Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Izrādās, ka Aizvīķu pansionātā mitinās Magones māsa, kurai kopš dzimšanas ir invaliditāte. Taču neskatoties uz to, māsas bērnībā bijušas ļoti tuvas – gan visus mājas darbus kopā darījušas, gan arī blēņas, kā jau bērnībā pienākas.
Līdz brīdim, kad pienāca ģimenes «melnākā diena»: «Mūsu ģimenes dzīve sabruka ļoti pēkšņi, kad man bija 20 gadu. Patēvs bija kļuvis vēl agresīvāks, draudēja mūs visus nogalināt, un mamma saprata – pietiek, ir jābēg.»
«Un tā burtiski dienas laikā tika sarunāta smagā mašīna, mēs sataisījāmies un aizbraucām, prom uz visiem laikiem. Tā sajūta toreiz tiešām bija kā karā – vai nu paspēsi aizbēgt, vai tevi nogalinās. Tobrīd es vēl neapzinājos, ka nekad vairs dzimto pusi neredzēšu… nesatikšu klases biedrus, nestaigāšu pa savām mīļajām takām… un arī – kā nāksies šķirties no māsas. Drīz pēc tam nomira omīte, un katrs no mums aizgāja savos ceļos…»
Magones emocijas, gan to visu atceroties, gan atkal satiekot māsu pēc gada pārtraukuma, ir ļoti dziļas un sāpīgas.
Kā noritēja māsu tikšanās un kādi ir Magones secinājumi par Dieva piešķirtajām dāvanām un pārbaudījumiem?
