Mācītājs Linards Rozentāls: «Lai kaut kas jauns varētu piedzimt, kaut kam tevī ir jānomirst»

Jūs grāmatai esat devis nosaukumu – Visam ir nozīme. Par kādu nozīmi runājat?

Nozīme ir ne tikai lielajam, redzamajam, bet katram elementam, katram vismazākajam burtiņam visas esības un katra dzīves lielajā stāstā. Tas ir tāpat kā ar gēniem – ja viens burtiņš no simta vai tūkstoša ir izkritis, stāsts izjūk. Visam ir nozīme, arī vismazākajam, visneievērojamākajam, jo īpaši tam. Grāmata un tās nosaukums aicina pievērst uzmanību tam, kam mēs parasti nepiešķiram lielu vērtību.

Doma, ka varētu tapt grāmata, man bija jau pāris gadu. Taču tā netika speciāli rakstīta kā grāmata. Mana profesija saistīta ar to, ka esmu spiests – un tas ir labi – reflektēt, domāt par to, kas notiek tevī, ko redzi cilvēkos apkārt, par garīgām tēmām. Man jāraksta sprediķi – tā ir mana ikdiena. Nekad neesmu varējis parādīties cilvēku priekšā un kaut ko sākt runāt. Es domāju rakstot. Līdz ar to – ja man ir kas sakāms, man tas vispirms jāuzraksta. Tā sakrājās dažādu domu apkopojumi, atziņas un man šķita – būtu labi šos tekstus apkopot. Runa ir par pēdējiem astoņiem deviņiem gadiem, kad mana dzīve no virsējiem slāņiem ielūzusi dziļākajos. Šajos gados esmu ieguvis gan jaunas garīgas, teoloģiskas atziņas, gan atziņas par sevi. Noticis arī pagrieziens profesionālajā ceļā. No tikai draudzes mācītāja sāku darboties kā kapelāns Bērnu slimnīcā, sāku savas doktorantūras studijas par luteriskās baznīcas vēsturi padomju laikā, studēju Vācijā eneagrammu, un vēl un vēl. Kaut kādā ziņā pēdējie deviņi gadi iezīmējuši jaunu pāreju izjūtā, kas vispār ir ticība. Rezultātā radās īsas, kodolīgas esejas.

Citi lasa

Lauma Lapsa

Slavenību bērni

FOTO: Šomases meita pirmo reizi piekrīt iziet sabiedrībā ar mammu. Ir īpašs iemesls!

Marta Kalniņa

Slavenības

Timmas bijusī sieva Sana veikusi uzreiz divas plastiskās operācijas

Ievas Virtuve

Kā pareizi?

Kā izvārīt vistas fileju, lai tā nebūtu sausa un bezgaršīga?

Tas, ko gribēju grāmatā pateikt, – kāda kristietība varētu būt jaunajā gadsimtā. Jēgpilna arī tiem cilvēkiem, kas nav tradicionāli reliģiozi. Pavisam citāda, nekā ierasts. Manā izpratnē kristietība ir process, kurš nav noslēdzies. Tieši pretēji – tā nav pat vidusceļā. Ričards Rors saka – vēstures simts gadi ir baznīcas viens gads. Ja tā rēķinām, tad kristietībai šobrīd ir divdesmit gadu – hormonu vētras pagājušas, tikko piedzīvota pirmā mīlestība. Gribēju iezīmēt kristīgo ticību, kas ir svarīga nevis tāpēc, ka tā vispār ir un kaut ko prasa no cilvēka. Vēlējos runāt par kristietību, kas ir atslēga, resurss katra cilvēka dzīves krīzēm un izaicinājumiem. Daži autori runā par kristietību, kas tikai tagad parādās.

Kāda tad ir mūsdienu kristietība?

Tajā runa ir par procesu, kurā tu nonāc, kad sāc uzdot dzīvē lielākos jautājumus. Ir divas pieredzes, kas man ir ļoti personīgas. Man bija kādi divpadsmit gadi, kad spēlējos ar mašīnām un man pēkšņi ienāca prātā jautājums – kur es biju, kad es nebiju? Atceros to bezdibenīgo sajūtu, ko šis jautājums raisīja. Un es nekādi nespēju aizķert atbildi, lai gan šķita – tā ir tepat tuvumā.

Vēl viena pieredze notika krietni agrāk. Biju aptuveni piecus gadus vecs un braucu tramvajā. Stāvēju blakus kādam onkulītim, kurš turēja rokās kājslauķi. Un mani piepeši uz kādu laiku pārņēma absolūtas mīlestības izjūta pret šo cilvēku, kuru nekad mūžā nebiju redzējis un vairs arī nekad neredzēju. Sajūta bija aptuveni tāda – nav neviena iemesla, kāpēc šis cilvēks nevarētu tikt absolūti mīlēts. Tad šīs nekad nepiedzīvotas mīlestības pieredze izgaisa. Īpatnēji ir tas, ka to atceros, šī pieredze iegravējusies manī.

Lūk, šī man šķiet īstā kristietības jēga – pieredzēt to, ka iespējama mīlestība, kurā katrs cilvēks tiek absolūti mīlēts, un nav neviena iemesla, lai viņš netiktu tā mīlēts.

No sevis, cilvēkiem, no Dieva. Tā bija mistiska pieredze.

Un tad pienāk brīdis, kad saproti – ticība ir process, kurā tavs ticības konstrukts izsmeļ sevi un vairs nespēj atbildēt uz jautājumiem, kas tev radušies. Tad tava ticība mirst, no tās nekas daudz nepaliek pāri. Pirmo krīzi piedzīvoju ļoti agri – studiju laikā strādāju slimnīcā par sanitāru, līdz ar to vēl pirms divdesmit gadu vecuma sastapos ar dzīves pusi, kura parasti cilvēkus skar krietni vēlāk. Ja skar… Saskaroties ar ciešanām, sāpēm, dzīves trauslumu, tu ātri nonāc pie tā, ka visi vārdi, teorijas un teoloģija jāvērtē caur šo pieredzi. Tur es izaugu no kāda vienkāršota, tikai dzīves virspusi skaroša ticības veida.

Krīzes atkārtojas arī vēlāk, tikai mazliet citādas. Domāju, pēdējie deviņi gadi atkal iezīmēja pagriezienu manā dzīvē. Piecus gadus biju mācītājs Latgalē, tad daudzus gadus Lutera draudzē, un man radās ilgas, vēlme pēc kā lielāka. To es atkal atradu slimnīcas vidē. Pabeidzu klīnisko pastorālo garīgās aprūpes apmācību un tad jau ļoti apzināti satikos ar realitāti, kāda tā ir. Tad jau tu esi nonācis uztvērēja, klausītāja lomā. Tas atkal izsijāja manus priekšstatus, realitātes izjūtu, iemācīja labāk pieņemt un mīlēt cilvēkus.

Tad vēl eneagramma, kas atkal mācīja saprast, ka neviens no mums nav labāks par citiem. Bet kopumā varu teikt, ka viss mans stāsts nav ticis tālāk par piecgadnieka mistisko pieredzi. Tas joprojām orientēts uz to, kā nolobās, nokrīt visi aizspriedumi, šķēršļi, iedomas par to, kas traucē man pieņemt otru cilvēku. Vienlaikus orientēts uz kādu mums visiem pretī stāvošu un mūs ietverošu lielāku realitāti, kura ir absolūti labvēlīga mums katram. Domāju, Jaunā Derība runā tieši par to – par realitāti, dzīvi, kultūru, kurā absolūti varam uzticēties cits citam, kur nav jābaidās. Tas ir līdzīgi kā ar jauno altāri, ko gribam – un ceru, kādreiz tas izdosies, – būvēt baznīcā. Mēs gribam būvēt altāri no stikla. Caurredzamu. Caurspīdīgu. Bībelē Atklāsmes grāmatā metaforās runā par jaunu pasauli, realitāti, kas ir no stikla. Mana tēze ir, ka no stikla tā ir nevis tāpēc, ka nav vairs, ko slēpt, bet tāpēc, ka nevienu tas vairs milzīgi neuztrauc. Tu vari būt, kāds esi, un neviens tevi par to negrasās tiesāt. Tu tiec pieņemts un mīlēts, lai kāds esi. Saprotu, ka tā ir utopija, sapnis, bet bez tāda nekas nemainīsies. Kristīgā ticība nav stāsts par dogmām un likumiem, tā ir stāsts par dzīvi un sapni. Par to, kam šajā pasaulē jāmainās un kas jādara, lai tā mainītos.

Saka, ka puišiem māte un meitenēm tēvs ieliek dzīves galveno vadmotīvu. Kā to esat izjutis jūs?

Varu domāt par to, kas no šīs ietekmes radies, bet apspriest pašu ietekmi… to laikam negribu.

Runājot vispārīgi, stāsts ir par to, ko šādā vai citādā veidā piedzīvoja visa šī paaudze, kuras vecāki dzimuši četrdesmito gadu beigās. Es sevi ļoti identificēju ar tiem vaibstiem, kas ir vienam kara laika mazbērnam. Tas ir stāsts par emocijām, par to, kas ir mīlestība – tikai ārējas rūpes vai arī kas cits, tas ir stāsts par bailēm, bažām, ko pēckara bērni pārmantoja no saviem vecākiem. Tāds ne pārāk oriģināls kolektīvais musturs…

Kopumā gan bērnība man bija gaiša. Man ir grūti atsaukt atmiņā epizodes, kur būtu melni noslēpumi, caurumi, tabu tēmas. Es biju mājām ļoti pieķēries bērns – man negribējās iet nekur prom. Atceros, bija liela drāma par bērnudārzu, arī liels satraukums, kad bija jāiet uz skolu. Bet tas saistās ar manu raksturu – ja esmu vidē, kur ir droši, es ar to ļoti identificējos un pat pāridentificējos. Esmu cilvēks, kurš ļoti piesaistīts mājām. No vienas puses, tajā bija kaut kas labs – tik viegli nepadevos dažādiem impulsiem, kas nāca no ārienes un sauca mani uz ielas. Biju kārtīgs un apzinīgs bērns, kas neiekuļas nepatikšanās un nelaimēs. No otras puses, ja esi ar kaut ko ļoti identificējies, no tā ir grūti šķirties.

Sarunas sākumā sacījāt – katrs no mums pelnījis beznosacījumu mīlestību. Kādreiz esat juties, ka to nesaņemat?

Viena tēma, kas visu laiku skan cauri manai grāmatai, – viens no tēliem, ko Jēzū ļoti skaidri redzam, ir grēkāzis. Viņš ir grēkāzis, uz kuru tiek izspēlētas konkrētā brīža, konkrētā laika spriedzes. Savstarpēji cits citu neieredzoši cilvēki vai sistēmas pēkšņi ieguva jaunu vienotību – viņi nonāk pie izpratnes, ka Jēzus ir vainīgs un jāsit krustā. Šis aspekts patiešām ir ļoti būtisks, jo tas pieder pie sabiedrības uzvedības ābeces – lai mēs justos vienoti un ko labu izdarījuši, mums jāatrod kādi grēkāži. Parasti grēkāži ir cilvēki, kas ar kaut ko atšķiras. Viņi visvieglāk nokļūst šai lomā. Ar savu atšķirību reizēm paši to provocējot.

Jā, es esmu piedzīvojis grēkāža lomu gan bērnudārzā, gan skolā.

Kopš deviņu gadu vecuma nēsāju brilles un par to dabūju pa kaklu. Tāpat man bija problēmas ar svaru, arī ar to atšķīros no pārējās klases.

Un vēl ļoti strauji izaugu – sākotnēji biju garākais klasē, bet aptuveni trīspadsmit gadu vecumā pārstāju augt, un palēnām kļuvu par vismazāko klasē.

Domāju, autsaidera bērnības pieredze ļoti veidoja manu paštēlu. Stāsts ir par to, ka cilvēki bieži pakļaujas grupas autoritātei. Un attiecības ar autoritāti man vienmēr bijušas ambivalentas, pretrunīgas, taču nozīmīgas. Vienalga, šī autoritāte būtu kāds viens cilvēks vai grupa. Joprojām man ir svarīgi saprast, vai esi iekšā vai ārā – sistēmas autsaiders, dumpinieks un kritizētājs vai tomēr pretēji. Bet tad notika lūzums, un vecāki teica – tā nevar, tu taču esi spēcīgs. Es arī biju spēcīgākais klasē. Ļoti ātri izlēmu cīnīties pret grēkāža lomu. Manī bija spēcīga kaislība, draivs – es negribēju pieļaut, ka esmu grēkāzis, vēlējos sevi aizstāvēt.

Tiesa, neizprazdams līdzsvara jautājumus, iekritu otrā grāvī. Man ir diezgan attīstīta taisnības izjūta, un es kļuvu par izteiktu taisnības cīnītāju – aizstāvēju ne tikai sevi, bet arī citus gribēju pasargāt. Pārsvarā tos, kuri arī varētu būt aizstāvamie vai apspiestie. Domāju, daudzi mani līdzgaitnieki cietuši no manas taisnības izjūtas un izpausmēm… Par dažām epizodēm man tiešām ir liels kauns. Vienu laiku biju liels kauslis – tā droši vien mani uztvēra apkārtējie, kaut arī pats biju pārliecināts, ka visu daru pareizi. Līdz kādā dienā man gaitenī pienāca klāt literatūras skolotāja – ne manas klases, noņēma man brilles un iesita pļauku. Viņa bija redzējusi, kā cīnos par dažādām taisnībām, un ne jau visas no tām bija objektīvas… Šo pļauku neuztvēru kā vardarbību, tā mani drīzāk apskaidroja. Piepeši sapratu bezjēdzīgumu tam, ko daru. Tas bija brīdis, kad attapu – nav iespējams uzvarēt ļaunu ar ļaunu. Domāju, tas iesāka «trešā ceļa» meklējumu manā dzīvē. No ļaunuma tu nevari aizbēgt, ļaunumu tu nevari uzvarēt ar ļaunu, bet tad kāds ir īstais ceļš? Domāju, šis bija viens no mudinājumiem pievērsties domām par kristietību.

Kā šī grēkāža loma jūs ietekmēja?

Šai lomā tu esi bijis, tu to zini no iekšpuses, līdz ar to tā ļauj redzēt, identificēt grēkāžus visapkārt. Mūsu baznīcā Lielajā Piektdienā vienmēr notiek dievkalpojums. Gadiem ilgi tradīcija bija ienest krustu baznīcā, un tad to pielūdzām. Līdz kādā brīdī attapāmies – ko mēs darām, kas ir tas, ko mēs pielūdzam?! Tad sapratām – mums nav jāpielūdz krusts, mums ir jāidentificē tie cilvēki, kas tiek sisti krustā. Tāpēc jau vairākus gadus darām tā – nesam krustu baznīcā un tad, kad to apgriež otrādi, cilvēki ar flomāsteru uz tā raksta to cilvēku vārdu, kas tagad tiek sisti krustā. Un Jēzus ir kā visu šo cilvēku pārstāvis.

Grēkāža loma nav patīkama, bet… esmu pārliecinājies, ka pašas vērtīgākās idejas un domas izriet no tavas personīgās pieredzes. Jo tā tevī izraisa īpašu jūtīgumu, kas nav iespējams, ja pats to neesi pieredzējis. Tu nekad nesapratīsi tos, kas sēro, ja pats neesi sērojis. Jūtīgumu nevar iemācīties no grāmatām vai klausoties sprediķus, bet tā ir svarīga lieta. Baznīcai ir jābūt ļoti jūtīgai, un, ja tā nav, tad ir liela problēma.

Nuja… No kalna jau grūti sarunāties ar tiem, kas lejā. Kur nu vēl padot roku …

Tieši tā. Man šķiet, varbūt tas ir baznīcas uzdevums – mācīties caur pieredzēm un kļūt jūtīgākiem. Un es nezinu, vai vienmēr tā jūtīgā ir tieši baznīca. Reizēm jūtīgāka ir sabiedrība, nevis baznīca.

Ja runājam par pārmaiņām, tad tās var notikt tikai tad, ja tu nonāc grēkāža – krīzes skarta cilvēka, bezdarbnieka, sērotāja, bēgļa un tā tālāk – lomā. Tu jau it kā piedzīvo to pašu, ko visi citi cilvēki šai lomā. Bet tad tu pēkšņi saproti, cik aplami savulaik esi attiecies pret cilvēkiem, kas iepriekš bijuši šai lomā. Tu piepeši ieraugi, ka ir vesela rinda lietu, ko tu vari ieraudzīt tikai no cietēja perspektīvas. Tāpēc jau Doroteja Zelle raksta, ka tikai cietējs var mainīt realitāti, jo nevienam citam nav tādas kompetences. Ja tu neesi piedzīvojis cietēja lomu, tev pat nav nojausmas, ko tu dari nepareizi. Tev pat nav domas par to! Bet, kad esi tajā iekšā, kad pats esi cietējs, tu redzi gan to, kas jāmaina, gan arī to, kas jau ir mainījies un kas ir labs.

Viens ir, kādu lomu mums uzliek sabiedrība. Taču reizēm no kādas lomas nespējam atbrīvoties paši. Mainīt to, ko domājam par sevi, bieži vien ir daudz grūtāk nekā to, ko par mums domā citi.

Es piekrītu. Tu pats radi kaut kādu domu par to, kas un kāds esi, un tādējādi aizslēdz sev iespēju pārvērsties, kļūt citādam. Tad stāsts atkal ir par izjūtu – kas ir īsts un kas nav. Varbūt tas ir stāsts par to, ka vienā brīdī tu saproti, ka ikviena konstrukcija, ko saucam par sevi, nav patiesa. Lai cik pozitīva tā reizēm būtu, tu esi iesprostojis sevi rāmjos un robežās, un tici, ka šie rāmji ir nemaināmi, nav izkustināmi un ir dievišķi. Tad rodas apātija, jo tu izlem šajos rāmjos nodzīvot dzīvi.

Un ko tad?

Jautājums ir – kāda ir tava īstā būtība. To jau mēs reti pieredzam, bet varbūt palīdz tas, ka dzīves vidū tava loma sāk šķobīties, tās struktūra sāk brukt. Tad rodas jautājums – vai tu ļaujies brukšanas procesam vai velti enerģiju, lai šo brūkošo ēku saglābtu. Līdzīgi kā mirstot – vienā brīdī tu saproti, ka ceļš ir pagriezies uz to, ka, ļoti iespējams, no gultas vairs nepiecelsies, un tev arī nav spēka glābt to irstošo, brūkošo. Mirstot tas notiek dabiski. Tev dabiski atveras cita realitāte, jauns ceļš, tu redzi aiz ikdienas apziņas.

Bet par grēkāzi… Bieži esmu saskāries ar bezpalīdzīgumu cilvēkos. Ka viņi ir nonākuši kādā situācijā un viņiem nav spēka to mainīt – sastapties, izšķirties, kaut kādā veidā uzņemties atbildību par to, kas ar tevi notiek. Cilvēki nav gatavi noticēt, ka neviena cita nav, tikai tu, kam kaut kas jādara, jāmaina. Es pēc rakstura esmu cilvēks, kuram vienmēr ir jautājums – ko mēs varētu darīt, kā mēs varētu kaut ko mainīt. Viena lieta ir meklēt iemeslus un cēloņus, kas arī ir svarīgi. Bet vēl svarīgāk – vienkārši mainīt. To es, šķiet, esmu mācījies no Jēzus. No vienas puses, viņš bija sistēmas upuris, no otras, viņš taču absolūti nepakļāvās sistēmām, ne mazākajā mērā. Teologs Markus Borgs rakstīja, ka tas bija redzamākais – Jēzus iet šķērsām visām sistēmām. Reliģiskajām, politiskajām, varas, ģimeņu… Tāpēc arī viņš kļuva par to sistēmu upuri, kurām viņš atņēma dievišķu pamatojumu.

Tas ir līdzīgi kā, paskatoties uz ceļazīmēm, saprast – bez tām nav iespējams pārvietoties. Nav iespējams pārvietoties bez skaidriem noteikumiem, bez luksoforiem. Un tad tu aizbrauc uz Āziju un saproti – var citādi! Tieši tad cilvēki nokļūst ātri un veikli tur, kur grib, ja uzskata, ka nevienam nav priekšroka. Neviens neiedomājas, ka viņam ir tiesība braukt taisni. Vienalga, vai tu brauc ar pēdējā modeļa mersedesu vai pļarkšķi, nevienam nav galvenā roka. Tur neviens nav upuris, tur neviens nav vajātājs, jo nevienam nav taisnība.

Domāju, nereti tieši likumi, instrukcijas un noteikumi, kas it kā nodrošina cilvēciskumu, kādā brīdī to var sākt slāpēt.

Bet kā šīs izmaiņas sevī veikt praktiski?

Ir pilnīgi skaidrs – lai kaut kas jauns varētu piedzimt, tevī jārodas tukšai telpai. Kaut kam tevī jānomirst, lai dotu vietu citam. Jebkura piedzimšana var notikt tikai tad, ja iepriekš bijusi miršana. Un – tāpat kā dzīvē – tas, kurš mirst, mums kļūst ļoti dārgs. Taču atvērtība miršanas procesam nozīmē, ka tu ar relativitāti skaties uz visu. Ka miršana ir daļa no dzīves. Patiesībā pāreja nākamajā pakāpē. Un man jau liekas, ka ar iekšējām lietām ir tāpat kā ar fizisko nāvi. Kad tas sākas, tu vairs nevari to ne piebremzēt, ne apturēt. Dzīve tevi novedīs pie punkta, kur tu vairs nevarēsi palikt pie vecā. Miršana ir process, kas mūs maina. Man patīk, kā saka Ketlīna Daulinga Singa, grāmatas Uz nāves sliekšņa autore, – miršana ir visdemokrātiskākais process, kā cilvēki sasniedz Dievu. Arī man jāsaka, ka galvenie dzīves impulsi nākuši tieši caur sāpīgām lietām. Varbūt tāpēc, ka ciešanas sagrauj mūsu ego, izkustina paštēlu.

Starp citu, tā ir rietumu pasaules problēma – mēs izvairāmies no sāpēm un ciešanām, mūsos ir apātija pret tām, uz tām skatāmies kā uz filmu un netopam to aizskarti. Kad mūs tomēr skar ciešanas, esam tām absolūti nesagatavoti. Mēs nezinām, ko darīt, un izvēlamies vienkāršākos risinājumus – kādu aizvedam uz sociālās aprūpes centru, uz paliatīvās aprūpes nodaļu. Bet man liekas, ka nebūtu jāvairās no pieredzēm, kas sāpēs, kas mūs mainīs, kas izraus no komforta zonas. Mēs visi piedzīvosim nāvi, mums visiem jāapglabā gan vecāki, gan vecvecāki, mēs nevaram izvairīties, aizbēgt no nāves! Mums jābūt drosmīgākiem un jāstājas pretī sistēmām, kas grib nodrošināt ērtāku un mierpilnāku dzīvi. Protams, ja mēs kā cilvēki gribam mainīties…

Tajā, ko pieredzat Bērnu slimnīcā, ir ļoti daudz ciešanu. No tām iespējams mācīties?

Cilvēku maina tikai paša pieredze, taču citu cilvēku pieredzētais var būt kā karte, kas palīdzēs, kad tu nonāksi līdzīgā situācijā. Nesen izdzīvojām pieredzi, kad pusotra mēneša laikā aizgāja kāds tuvinieks. Tas, ko biju pieredzējis Bērnu slimnīcā, palīdzēja šo procesu sev, citiem padarīt mazliet mierīgāku, maigāku, mazliet mazāk izmisīgu.

Joprojām domāju par to, kāpēc šī ciešanu tēma man vispār tik ļoti pie sirds. Gan jau kādreiz atradīšu uz to atbildi. Tikai atceros, pirmā grāmata, kuru lasīju ar apsēstību – izrāvu vienā naktī –, bija Bērns un nāve. Minu, ka viens no iemesliem, kāpēc tā mani tik ļoti saista, ir vectēva pieredze. Mans vecaistēvs bija piedzīvojis diezgan daudz zaudējumu, un tas tēls, ko atceros kopš bērnības, – kā pa sētu staigā tāds drūms, tumšs mākonis. Toreiz nesapratu, kas tas ir, bet tagad noprotu – viņš dzīvoja nepārtrauktās sērās. Droši vien mēģinu to risināt savā dzīvē… Laikam tāpēc nebaidīšanās iet tai zonā, par kuru nav pārliecības, ka ar to tiksi galā.

Jā, bet viss dzirdētais, redzētais, runātais izskatās pavisam citādi nekā tad, ja pats esi pieredzējis zaudējumu. Tas, ko piedzīvo pats, pavisam citādi uzasina tavu garīgo redzi un jūtas.

Jā, un es tomēr domāju – tas, ko mēs saucam par Dievu, atrodas iekšpusē. Līdz ar to ārpusē nav nevienas instances, kurai mēs varam uzlikt vainu, deleģēt atbildību vai kaut ko no tās prasīt. Tātad pie Dieva varu tikt tikai caur sevi. Tas nozīmē – lai es vispār varētu kaut kur tikt, man jāuzņemas atbildība par sevi. Bet tas savukārt nozīmē – kad tu esi nonācis krīzē, tev pašam par sevi jāuzņemas atbildība. Un jātic, ka tu vislabāk zini, kas tev vajadzīgs, tu esi eksperts. Bet pret to, kur un kā ved citi, jāizturas ļoti piesardzīgi. Mums nevajag baidīties no tā, ka mums nebūs spēka, tā būs daudz vairāk, nekā mēs spējam iedomāties.

Un vēl – nāve palīdz piedzīvot to, ko iepriekš minēju par absolūto mīlestību. Lai kas būtu noticis dzīves laikā, nāves priekšā mēs beidzot spējam nolikt to visu malā, nolikt kā nesvarīgu un vienkārši mīlēt.

Ja runa ir par mīlestību, jau gandrīz trīsdesmit gadu esat kopā ar savu sievu Sigitu. Kā saprast, kurš ir īstais cilvēks, un kā attiecībām neļaut nonivelēties?

Satikāmies, kad mums bija mazliet pāri divdesmit. Toreiz biju pārtraucis studijas, paņēmu akadēmisko gadu un vēl arī pārtraucu darbu slimnīcā. Sāku mācīt kristīgo mācību Ziemeļvalstu ģimnāzijā – divdesmit sešas stundas nedēļā par vienu un to pašu lietu. Tas mani nokāva. Paldies Dievam, nāca piedāvājums doties brīvprātīgā darbā uz bēgļu nometni Horvātijā, kur notika karadarbība. Tur arī satikāmies. Kaut kur lasīju – ja sākumā viss ir kārtībā, tad ir ļoti liela iespēja, ka arī turpmāk tā būs. Bet tas noslēpums, manuprāt, ir bijība pret otru cilvēku – ka tu uz viņu skaties kā uz noslēpumu, kā uz neaptveramu lielumu. Jo nevienam jau netiek dotas nekādas garantijas, arī tas jāatceras. Mēs neviens nezinām, kas ar dzīvi var notikt tai laikā, kas mums atvēlēts. Tieši tāpēc, ka šīs drošības nav, ka nekas nav iegrāmatots, tev ir jādomā, jāmācās, jāiejūtas, jāizprot. Bet saskanīgums, labas attiecības ir arī ļoti liela žēlastība. Iespējams, atslēga ir arī tas, ka tu vienmēr gribi būt kopā ar šo cilvēku. Un, ja tu gribi, tad tu arī centies šo kopā būšanu veicināt. Mēs cenšamies pēc iespējas vairāk pavadīt laiku kopā, piemēram, abi dziedam Lutera draudzes korī. Mēs arī kopā sēžam, lasām grāmatas un skatāmies televīziju (iesmejas). Ceļojam.

Vienmēr gājis gludi kā pa diedziņu?

No lielām drāmām mums izdevies izvairīties. Bet caur mazajām veidojas savstarpējas pieņemšanas, izpratnes, piedošanas pamats. Ja mierīgi varat iziet cauri pirmo piecu gadu turbulencēm, neļaujot tām pārāk postīt, tad veidojas pamats, uz kura var būvēt kaut ko jaunu. Interesanti, ka, ēkai būvējoties arvien plašākai, stiprinās arī tās pamati.

Attiecības ir stāsts par atsacīšanos, par to, ka mēģini neuzskatīt – es esmu svarīgākais un galvenais. Un, ja neviens nav galvenais, veidojas savstarpēja mijiedarbība.

Darbojaties par un ap bērniem, strādājat ar viņu vecākiem, bet jums pašam bērnu nav. Vai tas ir sagādājis pārdzīvojumus?

Pirms gadiem izgājām cauri daudzkārtējām situācijām, kad cilvēki uzdeva jautājumus, komentēja šo situāciju. Taču vienā brīdī apkārtējā sabiedrība akceptēja to, ka mums nav bērnu. Varbūt tieši tas, ka man nav bērnu, palīdz, strādājot ar bērnu vecākiem. Tu vari vairāk iedziļināties katrā situācijā un uz to paskatīties no citas perspektīvas.

Bet teoloģiski jautājums par to, vai dzīves misija ir vai nav bērni, atrisināts jau Bībeles pirmajās lappusēs. Man šķiet, tas tāpēc pirmajās lappusēs likts, ka tieši no arhaiskās, cilts domāšanas nāk aizspriedumi – ja cilvēks nerada citus cilvēkus, tad no viņa eksistences nav nekādas jēgas, no tāda jātiek pēc iespējas ātrāk vaļā. Iespējams, arī aiz Abrahama stāsta slēpjas milzīga drāma. Iespējams, viņš tiek izdzīts no cilts kā cilvēks, kuram nav bērnu.

Jā, bet Bībeles sākumā ir divi radīšanas stāsti. Otrajā no tiem, kad Ādams ierauga Ievu, viņš saka – viņa ir mana palīdze, partnere. Tas nozīmē, ka šī loma ir pirmā, un tikai pēc tam parādās tas, ka Ievai dzimst bērni un viņa kļūst par visu dzīvo māti. Bet principā viņai ir divas leģitīmas misijas. It kā ar to vēl nebūtu gana, tika uzrakstīts otrs radīšanas stāsts, kurā teikts – Dievs radīja vīrieti un sievieti. Tajā vispār nav runas par bērniem. Drīzāk tur ir runa par to, ka Dievs rada cilvēku, kurā ir gan vīrietis, gan sieviete. Tāpēc domāju – jautājums par bērnu esamību, audzināšanu, ir ļoti būtisks. Kāpēc? Lai es varētu paskatīties sevī un konstatēt, vai varu sevī redzēt jēgu, ja man bērnu nav.

Tas ir bibliskais pamatojums. Bet cilvēciski tas jums ir sagādājis sāpes?

Ne tādas, kuras būtu pieminēšanas vērtas. Tā nav bijusi tēma, ap kuru viss griežas. Domāju – mēs esam mazliet citādi kopumā. Piemēram, es baznīcas stāstā esmu juties citāds un tāpat arī šai jautājumā. Varbūt tas ir intuitīvā līmenī, ka tu negribi īstenot kāda uzliktu normu, tu negribi piederēt vairākumam. Bet to es saku tikai tagad, par to domājot. Nav tā, ka ikdienā laužos tikai pretī straumei. Jā, bet arī cilvēkiem, kas uzmācas ar šādiem jautājumiem, būtu jāmāk paklusēt.

Te nu atkal nonākam pie tā, ko runājām sākumā, – par baznīcas uzdevumu un absolūto mīlestību.

Baznīcas uzdevums ir skatīties, kur kaut kas nav kārtībā, un kaut ko darīt, lai tas mainītos. Kā esmu sapratis, agrīnā kristietība definēja trīs galvenās jomas, kur nebija kārtības: attieksme pret sievietēm, bērniem un nabagiem, sabiedrības izstumtiem cilvēkiem. Tagad attieksme pret sievietēm ir normāla, arī pret bērniem. Bet kas tagad ir tie cilvēki, kas tiek nogrūsti nost no acīm? Piemēram, cilvēki, kuri aiziet no šīs pasaules. Ar viņu un viņu tuvinieku atbalstu nebūt nav kārtības – nav pieejama paliatīvās aprūpes sistēma, šīs problēmas atstātas pašplūsmā.

Tāpat cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem. Biju kādā vasaras nometnē, kur gandrīz katrai ģimenei, kurā bija bērni ar funkcionāliem traucējumiem, bija stāsts par neiejūtīgu attieksmi baznīcā. Tāpat arī citi sabiedrībā nepieņemti cilvēki.

Svētais Vakarēdiens ir vieta, kur tiek pieņemts katrs, bet nevienam tajā nav rezervēta vieta. Totāla ikviena cilvēka pieņemšanas vieta – tieši tāds ir Dieva valstības simbols. Absolūta beznosacījumu mīlestība.