Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Maijā bijušais SAB un Militārās izlūkošanas un drošības dienesta augsta ranga darbinieks Maigurs Strīķis pārsteidza daudzus, publiski veltot asu kritiku citai slepenai struktūrai – Valsts drošības dienestam – gan par zemo izmeklēšanas kvalitāti, gan gadiem ilgo darbošanos Aivara Lemberga interesēs. Viņš to darījis sirdsapziņas un pāragri aizgājušās sievas Jutas Strīķes piemiņas dēļ.
Žurnāla KLUBS jaunākajā numurā Strīķis beidzot runā – ne tikai par darbu, bet arī par savu aizsaulē aizgājušo dzīvesbiedri. Bijusī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka vietniece un politiķe Juta Strīķe zemes klēpī tika guldīta martā vien 49 gadu vecumā. Viņas pēkšņā nāve pārsteidza daudzus, jo par smago slimību, kas izrādījās neuzvarama, Juta Strīķe apkārtējiem neļāva nojaust. To zināja vien paši tuvākie kolēģi.
Sarunā ar žurnāla galveno redaktoru Aivaru Pastalnieku Maigurs Strīķis atklāj, kā iepazinies ar Jutu. Tas noticis izmeklēšanas pārvaldē Stabu ielā. «Tas bija kāds 1993. vai 1994. gads. Mēs bijām dažādās nodaļās. (..) Juta jau tajā laikā bija ļoti enerģiska, viņa ne no kā nebijās. Gāja un darīja. Bieži ir tā, ka izmeklētājs, kurš tikko sācis strādāt, jūtas kā dzīves pabērns ar vēlmi skatīties kādam mutē. Jutai respekts pret uzplečiem nekad nav piemitis,» viņš stāstīja.
Atbildot uz jautājumu, kādēļ viņam Juta iekritusi sirdī, Maiguram acīs bija asaras.
«Viņai bija iedzimta taisnīguma izjūta. Tā, protams, ir liela ilūzija, ka izmeklētājs var kaut ko fundamentāli mainīt sabiedrības dzīvē. Mēs visi jau kaut kādas ilūzijas esam izslimojuši.»
Viņš arī noliedza runas, ka sieva būtu mainījusi savu vārdu: «Esmu pārliecināts, ka nē. Vārds Juta dots pēc tēva – Jurijs – un mātes – Taiga. Jutai dokumentos kā tautība bija ierakstīta – krieviete, bet tēvs speciāli gāja, lai meitu piereģistrē kā latvieti.»
Maigurs sacīja – viņiem bijusi laimīga laulība. «Nevienā jautājumā, izņemot sadzīviskus sīkumus, mums nebija viedokļa atšķirību.»
Strīķis uzsvēra – laulības krīžu viņiem ar Jutu nav bijis nekad.
«Ja ir nemitīgi apdraudējumi no ārpuses, par krīzēm nav laika domāt. Apdraudējuma sajūta ir bijusi nemitīgi. Vēl pirms dažiem gadiem Juta vakarā brauca ar autobusu, bet blakus piesēdās džeks. Neko sliktu nedarīja, tikai izvilka īlenu un sāka to uzmanīgi aplūkot.»
Viņš neslēpa – pēdējā laikā sācis smēķēt. Alkoholu gan nelieto. «Zinu, ka alkohols neko nepalīdz. Tieši otrādi – tas padara visas lietas daudz sliktākas,» sacīja viņš. Par savu dzīvi pēc sievas nāves Maigurs runā nelabprāt: «Es strādāju fiziski. Zemgalē dziļos laukos veidoju parku, stādu kociņus. Man ir vistu saime, divas zosis. Vairāk uzturos tur.»
Interviju ar Maiguru Strīķi lasiet žurnāla KLUBS jūlija numurā!
