Rīga +12°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2007. gada 23. numurā.
Maijas piedzīvojumi intriģē, jo ir kontrastu pilni. Uz skatuves pavadīti gadi mijās ar biznesa vidē nostrādāto laiku, kad Maijai piederēja tīkla mārketinga firmas pārstāvniecība Baltijas valstīs. Tam sekoja nākamais pakāpiens – ceļš pie Dieva. Maiju kristīja Marijas vārdā, un ilgus gadus viņa dzīvoja lūgšanās. Tomēr šūpulī ieliktais talants lauzās ārā, tādēļ Maija atgriezusies popmūzikā: dzied un komponē. Uz interviju Maija ierodas pēc spēka vingrinājumiem pie septiņcīņnieces Ingas Jauces. Laba fiziska forma esot jāuztur.
Maija: Septiņus gadus «Dāmu popa» dziedātie teksti bija uz gaišas nots, nu ir laiks mainīties! Esmu satikusi lielisku cilvēku – jaunu, talantīgu dzejnieci Elīnu Kupli, kura raksta ar pseidonīmu Salvadore Eli.
– Un kas ir šīs ironijas adresāts?
– Es pati, mēs visas un dzīve vispār. Esmu sacerējusi jaunu albumu: septiņas dziesmas, kas veido stāstu par to, kā sieviete var justies vienas nedēļas laikā – no pirmdienas līdz svētdienas «songam».
– Kas tad tur ir – mīla, depresija, ekstāze, histērija?
– Tur var «riktīgi» iekšā ieskatīties – kad klaji uzšķērž dvēseli, paveras absolūti viss!
– Izklausās baismīgi…
– Protams, tā ir. Sākotnēji bija lielas problēmas, jo viena no mums negribēja, uzrunājot vīrieti, dziedāt: «Tu jau zini, ka es esmu tavas niecības vislielākā sastāvdaļa.» Viņa bija šokā: «Nu, kā es tā?!» Studijā jau pusnakts, Grāvis (Aigara Grāvera iesauka – aut.) piemidzis šņāc, bet zvaigznes tielējas. Iet nauda un laiks, protams, varēju arī to visu pārtraukt – negribi, atā! Ar mokām, bet tikām pāri grūtībām. Patiesībā tas ir mīlas pilns «songs», tikai bez «saldām kūkām». Es tās vairs negribu!
– Un tad būs «baigā bumba», ko? Nu ja, tu jau proti izmest āķi, piemēram, reiz «draugos.lv» pati rakstīji: «3. janvāra koncertā es precos.» Kas tur īsti notika?
– Tas bija mārketinga triks. Es arvien vairāk uzkurināju gaisu – pirms pēdējiem adventes koncertiem sapratu, ka klāt bišķiņ jāpieber sāls. Šajos koncertos tika atskaņota mana dziesma «Sunday song», ko biju iesniegusi arī Eirovīzijas konkursam. Kompozīcijas tapšanas gaita ir vesela stāsta vērta. Viss sākās ar kontaktu «skaipā», kad man piezvanīja kāds turku puisis, vēlāk noskaidrojās, profesionāls futbolists. Viņš, protams, nezināja, ka esmu dziedātāja. Viņu sauc Mustafa, un tieši ar viņu es uz skatuves virtuāli apprecējos. Tas triks izdevās! Mustafa vispār bija ļoti seksuāli agresīvi orientēts – viņš tīmeklī meklēja jaunas meitenes, ar kurām izklaidēties, un, protams, nezināja, ka ir trāpījis uz «septiņdesmitastoņgadīgu» vecmāmiņu – šo vecumu minēju, kad Mustafa jautāja, cik man gadu. «Tev balss gan kā divdesmitpiecgadīgai meitenei,» Mustafa nekādi nespēja man noticēt. Tad viņš sāka prasīt, kur ir mans foto. Un es teicu: «Skaties, mans foto ir debesīs!» Visādi ar viņu izmēģinājos, bet tās debesis Mustafa nespēja ieraudzīt, viņš sūtīja piedauzīgas bildes un vaicāja, vai tā esmu es. Man vispār bija problemātiski ar viņu komunicēt – jārunā angļu valodā. Biju spiesta vērt vaļā «Tildes» vārdnīcu, lai šim cilvēkam paskaidrotu, ka patiešām esmu dziedātāja, nevis jauna meitene un nevaru nekādu seksu ar viņu taisīt ne «skaipā», ne kur citur.
Mani interesē tikai debesis, bet viņu – drusku zemāk.
Pēc tam jau viņš bija iegājis «Google» un atradis «Dāmu popa» disku, kur esmu ar zelta rozi. Biju spiesta atklāt, ka man nav septiņdesmit astoņi, bet gan četrdesmit astoņi gadi. Viņš tik un tā negribēja noticēt. Burvīgi! Mustafa pieprasīja, lai es braucu pie viņa, un grasījās pats braukt pie manis. Piedāvāju viņam piedalīties šovā Turcijā, lai izstāstītu par manu dziesmu, kas izraisīja interesi viņa dzimtenē. Tur ir tāda nekaunīga veča partija, ko man iedziedāja Kārlis Briedis no grupas «Skandāls», un paša Mustafa balss telefonieraksts, kas skan dziesmas sākumā. Kad Mustafa to noklausījās, uzreiz jautāja, vai viņš tagad būšot bagāts. Biju spiesta draudziņam atzīties, ka bagāts viņš nu gan tagad nebūs, varbūt populārs. Satrp citu, skatos – «draugos.lv» Mustafa starp meitenītēm tāpat ir ļoti populārs…
Protams, tajos adventes koncertos valdīja pilnīgi cita – baltu Ziemassvētku – noskaņa, bet es uztaisīju atraktīvu intermēdiju – kopā ar Kārli Briedi pēkšņi iznācām ar «kompjiem» rokās un izspēlējām manu un Mustafa dialogu. Tas bija māksliniecisks «knifs».
– Vispār tu esi tendēta uz «knifiem». Atklāji, ka tev ir vīrietis, kas mīlēs līdz mūža galam. Vai viņš joprojām tev ir?
– Jā. Kāpēc lai nebūtu?!
– Viņš nav «skaipā», bet – dzīvs eksemplārs?
– Nu, dzīvi viņi ir visi! Protams, man ir vīrietis, kas mīlēs līdz mūža galam. Un es domāju, ka tāds nav tikai viens.
Vēl būs ļoti daudz vīriešu, kas mani mīlēs līdz mūža galam.
– Pēc savas būtības esi «romānu» sieviete vai tāda, kura vienmēr mīl uz visu mūžu?
– Cilvēks savu dabu var mainīt, jo pastāv taču kaut kas spēcīgāks. Vēl pirms pāris gadiem mana daba netika savaldīta, toties tā kļuvusi apvaldītāka, un es uz daudzām lietām raugos no cita skatpunkta. Man nopietnas attiecības var būt tikai vienu reizi tā pa īstam un līdz pasaules galam.
– Bet tu jau nekad nevari galvot, jo sākumā vienmēr var šķist, ka pienākusi īstā reize…
– Nē, vairāk man nav tādas vienīgās reizes, kad varētu to apšaubīt un uzsākt kaut ko jaunu. Gribētu to uzsvērt.
– Tik pārliecināti var runāt tikai par attiecībām pagātnē.
– Vienkārši viss mans pagātnes mantojums līdz pat šai dienai ir sadedzis, nosvītrots. Mani tāda veida attiecības, kas nav apstiprinātas pie augstāka spēka, vairs neinteresē. Mani interesē tikai laulība. Pasaule šodien dzīvo citādi – draugs, draudzene… Es nevienu nenosodu, lai dzīvo!
– Bet tu pati presē esi izteikusies, ka savulaik gribēji, lai tev būtu tā kā visiem – ja večiem ir mīļākās, kāpēc tev nevarētu būt mīļakais, kaut vai precējies un ar trīs bērniem…
– Trīs gadus nodzīvoju pie viņa Jūrmalā, no rīta visus pabaroju, visiem pārmetu krustu un pavadīju, tad iekšā puķu dobēs, grīdas mazgāšanā, uzkopšanā, ēst gatavošanā. Un vakarā visus ar krustu sagaidīju, pabaroju, saliku pa gultiņām. Es neko sliktu tajā nesaskatīju, jo pēc viņa šķiršanās gaidīju, kad mēs likumīgi stāsimies laulībā. Bet viņš apprecēja kaimiņieni… Neko nenožēloju – to laiku saucu par savu garīgo akadēmiju. Tik daudz garīgās literatūras savu mūžu nebiju lasījusi, arī viņa trīs bērnus, šķiet, uzvedu uz pareizā ceļa, vedu nokristīt, vecāko meitu izglābu no narkotiku posta. Dievs redz, kāpēc tā notika. Bet šo kopdzīvi noteikti redzēju kā laulību. Mans garīgais tēvs sākumā jau brīdināja: «Marija, tev to nevajag, ja tu mani paklausīsi, tev būs liela Dieva svētība.» Bet es viņu nepaklausīju… Fabula ir tāda: ja gribi iet garīgu ceļu un tev Dievs ir iedevis garīgo tēvu, tev viņam jāpaklausa. To man vajadzēja iemācīties. Par nepaklausību es arī saņēmu. Mēs paši veidojam savu dzīvi un radām problēmas.
– Vai esi iemācījusies sadzīvot ar cilvēkiem, no kuriem bijis jāšķiras?
– Es par viņiem lūdzu, speciāli man nav jādraudzējas. Ar Lūsēnu gan man ir kopīgs darbiņš «Zodiakā».
– Vai viņš jūsu šķiršanos pārdzīvo vairāk par tevi?
– Es nelūdzu šķiršanos, viņš pats to gribēja. Kā saka, «čto imejem, ņehraņim, poterjavši – plačem». Es visu laiku mēģināju komponistu atrunāt no šķiršanās, jo nevajag ārdīt ģimeni. Kaut arī tā nebija Dieva svētīta institūcija, cilvēki, kam ir kopīgi bērni, Dieva acīs ir saistīti kā tēvs, māte un bērns.
– Pastāv stereotips, ka sieviete ir no Veneras, bet vīrietis – no Marsa. Kur, tavuprāt, ir lielākā atšķirība?
– Vīrietis ir daudz stiprāks par sievieti. Viņš tāds ir radīts no Dieva. Un sieviete var būt tikai palīgs vīrietim. Viņa var šo stiprumu vīrietī uzturēt. Tas ir viņas uzdevums. Es neuzskatu, ka precētai sievietei, kura dzīvo laulībā, vajadzētu vadīt firmu. Viņai vajadzētu nodarboties ar savu bērnu audzināšanu un lūgšanos.
– Ļoti bieži cilvēki ir spiesti strādāt, lai savilktu galus kopā.
– Es saprotu. Bet ļoti daudz cilvēku – pareizāk sakot, mēs visi – dzīvē gribam peldēt tikai ar vienu airi – strādāt. Tāpēc, ka jānopelna. Bet ir iedots arī otrs airis – lūgšana. Nu, ja jums tā nav, tad airējiet ar to vienu airi! Tāpēc jau visiem cilvēkiem, arī sievietēm, jābūt tik stiprām.
Bet ir teikts – bez Dieva cilvēks ne nieka nespēj.
Atceros, arī es reiz strādāju sešpadsmit stundas dienā. Un kas ar mani notika – saslimu, nokļuvu uz operāciju galda. Tanī laikā šausmīgi daudz pīpēju, dzēru kafiju, man vienā diennaktī vajadzēja būt trijās valstīs. Ārprāts, tas taču bija nenormāli! Vai tad tur atklājās kaut kāds spēks? Bet manī runāja lepnība, redz’, kā es to varu, neviens cits uz kaut ko tādu nav spējīgs! Bet būtībā es sev bedri raku un tur arī iegāzos. Pēc tam vajadzēja kārpīties ārā.
Šodien vīrieša un sievietes lomas ir sajauktas, taču ģimenes apgādātājiem jābūt vīriešiem.
– Ir tik daudz vientuļo māmiņu, tātad – kaut kas nav tā, kā vajag…
– Kas nav?! Kāpēc viņas grib būt par vientuļām māmiņām – tikai tamdēļ, ka nerespektē Dieva likumu. Kaislībā dzīvo un nevar to pārvarēt. Protams, katram pašam par saviem grēkiem būs jāatbild. Bet viņai jādzīvo tā, lai pašas pieļautās kļūdas neatkārtotos bērnā. Dievs nekad nav gribējis vientuļās māmiņas. Nekad. Vienkārši viņš aiz lielas cilvēkmīlestības to ir pieļāvis, jo varētu vienā brīdī iznīcināt sava likuma pārkāpējus, kā tas tika izdarīts Sodomas un Gomoras gadījumā. Būtībā mēs visi dzīvojam nešķīstībā.
– Ļoti grūti ir to saprast un nesabrukt.
– Nekas viegli nenāk un uzreiz nenotiek. Kad kristījos, pieņēmu Svētās Marijas no Ēģiptes vārdu. Viņa man ir kā paraugs, bet ikvienam, kurš gribētu cīnīties ar nešķīstības garu, varētu būt pamācošs šīs sievietes dzīvesstāsts. Līdz brīdim, kad kļuva ticīga, Marija dzīvoja ļoti netikli. Un nevis tāpēc, ka ar to pelnīja naudu, bet tāpēc, ka viņai tas ļoti patika. Kad Marija kopā ar ticīgo pūļiem devās uz Jeruzalemi, lai piedalītos Krusta pacelšanas svētkos, kāds neredzams spēks neļāva viņai ieiet baznīcā. Un tad Marija vērsās pie Dievmātes ikonas, lūdzot palīdzību. Dievmāte viņu uzklausīja, Marija piekļuva Kristus krustam, pie kura notika nemitīgi brīnumi, un tapa izredzēta. Četrdesmit septiņus gadus viņa nodzīvoja tuksnesī. Marija taču varēja atgriezties pie vīna, zivīm, vīriešiem – šķietami skaistās, baudpilnās dzīves, taču viņa bija apskaidrota. Arī man vajadzēja cīnīties ar kārdinājumiem. Divreiz gadā braucu uz Igauniju, Puhticas klosteri, kur pieskaros krustam. Tas nav izskaidrojams spēks.
– Vai Dieva likumu dēļ tu savas intīmās attiecības saisti ar laulību?
– Protams. Esmu pareizticīga kristiete.
– Tad tu gadiem ilgi dzīvo šķīstībā?
– Lai arī man bijušas tuvas attiecības, es vienmēr esmu vēlējusies laulību. Ja cilvēks mani mīlējis, bet nav varējis to izpildīt, man viņš jāatstāj.
– Tātad kāzas gaidīt nav pamata?
– Pamats gaidīt kāzas ir vienmēr. Varbūt tās nebūs Latvijā, bet valstī, kur atrodas visvecākā baznīca. Mani ļoti uztrauc tas, ka pasaulē dzimst ārlaulības bērni. Laulības sakramentam ir tāds spēks, ka cilvēka dvēselē viss iepriekš sastrādātais tiek norakstīts. Kaut ko tādu nevar izdarīt ne psihoterapeits, ne burvis, ne vārdotājs, tas ir pa spēkam vienīgi Dievam.
– Bet nereti kaislības ir stiprākas par apjēgsmi rīkoties saskaņā ar dievbijības normām…
– Tādos gadījumos es sev jautāju – kas tu, Marija, esi? Tu es pareizticīga kristiete! Varbūt tev iepatīkas kāds cilvēks un tu viņam, jo kaislības mājo visos. Kāpēc gan nepamēģināt? No otras puses, man tūdaļ ausīs skan kristībās teiktais, kad Dievam solīju: «Es dzīvošu pēc Taviem baušļiem.» Tad sākas cīņa ar savu kaislību. Un jautājums, vai man būs spēka to uzveikt.
– Kas notiek, ja spēka nepietiek?
– Tad ir grēksūdzes sakraments, es eju pie Dieva un saku: «Dievs, piedod, biju par vāju, nevarēju noturēties. Dod man spēku turēties pretī!» Tāpēc jau mums dota dzīve, lai ar šo problēmu cīnītos. Būtībā runa ir ne jau par šo dzīvi, bet mūžību. Tur ar kaislībām neviens cauri netiks.
– Bet mīlestība vienmēr ir tīra, ja cilvēks savās jūtās ir patiess!
– Tu jau runā tā, it kā mīlestība nozīmētu fizisku saskari. Es tā nedomāju. Lai cilvēki viens otru mīlētu, fiziska saskare nav vajadzīga.
– Tomēr Dievs cilvēku atšķirībā no eņģeļiem ielicis miesā, nevis radījis ēterisku garīgu būtni!
– Kaislība nav miesas sastāvdaļa, tā rodas no kroplīgas sirds. Jo sirdī ir ierakstīti Dieva likumi – un tur nav vietas kaislībai. Tā kā mums visiem sirds ir kropla, esam šo daudzo kaislību varā. Bet miesai ar to nav nekāda sakara, tā ir daļa no zemes, no kā arī esam radīti. Mēs zinām, ka Dievs iepūta cilvēkā savu dvašu, bet kaislība ir no dēmona, tā nav ielikta cilvēka radīšanā. Kāpēc tad Dievs mūs mīl, lai gan mums ar viņu nav fiziska kontakta, mēs nevaram Viņam pieskarties?
Kamdēļ cilvēki iedomājušies, ka, kādu mīlot, viņam ir jāpieskaras?
«Ejiet un vairojieties!» un «Divi taps viens vesels» – ir teikts. Taču ar to domāts, ka cilvēki kā garīgas būtnes, kuras mīl Dievu, izpilda šo likumu – rada bērnus. Šodien cilvēki Dieva ģeniālo plānu – radīšanas aktu – ir pārpratuši, tas ir izkropļots, vulgarizēts, nosaukts vārdā sekss. Un te nu mēs esam, tādas niecības, jo mīlestība mums nozīmē pārgulēt.
– Bet tagad astoņpadsmitgadīgas meitenes šito izlasa, un viņām pilnīgi vienalga, ko tu saki, jo tajā vecumā grūti tā domāt, vai ne?
– Es gan vēl astoņpadsmit, deviņpadsmit un pat divdesmit vienā gada vecumā biju meitene. Domāju, ka mans pirmais vīrietis būs mans vīrs. Un tā arī notika. Nebiju ticīga, bet vēlreiz saku: tas ir ierakstīts ikviena sirdī. Katrs cilvēks piedzimst vesels – paskaties uz bērniem: viņi taču ir pilnīgi tīri! Un kas viņus sakropļo – pasaule, kurā tiek ievesti. Ko šodien mazie var redzēt televīzijā vai internetā – pilns ar pornogrāfiskiem aicinājumiem. Pat šķietami nevainīgas reklāmas taisītas nepārprotamā ritma pulsācijā. Sātans mēģina ielīst pa visām spraugām, viņš sagatavo cilvēkus antikrista atnākšanai.
– Vairākkārt esi uzsvērusi, ka reliģiska dzīve ir tavs aicinājums, bet tu jau neesi ne tā augusi, ne dzīvojusi – šķiet, savulaik nonāci tādā dzīves situācijā, kurā biji spiesta pievērsties Dievam. Vai arī es kļūdos – viss gāja ļoti labi un tu vienu dienu vienkārši atskārti, ka tomēr kaut kā trūkst?
– Tieši tā arī notika – man bija plaukstošs bizness, bet es aizvēru visus ofisus gan Igaunijā, gan Lietuvā, gan Latvijā. Septiņus gadus ļoti nopietni «rāvos», un nepavisam nevarētu teikt, ka man gāja slikti. Protams, bija ģimene, šķiršanās no vīra pirms vairākiem gadiem un viss, kas ar to saistīts. Bet nekāds logs man pēkšņi nepavērās. Šķiet, vienmēr esmu turējusies pie gaismas, arī nonākdama tumšākās vietās, kaut kā intuitīvi sajutusi, kad «jālaižas». Cilvēks jau daudz ko nevar izskaidrot, īpaši, ja runa ir par atklāsmēm. Pareizticība, kurā nokļuvu, man ļāva visam, kas ar mani notika, rast pamatojumu, ko var ierakstīt akmenī, klintīs, upēs un debesīs.
– Tu aizklapēji savus birojus un devies uz klosteri – jumts aizbrauca, vai?
– Nē, jumts nekur neaizbrauca, man vienkārši daudz labāk patīk būt klosterī nekā pasaulīgā jezgā. Es negribu cīnīties ar cilvēkiem, kuri neatrodas tur, kur esmu es. Bet, lai lietas virzītos uz priekšu, man ir jāizmanto pasaulīgā diplomātija, ko neieredzu. Es negribu to darīt! Mani tāpat neņems par pilnu, tikai apvainosies, ja es cilvēkiem teikšu to, ko viņi negrib dzirdēt.
– Dziedātāja, kura vēlas, lai tauta viņu mīl, šādi nevar runāt – tu pārkāp visus sabiedrisko attiecību veidošanas noteikumus!
– Nedziedu tādēļ, lai cilvēki mani mīlētu, bet gan tāpēc, ka es mīlu cilvēkus. Tā ir milzīga atšķirība! Vienmēr būs cilvēki, kas mani sadzirdēs. Taču – lai varētu dziedāt, man vēl jāsastrādājas ar menedžeriem, komponistiem, aranžētājiem, muzikantiem. Un viņi ne vienmēr ir garīgi izauguši. Piemēram, runājot par «Zodiaka» uzstāšanos: tā ir ļoti pieprasīta grupa Latvijas šovbiznesā, īpaši vasaras sezonā, taču bija lielas problēmas, lai uz skatuves vienlaikus uzkāptu četri cilvēki (Maija Lūsēna, Zigfrīds Muktupāvels, Aivars Gudrais un Jānis Lūsēns – aut.). Tas ir sarežģīti, jo mums ir atšķirīgas garīgās attīstības pakāpes. Eju pa ielu un domāju: Dievs, kapēc man tas ir jārisina!? Es to negribu, jo paredzu, kāda būs reakcija – asa, negatīva. Taču, ja Dievam būs vajadzīgs, lai «Zodiaks» dziedātu Dzintaros, Saldū, Valmierā vai Siguldā, tas arī notiks.
– Ikviens darbs saistīts ar naudu, kas taču pieder sātana izgudrojumiem, – tu vari nopelnīt, nepieļaujot kompromisus dažādās situācijās?
– Man gan piedāvā, bet par velti nedziedu. Daļu honorāru veltu Ilūkstes baznīcas zvanu torņa atjaunošanai. Šobrīd nauda man vairs nav noteicošā. Bet tos septiņus gadus, ko nostrādāju ārzemju kompānijā, ievēroju dzelžainos biznesa principus – sākot no produkcijas plānošanas līdz pārstāvniecības darbam, kas aptvēra divdesmit astoņas valstis. Tolaik nemaz nebiju «iekāpusi» garīgā pasaulē un visu, ko biznesa organizētāji deklarēja, ņēmu par pilnu. Līdzko Latvija kļuva neatkarīga, te gāzās iekšā amerikāņu mārketinga speciālisti, visi vienā balsī kodējot: ikviens var būt veiksmīgs miljonārs, tikai jādarbojas! Un visi, mutes papletuši, arī skrēja. Firmas prezidents mani, piemēram, mācīja, ka, runājot ar cilvēku, ikvienam uz pieres ir jāredz dolārs, un – jo vairāk būs ļaužu, jo lielāka summa. Šos zaimus un necieņu tobrīd uzņēmu ar sajūsmu, domādama, kā panākt, lai uzrunātu miljonu cilvēku. Tagad saku, ka tas ir sātanisms, tīklveida mārketings ir finanšu sektas, kurās cilvēki tiek ievilināti. Es biju viens no šiem upuriem. Tā bija milzīga Dieva žēlastība, ka varēju aizklapēt to bodi ciet. Viņš mani apgaismoja.
– Tev tā lieta gāja no rokas?
– Nekādus miljonus es tur gan nenopelnīju. Mārketings pats par sevi nav slikta parādība, visa dzīve no tā vien sastāv, bet – ja virsuzdevums ir tikai un vienīgi nauda, kaut kas nav kārtībā. Es, piemēram, nekādu dolāru nevienam uz pieres tā arī neieraudzīju.
– Vai, dzīvodama pēc evaņģēlija principiem, tu nejūties vientuļa?
– Nav tā! Man ir ticības brāļi un māsas. Mani draugi ir mūki, jo runājam vienā valodā. Dažreiz satieku cilvēkus, arī no šovbiznesa aprindām, kuriem varu palīdzēt.
Esmu ļoti daudzus aizvedusi pie Dieva. Man ir izdevies viņus apgaismot.
– Kāda dzīve tev labāk patīk – ar mierīgām, lēni plūstošām dienām vai sajūtu, ka viss notiek?
– Esmu laimīga, ja mani liek mierā un neviens neaiztiek. Daudz laika jāpavada garīgajā telpā, lai no tās varētu iznest kaut ko ārā. Es gribu komponēt, jūtu, ka tas man tieši šobrīd ir dots. Nekad agrāk nedomāju, ka varēšu tā strādāt! Dziesmas nāk, es tās tūdaļ iedziedu diktofonā.
Vēl manī ir vajadzība lasīt svēto tēvu garīgās atklāsmes, lūgties. Garīgo dzīvi uzsākt nav vienkārši, taču, ja tās augļus nobaudi, saproti, cik tie var būt saldi. Ir jaunas meitenes, kam labākais saldais ēdiens ir solārijs un krēmiņš, lai miesa izskatītos brūna. Tā viņām ir laime, un skolā, nedod, Dievs, būt neiesauļotai – fui, «belaja vorona». Žēl, ka cilvēki negrib iedziļināties psalmos tikpat skrupulozi, cik ķermeņa kopšanā… Tiesa, arī es aizeju uz solāriju, lai nebūtu baltāka par Olgu Rajecku, bet mēs cenšamies ar to neaizrauties.
– Ir tik sievišķīgi sekot savai ārienei…
– Mani neinteresē ne krēmu sastāvi, ne smaržas. Pērn man «ieskapēja» kaut kādas sejas maskas, pēc tām «ģīmis» tā pārmainījās, vienkārši kļuva ļengans! Iedomājies, tiek radīts tāds produkts, kurā ir viela, ko sejas muskulis atgrūž, līdz ar to – darbojas un nepārtraukti tonizē seju. Bet, kad šīs vielas nav, muskulim iestājas atslābums… Cilvēki šodien taisa biznesu, vienkārši apmānot cits citu.
– Kādu kosmētiku tad tu lieto?
– Es ilgstoši izmantoju tikai vienu produkciju – Šveices firmas «Avroy Shlane» izstrādājumus. Tad vēl krustmeita man iemācīja lietot dabiskas maskas, piemēram, sajauc pieniņu, oliņu, auzu pārslas un kanēli – brīnišķīgs «liftings».
– Tev nav gribējies pavisam palikt klosterī?
– Man tas ir piedāvāts, bet es vēl gribu pamēģināt dzīvot šeit.
– Kur ir grūtāk dzīvot garīgu dzīvi – klosterī vai laicīgā vidē?
– Klosterī tas ir varoņdarbs, jo kārdinājumi ir nesalīdzināmi lielāki. Cilvēki, kas izvēlas aiziet no pasaules, strādāt ar sevi un kalpot tikai Dievam, saņem daudz lielākus sātana uzbrukumus. Pazīstu jaunas latviešu meitenes, kas aizgājušas klosterī, taču ir ne mazums cilvēku, kuri kā mūki dzīvo pasaulē. Mūsu acīm viņi ir slēpti. Latvijā ir kāda vientuļniece, kura te ir īpaši sūtīta: kāds augstāks spēks licis viņai būt Rāznas ezera krastā, un viņa ir paklausījusi. Latvijai tas ir ļoti nozīmīgi. Tas ir Dieva plāns. Esmu ar viņu kopā lūgusies, ceļš līdz šai vientuļniecei bija drausmīgs, grimu dubļos līdz ceļiem, šķēršļi bija gluži simboliski.
Patiesībā es nezinu, kas ar mani notiks.
Ja Dievs ir izvēlējies, cilvēkam vairāk nav «gribu» vai «negribu». Tas spēks ir daudz stiprāks. Varbūt kādreiz arī nonākšu klosterī. Pagaidām varu sacīt: es māku tikai dziedāt un koncertēt, tas man arī jādara.
