir tā, ka cilvēki dzīvo ar pārliecību, ka eksistē kaut kāda valsts roka, kas viņiem kaut ko dos. Un viņi paši dzīvo ar pastieptu roku, kurā citiem kaut kas ir jāieliek. Ja šeit rokā nekas neiekrīt, brauc uz Angliju vai Ameriku, kaut gan arī tur pabalsts ir jānopelna. Latviešu meitenes iesaistās fiktīvās laulībās ar pakistāņiem, notiek šausmīgas lietas, kas beidzas ar nekrologiem, – būtībā arī tā ir vieglas dzīves meklēšana. Tas ir ļoti skumji. Tās meitenes taču varēja mācīties, strādāt, nevis kļūt par musulmaņu verdzenēm.

Mums, latviešiem, būtu jākļūst pozitīvākiem, jo kopumā cilvēki šeit ir ļoti negatīvi, depresīvi, arī ļauni.

Ir tik daudz vardarbības, arī anonīmas emocionālās vardarbības, no kuras virtuālajā telpā ciešam mēs ar kolēģiem. Nedomāju, ka ir liela atšķirība starp to, ka tev kāds piedzēries tips pie Laimas pulksteņa iegāž ar tukšu pudeli pa galvu, un to, ka cits pieklājīgs cilvēks interneta komentāros tevi nolamā ar visrupjākajiem, šausmīgākajiem vārdiem.

– Bet kādēļ cilvēki ir tik negatīvi un depresīvi?

– Katram savi iemesli. Sākot ar sliktu laiku un naudas trūkumu, beidzot ar personīgām traģēdijām. Jautājums, cik katrs ļaujas šīm izjūtām un cik katrs dara, lai uzlabotu savu garastāvokli un dzīvi, lai pats sev palīdzētu. Es jau arī neesmu robots, arī man ir grūti rīti un grūtāki periodi, kad nav spēka vai neko negribas darīt. Bet es sevi pārvaru un pārliecinu. Pašiedvesmai ir liels spēks. Ja sāktu domāt par to, kas vispār notiek pasaulē, un ļautos emocijām – nu, tad man nebūtu spēka pat no gultas izkāpt.

– Par ko tev sirds sāp visvairāk?

– Tas ir masīvs jautājums. Globālas pārmaiņas ir visur – gan dabā un klimatā, gan Tuvo Austrumu valstīs, gan Rietumos. Un mēs pat nezinām, kā dzīvo cilvēki Ziemeļkorejā vai Āfrikas vidienē. Kad to iedomājos, kļūst šķērmi, jo pārņem vainas izjūta par to, kā dzīvojam mēs. Pērkam, tērējam, metam ārā. Ja sāk vērtēt savu dzīvi no šāda skatupunkta, var iekrist depresijā. Tādēļ man vēl jo vairāk nepatīk čīkstētāji un jauni, spēcīgi cilvēki, kas dzīvo no pabalstiem un vēl pieprasa zupu par brīvu, – viņi pat nenojauš, kas ir īsta nabadzība vai bads, un neko nav darījuši, lai dzīvotu labāk. Es strādāju divos darbos un ar saviem nodokļiem uzturu šos savus nevarīgos vienaudžus. Nedomāju, ka valsts pie tā ir vainīga. Mums nav sliktākā valsts pasaulē.

– Tu pati ļoti agri sāki strādāt radio Capital FM – no piecpadsmit gadu vecuma. Patiesībā nesaprotu, kā tas bija iespējams un ko tie pieaugušie vīrieši domāja, ņemot darbā pusaudzi.

– No šodienas skatupunkta arī es pati nesaprotu, kā kaut kas tāds varēja notikt. Tagad man tas šķiet jocīgi. Toreiz, protams, jutos ļoti pieaugusi. Man gan sākumā bija sev jāpiemet pāris gadu klāt, lai cilvēki mani uztvertu nopietni… Radio Capital FM vadītājs Jānis Mellēns ir manas karjeras krusttēvs. Sākumā pie viņa strādāju kā entuziaste, bet no sešpadsmit gadu vecuma jau pelnīju savu nelielo aldziņu. No astoņpadsmit gadu vecuma biju finansiāli patstāvīga.

– Tā bija iekšēja nepieciešamība? Milzīgas alkas pēc patstāvības?

– Nē, man nebija apzināta mērķa pelnīt vai kļūt neatkarīgai no vecākiem, tā vienkārši sagadījās, notika pats no sevis. Bet esmu ļoti priecīga, ka man bijusi iespēja tik agri iemācīties strādāt, saprast, kas man patīk un padodas, un iemācīties nopelnīt pašai savu naudu. Pazīstu daudz cilvēku, kuri ir ieguvuši divas augstākās izglītības, vairākus maģistra grādus un savos divdesmit piecos gados nezina, kur atrast darbu, kur vispār dzīvē likties, – viņi patiesībā nevienam īsti nav vajadzīgi un spiesti dzīvot uz vecāku rēķina. Tādēļ es vienmēr cenšos savai jaunākajai māsai piespēlēt kādus darbiņus un skubinu viņu meklēt darbu jau tagad, jo jaunietim ir ļoti svarīgi apgūt dzīvotprasmi. To neiemāca nevienā augstskolā.

– Domāju, daudziem ir pārsteigums, ka vienmēr esi centīgi strādājusi un māki vairākas svešvalodas. Man šķiet, par tevi ir priekšstats kā par vīriešu lutinātu skaistuli, kas tagad ir izdevīgi apprecējusies.

– Zinu, ka ir šāds priekšstats… Ai, šī šausmīgā tieksme spriest par otru, neko par viņu nezinot, un tieksme skaitīt citu cilvēku naudu! Varu vienīgi pateikt, ka neesmu speciāli meklējusi sev vīru, kurš atbilstu nez kādiem parametriem. Satiku savu īsto. Un viss.

– Vai ieprecēties pazīstamajā Krištopanu ģimenē bija kā nonākt zem sabiedrības uzmanības lupas?

– Jāpriecājas, ka mēs nedzīvojam Krievijā, kur preses fotogrāfi dienu un nakti stāv zem logiem un seko, vai nav dzirdams kāds strīds, vai pāris nāk mājās kopā vai pa vienam… Kad ar Kasparu sagājām kopā, biju tikko sākusi vadīt šovu Koru kari, un mana persona droši vien pastiprināja preses interesi par Krištopanu ģimeni. Biju tam gatava. Zini, es ļoti lepojos ar savu jauno ģimeni. Domāju, viņu statuss un pārticība liecina par viņu spējām, talantiem un gudrību. Man bija ļoti viegli iejusties Kaspara ģimenē, šajā jautājumā man nav pamata izlikties. Gāju ar atklātu, draudzīgu attieksmi un tiku ļoti labi uzņemta. No daudziem esmu dzirdējusi apgalvojumu, ka esmu līdzīga Kaspara mammai, jo vīrieši vispār izvēloties sievietes, kas līdzinās viņu mātēm. Laikam jau tā ir taisnība. Un man tas ir vislielākais kompliments, ja mani kaut nedaudz salīdzina ar Kaspara mammu. Ar vīramāti man ir ārkārtīgi tuvas un draudzīgas attiecības.

Bet to, ka esmu izdevīgi ieprecējusies, – jā, ir nācies dzirdēt.

Varbūt tāpēc Kaspara ģimene mani tik silti uzņēma, jo zināja, ka šāda attieksme būs, un vēlējās mani atbalstīt.

– Teici, ka attiecību sākumā neviļus esi salīdzinājusi savu vīru ar iepriekšējiem draugiem un tas šķitis nesalīdzināmi. Ar ko Kaspars bija tik pārāks, tik pārliecinoši labāks un vērtīgāks?

– Pirmām kārtām mani pārsteidza viņa mērķtiecība. Viņam ir ļoti lielas prasības pret sevi, savu darbu, arī pret citiem. Protams, arī par Kasparu ir viedoklis, ka viņš ir bagāta tēva dēls, kam viss gatavs iekritis klēpī. Bet tā nav. Ļoti ilgu laiku viņš ir pilnīgi patstāvīgs biznesmenis. Viss, kas viņam ir, ir paša sasniegts. Viņš deg par savu darbu, brīžam pat pārāk, bet man tas patīk – man šķiet, ka aizrautīgs, strādīgs un prasīgs vīrietis ir saturīgs. Tā ir īsta vīrišķība, un man vienmēr tās bija trūcis. Un vēl ir tās daudzās vārdos neformulējamās, neizstāstāmās lietas, kurās mums vienkārši štimmē. Tie mūsu zobrati sakrīt.

– Kas tavā izpratnē ir labas, laimīgas ģimenes pamatā?

– Savstarpēja cieņa. Vēlme vienam otru uzklausīt un sadzirdēt. Bez tā neviena ģimene nevar pastāvēt. Esmu orientēta uz tradicionālām vērtībām – uzskatu, ka cilvēks precas vienreiz un uz visu mūžu. Tā tam ir jābūt. Protams, modernajā pasaulē uz to pieņemts lūkoties vieglāk, brīvāk. Rietumu slavenības izšķiras desmit dienas pēc laulībām – nu un tad, ka nesanāca! Man tas šķiet ļoti skumji. Mans piemērs ir mani un mana vīra vecāki, kas ir kopā vairāk nekā trīsdesmit gadu.

– Pēc apprecēšanās tavas izjūtas ir mainījušās? Precīzāk sakot, vai laulība sniedz to, ko biji gaidījusi?

– Tādas būtiskas brīnumainas pārvērtības sevī neesmu novērojusi. Varbūt viss kļuvis vēl stabilāks, gruntīgāks, ir pamatīguma izjūta. Apprecēties ir labi.

– To grib visas meitenes.

– Un vīrieši vairās no šādām saistībām. Mums ir iepotētas visādas bailes, ka apprecoties zaudēsim brīvību, savu identitāti un vēl nezin ko. Ar vīru par to esam runājuši, jo agrāk arī viņš bija diezgan pārliecināts laulību pretinieks un uzskatīja, ka nekad neprecēsies. Varbūt ne tik kategoriski, bet uz to pusi gan… Kad iepazināmies, sākām dzīvot kopā gandrīz no pirmās dienas, tad gatavojāmies kāzām – viss notika tik ātri un bez mazākās šaubīšanās. Tagad Kaspars atzīst, ka sajūta ir ļoti laba. Ir labi pārnākt mājās pēc darba un baudīt mūsu kopējo dzīvi.

– Kā jūs to baudāt?

– Mums vislielākais prieks ir kopīgi gatavot un baudīt ēdienu, abi esam lieli gardēži. Patīk iet uz restorāniem, arī ceļojumos vienmēr cenšamies aiziet uz kādu slavenu vietu, par kuru lasītas labas atsauksmes, lai saprastu, kāda tad ir šī izcilā virtuve, kas ir šīs īpašās garšas. Par gardēžiem joprojām augam, īpaši Kaspars. Kad iepazināmies, viņš bija no tiem vīriešiem, kas apgalvo, ka viņam vajag tikai rasolu un karbonādi ar kartupeļiem. Es viņu gardēdībā ievilināju un aizvilināju sev līdzi. Vēl mums abiem ļoti patīk makšķerēt. Bet, ja cilvēkiem kopā ir labi, var arī vienkārši skatīties televizoru. Mums mājās ir liels dīvāns L burta formā. Kasparam ir lielā daļa, bet man – mazais stūrītis, atbilstoši svara kategorijām…  

– Kad makšķerē, tārpu uz āķa tu uzliec pati?

– Pati, pati! Zivi no āķa arī pati noņemu. Un pati zivis iztīru. Mans lielākais loms gan nav tāds, ar ko plātīties īstiem makšķerniekiem, jo tas nebija upē vai ezerā, bet zivju dīķī – sešus, septiņus kilogramus smaga store, riktīgs ruksis. Vīrs man palīdzēja to izvilkt no ūdens, man fiziski nepietika spēka cīnīties ar tik lielu zivi… Bet tagad man ir jauns sapnis. Gribētu iegūt medību licenci un iet arī medībās. Esmu bijusi līdzi vīram karsējas statusā, un man ļoti patika – process, rituāli, meža gudrības, sēdēšana tornī. Piedalījos medījuma dalīšanā, kad mežacūka jau bija nodīrāta. Iemācījos gatavot medījuma šašliku. Tam visam ir baigais kaifs! Tāpēc licences iegūšana man ir ļoti nopietns nodoms.

– Teici, ka tavs labākais draugs ir vīrs. Nebrīnīšos, ja teiksi, ka tev nav daudz draudzeņu.

– Mans labākais draugs tiešām ir vīrs. Kopš notikumiem septītajā klasē, par kuriem stāstīju, ar draudzenēm ir tā… Toreiz man bija viena labākā draudzene, vistuvākā. Un vēlāk izrādījās, ka tieši viņa ir vislielākā kacinātāja un kūdītāja. Tas bija šoks. Priekšstats par to, ko nozīmē uzticēties draudzenei, pielaist viņu sev tuvu klāt, man laikam sagriezās kājām gaisā.

Tādas ekskluzīvas labākās draudzenes man vairs nav bijis.  Ir tuvi cilvēki, kas man ir svarīgi katrs savā veidā.

– Vīrieši tevi dzīvē ir mīlējuši un lutinājuši?

– Nu, nezinu gan… Nekad neesmu bijusi tendēta uz tādu vīriešu meklēšanu un atrašanu, kuri nez kā mani lutinātu vai ar kaut ko apbērtu. Vienmēr esmu bijusi pietiekami patstāvīga. Tādas pārlieku lutinošas un visu atdodošas attiecības sievieti padara par parādnieci, vismaz es tā justos. Visam ir jābūt līdzsvarā. Un mīlestība, kuras dēļ griež vēnas, – piedodiet, tā jau ir nojukusi smadzeņu mikroshēma. Bet viena es arī negribētu dzīvot, vēlme pēc ģimenes un otra cilvēka man šķiet pilnīgi dabiska.

– Esi domājusi, kādēļ pret tādām jaunām, skaistām, blondām sievietēm kā tu nereti jūtama zināma agresija no citu sieviešu puses – o, tā jau ir caca!

– Un galvā viņai tukšums, vai ne? Un karjera gājusi caur gultu, ja? Jā, zinu, zinu… Ko lai dara, tādas ir klišejas. Tā ir visā pasaulē. Sievietes ir diezgan nežēlīgas cita pret citu. Domāju, tam pamatā ir ļoti banāla sāncensība, apzināta vai neapzināta skaudība un nepatika pret kādu, kas ir jaunāka, tievāka, blondāka, smaidīgāka, labāk ģērbusies… Nedomāju, ka esmu par citām sievietēm labāka vai sliktāka. Bet no sieviešu puses vairāk jūtu negatīvu attieksmi. Laikam tā ir sagadījies, ka esmu kaitinoša vairākos aspektos – gan blonda un tieva, gan strādāju televīzijā. Lai gan manā dzīvē nekas nav sashēmots – ne izskats, ne darbs, ne vīrs. Izskatos tā, kā pašai patīk, nevienam ar to nekādus pakalpojumus nesniedzu.

– Sieviešu skaudību esi jutusi vienmēr?

– Patiesībā tam nekad nebiju pievērsusi uzmanību. Pirmo reizi pamanīju nepatiku, no radio Capital FM, kuru pārsvarā klausās vīrieši, aizejot strādāt uz StarFM, kura auditorija lielākoties ir sievietes. Agrāk biju dzirdējusi daudz labu vārdu par savu darbu radio, bet tad sievietes… Sāku saņemt personīgi adresētas vēstules, kuras grūti nosaukt par konstruktīvām. Viņa pat nevar paskaidrot, kādēļ, bet es viņai riebjos, un viņa nekavējas man to paziņot. Un komentāri internetā, kurus, protams, mēs it kā nelasām, – publiski pazīstami cilvēki parasti saka, ka viņi tos nelasa, tikai nez kāpēc visi zinām, kas par mums tur rakstīts. Tas nav nekas patīkams. Bet es neesmu tendēta uz negācijām.

– Kā tu sevi sargā no šīm negācijām, sliktas enerģijas?

– Neesmu māņticīga un neinteresējos par paranormālām parādībām, bet zini, tiešām ir reizes, kad gandrīz fiziski jūtu, ka man pāri veļas negāciju vilnis. Tad ieeju pareizticīgo baznīcā nolikt svecīti. Laikam darbojas iekšējā pārliecība, ka tas pasargā.

– Tu vienmēr atstāj tik mierīgu un smaidīgu iespaidu… Bet gan jau arī tev dzīve ir sagādājusi kādu sāpīgu sitienu.

– Man nepatīk runāt par skumjām lietām un saviem bijušajiem pārdzīvojumiem. Nevēlos tos publiskot, sirdssāpes ir pārāk intīmas. Protams, lielākie pārdzīvojumi vienmēr bijuši saistīti ar tuviniekiem vai attiecībām. Arī ar nodevību. Domāju, ka neesmu vienīgā Latvijā, kas ekonomiskās krīzes laikā ir iekritusi uz svešiem kredītiem – uzticējusies, izpalīdzējusi un parakstījusi galvojumu kredītam, kuru tagad pati joprojām maksāju. Un maksāju ne tikai naudā – tas bija pamatīgs trieciens arī manai ticībai cilvēkiem. Un šajā situācijā man nevar palīdzēt ne valsts, ne vīrs, ne vecāki, ne publiska atpazīstamība. Atliek tikai saņemties, pašiedvesmoties un pelnīt vairāk. Mans vīrs vienmēr teic, ka nav nekā neiespējama, nekādas nevarēšanas, tikai vairāk jāstrādā un vairāk jāpelna. Tas man viņā ļoti patīk. Viņš uzliek augstu savu mērķu latiņu, lai dzīvē nav nebūtu dīkstāves un mīcīšanās uz vietas.

– Tu vairākkārt piemini pašiedvesmu. Kā to saproti?

– Man nav īpašas metodes vai tehnikas. Es nemeditēju, ar NLP nenodarbojos. Pati tieku ar sevi galā. Mans darbs man iemācījis labu pašdisciplīnu, tāpat kā jebkuram citam televīzijā strādājošam cilvēkam. Bijis tā, ka pirms iziešanas ēterā runāju ar mammu pa telefonu, par kaut ko bēdājos, bezmaz raudu, bet pēc mirkļa jau esmu ēterā – smaidu, norunāju savu sakāmo –, tikmēr mamma mani gaida. Un tad esmu atpakaļ pie telefona un turpinu raudāt… Tas uztrenē spēju saņemt sevi rokās, mobilizēties un pārslēgties. Koru karu vadīšana tiešajā ēterā man bija visspēcīgākā pieredze. Pirmajā raidījumā, izejot uz skatuves, šķita, ka no uztraukuma nespēšu parunāt. Tomēr izrādījās, ka spēju.

– Tev tagad netrūkst adrenalīna un īpašās gaisotnes, kas piemīt lieliem šoviem un tiešajam ēteram?

– Noteikti trūkst. Ļoti! Lai gan tas bija arī grūts laiks, jo vēl nekad nebiju dzirdējusi tik daudz negatīvu komentāru par sevi. Tomēr noteikti atkal gribētu darīt ko līdzīgu. Prasmes strādāt dzīvajā ēterā iespējams apgūt tikai praksē, to nemāca nevienā skolā.

– Ko tev patīk darīt, kad esi viena? Kas tevi piepilda kā cilvēku?

– Tās laikam ir vienkāršās lietas. Ļoti harmoniski jūtos, vienatnē gatavojot ēdienu. Man patīk tīrīt māju, to uztveru kā relaksāciju, iespēju pabūt ar sevi. Noteikti vienatnē klausos savu mūziku – to, kuru man gribas dzirdēt ārpus darba. Esmu tik ilgi strādājusi par dīdžeju, ka manas muzikālās patikšanas ir ļoti plašas. Mūzika ir tā joma, kur mums ar vīru gaumes atšķiras, un man nešķiet pareizi uzbāzties un pievērst viņu savai gaumei. Kad esmu mājās viena vai braucu mašīnā, klausos savu mūziku, un ļoti skaļi. Man patīk mūziku klausīties skaļi. Nemēdzu viena kāpt kalnos, meditēt vai darīt vēl nezin ko īpašu. Pašlaik tāpat jūtos pietiekami harmoniski. Vienīgais, kā varbūt mazliet trūkst, ir iespējas vairāk ceļot.

– Un kurp tu brauktu jau rīt, ja varētu?

– Noteikti uz kādu no lielajām, urbānajām metropolēm. Agrāk mana pilsēta bija Londona, tagad esmu atklājusi, ka arī Maiami ir baigā elpa. Ņujorkā esmu iegriezusies tikai uz īsu brīdi, bet šķiet, ka tā varētu būt manas sirds pilsēta. Neesmu lauku meitene vai dabas bērns, kam labākā atpūta ir pastaigāt pa pļavu basām kājām. Un manā sievietes un sievas personībā noteikti lielākais robs ir dārza darbi – tos es nemīlu no bērnības un arī nesaprotu.

– Kad sarunas sākumā pieminēju iespēju dzert vīnu, tu atteicies. Tev vispār vīns garšo?

– Jā, garšo gan. Beidzamajā laikā esmu kļuvusi par rozā cienītāju. Kaut gan katrā gadalaikā gribas ko citu – ziemas vakariem un medījuma gaļai vairāk piemērots šķiet sarkanvīns. Vīns laikam ir vienīgais alkohols, ko es lietoju.

– Man grūti iztēloties tevi noreibušu. Tev tomēr raksturīga ļoti spēcīga paškontrole, arī mūsu sarunā nekādām emocijām un liekām atklātībām neesi ļāvusies.

– Protams, es noreibstu! Droši vien kļūstu pļāpīga un daudz smejos.