– Vai sievietes patversmē zina, kas ir Raimonds Pauls un ka esi viņa mazmeita?
– Jā, zina. Manā pirmajā darbadienā kāda iereibusi kliente skaļā balsī jautāja: «Tu tiešām esi Raimonda Paula mazmeita? Tiešām!? Ko tu te dari!? Vai tad mēs tev patīkam?» Atbildēju, ka ļoti un ceru – arī es viņām patikšu un ar laiku sadraudzēsimies.
– Kad tu saprati, ka opis ir Latvijā zināms un nozīmīgs cilvēks?
– Jau agrā bērnībā, kad kopā gājām pa ielu un visi uz mums skatījās. Nekad neesmu opja vārdu kaut kā izmantojusi. Man galvenais, lai viņš var ar mani lepoties, nevis par mani kaunēties.
Savu uzvārdu Paula nekad nemainīšu – tas ir tas, kas man ir un paliks no vectēva.
Jo vecāka kļūstu, jo vairāk nesaprotu, kāpēc man bijis lemts piedzimt tieši šajā ģimenē. Nekad un nekur neesmu satikusi otru tādu cilvēku kā mans opis, un domāju, ka otra tāda cilvēka nemaz nav. Pasaule ir pilna ar falšiem cilvēkiem – mēs katrs tādus ik dienas satiekam, par tādiem raksta arī žurnālos, tādus rāda televīzijā. Reizēm man šķiet, ka pilnīgi visi cilvēki ir falši, tikai mans opis viens vienīgais uz pasaules ir īsts. Kāds viņš ir uz skatuves, tāds ir mājās – netēlo, neizliekas, neko negaida un neprasa. Viņš sevi visu ir atdevis Latvijai. Opis būtu varējis iemantot pasaules slavu, bet viņam likās svarīgāk būt kopā ar Latvijas cilvēkiem lauku kultūras namos. Starp piedāvājumiem spēlēt miljonāru ballītēs opis izvēlējās ar zēnu kori braukt uz Tukumu. Mans opis nav nopērkams. Un vēl… es ļoti baidos no dienas, kad mana opja vairs nebūs šaisaulē.
– Kura opja komponētā dziesma ir tavējā?
– Man visas ir tuvas. Ļoti patīk Mežrozīte. Skumja melodija, bet tik ļoti skaista… Un Lana. Opim nepatīk runāt par emocijām, bet es viņam prasu: «Opi, tu taču šo melodiju komponēji tāpēc, ka ļoti mīli Lanu, vai ne?» Bet viņš pretī: «Nē, nē, nē – man tikai vajadzēja melodijai atrast vārdu ar divām zilbēm.» Un Lana saka: «Vārdus jau Peters rakstīja, ne viņš!»
Visu interviju lasi Santa+ vai žurnāla «IEVA» jaunākajā numurā!