Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Šķiet, šobrīd daudziem ir gan apmulsums, gan vienlaikus arī saasinātas izjūtas par… par jebko.
– Un tas ir saprotami, jo mēs dzīvojam tādā neparastā laikā, ko varētu saukt par laiku starp pasaulēm. Proti, viens milzīgs vēsturisks periods acīmredzami beidzas, bet otrs vēl nav sācies. Kad šādi posmi ir cilvēka dzīvē, viņš arī ir ļoti jūtīgs. Tad pilnīgi liekas, ka zūd stabilitāte zem kājām – it kā visa dzīve būtu iešana pa purvainu apvidu un tu pārvietojies no viena cinīša uz citu, bet apkārt viss līgojas. Domāju, ka daudziem šobrīd tā ir, un tas nav saistīts tikai ar Krievijas karu, tur ir gan kovidlaiks, gan visi pasaules procesi kopumā. Ne velti šis laiks jau tiek salīdzināts ar 16. gadsimtu – arī toreiz vecā viduslaiku pasaule beidzās, tā vairs nebija spējīga funkcionēt, nevarēja piedāvāt nekādus jēdzīgus risinājumus, kā dzīvot tālāk. It kā tai pasaulei būtu beidzies derīguma termiņš. Un dzima jaunā pasaule, kas izveidojās par to, ko pazīstam šodien.
Arī tagad redzam, ka daudz kas pašreizējās struktūrās vairs nav darboties spējīgs, lielās globālās organizācijas nespēj pilnvērtīgi, saskaņā ar savu sākotnējo jēgu funkcionēt. Un tādi notikumi kā karš vai pandēmija vēl vairāk parāda vecās sistēmas nespējīgumu.
Taču jaunā pasaule vēl nav radusies, nav izveidojusies, mēs nezinām, kāda tā būs.
Kā 16. gadsimtā, kad nekā vēl nav – brīvais tirgus vēl nav radies, kapitālisms nav attīstījies, luterāņu baznīca nav izveidojusies, ir tikai pārejas posms.
Pirms dažiem mēnešiem Vācijā piedalījos kongresā, ko rīkoja biedrība futur2, kuru izveidojuši evaņģēliski luteriskās un katoļu baznīcas dažādu profesiju pārstāvji. Viņi jau ilgāku laiku rīko šādus baznīcas nākotnes stratēģijas kongresus. Arī tur runāja par to pašu – par to, ka ir struktūras, kam ir grūtības funkcionēt, lēmumu pieņemšanas mehānismi, kas vairs īsti nedarbojas, un kaut kam ir jānāk vietā.
– Interesanti, ka pie šādām atziņām vienlaikus nonāk cilvēki no dažādām jomām un pat ar diezgan atšķirīgiem pasaules uzskatiem. It kā lasītu vienu grāmatu.
– Tā ir viena no atšķirībām ar 16. gadsimta lūzumu – tur bija atsevišķi spilgti reformatori, spilgtas personības, bet tagad ir sajūta, ka tas ir multiplicējies ļoti daudzos cilvēkos un daudzās vietās un struktūrās. Par to runā, piemēram, izglītības filozofs Zaharijs Šteins – viņš uzskata, ka šajā laikā starp pasaulēm viens no vissvarīgākajiem un visaktuālākajiem jautājumiem ir izglītība.
– Kādā nozīmē?
– Jā, ar to nozīmi ir interesanti. Mums latviešu valodā šis vārds vairāk saistās ar skolu, ar izglītības iestādēm. Bet vācu valodā ir vārds Bildung, un tam ir daudz plašāka nozīme. Teoloģiski Bild ir arī cilvēks kā Dieva tēls, tātad izglītība ir kāds process, kurā mēs veidojamies par labākiem, cilvēciskākiem cilvēkiem, apgūstam prasmes, kas ir nepieciešamas mūsu sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai, cilvēces ne tikai eksistenciālai, bet arī savas jēgas izdzīvošanai. Šteins saka: lūk, varbūt tas arī ir šā gadsimta uzdevums – veidoties iniciatīvām un struktūrām, kuras daudz vairāk pievērstu uzmanību tam, kas ir cilvēka iekšējā pasaule. Tam, kādas kompetences un prasmes nepieciešamas, lai cilvēki nedarītu to, ko daļa šobrīd dara, proti, iznīcina viens otru. Vēl Šteins uzskata, ka tikai tāds cilvēka formēšanas, izglītošanas process var palīdzēt mums sadzīvot ar to, ko viņš sauc par otru eksistences šoku – atziņu, ka cilvēce ir mirstīga un ka cilvēce var iet bojā.
– Kāpēc otru?
– Pirmais eksistences šoks ir atziņa, ka mēs katrs individuāli esam mirstīgi. Kā sadzīvot ar šo atziņu, to esošās reliģijas ir apguvušas – atradušas veidus, kā par to domāt, kā sadzīvot ar šo ierobežotību… Bet šis otrais šoks par visas cilvēces mirstību ir kas tāds, kas parādījies tikai 20. gadsimtā.
– Masu iznīcināšanas ieroču dēļ?
– Jā, un arī klimata pārmaiņu dēļ. Katrā ziņā cilvēce pēkšņi ir ieraudzījusi, ka pasaule var nebūt mūžīga.
Tā ir agrāk nebijusi dilemma – Dievs iepretī cilvēcei, kura sevi iznīcina.
Un tieši te baznīca kā viena no Bildung jeb cilvēka veidošanas, izglītošanas institūcijām piepeši var iegūt pavisam jaunu uzdevumu un jaunu jēgu. Kļūt pat par pionieri tajā vajadzībā, kas vairs nav tikai baznīcas, bet visas cilvēces vajadzība. Palīdzēt cilvēkam apgūt savu iekšējo pasauli, kļūt cilvēcīgākam.
Nesen uzzināju, ka Zviedrijā 2015. gadā radusies interesanta iniciatīva, kas runā par tādu līdz tam reti apspriestu lietu kā iekšējās attīstības mērķi. Tā nāca no dažādām nevalstiskajām organizācijām, no universitātēm, un viņu doma – ka, piemēram, ANO ir izstrādāta pasaules attīstības stratēģija, bet tur nav nekādas stratēģijas par cilvēka iekšējo attīstību. Viņi izvirzīja tēzi, ka pašreizējā civilizācijas krīze liek domāt, ka jaunu cilvēces pastāvēšanai kopīgu pamatu spētu radīt jauna, iekšējās dvēseles izglītības revolūcija. Ir skaidri redzams, ka bez cilvēka iekšējās attīstības vispār nevar runāt par cilvēces nākotni.
– Kādi tad ir šie iekšējās attīstības mērķi?
– Piemēram, kā cilvēkiem sadarboties vienam ar otru, kā veidot attiecības vienam ar otru. Kā veidot attiecības ar sevi – lai es būtu iepazinis sevi, lai spētu reflektēt par savām domām, jūtām, lai saprastu, no kurienes aug kājas arī tumšajām lietām manī. Te arī kritiskā domāšana, prasme risināt konfliktus. Koprades prasmes, radošums, empātija, uz mācīšanos orientēta domāšana, savienotības ar kādu lielāku kopumu prakse. Patiesībā tādas prasmes, ko it kā katrs pats var apgūt, tomēr trūkst kādas puslīdz obligātas sistēmas, kurā katram šis noteikti būtu jāapgūst.
Man liekas, ka tas ļoti iet kopā ar baznīcas un kristietības lielajiem uzdevumiem. Šobrīd reliģija ir individuālās pārliecības jautājums, bet varbūt baznīca varētu kļūt par sabiedrības vienotāju tieši ar šo iniciatīvu par cilvēka iekšējo attīstību. Varbūt tieši tas ir īstais reliģijas transformācijas ceļš? Vai vismaz daļa no tā. Baznīcas uzdevums ir ne tikai rūpēties par cilvēka garīgo attīstību, bet cilvēka kā kopuma izaugsmi, lai mēs būtu harmoniski attīstīti – gan garīgi, gan kognitīvi, gan emocionāli. Jēzus jau nebija tikai tāds garīgs cilvēks, viņš bija cilvēks kā cilvēks.
Šķiet, ka mums vispār pamazām jāmācās domāt par baznīcu citās kategorijās. Jāpieļauj, ka eksistē tādi priekšstati par baznīcu, kurus mēs vēl pat nepazīstam. Mums katram ir savs rāmītis, sava bilde par vārdiem baznīca, draudze, kristietība. Bet tādā laikā starp pasaulēm kā šis bildītes mainās – dažas izbalē, dažas vienkārši saplīst, bet dažas paliek, tātad ir dzīvotspējīgas. Ir tāds jēdziens – erozija. Erozija nozīmē, ka kaut kāds saturs no esošā tiek pārnests citur. Proti, materiāls ir tas pats, bet ieņem pavisam citādas formas. Un šis ir laiks, kurā vērojam, kā kristīgi aspekti, baznīciski aspekti parādās pavisam negaidītās vietās. Piemēram, mēs taču neiedomājamies teikt, ka Ventspils ielā 50 (noliktava, kur biedrība Tavi draugi izveidojusi Ukrainai ziedoto mantu vākšanu un šķirošanu – red.) ir baznīca. Tur taču ir noliktava, angārs! Bet pēc būtības tieši uz turieni ir erodējusi baznīca. Un tad rodas jautājums – kur vispār es baznīcu šobrīd varu atrast? Jā, tā ir šeit, draudzes centrā, dievnamā, bet tā vairs nav vienīgā vieta, kur to var sajust. Galu galā varbūt pandēmija ar tukšajām baznīcām (lai arī piespiedu kārtā) ir laikmeta zīme, kas liek domāt, kas tad ir baznīca – telpa vai kas vairāk.
Pienācis laiks, kad baznīca vairāk saistās ar cilvēkiem, nevis ēkām vai īpašumiem.
– Un mēs šīs vietas un mirkļus kaut kā diezgan ātri sajūtam…
– Tā ir. Atceros kādu mirkli no laika, kad studēju teoloģiju un strādāju Bērnu slimnīcā par sanitāru. Stāvu piecos no rīta nodaļā pie atvērta loga, dzirdu, ka griežas desmitais tramvajs un, šķiet, zvana baznīcas zvani – droši vien šie paši, no Torņakalna baznīcas… Un tad manī atplaiksnīja doma, ka šeit, kur šobrīd esmu, slimnīcā, varbūt pat lielākā mērā ir baznīca nekā tur, kur pati ēka. Jo baznīcas būtība ir kā tāds dzīvsudrabs, tā ir mainīga. Tagad te, pēc brīža citur.
Skaidrs, ka baznīca vienmēr paliks kā institūcija, kā struktūra, kā ēka galu galā, jo tas viss ir vajadzīgs, bet ne tikai. Tajā vēl nezināmajā nākotnē – tur būs arī citas formas. Būtībā te stāsts ir par multiplicēšanos, kad ne tik daudz izzudīs esošais, bet nāks kas jauns. Izzudīs tikai tas, kas neatbilst, un būs vajadzīga liela drosme saprast gan to, kā esošo uzturēt pie dzīvības, gan kā atraisīties no nedzīvā. Es te varu atrast paralēles ar savu personīgo pieredzi. Kad man intensīvajā terapijā jānokrista bērniņš, es saprotu, ka te neder ierastais rituāls. Tu nevari uzvilkt talāru, izvilkt dziesmu grāmatu un iet pa nodaļu. Ir jāatrod pilnīgi cita pieeja, un tā nāk ne tik daudz no priekšrakstiem, kā no tevis paša, no tavām dzīlēm. Globālā griezumā tagad ir līdzīgi.
– Kas vēl varētu raksturot nākotnes baznīcu?
– Domāju, tā būs daudz fleksiblāka, ne tik strukturēta un vairāk tur, kur ir paši cilvēki. Vācijā baznīca, piemēram, mēģina veidot jaunu draudžu pilotprojektus, kad nevis cilvēki nāk uz baznīcu, bet baznīca ir tur, kur jau ir cilvēki. Pat ja tā ir stacija vai lielveikals. Teikšu pat tā: varbūt baznīcai vairāk vajadzētu iet nevis projektu vadības domāšanā (kad radām kaut ko un gaidām, ka tas interesēs cilvēkus, bet, ja nenāk, tad nezinām, ko darīt), bet drīzāk produktu vadības domāšana – kad radām ko jaunu kopā ar cilvēkiem. Visi kopā mēģinām noskaidrot, kāds ir pieprasījums, un tad to radām. Kā apustulis Pāvils saka – mums ir jājūt laika gars, jājūt, kas ir cilvēkos. Iespējams, baznīca nonāks tajā veidolā, kas līdzīgs agrīnajai kristietībai, kur vienkārši cilvēki nāca kopā.
– Bet tad parasti jautā – vai, meklējot jaunas formas, nepazūd saturs?
– Tad sekojošs jautājums – kas tad ir galvenais saturs… (Pauze.) Es domāju, ka saturs vispirms ir saistīts ar mīlestību. Ar apziņu, ka esmu mīlēts un man tas ir jāsajūt, tā ir tā evaņģēlija labā vēsts. Skaidrs, ka daļai cilvēku ir zināmas grūtības ar Dieva jēdzienu, jo ne visi domā reliģiskās kategorijās, bet katram cilvēkam ir jāpiedzīvo, ka viņš ir mīlēts, un to mēs varam piedzīvot savstarpēji. Cilvēks cilvēkam.
Tas ir tas, ko jūtam jau pieminētajā Ventspils ielā vai citās vietās, kur cilvēki dara ko tādu, kas ir līdzīgs Kristum.
Pat ja paši to nekad līdz galam neapzinās. Ja šis saturs tiek pazaudēts, tad baznīcas vairs nav nekur.
Ir tāda vācu teoloģe Uta Pola-Patalonga, kura uzskata, ka baznīcas uzdevums ir komunicēt evaņģēliju. Nevis tikai sludināt – jo sludināšana saistās ar lielu runāšanu un mums liekas, ka no runāšanas un klausīšanās vien kaut kas notiks, bet nenotiek. Baznīcai jābūt šīs komunikācijas atbalsta sistēmai, tātad tādai, kas nodrošina, ka te var piedzīvot mīlestības pieredzi. Un, ja kristietības struktūrās to nevar piedzīvot, tad tās ne vien var mainīt, bet tas obligāti jādara. Tātad sistēma ir aizsērējusi un galvenais saturs ir iestrēdzis.
Savukārt katoļu teologs Burhards Hozē, kurš runā par septiņiem nākotnes baznīcas principiem, uzskata, ka to raksturos liela cilvēku savstarpēja klātbūtne, tuvums, izzudīs paklausība, hierarhija. Daudz tiek runāts par kļūdīšanās konceptu, ka drīksti kļūdīties, ka dzīvē taču nemitīgi eksperimentējam, līdz ar to vispār jāattīsta kļūdīšanās kultūra. Vēl viņam ir interesanta doma par to, ka visās konfliktsituācijās svarīgākās tomēr ir attiecības. Tev nav jāpanāk kaut kas par katru cenu, ja tas sagrauj attiecības. Jo attiecībām ir vērtība.
– Tu šodienu salīdzini ar 16. gadsimtu. Interesanti, ka toreiz arī bija mēra laiki. Tagad – pandēmija. Tādas visus aptverošas parādības, pat vairāk nekā karš.
– Jā, un interesanti, ka mēra laiki lika pārvērtēt sava laika ideju par to, ka, lūk, ja reiz Dievs mani ielicis augstākā sabiedrības slānī, tātad esmu drošībā, bet – nāk mēris un krīt visi. Tas arī lika mainīt priekšstatu par Dievu, padarīja to demokrātiskāku, ar vienādu attieksmi pret visiem. Un tagad ir līdzīgi – pandēmijā nebija pasargāts neviens, vismaz sākumā. Tā daļai bija visai atskurbinoša atziņa…
– Piekrīti uzskatam, ka šīs globālās krīzes pamatā lielā mērā ir cilvēces egoisms un alkatība?
– Es varētu tam piekrist. Un tieši tikt galā ar savu egocentrismu, ar nerēķināšanos ar citiem, ar pasauli, ar vidi, ar šo lielāko par mums kopumu – tas arī ir uzdevums tai pēcpusdienas, nākotnes pasaulei. Tāpēc ir tik svarīgi minētie iekšējās attīstības mērķi – kā palīdzēt cilvēkam pārspēt centrēšanos uz sevi, milzīgo individualizāciju. Ja skatāmies uz apziņas telpu, tad pasaule, kas izveidojusies no 16. gadsimta, ir ļoti uz indivīdu vērsts veidojums. Gan ekonomiskā, gan sociālajā jomā, gan pat reliģijā – te cilvēks domā, kas man jādara, lai Dievs mani mīlētu, mani atpestītu. Mēs maz domājam, ka runa taču ir par kopību. Par draudzi, sabiedrību, cilvēci.
Tāpēc ir tik svarīgi runāt par cilvēciskumu – kā es mācos mīlēt, piedot, saprast otru, kā mācos pieņemt milzīgo dažādību.
Kā mācos pieņemt, ka ne visu zinu, ne visu saprotu, ka mans viedoklis nav vienīgais pareizais. Tās ir tādas cilvēciskas prasmes, bez kurām vairs nespēj īsti dzīvot jēgpilni.
Vispār šo laiku visas civilizācijas dzīvē varam arī salīdzināt ar no Junga aizņemto terminu par cilvēka dzīves pēcpusdienu jeb vidusposma krīzi. Laiks, kamēr izveidojās dogmas un struktūra, un karkass, bija kā mūža pirmā puse, un tad nāk krīze un apjausma, ka tas vairs nedarbojas. Tu vairs nevari pa vecam. Cilvēkam, kas dzīvo starp pasaulēm, ir dīvains liktenis – viņam ir milzīgas iespējas ieraudzīt nākotnes uzmetumu, bet nez vai to piedzīvot. Tu esi kā Mozus, kurš redz apsolīto zemi, bet ir skaidrs, ka tu tajā, visticamāk, neieiesi. Tas būs pēc tam.
– Kur meklēt atbalsta punktus šādā laikā starp pasaulēm?
– Es teiktu – katram būtu jāatrod, kam dzīvot. Kā teica Viktors Frankls – ja atrodu, kam dzīvot, tad varu nodzīvot dzīvi, lai kāda tā būs; un viņš tomēr pārdzīvoja koncentrācijas nometni. Jābūt kādam augstākam mērķim, kādai jēgai, enkuram, kuru mest tālāk par rītdienu. Turklāt var un vajag dzīvot ar cerību un paļāvību, ka tur, manā nākotnē, vēl ir paslēpts kas interesants, ko es atradīšu.
Starp citu, Vācijas baznīcā, kur viņi ikreiz formulē septiņu nedēļu atteikšanos no kaut kā, šoreiz ir pasludinājuši septiņu nedēļu atteikšanos no… krišanas izmisumā. Tātad nodzīvot līdz Lieldienām bez krišanas izmisumā. Protams, ne vienmēr no tā var izbēgt un to apturēt, bet svarīgi iekrītot tajā nepalikt, nepazust. Aptvert, ka vienā brīdī jāceļas augšā.
Ja reiz nenoteiktība ir mūsu paaudzes liktenis, no kā nevarēsim izbēgt, tad pašiem jāparūpējas, lai dzīvē būtu daudz mazu prieka mirkļu, mazu virsotņu, kurās varam gūt spēku un iedvesmu, lai tad var dzīvot tālāk.
Laikmetu neizvēlas, un mums ir trāpījies dzīvot cilvēces vidusposma krīzē. Bet, ja esam pietiekami saprātīgi, varam mācīties arī no savas pieredzes.
Es pats tā spriežu – ja reiz man savos divdesmit gados izdevās noorientēties uz dzīves turpmākajiem trīsdesmit gadiem, ja izdevās uztaustīt to, ko darīt, kā dzīvot, tad ir cerība, ka vidusposma krīzē arī var būt izeja. Ja vien es to meklēju. Arī cilvēces vēsturē ik pa piecsimt gadiem ir šādi pārejas posmi, bet kaut kā vienmēr cilvēce tomēr uztaustījusi nākamo ceļu.
– Lai gan runājam par lielajiem eksistenciālajiem jautājumiem, nevaru nepajautāt, kā šobrīd dzīvo Lutera draudze. Te tomēr bija, varētu teikt, mācītāju zvaigžņu komanda, bet pirms trim gadiem daudz kas mainījās, jūs palikāt viens.
– Laikam no šī brīža skata es teiktu – es nepaliku viens, bet ar daudziem gudriem un atbildīgiem kolēģiem draudzes padomē, valdē un draudzes ikdienas darbā, ar kuriem mēs kopā turpinājām darboties. Mācītāju ziņā tagad esam divi uz pusslodzi, vēl ir mans kolēģis Justs Junkulis, arī evaņģēlists Jānis Kungs, jo draudze tomēr liela. Nekas katastrofāls arī nenotika – mācītāji mēdz aiziet no draudzēm, maina nodarbošanās, dzīvi, un acīmredzot modelis, kas bija pirms tam, bija sevi izsmēlis. Draudzes padome spēja iznest pārmaiņu procesu, krāces izdevās iziet, un šķiet, ka ne vien krīze pārvarēta, bet pat uztaustīta kāda jauna oktāva draudzes dzīvē, kura balstās ne tik daudz atsevišķos cilvēkos, kā pašā draudzē un tās kopīgumā. Ir izveidojusies ļoti laba pašatbildīgu draudzes darbinieku struktūra, un es kā mācītājs jūtos pat ļoti labi, jo varu darīt to, kas jādara mācītājam, – pievērsties teoloģijai, dievkalpojumiem, garīgajai aprūpei, garīgajai padomdošanai.
Mēs neesam pazaudējuši savu misijas apziņu; protams, cilvēku skaits draudzēs samazinās, bet tā ir visur – cilvēkiem tagad vispār šķiet grūtāk iziet no mājas, ja var pieslēgties attālināti, tās ir pandēmijas sekas. Mēs arī to praktizējam, tās ir jaunas formas, kā draudzei būt, tomēr, protams, nevar arī pavisam bez fiziskas kopābūšanas.
Man ļoti gribas, lai visās šā laika grūtībās nepazaudējam prieku. Mums bija Ukrainas atbalsta akcija, un ienāca prātā, ka varētu vākt ne tikai visādas praktiskas vajadzīgas lietas, bet arī rotaļu lāčus Ukrainas bērniem. Izdomājām, ka līdz ar to gan dievkalpojums, kurā noslēdzām akciju, iegūtu rotaļīgumu, gan vispār būtu vairāk prieka. Rotaļīgumu un prieku nedrīkst pazaudēt. Tas palīdz iznest arī grūtus brīžus. Arī radošumu. Mēs dzīvojam laikā, kurā rodas kas jauns, un arī mums ir jāpiedalās šajā lielajā Dieva radošumā.
