«Mana māte un viņas māte Dievam neticēja un nekad lūgties negāja. Es izaugu tā, kā izaugu, ar visu to šausmu stāstu. Man bija divi gadi, kad mūsu ģimenē ienāca patēvs – mammas partneris. No tā brīža es neko citu neredzēju, kā tikai ļaunumu apkārt sev,» ar rūgtumu atminas Magone.
Jau iepriekš viņa publiski atzinusi, ka bērnībā regulāri redzējusi vardarbību un dzīvojusi bailēs.
«Laikos, kad studēju universitātē, no Latgales bija daudz studiju biedru. Kāda meitene atveda mani uz šo pusi – Auleju. Tur man bija iespēja pirmo reizi ieiet baznīcā, uzreiz sajutu, ka tieši tas man dzīvē ir trūcis. Tur atradu arī beznosacījuma mīlestību, ko ģimenē nebiju ne redzējusi, ne jutusi.»