• Maija Lūsēna: Bū­tī­bā mēs vi­si dzī­vo­jam nešķīstībā

    Intervijas
    Ivars Kleins
    3. maijs, 2022
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Maija Lūsēna
    Foto: Facebook
    Maija Lūsēna
    Dzie­dā­tā­jas, kom­po­nis­tes Maijas Lūsēnas do­ša­nās uz pareizticīgo klos­te­riem un re­li­ģis­kā pār­lie­cī­ba pēc il­giem ār­pus ska­tu­ves pa­va­dī­tiem ga­diem pie­vēr­sa sa­bied­rī­bas uz­ma­nī­bu. Ta­ču tie jau la­bu lai­ku nav vie­nī­gie pār­dzī­vo­ju­mi vi­ņas dzī­vē. Maija jū­tas pie­tie­ka­mi sta­bi­li, lai ru­nā­tu par vi­su: mū­zi­ku, in­tī­mo dzī­vi, ti­cī­bu un pa­šas rak­stu­ru.

    Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2007. gada 23. numurā. 

    Mai­jas pie­dzī­vo­ju­mi in­tri­ģē, jo ir kontra­stu pil­ni. Uz ska­tu­ves pa­va­dī­ti ga­di mi­jās ar biz­ne­sa vi­dē no­strā­dā­to lai­ku, kad Mai­jai pie­de­rē­ja tīk­la mār­ke­tin­ga fir­mas pār­stāv­nie­cī­ba Bal­ti­jas val­stīs. Tam se­ko­ja nā­ka­mais pa­kā­piens – ceļš pie Die­va. Mai­ju kris­tī­ja Ma­ri­jas vār­dā, un il­gus ga­dus vi­ņa dzī­vo­ja lūg­ša­nās. To­mēr šū­pu­lī ie­lik­tais ta­lants lau­zās ārā, tā­dēļ Mai­ja at­grie­zu­sies pop­mū­zi­kā: dzied un kom­po­nē. Uz in­ter­vi­ju Mai­ja ie­ro­das pēc spē­ka vin­gri­nā­ju­miem pie sep­tiņ­cīņ­nie­ces In­gas Jau­ces. La­ba fi­zis­ka for­ma esot jā­uz­tur.

    Mai­ja: Sep­ti­ņus ga­dus «Dā­mu po­pa» dzie­dā­tie tek­sti bi­ja uz gai­šas nots, nu ir laiks mai­nī­ties! Es­mu sa­ti­ku­si lie­lis­ku cil­vē­ku – jaun­u, ta­lan­tī­gu dzej­nie­ci Elī­nu Kup­li, ku­ra rak­sta ar pseido­nī­mu Sal­va­do­re Eli.

    – Un kas ir šīs iro­ni­jas ad­re­sāts?

    – Es pa­ti, mēs vi­sas un dzī­ve vis­pār. Es­mu sa­ce­rē­ju­si jaun­u al­bu­mu: sep­ti­ņas dzies­mas, kas vei­do stās­tu par to, kā sie­vie­te var jus­ties vie­nas ne­dē­ļas lai­kā – no pirm­die­nas līdz svēt­die­nas «son­gam».

    – Kas tad tur ir – mī­la, dep­re­si­ja, ek­stā­ze, his­tē­ri­ja?

    – Tur va­r «rik­tī­gi» iek­šā ie­ska­tī­ties – kad kla­ji uz­šķērž dvē­se­li, pa­ve­ras ab­so­lū­ti viss!

    – Iz­klau­sās bais­mī­gi…

    – Pro­tams, tā ir. Sā­kot­nē­ji bi­ja lie­las pro­blē­mas, jo vie­na no mums ne­gri­bē­ja, uz­ru­nā­jot vī­rie­ti, dzie­dāt: «Tu jau zi­ni, ka es es­mu ta­vas nie­cī­bas vis­lie­lā­kā sa­stāv­da­ļa.» Vi­ņa bi­ja šo­kā: «Nu, kā es tā?!» Stu­di­jā jau pus­nakts, Grā­vis (Aiga­ra Grā­ve­ra ie­sau­ka – aut.) pie­mi­dzis šņāc, bet zvaig­znes tie­lē­jas. Iet nau­da un laiks, pro­tams, va­rē­ju arī to visu pār­traukt – ne­gri­bi, at­ā! Ar mo­kām, bet ti­kām pār­i grū­tī­bām. Pa­tie­sī­bā tas ir mī­las pilns «songs», ti­kai bez «saldām kū­kām». Es tās vairs ne­gri­bu!

    – Un tad būs «bai­gā bum­ba», ko? Nu ja, tu jau pro­ti iz­mest āķi, pie­mē­ram, reiz «drau­gos.lv» pa­ti rak­stī­ji: «3. jan­vā­ra kon­cer­tā es pre­cos.» Kas tur īs­ti no­ti­ka?

    – Tas bi­ja mār­ke­tin­ga triks. Es ar­vien vai­rāk uz­ku­ri­nā­ju gai­su – pirms pē­dē­jiem ad­ven­tes kon­cer­tiem sa­pra­tu, ka klāt biš­ķiņ jā­pie­ber sāls. Ša­jos kon­cer­tos ti­ka at­ska­ņo­ta ma­na dzies­ma «Sunday song», ko bi­ju ie­snie­gu­si arī Eiro­vī­zi­jas kon­kur­sam. Kom­po­zī­ci­jas tap­ša­nas gai­ta ir ve­se­la stās­ta vēr­ta. Viss sā­kās ar kon­tak­tu «skai­pā», kad man piezvanīja kāds tur­ku pui­sis, vē­lāk no­skaid­ro­jās, pro­fe­si­onāls fut­bo­lists. Viņš, pro­tams, ne­zi­nā­ja, ka es­mu dziedātāja. Vi­ņu sauc Mus­ta­fa, un tie­ši ar vi­ņu es uz ska­tu­ves vir­tu­āli ap­pre­cē­jos. Tas triks iz­de­vās! Mus­ta­fa vis­pār bi­ja ļo­ti sek­su­āli ag­re­sī­vi orien­tēts – viņš tī­mek­lī mek­lē­ja jaun­as mei­te­nes, ar ku­rām iz­klai­dē­ties, un, pro­tams, nezināja, ka ir trā­pī­jis uz «sep­tiņ­des­mi­tas­toņ­ga­dī­gu» vec­mā­mi­ņu – šo ve­cu­mu mi­nē­ju, kad Mus­ta­fa jau­tā­ja, cik man ga­du. «Tev balss gan kā div­des­mit­piec­ga­dī­gai mei­te­nei,» Mus­ta­fa ne­kā­di ne­spē­ja man no­ti­cēt. Tad viņš sā­ka pra­sīt, kur ir mans fo­to. Un es tei­cu: «Ska­ties, mans fo­to ir de­be­sīs!» Vi­sā­di ar vi­ņu iz­mē­ģi­nā­jos, bet tās de­be­sis Mus­ta­fa ne­spē­ja ie­rau­dzīt, viņš sū­tī­ja pie­dau­zī­gas bil­des un vai­cā­ja, vai tā es­mu es. Man vis­pār bi­ja pro­ble­mā­tis­ki ar vi­ņu ko­mu­ni­cēt – jā­ru­nā an­gļu va­lo­dā. Bi­ju spies­ta vērt va­ļā «Til­des» vārd­nī­cu, lai šim cil­vē­kam pa­skaid­ro­tu, ka pa­tie­šām es­mu dzie­dā­tā­ja, ne­vis jaun­a mei­te­ne un ne­va­ru ne­kā­du sek­su ar vi­ņu tai­sīt ne «skai­pā», ne kur ci­tur.

    Ma­ni in­te­re­sē ti­kai de­be­sis, bet vi­ņu – drus­ku zem­āk.

    Pēc tam jau viņš bi­ja ie­gā­jis «Go­og­le» un at­ra­dis «Dā­mu po­pa» dis­ku, kur es­mu ar zel­ta ro­zi. Bi­ju spies­ta at­klāt, ka man nav sep­tiņ­des­mit as­to­ņi, bet gan četr­des­mit as­to­ņi ga­di. Viņš tik un tā ne­gri­bē­ja no­ti­cēt. Bur­vī­gi! Mus­ta­fa pieprasīja, lai es brau­cu pie vi­ņa, un gra­sī­jās pats braukt pie ma­nis. Pie­dā­vā­ju vi­ņam pie­da­lī­ties šo­vā Tur­ci­jā, lai izstāstītu par ma­nu dzies­mu, kas iz­rai­sī­ja in­te­re­si vi­ņa dzim­te­nē. Tur ir tā­da ne­kau­nī­ga ve­ča par­ti­ja, ko man iedziedāja Kār­lis Brie­dis no gru­pas «Skan­dāls», un pa­ša Mus­ta­fa balss tele­fo­nie­raksts, kas skan dzies­mas sā­ku­mā. Kad Mus­ta­fa to no­klau­sī­jās, uz­reiz jau­tā­ja, vai viņš ta­gad bū­šot ba­gāts. Bi­ju spies­ta drau­dzi­ņam at­zī­ties, ka ba­gāts viņš nu gan ta­gad ne­būs, var­būt po­pu­lārs. Satrp ci­tu, ska­tos – «drau­gos.lv» Mus­ta­fa starp mei­te­nī­tēm tā­pat ir ļo­ti po­pu­lārs…

    Pro­tams, ta­jos ad­ven­tes kon­cer­tos val­dī­ja pil­nī­gi ci­ta – bal­tu Zie­mas­svēt­ku – no­ska­ņa, bet es uz­tai­sī­ju at­rak­tī­vu intermēdiju – ko­pā ar Kār­li Brie­di pēk­šņi iz­nā­cām ar «kom­pjiem» ro­kās un iz­spē­lē­jām ma­nu un Mus­ta­fa di­alo­gu. Tas bi­ja māk­sli­nie­cisks «knifs».

    – Vis­pār tu esi ten­dē­ta uz «kni­fiem». At­klā­ji, ka tev ir vī­rie­tis, kas mī­lēs līdz mū­ža ga­lam. Vai viņš jo­pro­jām tev ir?

    – Jā. Kā­pēc lai ne­bū­tu?!

    – Viņš nav «skai­pā», bet – dzīvs ek­semp­lārs?

    – Nu, dzī­vi vi­ņi ir vi­si! Pro­tams, man ir vī­rie­tis, kas mī­lēs līdz mū­ža ga­lam. Un es do­mā­ju, ka tāds nav ti­kai viens.

    Vēl būs ļo­ti daudz vī­rie­šu, kas ma­ni mī­lēs līdz mū­ža ga­lam.

    – Pēc sa­vas bū­tī­bas esi «ro­mā­nu» sie­vie­te vai tā­da, ku­ra vien­mēr mīl uz vi­su mū­žu?

    – Cil­vēks sa­vu da­bu var mai­nīt, jo past­āv ta­ču kaut kas spē­cī­gāks. Vēl pirms pāris ga­diem ma­na da­ba ne­ti­ka savaldīta, to­ties tā kļu­vu­si ap­val­dī­tā­ka, un es uz dau­dzām lie­tām rau­gos no ci­ta skat­pun­kta. Man no­piet­nas attiecības var būt ti­kai vie­nu rei­zi tā pa īs­tam un līdz pa­sau­les ga­lam.

    – Bet tu jau ne­kad ne­va­ri gal­vot, jo sā­ku­mā vien­mēr var šķist, ka pie­nā­ku­si īs­tā rei­ze…

    – Nē, vai­rāk man nav tā­das vie­nī­gās rei­zes, kad va­rē­tu to ap­šau­bīt un uz­sākt kaut ko jaun­u. Gri­bē­tu to uz­svērt.

    – Tik pār­lie­ci­nā­ti var ru­nāt ti­kai par at­tie­cī­bām pa­gāt­nē.

    – Vien­kār­ši viss mans pa­gāt­nes man­to­jums līdz pat šai die­nai ir sa­de­dzis, no­svīt­rots. Ma­ni tā­da vei­da at­tie­cī­bas, kas nav ap­stip­ri­nā­tas pie augst­āka spē­ka, vairs ne­in­te­re­sē. Ma­ni in­te­re­sē ti­kai lau­lī­ba. Pa­sau­le šo­dien dzī­vo ci­tā­di – draugs, drau­dze­ne… Es ne­vie­nu ne­no­so­du, lai dzī­vo!

    – Bet tu pa­ti pre­sē esi iz­tei­ku­sies, ka sa­vu­laik gri­bē­ji, lai tev bū­tu tā kā vi­siem – ja ve­čiem ir mī­ļā­kās, kā­pēc tev ne­va­rē­tu būt mī­ļa­kais, kaut vai pre­cē­jies un ar trīs bēr­niem…

    – Trīs ga­dus no­dzī­vo­ju pie vi­ņa Jūr­ma­lā, no rī­ta vi­sus pa­ba­ro­ju, vi­siem pār­me­tu krus­tu un pa­va­dī­ju, tad iek­šā pu­ķu do­bēs, grī­das maz­gā­ša­nā, uz­kop­ša­nā, ēst ga­ta­vo­ša­nā. Un va­ka­rā vi­sus ar krus­tu sa­gai­dī­ju, pa­ba­ro­ju, sa­li­ku pa gul­ti­ņām. Es ne­ko slik­tu ta­jā ne­sa­ska­tī­ju, jo pēc vi­ņa šķir­ša­nās gai­dī­ju, kad mēs li­ku­mī­gi stā­si­mies lau­lī­bā. Bet viņš ap­pre­cē­ja kai­mi­ņie­ni… Ne­ko ne­no­žē­lo­ju – to lai­ku sau­cu par sa­vu ga­rī­go aka­dē­mi­ju. Tik daudz ga­rī­gās li­te­ra­tū­ras sa­vu mū­žu ne­bi­ju la­sī­ju­si, arī vi­ņa trīs bēr­nus, šķiet, uz­ve­du uz pa­rei­zā ce­ļa, ve­du no­kris­tīt, ve­cā­ko mei­tu iz­glā­bu no nar­ko­ti­ku pos­ta. Dievs redz, kā­pēc tā no­ti­ka. Bet šo kop­dzī­vi no­teik­ti re­dzē­ju kā lau­lī­bu. Mans ga­rī­gais tēvs sā­ku­mā jau brī­di­nā­ja: «Ma­ri­ja, tev to ne­va­jag, ja tu ma­ni pa­klau­sī­si, tev būs lie­la Die­va svē­tī­baBet es vi­ņu ne­pa­klau­sī­ju… Fa­bu­la ir tā­da: ja gri­bi iet ga­rī­gu ce­ļu un tev Dievs ir ie­de­vis ga­rī­go tē­vu, tev vi­ņam jā­pak­lau­sa. To man va­ja­dzē­ja iemācīties. Par ne­pa­klau­sī­bu es arī sa­ņē­mu. Mēs pa­ši vei­do­jam sa­vu dzī­vi un ra­dām pro­blē­mas.

    – Vai esi ie­mā­cī­ju­sies sa­dzī­vot ar cil­vē­kiem, no ku­riem bi­jis jā­šķi­ras?

    – Es par vi­ņiem lū­dzu, spe­ci­āli man nav jā­drau­dzē­jas. Ar Lū­sē­nu gan man ir ko­pīgs dar­biņš «Zo­di­akā».

    – Vai viņš jū­su šķir­ša­nos pār­dzī­vo vai­rāk par te­vi?

    – Es ne­lū­dzu šķir­ša­nos, viņš pats to gri­bē­ja. Kā sa­ka, «čto ime­jem, ņeh­ra­ņim, po­ter­jav­ši – pla­čem». Es vi­su lai­ku mē­ģi­nā­ju kom­po­nis­tu at­ru­nāt no šķir­ša­nās, jo ne­va­jag ār­dīt ģi­me­ni. Kaut arī tā ne­bi­ja Die­va svē­tī­ta in­sti­tū­ci­ja, cilvēki, kam ir ko­pī­gi bēr­ni, Die­va acīs ir sais­tī­ti kā tēvs, mā­te un bērns.

    – Past­āv ste­reo­tips, ka sie­vie­te ir no Ve­ne­ras, bet vī­rie­tis – no Mar­sa. Kur, ta­vu­prāt, ir lie­lā­kā at­šķi­rī­ba?

    – Vī­rie­tis ir daudz stip­rāks par sie­vie­ti. Viņš tāds ir ra­dīts no Die­va. Un sie­vie­te var būt ti­kai pa­līgs vī­rie­tim. Vi­ņa var šo stip­ru­mu vī­rie­tī uz­tu­rēt. Tas ir vi­ņas uz­de­vums. Es ne­uz­ska­tu, ka pre­cē­tai sie­vie­tei, ku­ra dzī­vo lau­lī­bā, va­ja­dzē­tu va­dīt fir­mu. Vi­ņai va­ja­dzē­tu no­dar­bo­ties ar sa­vu bēr­nu audzi­nā­ša­nu un lūg­ša­nos.

    – Ļo­ti bie­ži cil­vē­ki ir spies­ti strā­dāt, lai sa­vil­ktu ga­lus ko­pā.

    – Es sa­pro­tu. Bet ļo­ti daudz cil­vē­ku – pa­rei­zāk sa­kot, mēs vi­si – dzī­vē gri­bam pel­dēt ti­kai ar vie­nu airi – strā­dāt. Tāpēc, ka jā­no­pel­na. Bet ir ie­dots arī otrs airis – lūg­ša­na. Nu, ja jums tā nav, tad airē­jiet ar to vie­nu airi! Tā­pēc jau vi­siem cil­vē­kiem, arī sie­vie­tēm, jā­būt tik stip­rām.

    Bet ir teikts – bez Die­va cil­vēks ne nie­ka ne­spēj.

    At­ce­ros, arī es reiz strā­dā­ju seš­pa­dsmit stun­das die­nā. Un kas ar ma­ni no­ti­ka – sa­sli­mu, no­kļu­vu uz ope­rā­ci­ju galda. Ta­nī lai­kā šaus­mī­gi daudz pī­pē­ju, dzē­ru ka­fi­ju, man vie­nā dien­nak­tī va­ja­dzē­ja būt tri­jās val­stīs. Ār­prāts, tas ta­ču bi­ja ne­nor­mā­li! Vai tad tur at­klā­jās kaut kāds spēks? Bet ma­nī ru­nā­ja lep­nī­ba, redz’, kā es to va­ru, ne­viens cits uz kaut ko tā­du nav spē­jīgs! Bet bū­tī­bā es sev bed­ri ra­ku un tur arī ie­gā­zos. Pēc tam va­ja­dzē­ja kār­pī­ties ār­ā.

    Šo­dien vī­rie­ša un sie­vie­tes lo­mas ir sa­jauk­tas, ta­ču ģi­me­nes ap­gā­dā­tā­jiem jā­būt vī­rie­šiem.

    – Ir tik daudz vien­tu­ļo mā­mi­ņu, tā­tad – kaut kas nav tā, kā va­jag…

    – Kas nav?! Kā­pēc vi­ņas grib būt par vien­tu­ļām mā­mi­ņām – ti­kai tam­dēļ, ka ne­res­pek­tē Die­va li­ku­mu. Kais­lī­bā dzīvo un ne­var to pār­va­rēt. Pro­tams, kat­ram pa­šam par sa­viem grē­kiem būs jā­at­bild. Bet vi­ņai jā­dzī­vo tā, lai pa­šas pie­ļau­tās kļū­das ne­at­kār­to­tos bēr­nā. Dievs ne­kad nav gri­bē­jis vien­tu­ļās mā­mi­ņas. Ne­kad. Vien­kār­ši viņš aiz lie­las cil­vēk­mī­les­tī­bas to ir pie­ļā­vis, jo va­rē­tu vie­nā brī­dī iz­nī­ci­nāt sa­va li­ku­ma pār­kā­pē­jus, kā tas ti­ka iz­da­rīts So­do­mas un Go­mo­ras ga­dī­ju­mā. Bū­tī­bā mēs vi­si dzī­vo­jam ne­šķīs­tī­bā.

    – Ļo­ti grū­ti ir to sa­prast un ne­sa­brukt.

    – Ne­kas vieg­li ne­nāk un uz­reiz ne­no­tiek. Kad kris­tī­jos, pie­ņē­mu Svē­tās Ma­ri­jas no Ēģip­tes vār­du. Vi­ņa man ir kā pa­raugs, bet ik­vie­nam, kurš gri­bē­tu cī­nī­ties ar ne­šķīs­tī­bas ga­ru, va­rē­tu būt pa­mā­cošs šīs sie­vie­tes dzī­ves­stāsts. Līdz brī­dim, kad kļu­va ti­cī­ga, Ma­ri­ja dzī­vo­ja ļo­ti ne­tik­li. Un ne­vis tā­pēc, ka ar to pel­nī­ja nau­du, bet tā­pēc, ka vi­ņai tas ļo­ti pa­ti­ka. Kad Ma­ri­ja ko­pā ar ti­cī­go pū­ļiem de­vās uz Je­ru­za­le­mi, lai pie­da­lī­tos Krus­ta pa­cel­ša­nas svēt­kos, kāds neredzams spēks ne­ļā­va vi­ņai ie­iet baz­nī­cā. Un tad Ma­ri­ja vēr­sās pie Diev­mā­tes iko­nas, lū­dzot pa­lī­dzī­bu. Diev­mā­te vi­ņu uz­klau­sī­ja, Ma­ri­ja pie­kļu­va Kris­tus krus­tam, pie ku­ra no­ti­ka ne­mi­tī­gi brī­nu­mi, un ta­pa iz­re­dzē­ta. Četr­des­mit septiņus ga­dus vi­ņa no­dzī­vo­ja tuks­ne­sī. Ma­ri­ja ta­ču va­rē­ja at­griez­ties pie vī­na, zi­vīm, vī­rie­šiem – šķie­ta­mi skais­tās, baud­pil­nās dzī­ves, ta­ču vi­ņa bi­ja ap­skaid­ro­ta. Arī man va­ja­dzē­ja cī­nī­ties ar kār­di­nā­ju­miem. Div­reiz ga­dā brau­cu uz Igau­ni­ju, Puh­ti­cas klos­te­ri, kur pie­ska­ros krus­tam. Tas nav iz­skaid­ro­jams spēks.

    – Vai Die­va li­ku­mu dēļ tu sa­vas in­tī­mās at­tie­cī­bas sais­ti ar lau­lī­bu?

    – Pro­tams. Es­mu pa­reiz­ti­cī­ga kris­tie­te.

    – Tad tu ga­diem il­gi dzī­vo šķīs­tī­bā?

    – Lai arī man bi­ju­šas tu­vas at­tie­cī­bas, es vien­mēr es­mu vē­lē­ju­sies lau­lī­bu. Ja cil­vēks ma­ni mī­lē­jis, bet nav va­rē­jis to iz­pil­dīt, man viņš jā­at­stāj.

    – Tā­tad kā­zas gai­dīt nav pa­ma­ta?

    – Pa­mats gai­dīt kā­zas ir vien­mēr. Var­būt tās ne­būs Lat­vi­jā, bet val­stī, kur at­ro­das vis­ve­cā­kā baz­nī­ca. Ma­ni ļo­ti uztrauc tas, ka pa­sau­lē dzimst ār­lau­lī­bas bēr­ni. Lau­lī­bas sak­ra­men­tam ir tāds spēks, ka cil­vē­ka dvē­se­lē viss iepriekš sa­strā­dā­tais tiek no­rak­stīts. Kaut ko tā­du ne­var iz­da­rīt ne psiho­te­ra­peits, ne bur­vis, ne vār­do­tājs, tas ir pa spē­kam vie­nī­gi Die­vam.

    – Bet ne­re­ti kais­lī­bas ir stip­rā­kas par ap­jēg­smi rī­ko­ties sa­ska­ņā ar diev­bi­jī­bas nor­mām…

    – Tā­dos ga­dī­ju­mos es sev jau­tā­ju – kas tu, Ma­ri­ja, esi? Tu es pa­reiz­ti­cī­ga kris­tie­te! Var­būt tev ie­pa­tī­kas kāds cil­vēks un tu vi­ņam, jo kais­lī­bas mā­jo vi­sos. Kā­pēc gan ne­pa­mē­ģi­nāt? No ot­ras pus­es, man tū­daļ ausīs skan kris­tī­bās teiktais, kad Die­vam so­lī­ju: «Es dzī­vo­šu pēc Ta­viem bauš­ļiem.» Tad sā­kas cī­ņa ar sa­vu kais­lī­bu. Un jau­tā­jums, vai man būs spē­ka to uz­veikt.

    – Kas no­tiek, ja spē­ka ne­pie­tiek?

    – Tad ir grēk­sū­dzes sak­ra­ments, es eju pie Die­va un sa­ku: «Dievs, pie­dod, bi­ju par vā­ju, ne­va­rē­ju no­tu­rē­ties. Dod man spē­ku tu­rē­ties pre­tī!» Tā­pēc jau mums do­ta dzī­ve, lai ar šo pro­blē­mu cī­nī­tos. Bū­tī­bā ru­na ir ne jau par šo dzī­vi, bet mū­žī­bu. Tur ar kais­lī­bām ne­viens cau­ri ne­tiks.

    – Bet mī­les­tī­ba vien­mēr ir tī­ra, ja cil­vēks sa­vās jū­tās ir pa­tiess!

    – Tu jau ru­nā tā, it kā mī­les­tī­ba no­zī­mē­tu fi­zis­ku sa­ska­ri. Es tā ne­do­mā­ju. Lai cil­vē­ki viens ot­ru mī­lē­tu, fi­zis­ka saskare nav va­ja­dzī­ga.

    – To­mēr Dievs cil­vē­ku at­šķi­rī­bā no eņ­ģe­ļiem ie­li­cis mie­sā, ne­vis ra­dī­jis ēte­ris­ku ga­rī­gu būt­ni!

    – Kais­lī­ba nav mie­sas sa­stāv­da­ļa, tā ro­das no krop­lī­gas sirds. Jo sir­dī ir ie­rak­stī­ti Die­va li­ku­mi – un tur nav vie­tas kais­lī­bai. Tā kā mums vi­siem sirds ir krop­la, esam šo dau­dzo kais­lī­bu va­rā. Bet mie­sai ar to nav ne­kā­da sa­ka­ra, tā ir da­ļa no ze­mes, no kā arī esam ra­dī­ti. Mēs zi­nām, ka Dievs ie­pū­ta cil­vē­kā sa­vu dva­šu, bet kais­lī­ba ir no dē­mo­na, tā nav ie­lik­ta cil­vē­ka ra­dī­ša­nā. Kā­pēc tad Dievs mūs mīl, lai gan mums ar vi­ņu nav fi­zis­ka kon­tak­ta, mēs ne­va­ram Viņam pie­skar­ties?

    Kam­dēļ cil­vē­ki ie­do­mā­ju­šies, ka, kā­du mī­lot, vi­ņam ir jā­pies­ka­ras?

    «Ejiet un vai­ro­jie­ties!» un «Di­vi taps viens ve­sels» – ir teikts. Ta­ču ar to do­māts, ka cil­vē­ki kā ga­rī­gas būt­nes, ku­ras mīl Die­vu, iz­pil­da šo li­ku­mu – ra­da bēr­nus. Šo­dien cil­vē­ki Die­va ģe­ni­ālo plā­nu – ra­dī­ša­nas ak­tu – ir pār­pra­tu­ši, tas ir iz­krop­ļots, vul­ga­ri­zēts, no­saukts vār­dā sekss. Un te nu mēs esam, tā­das nie­cī­bas, jo mī­les­tī­ba mums no­zī­mē pārgulēt.

    – Bet ta­gad as­toņ­pa­dsmit­ga­dī­gas mei­te­nes ši­to iz­la­sa, un vi­ņām pil­nī­gi vien­al­ga, ko tu sa­ki, jo ta­jā ve­cu­mā grū­ti tā do­māt, vai ne?

    – Es gan vēl as­toņ­pa­dsmit, de­viņ­pa­dsmit un pat div­des­mit vie­nā ga­da ve­cu­mā bi­ju mei­te­ne. Do­mā­ju, ka mans pirmais vī­rie­tis būs mans vīrs. Un tā arī no­ti­ka. Ne­bi­ju ti­cī­ga, bet vēl­reiz sa­ku: tas ir ie­rak­stīts ik­vie­na sir­dī. Katrs cilvēks pie­dzimst ve­sels – pa­ska­ties uz bēr­niem: vi­ņi ta­ču ir pil­nī­gi tī­ri! Un kas vi­ņus sa­krop­ļo – pa­sau­le, ku­rā tiek ievesti. Ko šo­dien ma­zie var re­dzēt tele­vī­zi­jā vai in­ter­ne­tā – pilns ar por­no­grā­fis­kiem aici­nā­ju­miem. Pat šķie­ta­mi nevainīgas rek­lā­mas tai­sī­tas ne­pār­pro­ta­mā rit­ma pul­sā­ci­jā. Sā­tans mē­ģi­na ie­līst pa vi­sām sprau­gām, viņš sa­ga­ta­vo cil­vē­kus anti­kris­ta at­nāk­ša­nai.

    – Vai­rāk­kārt esi uz­svē­ru­si, ka re­li­ģis­ka dzī­ve ir tavs aici­nā­jums, bet tu jau ne­esi ne tā augu­si, ne dzī­vo­ju­si – šķiet, sa­vu­laik no­nā­ci tā­dā dzī­ves si­tu­āci­jā, ku­rā bi­ji spies­ta pie­vēr­sties Die­vam. Vai arī es kļū­dos – viss gāja ļo­ti la­bi un tu vie­nu die­nu vien­kār­ši at­skār­ti, ka to­mēr kaut kā trūkst?

    – Tie­ši tā arī no­ti­ka – man bi­ja plauk­stošs biz­ness, bet es aiz­vē­ru vi­sus ofi­sus gan Igau­ni­jā, gan Lie­tu­vā, gan Latvijā. Sep­ti­ņus ga­dus ļo­ti no­piet­ni «rā­vos», un ne­pa­vi­sam ne­va­rē­tu teikt, ka man gā­ja slik­ti. Pro­tams, bi­ja ģi­me­ne, šķir­ša­nās no vī­ra pirms vairākiem ga­diem un viss, kas ar to sais­tīts. Bet ne­kāds logs man pēk­šņi ne­pa­vē­rās. Šķiet, vien­mēr es­mu tu­rē­ju­sies pie gais­mas, arī no­nāk­da­ma tum­šā­kās vie­tās, kaut kā in­tui­tī­vi sa­ju­tu­si, kad «jā­lai­žas». Cilvēks jau daudz ko ne­var iz­skaid­rot, īpa­ši, ja ru­na ir par at­klās­mēm. Pa­reiz­ti­cī­ba, ku­rā no­kļu­vu, man ļā­va vi­sam, kas ar ma­ni no­ti­ka, rast pa­ma­to­ju­mu, ko var ie­rak­stīt ak­me­nī, klin­tīs, upēs un de­be­sīs.

    – Tu aiz­kla­pē­ji sa­vus bi­ro­jus un de­vies uz klos­te­ri – jumts aiz­brau­ca, vai?

    – Nē, jumts ne­kur ne­aiz­brau­ca, man vien­kār­ši daudz la­bāk pa­tīk būt klos­te­rī ne­kā pa­sau­lī­gā jez­gā. Es ne­gri­bu cīnīties ar cil­vē­kiem, ku­ri ne­at­ro­das tur, kur es­mu es. Bet, lai lie­tas vir­zī­tos uz priekš­u, man ir jā­iz­man­to pa­sau­lī­gā dip­lo­mā­ti­ja, ko ne­ie­re­dzu. Es ne­gri­bu to da­rīt! Ma­ni tā­pat ne­ņems par pil­nu, ti­kai ap­vai­no­sies, ja es cil­vē­kiem teik­šu to, ko vi­ņi ne­grib dzir­dēt.

    – Dzie­dā­tā­ja, ku­ra vē­las, lai tau­ta vi­ņu mīl, šā­di ne­var ru­nāt – tu pār­kāp vi­sus sa­bied­ris­ko at­tie­cī­bu veidošanas no­tei­ku­mus!

    – Ne­dzie­du tā­dēļ, lai cil­vē­ki ma­ni mī­lē­tu, bet gan tā­pēc, ka es mī­lu cil­vē­kus. Tā ir mil­zī­ga at­šķi­rī­ba! Vien­mēr būs cilvēki, kas ma­ni sa­dzir­dēs. Ta­ču – lai va­rē­tu dzie­dāt, man vēl jā­sas­trā­dājas ar me­ne­dže­riem, kom­po­nis­tiem, aranžētājiem, mu­zi­kan­tiem. Un vi­ņi ne vien­mēr ir ga­rī­gi iz­au­gu­ši. Pie­mē­ram, ru­nā­jot par «Zo­di­aka» uz­stā­ša­nos: tā ir ļo­ti pie­pra­sī­ta gru­pa Lat­vi­jas šov­biz­ne­sā, īpa­ši va­sa­ras se­zo­nā, ta­ču bi­ja lie­las pro­blē­mas, lai uz ska­tu­ves vien­lai­kus uz­kāp­tu čet­ri cil­vē­ki (Mai­ja Lū­sē­na, Zig­frīds Muk­tu­pā­vels, Aivars Gud­rais un Jā­nis Lū­sēns – aut.). Tas ir sa­rež­ģī­ti, jo mums ir at­šķi­rī­gas ga­rī­gās at­tīs­tī­bas pa­kā­pes. Eju pa ie­lu un do­mā­ju: Dievs, ka­pēc man tas ir jā­ri­si­na!? Es to negribu, jo pa­re­dzu, kā­da būs re­ak­ci­ja – asa, ne­ga­tī­va. Ta­ču, ja Die­vam būs va­ja­dzīgs, lai «Zo­di­aks» dzie­dā­tu Dzintaros, Sal­dū, Val­mie­rā vai Si­gul­dā, tas arī no­tiks.

    – Ik­viens darbs sais­tīts ar nau­du, kas ta­ču pie­der sā­ta­na iz­gud­ro­ju­miem, – tu va­ri no­pel­nīt, ne­pie­ļau­jot kompromisus da­žā­dās si­tu­āci­jās?

    – Man gan pie­dā­vā, bet par vel­ti ne­dzie­du. Da­ļu ho­no­rā­ru vel­tu Ilūk­stes baz­nī­cas zva­nu tor­ņa at­jau­no­ša­nai. Šo­brīd nau­da man vairs nav no­tei­co­šā. Bet tos sep­ti­ņus ga­dus, ko no­strā­dā­ju ār­zem­ju kom­pā­ni­jā, ie­vē­ro­ju dzel­žai­nos biznesa prin­ci­pus – sā­kot no pro­duk­ci­jas plā­no­ša­nas līdz pār­stāv­nie­cī­bas dar­bam, kas ap­tvē­ra div­des­mit as­to­ņas val­stis. To­laik ne­maz ne­bi­ju «ie­kā­pu­si» ga­rī­gā pa­sau­lē un vi­su, ko biz­ne­sa or­ga­ni­zē­tā­ji dek­la­rē­ja, ņē­mu par pil­nu. Līdz­ko Lat­vi­ja kļu­va ne­at­ka­rī­ga, te gā­zās iek­šā ame­ri­kā­ņu mār­ke­tin­ga spe­ci­ālis­ti, vi­si vie­nā bal­sī ko­dē­jot: ik­viens var būt veik­smīgs mil­jo­nārs, ti­kai jā­dar­bo­jas! Un vi­si, mu­tes pa­ple­tu­ši, arī skrē­ja. Fir­mas pre­zi­dents ma­ni, piemēram, mā­cī­ja, ka, ru­nā­jot ar cil­vē­ku, ik­vie­nam uz pie­res ir jā­redz do­lārs, un – jo vai­rāk būs ļau­žu, jo lie­lā­ka sum­ma. Šos zai­mus un ne­cie­ņu to­brīd uz­ņē­mu ar sa­jūs­mu, do­mā­da­ma, kā pa­nākt, lai uz­ru­nā­tu mil­jo­nu cil­vē­ku. Tagad sa­ku, ka tas ir sā­ta­nisms, tīkl­vei­da mār­ke­tings ir fi­nan­šu sek­tas, ku­rās cil­vē­ki tiek ie­vi­li­nā­ti. Es bi­ju viens no šiem upu­riem. Tā bi­ja mil­zī­ga Die­va žē­las­tī­ba, ka va­rē­ju aiz­kla­pēt to bo­di ciet. Viņš ma­ni ap­gais­mo­ja.

    – Tev tā lie­ta gā­ja no ro­kas?

    – Ne­kā­dus mil­jo­nus es tur gan ne­no­pel­nī­ju. Mār­ke­tings pats par se­vi nav slik­ta pa­rā­dī­ba, vi­sa dzī­ve no tā vien sastāv, bet – ja virs­uz­de­vums ir ti­kai un vie­nī­gi nau­da, kaut kas nav kār­tī­bā. Es, pie­mē­ram, ne­kā­du do­lā­ru nevienam uz pie­res tā arī ne­ie­rau­dzī­ju.

    – Vai, dzī­vo­da­ma pēc evaņ­ģē­li­ja prin­ci­piem, tu ne­jū­ties vien­tu­ļa?

    – Nav tā! Man ir ti­cī­bas brā­ļi un mā­sas. Ma­ni drau­gi ir mū­ki, jo ru­nā­jam vie­nā va­lo­dā. Daž­reiz sa­tie­ku cil­vē­kus, arī no šov­biz­ne­sa ap­rin­dām, ku­riem va­ru pa­lī­dzēt.

    Es­mu ļo­ti dau­dzus aiz­ve­du­si pie Die­va. Man ir iz­de­vies vi­ņus ap­gais­mot.

    – Kā­da dzī­ve tev la­bāk pa­tīk – ar mie­rī­gām, lē­ni plūs­to­šām die­nām vai sa­jū­tu, ka viss no­tiek?

    – Es­mu lai­mī­ga, ja ma­ni liek mie­rā un ne­viens ne­aiz­tiek. Daudz lai­ka jāpavada ga­rī­ga­jā tel­pā, lai no tās va­rē­tu iznest kaut ko ār­ā. Es gri­bu kom­po­nēt, jū­tu, ka tas man tie­ši šo­brīd ir dots. Ne­kad ag­rāk ne­do­mā­ju, ka va­rē­šu tā strā­dāt! Dzies­mas nāk, es tās tū­daļ ie­dzie­du dik­to­fo­nā.

    Vēl ma­nī ir va­ja­dzī­ba la­sīt svē­to tē­vu ga­rī­gās at­klās­mes, lūg­ties. Ga­rī­go dzī­vi uz­sākt nav vien­kār­ši, ta­ču, ja tās augļus no­bau­di, sa­pro­ti, cik tie var būt sal­di. Ir jaun­as mei­te­nes, kam la­bā­kais sal­dais ēdiens ir so­lā­rijs un krē­miņš, lai mie­sa iz­ska­tī­tos brū­na. Tā vi­ņām ir lai­me, un sko­lā, ne­dod, Dievs, būt ne­ie­sau­ļo­tai – fui, «be­la­ja vo­ro­na». Žēl, ka cil­vē­ki ne­grib ie­dzi­ļi­nā­ties psal­mos tik­pat skru­pu­lo­zi, cik ķer­me­ņa kop­ša­nā… Tie­sa, arī es aize­ju uz so­lā­ri­ju, lai nebūtu bal­tā­ka par Ol­gu Ra­jec­ku, bet mēs cen­ša­mies ar to ne­aiz­rau­ties.

    – Ir tik sie­viš­ķī­gi se­kot sa­vai ār­ie­nei…

    – Ma­ni ne­in­te­re­sē ne krē­mu sa­stā­vi, ne smar­žas. Pērn man «ie­ska­pē­ja» kaut kā­das se­jas mas­kas, pēc tām «ģīmis» tā pār­mai­nī­jās, vien­kār­ši kļu­va ļen­gans! Ie­do­mā­jies, tiek ra­dīts tāds pro­dukts, ku­rā ir vie­la, ko se­jas mus­ku­lis at­grūž, līdz ar to – dar­bo­jas un ne­pār­trauk­ti to­ni­zē se­ju. Bet, kad šīs vie­las nav, mus­ku­lim ie­stā­jas at­slā­bums… Cil­vē­ki šo­dien tai­sa biz­ne­su, vien­kār­ši ap­mā­not cits ci­tu.

    – Kā­du kos­mē­ti­ku tad tu lie­to?

    – Es ilg­sto­ši iz­man­to­ju ti­kai vie­nu pro­duk­ci­ju – Švei­ces fir­mas «Avroy Shla­ne» iz­strā­dā­ju­mus. Tad vēl krust­mei­ta man ie­mā­cī­ja lie­tot da­bis­kas mas­kas, pie­mē­ram, sa­jauc pie­ni­ņu, oli­ņu, auzu pār­slas un ka­nē­li – brī­niš­ķīgs «liftings».

    – Tev nav gri­bē­jies pa­vi­sam pa­likt klos­te­rī?

    – Man tas ir pie­dā­vāts, bet es vēl gri­bu pa­mē­ģi­nāt dzī­vot šeit.

    – Kur ir grū­tāk dzī­vot ga­rī­gu dzī­vi – klos­te­rī vai lai­cī­gā vi­dē?

    – Klos­te­rī tas ir va­roņ­darbs, jo kār­di­nā­ju­mi ir ne­sa­lī­dzi­nā­mi lie­lā­ki. Cil­vē­ki, kas iz­vē­las aiziet no pa­sau­les, strā­dāt ar se­vi un kal­pot ti­kai Die­vam, sa­ņem daudz lie­lā­kus sā­ta­na uz­bru­ku­mus. Pa­zīs­tu jaun­as lat­vie­šu mei­te­nes, kas aizgājušas klos­te­rī, ta­ču ir ne ma­zums cil­vē­ku, ku­ri kā mū­ki dzī­vo pa­sau­lē. Mū­su acīm vi­ņi ir slēp­ti. Lat­vi­jā ir kā­da vientuļniece, ku­ra te ir īpa­ši sū­tī­ta: kāds augst­āks spēks li­cis vi­ņai būt Rāz­nas eze­ra kras­tā, un vi­ņa ir pa­klau­sī­ju­si. Lat­vi­jai tas ir ļo­ti no­zī­mī­gi. Tas ir Die­va plāns. Es­mu ar vi­ņu ko­pā lū­gu­sies, ceļš līdz šai vien­tuļ­nie­cei bi­ja draus­mīgs, gri­mu dub­ļos līdz ce­ļiem, šķēr­šļi bi­ja glu­ži sim­bo­lis­ki.

    Pa­tie­sī­bā es ne­zi­nu, kas ar ma­ni no­tiks.

    Ja Dievs ir iz­vē­lē­jies, cil­vē­kam vai­rāk nav «gri­bu» vai «ne­gri­bu». Tas spēks ir daudz stip­rāks. Var­būt kād­reiz arī nonākšu klos­te­rī. Pa­gai­dām va­ru sa­cīt: es mā­ku ti­kai dzie­dāt un kon­cer­tēt, tas man arī jā­da­ra.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē