Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
1
-
0
-
2
-
1
-
6
-
0
-
«Ir pilnīgi skaidrs – lai kaut kas jauns varētu piedzimt, tevī jārodas tukšai telpai. Kaut kam tevī jānomirst, lai dotu vietu citam. Jebkura piedzimšana var notikt tikai tad, ja iepriekš bijusi miršana. Un – tāpat kā dzīvē – tas, kurš mirst, mums kļūst ļoti dārgs. Taču atvērtība miršanas procesam nozīmē, ka tu ar relativitāti skaties uz visu. Ka miršana ir daļa no dzīves. Patiesībā pāreja nākamajā pakāpē. Un man jau liekas, ka ar iekšējām lietām ir tāpat kā ar fizisko nāvi. Kad tas sākas, tu vairs nevari to ne piebremzēt, ne apturēt. Dzīve tevi novedīs pie punkta, kur tu vairs nevarēsi palikt pie vecā. Miršana ir process, kas mūs maina. Man patīk, kā saka Ketlīna Daulinga Singa, grāmatas Uz nāves sliekšņa autore, – miršana ir visdemokrātiskākais process, kā cilvēki sasniedz Dievu.
Arī man jāsaka, ka galvenie dzīves impulsi nākuši tieši caur sāpīgām lietām. Varbūt tāpēc, ka ciešanas sagrauj mūsu ego, izkustina paštēlu.
Starp citu, tā ir rietumu pasaules problēma – mēs izvairāmies no sāpēm un ciešanām, mūsos ir apātija pret tām, uz tām skatāmies kā uz filmu un netopam to aizskarti. Kad mūs tomēr skar ciešanas, esam tām absolūti nesagatavoti. Mēs nezinām, ko darīt, un izvēlamies vienkāršākos risinājumus – kādu aizvedam uz sociālās aprūpes centru, uz paliatīvās aprūpes nodaļu. Bet man liekas, ka nebūtu jāvairās no pieredzēm, kas sāpēs, kas mūs mainīs, kas izraus no komforta zonas. Mēs visi piedzīvosim nāvi, mums visiem jāapglabā gan vecāki, gan vecvecāki, mēs nevaram izvairīties, aizbēgt no nāves! Mums jābūt drosmīgākiem un jāstājas pretī sistēmām, kas grib nodrošināt ērtāku un mierpilnāku dzīvi. Protams, ja mēs kā cilvēki gribam mainīties,» skaidro Linards Rozentāls.
Pirlnu interviju ar vienu no teologa Jura Rubeņa sekotājiem lasiet žurnālā IEVA.
