Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Zaļās draudzes stāsts
Guntars Lūsītis kalpo Zaļenieku Zaļajā draudzē, Augstkalnes Mežmuižas draudzē, Kalnamuižas draudzē Tērvetē un Annenieku draudzē. Pirms sešpadsmit gadiem ordinēts par mācītāju, nākamgad atskatīsies uz desmit kalpošanas gadiem šajās draudzēs un dzīvi Zaļeniekos. Gan par šo vietu, gan Zaļās draudzes baznīcu Guntaram ir īpašs stāsts.
«Šī ir vienīgā baznīca no četrām draudzēm, kurās kalpoju, kas padomju laikā nav bijusi slēgta, un tai ir sena vēsture. Zaļā muiža ir bijusi viena no tām septiņdesmit vietām, kur pēc Kurzemes hercoga 1567. gada 28. februāra priekšraksta bija ceļama baznīca. Iespējams, ka tas tika izdarīts jau 1571. gadā, bet mūsdienu baznīca no akmens mūra un ar 650 sēdvietām tikusi uzcelta 1828. gadā,» stāsta Guntars Lūsītis.
«Pirmā pasaules kara laikā baznīcas tuvumā notikušas kaujas, kurās ložmetēju lodes ķēra arī baznīcas sienu. Līdzās baznīcai atrodas Pirmā pasaules kara vācu karavīru apbedījumi. Zināms, ka Brīvības cīņās krituši piecdesmit pieci zaļenieki un 1929. gada 25. augustā Brāļu kapu komitejas Jēkabnieku nodaļa par savāktajiem līdzekļiem pie Zaļenieku baznīcas sienas piestiprināja piemiņas plāksni, kas veltīta Par brīvo Latviju kritušajiem Zaļās draudzes dēliem, ar kritušo vārdiem un liecinājumu: Mēs upurējām dzīvību par Tēvuzemes brīvību.
Pirmās brīvās Latvijas laikā šo pagastu nosauca par Zaļenieku pagastu, bet draudzei un baznīcai tika atstāts Zaļās draudzes vārds. 1938. gadā mazpulks pie baznīcas iestādīja birztaliņu, kas tagad sakuplojusi lielā bērzu audzē. Baznīcā vēl joprojām atrodas aizsardžu trīsdesmito gadu sākumā austs grīdas celiņš.
Līdz 1944. gadam baznīcas tornī bija Jelgavas apriņķī lielākais zvans, kas tālu skanēja, bet vācieši atkāpjoties zvanu noņēma, un cilvēki bija redzējuši, kā zirga pajūgā to aizved. Droši vien pārlēja ieročos. Kurzemes katls Zaļeniekus neskāra, un baznīca netika nopostīta, kā tas notika pagastos, kuriem pāri gāja lielās kaujas. Vienīgi zvans mums tagad ir no Zvārdes, kas tur bijis kapu zvans.
Šīs baznīcas gandrīz divsimt gadu pastāvēšanas laikā Zaļajā draudzē bijuši tikai septiņi pastāvīgi mācītāji ar ilgu kalpošanas laiku.
Dažus gadus bijuši pārrāvumi, kad kāds uz laiku aizvietojis draudzes mācītāju. Pirmais mācītājs bija Renatus Heinrihs Klassons, kas kalpoja piecpadsmit gadus, pēc viņa divdesmit trīs gadus to darīja viņa dēls Osvalds Roberts Klassons. Viņi abi ir apglabāti Zaļeniekos. Arī nākamie bija vācu izcelsmes mācītāji, bet no 1940. gada – latvieši, kas iznesa visu padomju gadu smagumu un kopā ar draudzes cilvēkiem baznīcu saglabāja.
Pirmais mācītājs Jānis Gustiņš, sākdams kalpošanu četrdesmitajā gadā, to darīja trīsdesmit gadus. Tas bija ļoti smags laiks. Čekisti viņu vajāja. Mācītāja mājā ierīkoja ciema padomi, tur tika formēti izsūtāmo saraksti. No Zaļenieku pagasta ļoti daudzi tika izsūtīti, veselas ģimenes. Šī bija Zemgales maizes klēts, un padomju varas ieskatā buržuji bija jāiznīcina. Daudzi likteņi tika salauzti, bet dievkalpojumi, visiem žņaugiem par spīti, baznīcā notika. Mācītājs klusībā brauca pa mājām laulāt, kristīt bērnus, sniegt mierinājumu sirdzējiem.
Pēc Gustiņa nākušais mācītājs Arnis Bergmanis kalpoja trīsdesmit četrus gadus, no viņa 2010. gadā es pārņēmu draudzi un esmu viņam pateicīgs par to, ka savos ilgajos kalpošanas gados viņš baznīcu ir uzturējis un savedis kārtībā. Bergmanim jāpasakās, ka šī baznīca ir silta. Dievnamu sasilda četras krāsnis. Mācītājs Bergmanis vēl padomju laikā ar toreizējā ciema padomes priekšnieka Leopolda Bratkus atbalstu no Brocēniem atveda brāķēto šīferi un nomainīja baznīcai jumtu. Arī tolaik pie varas bija dažādi cilvēki.
Staļins piecdesmito gadu sākumā pirms savas nāves čekistiem esot pasūtījis pētījumu, kāpēc Padomju Savienībā dažiem kolhoziem dzīve iet augšup, bet tik ļoti daudzi slīgst nabadzībā. Pētījums parādījis, ka augšup iet tur, kur nav nopostītas baznīcas. Tas pats bija pie mums. Tiem, kas savas baznīcas nebija pārvērtuši par minerālmēslu glabātavām, kaltēm vai slēguši nopostīšanai, dzīve gāja augšup.»
Trešais dēls
«Par mācītāju nekad nebiju domājis kļūt. Ja kāds pusaudža gados to būtu man teicis, es pasmietos,» neslēpj Guntars. «Mans pirmais arods ir iegūts Zaļenieku lauksaimniecības skolā. Es esmu zemnieks. Pēc pamatskolas nezināju, ko tālāk darīt, nekas mani nesaistīja, bet vajadzēja kaut kur mācīties, un atnācu uz Zaļeniekiem.
Esmu dzimis un uzaudzis netālajos Bukaišos. Ģimenē no pieciem brāļiem esmu trešais dēls. Katrs no mums izvēlējies savu ceļu. Kaspars strādā ostā par krāvēju, Viesturam ir sava firma, kas liek bruģi, Ilgvars ar ģimeni joprojām, kā es smejos, pārlaiž krīzi Anglijā. Man tāpēc sāp sirds, bet tā ir brāļa izvēle, viņa bērni tur jau asimilējušies. Jaunākais no mums – Ainārs – ir galdnieks. Savā diplomdarbā, beidzot Rīgas Amatniecības vidusskolu, viņš Salaspils Katoļu baznīcā veidoja altāri ar visu iekārtojumu.
Mūsu tēvs bija meliorators. Ļoti skaisti spēlēja trompeti, agri tika aizsaukts mūžībā, bet mamma vēl joprojām strādā Jelgavā aptiekā. Visu mūžu bijusi ticīga. Kā jauna meitene gāja baznīcā, lai gan tie bija laiki, kad tas tika liegts. Manas pirmās atmiņas par baznīcu ir kā mazam puikam, kad mamma mūs, trīs jaunākos, Ziemassvētkos aizveda uz Auces baznīcu.
Mācītājs šausmīgi gari runāja, es aukstajā baznīcā nosalu kā prusaks, un līdz pusaudža vecumam Dievs man asociējās ar kaut ko aukstu un neaizsniedzamu.
Bet tad nāca atmodas laiks, un Sniķeres nopostītajā baznīcā izveidoja Bukaišu-Sniķeres draudzi, kur kalpot brauca Rīgas Sv. Pētera baznīcas mācītājs Atis Vaickovskis. Sāku iet pie viņa uz Bībeles stundām. Man bija divpadsmit gadi, un tie stāsti mani ļoti uzrunāja. Tad atnāca cits mācītājs – Oskars Laugalis, un es vairs negāju. Laikam iestāstīju sev, ka viņa teiktais man nebūs interesants, jo man viņš šķita vecs mācītājs, kāds patiesībā nemaz nebija.
Tad es jau mācījos Zaļeniekos, man radās pirmā mīlestība, kas salauza manu sirdi, un reiz aizgāju Bukaišos uz dievkalpojumu, pēc tam atsāku iet uz Bībeles stundām. Vienā no stundām bija arī tā meitene, un es garīgi salūzu.
Sāku raudāt, un tas bija tik izmisīgi un sāpīgi, ka mācītājs Oskars Laugalis pārtrauca Bībeles stundu, pienāca pie manis, uzlika roku uz pleca un pateica: «Pēc Bībeles stundas brauc pie manis uz mājām!» Viņš dzīvoja Olainē, un es aizbraucu. Atceros, ka paprasīju mammai atļauju. Visa tā nakts mums pagāja sarunās. Es stāstīju, kā pareizi audzēt gurķus, tomātus, kāpostus… Man taču bija lauksaimnieka izglītība! Oskars mani pacietīgi uzklausīja.»
Dievs mani izredzēja
«Man bija depresija, bet tajā laikā, deviņdesmitajos gados, par pusaudžu depresiju nerunāja, arī par depresiju kā slimību ne. Man bija viss kopā – nelaimīga mīlestība, vide, kas nepatika,» atceras Guntars.
«Kopmītnes dzīve, kurā notika iedzeršanas, nesaistīja, jo es zinu, kāds posts ir alkohols. Mans tēvs bija alkoholiķis. Kad man tagad kādreiz piedāvā iedzert, saku: «Piedodiet, mans tēvs par mani ir izdzēris…» Pēdējo reizi piedzēries esmu bijis Zaļenieku kopmītnēs, kad mani spieda dzert. Skolā biju kluss un apzinīgs, bet visu to apstākļu dēļ man negribējās pat pabeigt skolu, un es no Zaļeniekiem bēgu.
Piespiedu kārtā mani atveda atpakaļ uz eksāmenu. Kad ierados, vienīgā vieta, kas bija palikusi brīva, atradās pašā priekšā pie eksaminētāju galda. Sēdēju latviešu valodas un literatūras eksāmenā kā balta lapa un grauzu pildspalvu. Komisija vienā brīdī izgāja ārā, palika tikai vecā vācu valodas skolotāja Liliāna Štauere, un viņa man pajautāja: «Nu, Guntar, tu esi kaut ko izdomājis?»
Paņēma manu lapu un kaut ko tajā rakstīja. Nāca komisija, viņa padeva man lapu un izmeta: «Nobeigumu uzraksti pats!…»
Par šo eksāmena darbu es dabūju astoņas balles, un tas ir stāsts, kā tiec no Tā Kunga izredzēts. Dievs mani jau tad bija izredzējis. Lai vēlāk iestātos Lutera akadēmijā, tā atzīme bija svarīga, jo latviešu valoda un literatūra ir priekšmets, kura novērtējumam atestātā pievērš lielāko uzmanību.
Taču 1996. gadā, kad beidzu Zaļenieku lauksaimniecības skolu, nedomāju, kā mana dzīve pavērsīsies. Mana mīlestība aizgāja uz Vasarsvētku draudžu Bībeles koledžu, un es arī viņas dēļ tur aizgāju. Tēvs par to bija šausmīgi nikns. Kad mājās uzzināja, skrēja man pakaļ ar virvi un kliedza: «Es tev tās dumības izdzīšu ārā no galvas!…» Viņš bija riktīgs ateists.
Priecājās, kad aizgāju uz Zaļeniekiem, domāja, ka no dēliem būšu tas, kurš strādās viņa saimniecībā, bet man gribējās kādu oāzi, nevis tikai smagu darbu. Jau Zaļeniekos bija tāds posms, kad domāju, ka jāiet mācīties kaut kas cits. Kad iestājos Bībeles koledžā, mācījos un sāku just, ka tā lieta man patīk un mani aizrauj teoloģija.
Pēc diviem gadiem, pabeidzot koledžu, Vasarsvētku draudžu bīskaps Jānis Ozolinkevičs mani aicināja uz Vasarsvētku draudzi par mācītāju. Es nebiju par to domājis, pašam vēl bija jātiek skaidrībā par savu ceļu. Aizbraucu pie prāvesta Oskara Laugaļa un teicu, ka Jānis saredz manī Dieva vārda kalpu. «Es jau sen to saredzēju,» Oskars pateica.
Domāju – lai tad notiek Dieva prāts! Biju saņēmis pārliecību, ka man jāpaliek luteriskajā baznīcā, izlēmu, ka stāšos Lutera akadēmijā un tā man būs mēraukla, vai es spēju un gribu kļūt mācītājs. Četrus gadus nomācījos, un 2003. gada 29. novembrī arhibīskaps Jānis Vanags Rīgas Domā kopā ar vairākiem maniem amata brāļiem mani ordinēja par mācītāju. Ordinācijā klāt bija mani vecāki.
Kad arhibīskaps Jānis Vanags paspieda man roku, tēvam acīs bija asaras.
Viņš piedzīvoja, ka es kļuvu par mācītāju, mūža nogalē mums uzlabojās attiecībās. Tēvs saslima ar vēzi, un mēs visi par viņu lūdzāmies. Kad mani ordinēja, mamma man pateica, ka tad, kad es piedzimis, dakteris viņai teicis: «Ticiet man, šis dēls jums atšķirsies no pārējiem!…» Jau tad Dievs bija mani izredzējis.»
Atgriešanās Zaļeniekos
«Man par Zaļeniekiem bija pagātnes atmiņas. Vēlāk vienmēr caur Zaļeniekiem tiku braucis ar vēdersāpēm un atcerējos, cik ļoti šī vieta man nepatika. Kad kādu laiku jau biju mācītājs un kalpoju Bērzē, man pateica, ka būs jānāk uz Zaļeniekiem. «Nemūžam!…» iesaucos, bet Dievs mani bija izlēmis vest atpakaļ uz vietu, no kuras es biju bēdzis.
Kad pirmo reizi ar sievu te atbraucām un Virsvaldes sekretārs Romāns Ganiņš mūs aizveda uz mācītājmuižas mācītāja māju – kas tāda bijusi vēsturiski, bet ilgos padomju gadus te bijuši dzīvokļi, no kuriem ģimenes, kuras te dzīvojušas, aizgājušas –, ieraugot neremontēto ēku, kur mums būs jādzīvo, nodomāju: «Nemūžam!…» Ganiņš teica: «Bet tu padomā gara acīm!…»
Pateicoties tam, ka padomju gados te bija arī aptieka, māja ir saglabājusies, bet skats tai bija ļoti bēdīgs. Un atkal Dievs šo vietu svētīja. Kad te atnācu, rudenī mācītāja mājā bija pirmā talka, sakopām un tīrījām apkārtni. Uz talku atbrauca arī uzņēmējs Aras Noreika, kuram Rīgā ir uzņēmums, bet Zaļeniekos īpašums un zeme, viņš piedāvāja sponsorēt mājai jaunus logus un man blakus darbu tepat Zaļeniekos viņa saimniecībā.
Luterāņu mācītājiem materiālā atlīdzība par kalpošanu nav liela.
Tā mums, kā paši smejamies, ir tāds dārgs hobijs. Mana alga par četrām draudzēm uz rokas ir 415 eiro mēnesī. Kad kļuvu par mācītāju, saņēmu 70 latus, un tagadējais Ikšķiles prāvests Dzintars Laugalis, tolaik atbildīgais Virsvaldē par mācītājiem, teica: «Guntar, meklē blakus darbu!» Paldies Dievam, ka Jēzus saka: «Ejiet un dariet, ko Dievs svētī!»
Kad es mācījos akadēmijā, pie sava brāļa liku bruģi, vēlāk strādāju Lattelekom noliktavās un, atnākot uz Zaļeniekiem, visu laiku braukāju uz otru darbu Rīgā. Biju priecīgs, kad Noreika sauca strādāt pie sevis. Uzturu kārtībā viņa īpašumu – pļauju zāli, iztīru krūmus, esmu viņam daiļdārznieks, gādāju malku, uzpasēju un ziemā kurinu māju, kad viņa te nav.
Vienu mēnesi gadā, kad baznīcā man ir atvaļinājums, arī pie Noreikas ņemu atvaļinājumu un eju vienam zemniekam palīgā kult labību. Viņš man uztic kombainu, un tajā darbā esmu patiešām laimīgs. Man patīk graudu un zemes smarža, tā manī ir no bērnības. Bukaišu centrā bija kalte, uz kuru kulšanas laikā veda graudus, puikas vizinājāmies līdzi graudu kravām.
Esmu pateicīgs par savu bērnību.
Pateicīgs tēvam par iemācīto darba tikumu. Viņš bija čakls, lika mūs visus pie darba, nelutināja, bet vēl tagad atceros to prieku, kad par malkas sakrāmēšanu šķūnī viņš man nopirka makšķeri. Visādus darbus darīju, vienīgi biešu ravēšana nepatika. Vasarā divas nedēļas vecāki mums deva no darbiem brīvas, un tad mēs pēc grafika, jo visi pieci uzreiz bijām par daudz, braucām atpūsties pie vecmammas uz Kalngali. Viņa mūs veda uz Rīgu, braucām uz karuseļiem Mežaparkā, gājām uz Zooloģisko dārzu.
Atceros, ka vecmamma vārīja piena zupiņu, un es teicu: «Vecomamm, mums Bukaišos ir tā – ja nav kotletes, tad ir karbonādes…» Arī tad, kad veikali bija tukši, mums nekad nav bijis tukšs galds. Dievs visu laiku mūs ir svētījis. Mums bija sava saimniecība, gotiņa, audzējām cūciņu. Tēvs bija mednieks. Tolaik lauku dzīvi kā vērtību īsti nenovērtēju. Domāju – tikt prom no laukiem! Lutera akadēmijas laikā dzīvoju Rīgā, un likās – Rīga, tā tik ir vieta! Laikam jau vajadzēja man arī to izgaršot un nonākt vietā, kas ir mana. Izrādījās, ka bērnībā saņemtais ir tas vistuvākais.
Esmu priecīgs, ka mana meita, kurai tagad ir vienpadsmit gadi, izaug laukos.
Lienu interesē daba, viņai patīk staigāt pa mežu, ieraudzīt meža zvērus. Viņa aug saskaņā ar dabas ritmiem. Kā pati saka, viņai patīk būt meitenei, kuru zina un redz. Lienai patīk būt sabiedriskai, un tas viņai ir no manis. Mums abiem patīk būt uz skatuves, nevis palikt aizskatuvē. Skolā gandrīz visos priekšmetos Lienai ir tikai desmitnieki. Viņai ir bijusi arī zelta liecība. Uzņēmējs Aras Noreika, pie kura strādāju savu laicīgo darbu, atbalsta skolu, un tiem, kas saņem zelta liecību, dāvina braucienu ar prāmi uz Stokholmu.
Lēnām esam te iedzīvojušies. Kad atnācām uz Zaļeniekiem, trīs draudzes – Augstkalnes Mežmuižas, Kalnamuižas un Zaļā draudze – saziedoja 20 tūkstošus latu, lai varētu mācītājam izremontēt dzīvokli. Šogad Zaļā draudze ziedoja līdzekļus, lai manā dzīvesvietā veiktu dziļurbumu, jo aka vasarā vienmēr bija sausa, un zinu to sajūtu, kad esi laimīgs par ūdeni.»
Mācītāja māja celta no stikla
«Lutera akadēmijā mums bija pasniedzējs no Vācijas, un viņš teica: «Atcerieties, ka mācītāja māja ir celta no stikla…» Tā tas ir. Mācītāju aprunāja, aprunā un aprunās. Laukos – pilnīgi noteikti! Sākums nebija viegls ne man, ne draudzei, jo iepriekšējais mācītājs Arnis Bergmanis, kas te kalpoja no septiņdesmitajiem gadiem, uz vietas nedzīvoja, atbrauca tikai uz dievkalpojumiem. Viņam Rīgā bija Sv. Pāvila draudze.
Ja dzīvo uz vietas, tas nozīmē, ka mācītājs esi divdesmit četras stundas diennaktī. Kad te atnācu, jutu, kā cilvēki mani vēroja. Iegāju Zaļeniekos veikalā, visi skatījās, ārpusē jau bija sastājies bariņš, lai redzētu, kāds tad ir tas jaunais mācītājs. Visu laiku salīdzināja – vecais mācītājs darīja tā, teica tā… Man nebija viegli, un lēnām, ļoti lēnām es pieņēmu šo vietu un vieta pieņēma mani. Cilvēki sāka mani atpazīt, sveicināt, piestāja parunāties.
Tagad Zaļeniekus es redzu citādi, nekā tolaik, kad te mācījos. Saprotu, ka Dievs jau tajā laikā mani izredzēja, ka es te atgriezīšos, un ielika šinī vietā. Lauku mācītāja amats ir misija, un apzinos, ka Dievs mani ir ielicis īstajā laikā īstajā vietā. Cilvēki te ir daudz cietuši, daudzi bijuši izsūtīti, daudzi arī ienākuši. Vidzemniekiem te ir ļoti grūti iedzīvoties.
Viņus nomāc Zemgales līdzenums, viņiem vajag pakalnus un ceļu līkumus, bet te viss ir kā uz delnas, taču acij ir, kur ieskrieties.
Šeit ir Zemgales māls, un arī cilvēkiem ir ļoti smags raksturs, bet tad, kad viņi atveras, tad tā uzticēšanās ir uz mūžu, bet pie tā jāpiestrādā.
«Mācītāj, jūs te dzīvojat un jums jāiet uz āru!» man teica viena draudzes locekle, un es domāju, kā man to darīt, kā cilvēkus sapulcēt, lai viņi nāktu uz baznīcu. Ziemassvētkos baznīca ir pilna, bet citā laikā daudziem atrodas svarīgāki darbi, ir citas prioritātes. Tā tas ir, ka gars cilvēkam ir spēcīgs, bet miesa vāja. Viss nav un nekad nebūs rožaini, cilvēks nav tikai balts un melns.
Baptistu mācītājs Edgars Mažis teica, ka dievnams un draudze nav svēto kopība, bet grēcinieku dziedinātava. Mums nevienam nav nimbs ap galvu, izņemot Kristu. Cilvēki ne tik daudz klausās vārdos, bet skatās, ko es daru, tāpēc pateicos Dievam par visu, kas man izdodas, ka Viņš manu darbu un manus vārdus ir svētījis. Nevienu nevar piespiest nākt uz baznīcu, bet tad, kad notiek kāda nelaime, ļoti daudzi mierinājumu un atbalstu meklē baznīcā. Cilvēki smagos brīžos nāk runāties, izstāsta savu grūtumu, un viņiem kļūst vieglāk. Kristus caur mani viņus uzklausa, un es ļauju, lai Dieva gars viņus uzrunā.
Kad uzlieku roku cilvēkam uz galvas vai pleca, viņš caur mani piedzīvo Dieva gara pieskārienu un aiziet ar mieru un iepriecināts.
Tērvetē viens nupat man teica, ka pie grēksūdzes, kad uzliku viņam roku, gandrīz sācis raudāt. Teicu – tas ir Dieva gars, es esmu tikai instruments Viņa rokās.
Man ir prieks, ka baznīcā nāk jauni cilvēki, ģimenītes, un tā ir gan Zaļeniekos, gan Anneniekos un Tērvetē. Nāk laulāties, kristīt bērnus. Esmu braucis uz slimnīcu, kristījis bērnus, kuriem ir veselības problēmas, un viņi izveseļojas. Nesen Stradiņos intensīvajā nodaļā biju pie tikko dzimuša bērniņa, vecāki lūdza, lai aizbraucu nokristīt. Baznīcā pēc tam par viņu lūdzām. Zinu, ka tādas kopīgas lūgšanas ir liels spēks.»
Ja tici, top glābts
«Agrāk Zaļenieki lielajā Jelgavas novadā, kur trīspadsmit pagasti, nebija ārēji redzami. Te nebija sakārtotu ceļu, baznīcai tecēja jumts, gāja bojā ērģeles, bet dievnams nav tikai draudzei vai mācītājam, tā ir visa Zaļenieku pagasta seja. Jumta remontam vajadzēja piecdesmit astoņus tūkstošus eiro. Divdesmit tūkstošus mums iedeva Nacionālā Kultūras mantojuma pārvalde, bet pārējais bija jāmeklē pašiem. Braucu pa pagastu runāt ar zemniekiem, un atlikušo summu cilvēki saziedoja.
Dievs brīnišķīgi svētīja un atvēra cilvēkiem sirdis. Tagad mums daudz kas ir nācis klāt – uzcelta jauna kapliča, pagasta ceļam uzliets jauns asfalts, restaurēta muiža. Es izjūtu, kā pār Zaļeniekiem nāk Dieva svētība.
Man ir labas attiecības ar pagasta pārvaldnieku Aivaru Brikmani, ar skolas direktori Lilitu Lelho. Šogad 11. novembrī noorganizējām Lāčplēša gājienu no skolas uz dievnamu. Bija 130 lāpas, gājām cauri kapiem, kur apglabāti divi mūsu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Piestājām pie viņu atdusas vietām, ar klusuma brīdi viņus pieminējām, baznīcā nodziedājām Dievs, svētī Latviju!, noskaitījām Tēvreizi.
Es noturēju īsu dievkalpojumu, pacienājām bērnus ar plātsmaizi. Esmu pateicīgs bīskapam Pāvilam Brūveram par ideju pagastā rīkot Lūgšanu brokastis. Cilvēkus vajag aicināt kopā, man ir jāiet pie cilvēkiem.
Es eju, kur mani aicina. Zinu, ka labāk neiet, ja neaicina.
Esmu piedzīvojis ļoti neveiklus brīžus, kad esmu aizgājis neaicināts, bet, ja laulāju vai kristu, man ir noteikums, ka pirms tam apciemošu cilvēkus dzīvesvietā. Man ir svarīgi redzēt, kā viņi dzīvo ikdienā. Neviens nav atteicis, visiem patīk, ka mācītājs aizbrauc uz mājām. Cilvēkiem tas ir pagodinoši, un viņu mājās es eju ar Dieva svētību. Tā es cilvēkus iepazīstu, tā viņus uzklausu un pieņemu.
Domājot par savu dzīvi, varu teikt, ka Dievs tai vienmēr ir bijis klāt. Satiku savu mīļo sievu Signi, prāvests Oskars Laugalis Dobeles baznīcā mūs salaulāja. Ieprecējos Bauskā. Tur mums pasaulē nāca Liena. Dzīvojām tuvu šosejai, no lielajām fūrēm, kas visu laiku brauca garām, Lienītei sākās pneimonija, un ārste ieteica pārcelties dzīvot vai nu uz Tērveti, vai uz Jūrmalu. Divus gadus nodzīvojām Dubultos, gājām katru dienu staigāt, alerģija Lienītei pārgāja. Pārnācām uz Zaļeniekiem, dzīvojam te tīras dabas viducī, un viss mums ir.
Dievs ir ar mani, par visu, kas mums ir dots, gribu pateikties un pagājušajā gadā, domājot, kāpēc latvieši vienmēr sūkstās, ka ir slikti, Zaļenieku kultūras namā sarīkoju pateicības pasākumu par maniem piecpadsmit ordinācijas kalpošanas gadiem mācītāja amatā. Daudz cilvēku sanāca, visiem ļoti patika. Uzaicināju arī arhibīskapu Jāni Vanagu, viņš atbrauca, bija priecīgs, ka, mani ordinēdams, nav nošāvis greizi, un man to bija pagodinājums dzirdēt.
Mācēt pateikties ir jāmācās. Kad jauni zēni gāja brīvības cīņās, viņi neprasīja, kas viņiem par to būs. Dzīvību atdeva, lai mums būtu sava valsts, bet vai mēs to šodien pa īstam spējam novērtēt? Galds mums lūst, bet vienmēr ir par maz, runājam, ka viss ir slikti. Dievs mūs bagātīgi svētī. Vajag to novērtēt un pateikties! «Kurš ar zūdīšanos savam mūžam kaut vienu olekti var pielikt?» saka Jēzus. Neviens! Tāpēc esi pateicīgs! Ja tici, topi glābts. To esmu piedzīvojis un jums visiem to novēlu!»
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1 komentārs
