Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Zigfrīds Račiņš piedzima 1936. gada 18. aprīlī stikla pūtēja Leonarda un mājsaimnieces Jefīmijas ģimenē. Zigfrīda vecmamma pa tēva līniju bija baltvāciete, ar mazdēlu runāja vāciski. Savukārt mamma dzimusi Pēterburgā. Viņas ģimene uz Latviju atceļoja 1917. gadā, kad meitenei bija gads.
Muzikalitāti zēns mantoja no mammas dzimtas. Vecmamma dziedāja vecticībnieku baznīcas korī. Tēvs strādāja Iļģuciema stikla fabrikā kopā ar Raimonda Paula tēvu, bet abi puikas mācījās vienā klasē un muzicēja pašdarbības pasākumos. Zigfrīds kopš mazotnes skaisti dziedāja. Triju gadu vecumā Ziemassvētkos viņš par skaisto dziedāšanu saņēma Valsts prezidenta dāvātus cimdus. Fotogrāfija, kurā zēns Ziemassvētku vecītim dzied dziesmu, publicēta žurnālā Atpūta un, iespējams, šis kadrs vēlāk tika izmantots politiskās spēlītēs, kas lika šķēršļus profesionālai dziedātāja karjerai.
Račiņu ģimenē auga par Zigfrīdu divus gadus jaunāks brālis Imants, bet trešais brālis, kas piedzima kara laikā, nepilna gada vecumā mira. Leonards Račiņš, kurš zināja septiņas valodas, 1942. gadā iesauca vācu armijā. Viņš strādāja komandantūrā, un kara laikā pazuda. Tikai desmit gadus pēc kara ģimene uzzināja, ka tēvs, vācu armijai atkāpjoties, emigrēja uz Rietumiem un dzīvo Anglijā, kur apprecējies ar anglieti.
Citi lasa
Pēc kara Jefīmija strādāja bērnudārzā par pavāri. Arī viņa apprecējās otrreiz un kopā vīru vecticībnieku Imantā uzcēla mājiņu.
Zigfrīds mācījās 14. pamatskolā vienā klasē ar Raimondu Paulu.
Skolas direktors Kārlis Mūriņš nodibināja zēnu vokālo ansambli, kurā Zigfrīdam uzticēja solo. 1948. gadā zēns radiofonā piedalījās pirmajā ierakstā. Pēc pamatskolas absolūtās dzirdes un labās balss dēļ viņu uzņēma E. Dārziņa mūzikas vidusskolas vijoles klasē. Vijole viņu glāba no mājas darbiem – bija jāsaudzē pirksti. Taču zēnam pietrūka uzņēmības pabeigt skolu. Skolas gados viņš aizrāvās ar šaušanu. Račiņa meita Ilze ir saglabājusi pabiezu mapi ar tēva diplomiem un atzinības rakstiem par panākumiem šaušanas sacensībās.
Ar iztikšanu tolaik bija knapi, tāpēc, pametis skolu, Zigfrīds pa dienu strādāja vienkāršu darbu, bet vakaros Bolderājas klubā spēlēja ballītes.
1955. gadā Zigfrīdu iesauca armijā. Viņš dienēja Ļeņingradas kara flotē. Par dienestu nesūdzējās, jo armijas ansamblī spēlēja bungas, un, kad armijas kuģis piestāja krastā, apciemoja mammas radus, kas dzīvoja Ļeņingradā.
Pēc atgriešanās no armijas jaunais dziedātājs devās pieteikties solista amatam Rīgas estrādes orķestrī. Tika sagatavota programma, Račiņš pat piedalījās dažos koncertos, taču viņu nepieņēma darbā profesionālajā ansamblī. Ap to laiku tapa zināms, ka tēvs ir dzīvs, un viņš uzsāka sarakstīties ar ģimeni. Drošības komiteja, iespējams, pārtvēra korespondenci.
Dziedātājs ar zelta rokām
Kad dziedātājs sāka strādāt Ķīmiskās rūpniecības konstruktoru birojā, viņš no mācekļa drīz vien kļuva par augstākās kategorijas atslēdznieku. Tā kā Račiņam bija zelta rokas, izgudrotāji viņam uzticēja smalkākos mehānismus, kur kā vijoļspēlē bija nepieciešama īpaša precizitāte un pieeja. Dziedātājs taisīja pat sirds stimulatorus! Konstruktoru birojs bija viņa vienīgā darbavieta, kur Zigfrīds strādāja līdz pat pensijai.
Paralēli maizes darbam meistars trīs reizes nedēļā spēlēja balles. Viņš sita bungas un dziedāja tajā laikā slavenajā Celtnieku kultūras namā, Medicīnas darbinieku nama klubā, spēlēja Ivara Mazura vadītajā orķestrī Armatūra un zvejnieku kolhoza ansamblī Selga. Vēlāk viņš ar draugiem izveidoja Mazās ģildes koncertansambli, ar ko izbraukāja visu Latviju. Viņš izpildīja populāras latviešu un ārzemju dziesmas, dziedāja arī krievu un vācu valodā.»
Ringolds Ore, kas vadīja Televīzijas un radio komitejas estrādes un vieglās mūzikas orķestri, pamanīja Zigfrīda Račiņa neparasto balsi un aicināja ierakstīt dziesmas studijā.
1966. gadā Račiņš iedziedāja Raimonda Paula leģendāro Mežrozīti, ko dziedātājs apguva mājās pie sava drauga.
Račiņa tīrais, valdzinošais, romantiskais balss tembrs iedvesmoja Jāni Sildegu, Valteru Kaminski, Edmundu Goldšteinu, Ivaru Vīgneru, Alni Zaķi un citus tajā laikā pazīstamus komponistus, kas labprāt rakstīja dziesmas tieši viņam. Turklāt ar Račiņu bija viegli strādāt – lai gan dziedātājs nebija profesionāls mūziķis, studijā vajadzēja tikai pāris reižu samēģināt ar orķestri un dziesmu varēja ieskaņot. Dieva dotās balss īpašnieks radio studijā ierakstījis vairāk nekā piecdesmit dziesmas, to vidū arī Beatles slaveno Yesterday latviešu valodā.
Interesanti, ka uz skaņuplatēm viņa vārds ir Zigurds, nevis Zigfrīds Račiņš. Tā kā kolēģi un draugi viņu sauca par Zigi, tad radio, piesakot Mežrozīti, neviens pat nepapūlējās noskaidrot izpildītāja īsto vārdu. Nosauca par tajā laikā daudz populārāko Zigurdu. Meita Ilze stāsta, ka joprojām šad tad radio tēvu piesaka kā Zigurdu Račiņu.
Durvis ir slēgtas
Armatūrā un Selgā Zigfrīds Račiņš dziedāja duetā ar Māru Krievkalni. Izrādās, tieši viņš ierosināja populārās melodijas Baltās madaras un Dziesma zemei studijā ierakstīt kopā ar Māru.
«Tolaik es dziedāju Radio sieviešu ansamblī, kas piedziedāja solistiem, kuri nāca uz Radio studiju ieskaņot dziesmas,» atceras Māra Krievkalne. «Nāca arī Račiņš un, tā kā mūsu balsis labi saskanēja, abus salika kopā dziedāt duetus. Zigfrīds Račiņš tad jau bija populārs dziedātājs. Atšķirībā no Andreja Lihtenberga, kas vēlējās uz skatuves ieņemt vadošo lomu un būt zvaigzne, Zigfrīds bija ļoti pretimnākošs, iejūtīgs. Ierakstot studijā dziesmas, viņš neuzspieda savu, bet piemērojās man. Račiņam nebija augstākās muzikālās izglītības, taču viņš dziedāja ļoti tīri, ātri apguva materiālu. Tajā laikā estrādes mūzika tikai veidojās. Profesionāls kolektīvs bija REO Raimonda Paula vadībā, savukārt dziesmas, ko ierakstījām ar Televīzijas un radio orķestri, skanēja tikai ēterā. Ar Radio orķestri uzstājāmies pirms vēlēšanām un dažos koncertos Filharmonijā un Universitātes Lielajā aulā. Tā kā Radio orķestris nebija koncertējoša vienība, mēs ar Račiņu dziedājām Armatūras sastāvā, mūsu blicē spēlēja mūziķi arī no Radio orķestra. Dziedājām slēgtos vakaros, kuros uzstājās arī aktieri, dzejnieki, dejotāji. Vēlāk kopā dziedājām zvejnieka kolhoza Selga ansamblī. Tauta Račiņu ļoti mīlēja. Uzstājāmies nelielās zālēs, kur pirmā rinda bija pie pašas skatuves.
Kad viņš izpildīja Mežrozīti, sievietes raudāja. Kad citiem to stāstu, viņi brīnās – Račiņš taču nebija īpaši izskatīgs!
Viņš bija fenomens, kas apliecina, ka daudz kas nav izdibināms un izskaidrojams. Daba viņu bija apveltījusi ar izcilu balsi, bet ne citiem dotumiem. Viņš bija maza auguma, galvu mūžīgi ierāvis plecos, dziedot bija kā sastindzis, neizdarīja nevienu kustību. Kad es pirmo reizi radio izdzirdēju Mežrozīti, iztēlojos, kā izskatās dziedātājs ar dievīgo balsi. Kad Račiņu ieraudzīju, mute palika vaļā. Augumā biju par viņu garāka un dziedot ieliecos ceļos. Reiz, tā stāvot, kāju sarāva krampī, un es nokliboju no skatuves. Publika tajos laikos nebija izlutināta. Vēl tikai Edgars Zveja, Arnolds Liniņš dziedāja vieglo mūziku, un, klausoties māksliniekus, sievietes ģība.
Atceros, Račiņam bija plāns portfelītis, kurā viņš glabāja dziesmu notiņas un vārdus. Pēc koncerta Salacgrīvā saimnieces piestūķēja portfelīti ar lauku labumiem. Smējos, ka viņa portfelītis izskatās pēc grūsnas govs. Savukārt vīri skrēja pakaļ ar alus muciņu un māksliniekam katrā kabatā bāza pa polšam. Tas nebija ne kontrolējams, ne ierobežojams! Kaut arī man ar Račiņu balsis saskanēja labāk nekā ar Andreju Lihtenbergu, diemžēl Zigfrīds sāka vairāk dzert, un mūsu sadarbība mazinājās. Lihtenbergs arī pēc rakstura bija uzņēmīgāks – gribēja vairāk sevi apliecināt un meklēja iespējas uzstāties.»
1975. gadā Radiofonā ieskaņota beidzamā Račiņa iedziedātā dziesma, Jāņa Sildega Tālais ciems. Turpmāk viņam durvis uz skaņu ierakstu studiju bija slēgtas. Par to, kāpēc tika anulēta caurlaide ieejai radio mājā, ir vairākas versijas – gan politisks konteksts, gan pārāk liela tieksme pēc alkohola.
Četrdesmit gadu vecumā, pašā dzīves plaukumā, pārtrūka talantīga, Dieva dotas balss īpašnieka karjera. Račiņš gan turpināja dziedāt ballītēs, kāzās un citos godos, taču plašākai publikai viņa vairs balss neskanēja. Pārmaiņu laikā, kad viņš jau bija pensijā un interesējās par iespēju piestrādāt, cilvēki jautāja – vai jūs tiešām esat tas slavenais Račiņš?
Jau atkal Zilie lini
Dziedātāja atraitnes Almas Račiņas dzīves stāsts izgaismo muzikanta sievas saldi rūgto likteni. Zigfrīds ar Almu sadejojās Medicīnas darbinieku klubā jeb māsiņās. «Iepazināmies, kad Zigfrīds vēl nebija populārs dziedātājs,» atceras Alma Račiņa. «Viņš bija atnācis no armijas, un spēlēja Medicīnas darbinieku klubā dejas. Dejoju kluba tautas deju ansamblī un gāju uz balli māsiņās. Viņš bija ievērojis, ka es labi dejoju. Zigfrīds mani uzaicināja uz deju. Kad iepazināmies, viņš vēl bija puika, es – beigusi māsu skolu un strādāju. Divpadsmit gadus nostrādāju Stikla rūpnīcā par medpunkta vadītāju. Kad uzbūvēja Onkoloģijas slimnīcu, man piedāvāja vecākās māsas vietu. Onkoloģijas centrā strādāju jau piecdesmit gadus.
Bijām gadu draudzējušies, kad Račiņa mamma pārcēlās uz jaunuzcelto māju Imantā. Viņš mani uzaicināja dzīvot pie sevis. Apprecējāmies 1963. gada janvārī, piedzima meita Ilze. Zigfrīds bija ļoti talantīgs.
Gribēju, lai viņš izsitas, biju gatava ziedoties vīra karjerai. Muzikantu sievām jau neklājās viegli. Tajā laikā skatuves māksliniekus publika pielūdza.
Tauta vēroja, kā viņi ģērbjas, pētīja arī sievas, bet es izturēju to konkursu. Es pratu šūt, un šuvu viņam kreklus, virsjakas. Komisijas veikalā iegādājos apģērbu un pāršuvu.
Profesionāli mākslinieki, kam maksāja algu, muzicēja Filharmonijā. Pārējos dēvēja par haltūristiem. Maksāja maz – desmit līdz divpadsmit rubļus par koncertu, lai gan viņiem, tāpat kā profesionāļiem, vajadzēja iegūt kategoriju, piedalīties tarifikācijas skatēs. Pa dienu Zigfrīds strādāja par atslēdznieku konstruktoru birojā, bet trīs reizes nedēļā spēlēja balli Celtnieku klubā, Medicīnas darbinieku klubā, restorānā Astorija, kur viņš sākumā muzicēja kopā ar Raimondu Paulu.
Lai gan Račiņš nestrādāja Filharmonijā, viņu aicināja uz koncertiem, kuros uzstājās Margarita Vilcāne, Ojārs Grīnbergs, Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Kādu laiku viņš spēlēja maiņas orķestrī, kas muzicēja arī slavenajā Jūrmalas restorānā Jūras pērle. Maiņas orķestris aizstāja pamata sastāvu, kad tas devās viesturnejās. Jūras pērlē bija ļoti skaistas programmas, dejoja varietē. Iespēju robežās braucu vīram līdzi uz deju vakariem. Sēdēju zālē un dažreiz kāds uzlūdza mani uz deju. Kad vīram bija brīvs vakars, apmeklējām viesmākslinieku koncertus Sporta manēžā un Filharmonijā, ja bija jāspēlē – gāju viena pati. Viena braucu arī ceļojumos. Viņš bieži nebija vakaros mājās, bet es pieradu. Svētkos viņš spēlēja, tikmēr mēs abas ar meitu dzīvojāmies pa mājām. Dažreiz svētkus svinējām kopā ar citu mūziķu sievām.
Mežrozīte Račiņam atnesa slavu. Tā uzvarēja Mikrofona aptaujā un viņu aicināja uz ierakstiem radio un televīzijā. Vīrs kļuva slavens, bet līdz ar to sākās ar popularitāti saistītas problēmas. Pēc koncerta sekoja dejas, pēc tam – bohēma. Reizēm piektdienas vakarā viņš aizbrauca uz koncertu un tikai pirmdienas pēcpusdienā pārradās mājās. Bet es neskrēju pakaļ, nevaktēju, kā citu muzikantu sievas. Samierinājos, jo bērnam ir vajadzīgs tēvs. Centos ģimenē saglabāt labas attiecības. Nebāros, lai kāds viņš pārnāca mājās pēc koncerta.
Kad atvēra durvis, man viss skaidrs. Nepārmet man – kā dzied dziesmā. Es teicu: nu jā, jau atkal Zilie lini…
Pielūdzējas rakstīja vēstules, zvanīja uz mājām, bet es tam nepiegriezu vērību. Tāda bija mākslinieku dzīve.»
Alma Račiņa stāsta, ka dziedātājs ļoti pārdzīvoja, kad viņam atņēma Radiomājas caurlaidi. «Tas notika pēkšņi,» saka dziedātāja bijusī sieva. «Viņam noliedza ierasties uz ierakstiem reibumā, bet, domāju, ka aizlieguma pamatā bija arī politiski motīvi, jo tajā laikā māksliniekus īpaši pieskatīja. Nāca gaismā, ka Zigfrīda tēvs dienējis vācu armijā un dzīvo ārzemēs.
1971. gadā koncertbraucienā uz Vācijas Demokrātisko republiku, kur Račiņš uzstājās ar Radio orķestri, līdzi brauca čekas aģents, kas provocēja – kāpēc tu esi šeit; kāpēc nepārcelies uz Rietumiem? Iespējams, Zigfrīds reibumā kaut ko izrunājās. Viņam gribēja pavisam aizliegt uzstāties, jo pēc koncerta, spēlējot dejas, Zigfrīds dziedāja arī padomju laikā aizliegtās Alfrēda Vintera un brāļu Laivinieku dziesmas. Zinu, ka viņam bija nepatikšanas pēc kāda koncerta Bauskā. Paldies Dievam, Zigfrīdam bija pamatdarbs, un muzicēšana – tikai hobijs. Pēc koncertiem viņš sāka biežāk pasēdēt kopā ar draugiem. Parādījās draudzenes, kurām arī patika bohēma. Kad nebija jāspēlē, viņš brauca makšķerēt ar draugiem. Dziedātājam vajadzīgs svaigs gaiss.
Kad viņam uzradās draudzenes, es vairs neizturēju, un pēc astoņpadsmit kopdzīvē pavadītiem gadiem nolēmām dzīvot atsevišķi. Viņš piekrita, jo vēlējās dzīvot brīvi, lai neviens neko nepārmet. Mums bija divistabu dzīvoklis Iļģuciemā. Tajā laikā, lai samainītu vienu dzīvokli pret diviem, vajadzēja šķirties. Es ar meitu pārcēlos uz vienistabas dzīvokli, bet viņš īrēja divistabu dzīvokli privātmājā. Račiņš otrreiz neapprecējās. Arī es neatradu cilvēku kopdzīvei. Visus, ar ko iepazinos, vērtēju – vai man to vajag?»
Otrā dzīve
Astoņdesmito gadu otrajā pusē Zigfrīds Račiņš piedzīvoja vēl kādu triecienu, kas lika viņam pārvērtēt dzīvi. Dziedātājam konstatēja aizkuņģa dziedzera vēzi. Ārsti cerības nedeva. Teica, ka viens no tūkstoša izdzīvo ar tik smagu diagnozi. Operācija bija veiksmīga. Dziedātājs strauji atlaba un pilnībā atteicās no alkohola. Māksliniekam tika dāvāti vēl desmit laimīgi mūža gadi, ko viņš pavadīja kopā ar ģimeni un veltīja savai sirdslietai – makšķerēšanai. Uzdziedāja gan tikai ģimenes godos.
1992. gadā gan Račiņš piedzīvoja īsu triumfa brīdi – tuvojoties radio raidījuma Mikrofons 25 gadu jubilejai, viņam piezvanīja Maestro un uzaicināja nodziedāt Mežrozīti. Atkal kā jaunībā, Račiņš mēģināja kopā ar Raimondu Paulu. Par Mežrozīti, kas pēc dziedātāja nāves iekļauta zelta dziesmu izlasē, Račiņš saņēma Zelta disku.
«Kad Zigfrīdu aicināja dziedāt Mikrofona jubilejas koncertā, es domāju – paga, paga, ko viņš vilks mugurā?» stāsta Alma Račiņa. «Sameklēju uzvalku, kreklu. Viņš ilgāku laiku nebija dziedājis, tauta gaidīja, kāds Račiņš iznāks uz skatuves. Viņu vajadzēja sakopt, skaisti apģērbt. Dzīves beidzamos gados mēs atjaunojām ģimenes saites. Mazmeita mūzikas skolā apguva vijoļspēli, un mēs abas brīvdienās braucām pie vectēva, kas viņai mācīja spēlēt instrumentu. Es savācu netīrās drēbes, gultasveļu un savā dzīvoklī izmazgāju. Ziemassvētkus viņš parasti svinēja kopā ar mums.
Meita tēvam teica: «Salīgstat mieru ar mammu!» Viņš atbildēja: «Mamma man nepiedos par tiem gadiem, kad es viņai darīju pāri.»
Zigfrīda Račiņa meita Ilze Krūmiņa ir Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Iepirkumu un līgumu daļas vadītāja. Kopā ar vīru uzaudzinājusi meitas Leldi un Lindu. «Tēva muzikālā karjera nebija gara, taču viņš bija ļoti talantīgs dziedātājs,» Ilze par tēvu runā ar dziļu sirsnību un mīlestību. «Viņam bija izkopta valoda, laba dikcija. Viņš varēja ne tikai noturēt melodiju, bet skaidri izdziedāja dziesmas vārdus. Tēvam patika darbs konstruktoru birojā, un viņš nemaz nedomāja kļūt par profesionālu dziedātāju. Turklāt tas nebūtu sanācis viņa tēva biogrāfijas dēļ. Viņš par to bija mazliet aizvainots uz tēvu. Uzrakstīja viņam nopietnu vēstuli, taču mans vectēvs, dzīvojot brīvā zemē, nesaprata sarūgtinājuma cēloni. Pēc atmodas es aizbraucu uz Angliju, bet tad vectēvs jau bija miris. Satiku viņa otro sievu.
Tēvs man bērnībā bija ļoti tuvs cilvēks, un arī viņa dzīves beidzamajos gados. Par spīti aizņemtībai, es nekad neizjutu viņa trūkumu. Tēvs vienmēr atrada man laiku. Vecāki izšķīrās, kad man bija trīspadsmit gadi, bet kontakts ar tēvu nepārtrūka. Vecāki nekad viens par otru neko sliktu nerunāja, viņi mani nedalīja, un par to esmu abiem pateicīga. Tēvs bija ļoti labsirdīgs. Domāju, daļēji pakļāvīgā rakstura dēļ viņš padevās alkoholam, kas lija, spēlējot dejas, kāzas, uzstājoties kolhozu ballēs.
Beidzamie desmit viņam bija pilnvērtīgi dzīves gadi. Mēs ar vīru strādājām, es arī mācījos, un viņš ar mammu pieskatīja mūsu meitas. Bērnībā es mācījos mūzikas skolā, taču tēvs uzskatīja, ka man jāapgūst kaut kas nopietnāks un neslēpa prieku, kad iestājos Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātē.
Viņš uzskatīja, ka mūzika attīsta intelektu un palīdz pilnveidoties, bet profesionālam mūziķim ir jābūt apveltītam ar talantu un milzīgu gribasspēku.
Vienmēr teica, ka mūziķi ātrāk vai vēlāk sevi sadedzina. Taču viņš labprāt palīdzēja mazmeitai apgūt vijoļspēli. Tēvs ļoti mīlēja mani un mazbērnus. Viņa attieksmi pret meitenēm raksturo viena epizode. Aizbraucam pie viņa ciemos, runājamies, bet, tiklīdz pienāk mazbērns un saka – opi, ejam laukā braukt ar riteni! –, viņš pārtrauc sarunu un dodas viņam līdzi.»
Abas mazmeitas skaisti dzied, spēlē instrumentus, bet dzīvi pagaidām nav saistījušas ar mūziku. Lelde augstskolā Turība mācījās tūrisma un viesnīcu menedžmentu un absolvēja Biznesa augstskolu, bet Linda studē Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, spēlē klavieres un sintezatoru.
«Vectēvs bija ļoti mīļš, viņam piemita laba humora izjūtu,» atceras Lelde. «Gaidīju brīvdienas, kad braucām pie viņa spēlēt vijoli. Viņš mani lutināja ar paštaisītu limonādi un ceptām pankūkām. Kamēr viņš bija dzīvs, es spēlēju vijoli, pēc tam pametu. Pirms nedēļas, ciemojoties pie vecāsmammas, paņēmu vijoli, noslaucīju putekļus un mēģināju noskaņot, kā opis rādīja. Tad es atcerējos, ka viņš man teica: «Esi uzmanīgāka pret instrumentu, tam ir dvēselīte!» Viņš mācēja mani noskaņot, lai sāku spēlēt.»
Ilze piebilst: «Tēvs bija vienpatis. Viņam bija draudzene, lieliska sieviete, un es pat gribēju, lai viņš apprecas otrreiz, bet viņš pēc tā netiecās. Pēdējos gados tēvam un mammai bija labas attiecības. Ja viņš nebūtu pāragri miris, domāju, mūža nogalē abi atkal būtu kopā.»
1998. gada sākumā Zigfrīds Račiņš pēkšņi saslima ar insultu, un, nenācis pie samaņas, 21. janvāra rītā 61 gada vecumā mira. Dziedātāju apglabāja Lāčupes kapos. No talantīgā dziedātāja atvadījās radi, draugi, līdzgaitnieki, talanta pielūdzēji. Kolēģi, pavadot pāragri no dzīves aizgājušo dziedātāju, apsolīja izdot diskā viņa labākās dziesmas. Viņi solījumu izpildīja. Ģimene ierakstīja visas Radiofonā ieskaņotās Zigfrīda Račiņa dziesmas, kas ir kā unikāls mantojums bērniem un bērnubērniem.
Joprojām Ziemassvētkos ģimenes eglītē tiek iekārti čiekuri, ko Zigfrīds Račiņš saglabāja no kādas svētku eglītes, kas no meža uz mājām bija atvesta ar visiem čiekuriem. Viņš tiem pielika tureklīšus, aiz kā iekārt eglītē. «Pagājušajos Ziemassvētkos Zigfrīds Muktupāvels dziedāja Mežrozīti,» saka Alma Račiņa. «Dziesma skanēja citādi, bet asaras saskrēja acīs…»
