Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
14
-
0
-
0
-
7
-
0
-
3
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ieva 2016. gada 2. numurā.
«Bērnība man asociējas ar tikko maltas kafijas un tēva odekolona smaržu,» saka Maestro meita Anete. «Kad augu, vecāki bija jauni, aizņemti ar savām darīšanām, ikdienas rūpēm, tāpēc nevaru teikt, ka viņi ar mani ļoti nodarbojās, kopā ar mani pildīja mājasdarbus vai darīja ko citu. Emocionāli man šķita, ka vecāki lielākoties nozīmē kontroli, tāpēc ar lielu prieku brīvlaikos devos uz Odesu pie vecvecākiem, kuri mani vienmēr lutināja.
No laika gala bijis tā, ka mammai varu uzticēt savus pārdzīvojumus un pārdomas. Pie tēva vērsos tikai ar specifiskām «problēmām», jo zināju, ka viņš vienmēr lems man par labu.
Ja negribēju ēst zupu, bet mamma lika, atlika paprasīt tēvam, kas teica: nav jāēd. Ja gribēju vēlu skatīties televizoru, bet mamma neļāva, tēvs teica: lai viņa skatās. Bet nekādas iejaukšanās ikdienas dzīvē no viņa puses nebija. Atceros, kad pārnācu no skolas, dzirdu – mamma viņu baksta: «Painteresējies, kā bērnam iet skolā!» Un tad no virtuves atskan skaļš: «Atnes, lūdzu, savu uzdevumu burtnīcu!» Pārprasu: «Ko atnest?» It kā nesaprastu. Jo mūsu laikā, redz, to sauca par dienasgrāmatu. Viņš ātri pāršķīra, un tas arī viss. Ja man vaicātu, vai bērnībā jutu šefiņa klātbūtni, atbildētu: jā, viņš taču fonā vienmēr spēlēja klavieres, smejas Anete.
Darbs, kas ārstē
«Cik tēvu atceros, viņš vienmēr bijis ļoti enerģisks, darbīgs. Ja viņš bija mājās, tad tikai pie klavierēm. Viņam jau citas dzīves nav, tikai mūzika. Daudzi, redzot tēva darbaspējas, saka: es nevarētu izdarīt pat pusi no tā, ko dara viņš. Ziniet, es pat trešdaļu nevarētu. Laikam, lai būtu ģēnijs, jāpiedzimst svētdienā,» smejas Anete. Viņa saka: tēvu uz svītras notur disciplīna, vēlēšanās darboties un iesaiste arvien jaunos projektos. Ja ir kādas nebūšanas ar veselību, tieši darbs viņu ārstē.
«Tēvam vieglāk slimot pašam, nevis noskatīties, ka cieš kāds no ģimenes. Tad viņš kļūst tāds kā dusmīgs: «Vai tad tiešām nevar aiziet pie daktera, vai tad tiešām nevar iedzert zāles?!» Nervozs, dod dažādus ne pārāk noderīgus padomus. Izskatās, ka viņu tracina bezpalīdzība, nespēja palīdzēt.
Bet savām slimībām viņš vispār nepievērš uzmanību.
Kad vēl dzīvoju Maskavā, no rīta zvanīju, lai uzzinātu, kā tēvam ar veselību, jo iepriekšējā vakarā bijusi augsta temperatūra. Prasīju mammai: «Nu?» Uz ko viņa man atbildēja: «Ko – nu? Ir jau prom!»
Vēl gāju skolā, kad tēvs reiz saslima ar plaušu karsoni, – temperatūra vairāk nekā 39 grādi, atbrauc ārsts, izraksta zāles, uzliek bankas… Tēvs tādā stāvoklī, ka ir pilnīgi skaidrs: šodien viņš no gultas necelsies un vakarā uz paredzēto koncertu netiks. Aptuveni stundu pēc daktera aizbraukšanas viņš sāka knosīties un meklēt zeķes. Vēl pēc maza brītiņa viņš jau bija saģērbies un aizgājis uz koncertu. Un vai tāpēc nākamajā dienā viņam bija sliktāk? Nē! Kļuva labāk…
Viņš pat aizlaidās no slimnīcas, kad bija spiests tajā atrasties. Nakti vēl pārlaida savā palātā, bet no rīta pa kluso jau kādu bija sazvanījis, lai aizved viņu mājās, jo slimnīcā neesot, ko darīt.
Ā, vēl jau tēvam bija problēmas ar kuņģi. Ārsts noteica, kādas zāles lietot, un paskaidroja, ka jāievēro stingra diēta. Ko tēvs? Izlasījis zāļu anotāciju, pieprasīja, lai medikamentu izmetam miskastē. Un diēta… Viņa diēta bija viss, ko nedrīkst: lauku speķis, rupjmaize un kafija. Tobrīd tēvu apciemot ar speciālu tēju kuņģa problēmām ieradās mūsu kaimiņš – aktieris Jānis Kubilis. Ieraudzījis, ko tēvs ēd, viņš jokodams noteica: «Es ar visu savu tēju eju mājās.» Uz ko tēvs atbildēja: «Nu ko jūs, Kubiļa kungs, mēs visi tāpat TUR būsim!»
To esmu mantojusi vai pārņēmusi no tēva – ja ir slikta pašsajūta, vajag paciest, nevis vaidēt un gaudot. Nevienam nav jāredz, ka slikti jūtos.
No viņa esmu mācījusies arī atbildību, disciplīnu. Spēju sevī pārvarēt visas problēmas. Pēc palīdzības parasti neskrienu – tāpat kā tēvs, arī es paļaujos tikai uz sevi.»
Ar jokiem pret grūtībām
Tēva raksturīgāko īpašību Anete, protams, nosauc nezūdošo humora izjūtu. Tēvs veikli apspēlējot visu, kas notiek viņa acu priekšā. «Esmu uzaugusi ar tēva jokiem. Vispār nesaprotu, kā ģimene var dzīvot, sadzīvot, ja viss un visi ir dramatiski nopietni. Mūsu ģimenē viss vienmēr noticis caur jokiem. Vispār – ja vīrietim nav humora izjūtas, tas ir skumji. Skumji un traģiski. Nemaz nevarētu iedomāties, ka man blakus varētu būt vīrietis bez humora izjūtas,» saka Anete. Viņa uzskata: spēja pasmaidīt par sevi un citiem palīdz iziet cauri jebkurai, pat visgrūtākajai situācijai.
Maestro meita atceras: «Kad mamma slima gulēja gultā, viņš paņēma metramēru un sāka mammu mērīt, cik tad tā kaste liela būšot jātaisa un kādu materiālu vajadzēs ņemt. Laikam jau bērzu, jo ozols iznākšot pārāk dārgi. Ko tādu dzirdot, pat negribot sāc smaidīt. Ļoti melns humors, bet mēs pie tāda esam pieraduši.»
Anete saka: šķiet, ka tēvs visu laiku steidzas, dzīvo vienu soli uz priekšu. Vienmēr ātrāk, ātrāk un ātrāk. «Piemēram, koncertā viņš nekad neļaus izskanēt aplausiem, bet jau spēlēs nākamo dziesmu. Viņš vēl nav beidzis vienu koncertu, kad jau domā par nākamo. Mēs apsēžamies pie galda, un, kamēr citi vēl nav beiguši ēst salātus, viņš jau pieprasa kafiju, jo grib pagaršot konfektes vai notiesāt desertu.» Anete atzīstas, ka šī steidzināšana reizēm uzdzen skumjas – kāpēc gan tā jāsteidzina dzīve? Būtu taču vērts svarīgus mirkļus izbaudīt. Bet tāda ir Maestro daba.
Mīļā Baltezera varde
«Tēva dzimšanas un vārda dienās vienmēr mokāmies, līdz izdomājam, ko viņam uzdāvināt. Parasti dāvanas ir ļoti banālas – tādas dzīvei nepieciešamas lietas: krekls, smaržas. Tiesa, smaržas ir viņa vājība, tāpēc katrā valstī, kur nokļūstu, cenšos atrast kādas īpašas, vēl nebijušas.
Viņš gan pēc tam burkšķ, ka Radio dāmas nāk viņam klāt un aposta, bet īstenībā jau viņam tas patīk.
Atceros reizi, kad atkal mocījāmies pārdomās, ko uzdāvināt. Līdz manam vīram, kas aizrāvies ar fotografēšanu, ienāca prātā ideja nofotografēt vardi. Tieši to vardi, kas dzīvo pie mūsu Baltezera mājas un ik vakaru kurkst, – tēvs to gluži vai dievina. Vīrs ilgi vaktēja šo vardi, līdz dabūja to nofotografēt. Izgatavojām lielizmēra fotogrāfiju, ielikām to rāmī un uzdāvinājām šefiņam dzimšanas dienā. Viņš bija tik laimīgs, kad ieraudzīja savu vardi! «Nu tas i’ lab’! Nu tas i’ forši!» Viņš visu vakaru staigāja pa māju ar šo fotogrāfiju!» Maestro esot svarīgs katrs putns, kas nolaižas Baltezerā, katrs krūms un koks, kas tur aug.
«Tomēr šefiņam svarīga ne tikai daba, bet arī tas, ka Baltezers ir vieta, kur visa ģimene vienmēr ir kopā. Viens skatās televizoru, cits laista puķes, bet visi ir kopā. Kur nu vēl kopējās pusdienas, vakariņas. Nevienam netiek izrādīts, ka viņš ir svarīgs, taču katrs tiek ļoti gaidīts un zina: Baltezerā vienkārši jābūt, un viss. Tā ir tēva mazā planētiņa, kur katrai zvaigznei jābūt savā vietā.
Tēvs nekad nav teicis, ka mani mīl, bet es to vienkārši zinu, tāpat kā to zina mana mamma un manas meitas.» Domājot, ko tēvam novēlēt jubilejā, Anete saka: «Es tēvam dzimšanas dienā vēlu nemainīties, turpināt tāpat kā līdz šim. Jo man šķiet – viņš ir laimīgs.»
