Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2018. gada 51./52. numurā.
– Andi, kāds ir jūsu paša vērtējums aizejošajam gadam?
– Tas noteikti nebija tāds, kādu biju ieplānojis. Tas bijis piepildīts – piedzīvots daudz labu brīžu, bet gada vidū pārdzīvotais nenoliedzami atstājis ļoti lielu iespaidu… Šādos brīžos cilvēks sāk saprast, ka patiesībā jau viņš neko nekontrolē. Negribētu teikt, ka mana dzīve tagad ir viens vienīgs melns posms, tāpēc teikšu par šo gadu tā: ar dievpalīgu nodzīvots.
– Pastāstiet, kas īsti notika!
– Mēs abi iepazināmies Talsu draudzē – jauniešu vakaros Anna spēlēja ģitāru un dziedāja. Apprecējāmies 2010. gada vasarā, kad Anna beidza vidusskolu. Šogad gaidījām mūsu trešo bērniņu. Radās dažādi sarežģījumi un ārsti brīdināja, ka grūtniecībai ir ļoti liels risks, turklāt galvenokārt mammai. Anna bija apņēmības pilna – viņa ticēja, ka grūtniecība tomēr var noritēt normāli. Iespējams, viņa īsti nesaprata, ar ko riskē, bet skatījās uz citiem līdzīgiem gadījumiem, kas bija beigušies labi, un domāja: bet kāpēc lai es nevarētu izcīnīt? Nevēlamu bērnu var uztvert kā traucēkli un lemt par abortu.
Mana sieva dzīvību uzskatīja par vērtību, un tās nosargāšanā bija gatava riskēt pati ar sevi.
Nodošanās tam, ka to var izdarīt, bija ļoti liela, un es Annu par to apbrīnoju. Tā bija iešana un cīnīšanās līdz galam. Sākoties dzemdībām, bija skaidrs, ka bērniņš nāks pasaulē dzīvot nespējīgs – grūtniecība bija noritējusi tikai 23 nedēļas. Mana meitiņa nodzīvoja tieši 11 minūtes.
Tas bija manas sievas pasaules sabrukums – viņa nebija izcīnījusi to, uz ko tik ļoti cerēja. Mūsu pēdējā sarunā, kad Annai pēc operācijas bija ļoti smagi un viņa atradās intensīvajā terapijā, kur man neļāva būt klāt, viņa teica, ka īsti nezina, kā pēc šā zaudējuma dzīvos tālāk. Atbildēju, ka mēs tiksim galā. Bet pienāca 31. jūlija rīts, un līdzi savai meitiņai arī Anna aizgāja mūžībā. Viņai bija 27 gadi.
Cilvēki pēc tam teica: vai tad mediķi nevarēja piespiest pārtraukt grūtniecību? Nevienam ārstam neko nevaru pārmest, jo izvēle cīnīties bija Annas rokās. Domāju, arī mediķi, respektējot Annas izvēli, ticēja brīnumam. Cilvēkiem patīk meklēt vainīgos un skatīties pagātnē: ahā, mums ir tik slikti tāpēc, ka tas tur, redz, ir vainīgs! Man ne mirkli nav bijis iemesla un nav nācis prātā vainot kādu nolaidībā vai tiesāties. Man tas nekādā veidā neļautu virzīties tālāk. Varam tupēt pagātnē un vaimanāt, bet varam pieņemt situāciju un iet tālāk, iegūstot maksimāli daudz.
– Mēdz teikt, ka Dievs paņem cilvēku tad, kad viņš šai saulē visu izdarījis…
– Vai arī, kad piepildījis misiju, kurai bijis aicināts. Iespējams. Man patīk doma, ka Dievs paņem cilvēku tad, kad cilvēks ir tam visvairāk gatavs. Pēdējais mēnesis Annai bija ļoti grūts, un tieši tajā laikā notika viņas vislielākā garīgā izaugsme. Viņa bija nonākusi tik tuvu Dievam, cik tuvu vien iespējams nonākt.
– Absolūti neaptverams zaudējums…
– Egoistiski domājot par sevi, jā, tiešām esmu zaudētājs – man Annas ikdienā tik ļoti pietrūkst. Bet vai viņai, manai sieviņai, mūžība ir zaudējums? Nē! Annai – kā jebkuram cilvēkam, kas apzinās, ka ne jau šī pasaule ir viss, – mūžība ir ieguvums. Mūžībā ir daudz labāk nekā šeit… Es ticu mūžībai. Ja man pašam nebūtu šīs perspektīvas, varētu teikt, ka šāds zaudējums nemaz nav pārvarams. Bet vai tad mūsu dzīves virzība ir tikai tas šaurais celiņš, kas ved uz kapavietu, kur pēc tam kāds noliek puķi, iededz svecīti un paraud? Tas tiešām ir viss, kas paliek no cilvēka!? Nē.
Dievs mums ir sagatavojis mūžību, un tas liek uz dzīvi paskatīties citādi.
Evaņģēlists Billijs Greiems ir teicis: kad nomiršu, par mani neraudiet – es nebūšu zudis, es tikai būšu mainījis dzīvesvietas adresi. Tieši tā uztveru Annas aiziešanu mūžībā. Vakara lūgšanās kopā ar bērniem mēs Dievam sakām: pasveicini mammīti!
– Bet jūs pats sev nepārmetāt: kāpēc neatrunāju, kāpēc nemudināju Annu rīkoties citādi?
– Nē, man šādu pašpārmetumu nebija, jo es ļoti respektēju savas sievas izvēles. Jā, grūtniecības laikā man bija lielas bažas un Annai par tām teicu, vienlaikus pilnībā respektējot lēmumu, ko viņa pieņēma. Man nav ne mazāko pārmetumu sievai par to, ka viņa centās saglābt dzīvību. Ko es varu pārmest! Varu tikai pateikt paldies par to, ka viņa centās, ka parādīja, kāda ir viņas ticība. Vai tāda pati būtu arī mana ticība – nezinu. Droši vien ne.
Ne jau amata brāļi, bet citi cilvēki gan pārmeta, ka mūsu izvēles nebija pareizas. Bija, kas notikušo uztvēra ļoti personīgi un teica, ka kāds cits varēja darīt vairāk, piemēram, vest Annu ar varu uz abortu, un bija arī cilvēki, kas teica: es pats varēju darīt vairāk – runāt, izrunāt, pierunāt. Ziniet, nevajag pataisīt sevi lielāku, nekā esi, – katram jāapzinās sava atbildība un tās robežas. Tā būtu ļoti liela iedomība – pateikt, ka es varu mainīt pasauli. Es varu mainīt tikai savu pasauli ar savām izvēlēm, bet nevaru otra vietā pieņemt lēmumus.
– Cilvēki mēdz mocīties pašpārmetumos: ja es būtu kaut darījis citādi, varbūt tā tomēr nebūtu noticis…
– Ja šādas emocijas ir, tad ir – nevajag teikt, ka to nav. Ļaujies tām, bet nepaliec tajās un saredzi savas dzīves virzību uz priekšu. Vērts sev pajautāt: vai pašpārmetumi man palīdz dzīvot tālāk? Ja tie nevis palīdz, bet bremzē domas, tad jāsaprot, vai tiešām tas ir veselīgākais veids, kā sērot. Mokošās domas jāizreaģē – jāiet pie psihoterapeita, pie mācītāja vai drauga, kas uzklausa. Ir jāizrunā un jāiet tālāk!
– Jūs uzsverat, ka respektējāt Annas izvēli. Kā pieņemt īsto lēmumu, esot izšķirīgu izvēļu priekšā?
– Mēs katrs dzīvojam ar savu pārliecību, kā un kam ir jābūt un jānotiek. Cilvēkam, kas savos viedokļos nemētājas pa labi un pa kreisi, ir vērtības. Tās arī nosaka izvēles atbilstoši tam, kā kurš tic un kā tver pasauli.
– Un ja šo lēmumu nevar un nevar pieņemt?
– Bībelē daudzās situācijās pirms lielu lēmumu pieņemšanas parādās pieklušana. Mēs visi esam Dieva vadīti un neviens neesam viņa pamesti. Tāpēc: ja nevarat atrast kādu atbildi, lūdziet Dievu! Protams, var jautāt: bet kā tad Dievs atbild, jo balsi no debesīm neviens nav dzirdējis. Mūsos katrā ir daļiņa Dieva, tādēļ jāmāk klausīties. Reizēm sevī un ap sevi sataisām tik lielu troksni, ka nespējam sadzirdēt, ko tad es īsti vēlos un kā tā vai cita izvēle mani ietekmēs. Ātri un uz līdzenas vietas var pieņemt tikai ikdienišķus lēmumus – kuru pienu pirkt vai kur novietot automašīnu. Lai pieņemtu lielus lēmumus, ir jāapstājas – jāizslēdz telefons un radio, jāpieklust un jāpadomā. Tā ir arī adventes laika būtība. Nevis spīguļi un uz riņķi palaistās melodijas, bet kaut kas vairāk – Dieva sadzirdēšana sevī. Un Dievs parasti pieved arī cilvēkus, kas dod īstās atbildes. Ja grūti pieņemt lēmumu, pajautā diviem trim cilvēkiem un ieklausies, ko viņi ar pārliecību saka.
– Vai lēmumu par to, ka nenogalinās dzīvību, Anna pieņēma strauji?
– Lai cik daudz ko labu Anna darīja dzīvē, visupirms viņa sevi saredzēja kā mammu – tā bija viņas būtība un ticība, tādēļ izvēles brīdī nekādu šaubu nebija. Viņai nevajadzēja domāt, no kuras nedēļas sākas bērns – pirmās, piektās vai sestās. Ja tā ir dzīvība, tad tā vai nu ir, vai nav. Un līdz pēdējam brīdim viņai bija tā lielā paļāvība uz Dievu, ka situācija tiks atrisināta.
– Piedodiet, bet kur tad bija Dievs?
– Domāju, ka Annas aiziešana bija īstais brīdis, kad viņai bija jāaiziet, nevis jādzīvo viena sevis šaustīšanas un depresijas pilna dzīve. Es varu teikt: ja tā nebūtu noticis, man tagad būtu blakus sieva un bērniem mamma, bet nevaru zināt, kāda viņa būtu. Annas piesaiste gaidāmajam bērniņam bija tik liela… Mēs gribam modelēt nākotni, bet to neredzam, līdz ar to arī nesaredzam, ko šī situācija nes.
– Jums pašam pēc notikušā neradās ticības šaubas?
– Nē. Cilvēki gan runāja: ja jau ar mācītāju notiek tādas lietas, tad kāds tur Dievs! Tikmēr es piedzīvoju, ka mana Dieva paļāvība un izpratne kļūst vēl stiprāka nekā iepriekš. Annas aiziešana uzdeva jautājumu arī par to, kas īsti ir mana ticība – manas dzīves centrs vai tikai viens no hobijiem. Ja mans hobijs izdara man pāri, tad es to nedarīšu, vai ne? Bet, ja mana ticība ir viss tas, kas esmu es pats, tad kā es varu nebūt?
– Jūs jau pirms tam kā mācītājs bijāt līdzās cilvēkiem, kas zaudējuši tuvinieku. Vai pats savās bēdās ieraudzījāt ko tādu, kas iepriekš bija palicis nepamanīts?
– Domāju, ka ne. Nekad neesmu izvadīšanā uzsvēris: cik žēl, ka šis cilvēks ir aizgājis…
– Bet ir taču žēl, ļoti, ļoti žēl!
– Jā, bet ne par to ir stāsts. Es joprojām cilvēkus aicinu nevis iežēlināt sevi vai citus par to, ka piedzīvots zaudējums, bet skatīties mūžībā, un bēres ir brīdis, kas par to atgādina. Tajās nav pat tik svarīgi runāt par aizgājēju, kuram, domāju, ir pilnīgi vienalga tas, ko mēs tagad darām, cik bieži atnākam pie kapiņa vai kādus ziedus uzliekam. Varam raudzīties uz sava tuvinieka pieminekli un izvēlēties, ko tajā redzam – savu palicēja salauzto dzīvi vai pēdējo pieturas punktu cilvēkam, kas spēris soli mūžībā. Mums – tiem, kas esam palikuši te, – vēl ir dots laiks un iespēja ar savu dzīvi kaut ko iesākt.
Bēres ir sāpīgs atgādinājums un jautājums, vai tu savu dzīvi dzīvo tā – par simts procentiem.
Bieži vien jāatzīst – nē, tomēr nē… Tad mēģinām saņemties, bet – tikai līdz nākamajam brīdim, jo cilvēka atmiņa ir ļoti īsa.
Man vienmēr bijusi iespēja salīdzināt patiesi kristīga cilvēka izvadīšanu un tāda cilvēka izvadīšanu, kas tikai uz papīra skaitās luterānis, bet ar baznīcu viņam nav nekādas saistības. Mēdz būt tā: nomirst deviņdesmitgadīga omīte, un visi pārdzīvo, sakot: nu, kur tik pēkšņi! Visu nosaka tas, kā skatāmies uz dzīvi. Būsim godīgi: ar katru nodzīvoto dienu cilvēks ir tuvāk savam kapam – mēs visi uz to virzāmies. Bet ir svarīgi tas, ko tu tur ieraugi. Cilvēkam, kurš nav kristietis, tās patiešām ir beigas – viss, tur nekas neturpinās. Un tā tiešām ir bezcerība, lai cik gadu vecumā cilvēks nomiris. Tad ir šausmīgi žēl arī tā cilvēka, kas nomirst sirmā vecumā – visi raud, jo viss ir beidzies. Bet nāvi var uztvert arī pilnīgi citādi – pienesot Dievam pateicību par to, cik daudz ir piedzīvots.
Manas sievas omīte nomira šī gada sākumā deviņdesmit gadu vecumā. Izvadīšanā mēs svinējām viņas dzīvi – skatoties bildes, runājām par to, cik bagātīgs mūžs nodzīvots, un dalījāmies atmiņās. Protams, daudz grūtāk ir pieņemt aiziešanu, kad gribas domāt, cik daudz vēl cilvēks varēja dzīvot, cik daudz izdarīt. Protams, varēja! Bet jāpriecājas arī par īsāku dzīves posmu. Nevar taču būt tā, ka nav, par ko Dievam pateikties! Piemēram, Anna ar savu personību paspēja ietekmēt ļoti daudzu cilvēku dzīvi.
– Kas notika ar jums, paliekot vienam?
– Es jau nepaliku viens. Pirmais laiks bija tikai tukšums. Nav nekā… Mēģināju norobežoties no ikdienas – negribēju uzreiz būt ierastajā vietā un vidē starp cilvēkiem ar nebeidzamiem jautājumiem. Tāpēc ieliku savus bērnus mašīnā, un mēs uz divām nedēļām aizbraucām prom. Dzīvojāmies Siguldas pusē kristiešu atpūtas vietā Gančauskas, kur mūs ļoti sirsnīgi uzņēma. Tad braucām uz Latgali, pabijām Krāslavā, Preiļos, braucām uz Saldu. Runāju ar cilvēkiem, kam varēju izteikt emocijas, ko sevī ilgāk vairs nevarēju paturēt. Paldies visiem, ar kuriem tikos! Sajust milzīgo cilvēku atbalstu bija ļoti svarīgi.
– Vai arī jums bija sevis žēl?
– Jā, arī es sapratu savu cilvēka egoistisko būtību. Biju zaudējis mīļoto cilvēku, un man būtu bijis jāapcer mūsu kopā nodzīvotā dzīve, bet tā vietā sev mēģināju teikt: nu, redz, tagad man tik daudz kas vairāk būs jādara – kā saka, jāsitas par diviem… Turklāt ar pārsteigumu secināju, ka sāku domāt par kaut kādiem sīkumiem, piemēram, par dzīvokļa izkārtojumu vai virtuves lietām – sāku prātā šķirot, vai man tās vispār vajadzīgas. Šādos brīžos cilvēks saprot, ka ir baigais egoists un sev saka: kā tev vispār kaut kas tāds var nākt prātā! Smagā situācija kā spogulis pavēršas pret tevi pašu – cilvēks ierauga sevi, un nākas saprast, ka nemaz neesi tik labs, kā biji iedomājies. To saprast bija vērtīgi.
– Vai jums pašam par sevi bija kāds pārsteigums?
– Protams! Pirms tam, vērojot sērojošus cilvēkus, nevarēju saprast, kāpēc viens turas brašāk, bet cits vairāk sašļūk. Esot sērās pašam, mani pārsteidza, cik varu būt jūtīgs. Šķita, ka esmu baigais vīrietis, kas spēj savas emocijas neizrādīt. Izrādījās – nē, emocijas atnāk, gribi to vai negribi. Un es arī no tām nekaunos! Sēru posms ir viļņveidīgs. Vari dzīvot nedēļām, bet tad atkal ir lūzums. Zīmīgi datumi, pa radio skanoša Annas izpildīta dziesma vai kas cits uzjundī atmiņas – tad negribi nevienu redzēt un tikai vakarā saproti, ka visu dienu fiziski es nosēdējis vienā punktā – kur no rīta esi palicis, tur tagad esi. Cilvēks nekad nezina, cik ilgi viņš sēros – to nevar iezīmēt kalendārā, nosakot sākuma un beigu punktu. Visi saka – jāpaiet laikam… Nenoliedzami – laiks veido distanci, bet nevar tikai gaidīt un cerēt, ka visu atrisinās laiks. Tā var iekrist savā zaudējumā un arī pēc divdesmit gadiem neredzēt, ka tu pats dzīvo jau tagad, dzīvo jau šodien.
– Kas šādās situācijās jādara līdzcilvēkiem?
– Pati labākā palīdzība ir būt līdzās. Bībelē ir personāžs Ījabs. Kad viņam tika atņemti īpašumi un aizgāja bojā visi bērni, sanāca draugi un līdzās klusēja, bet izturēja tikai septiņas dienas un tad sāka meklēt vainīgo, sākot vainot notikušajā arī pašu Ījabu, nevis pieņemot, ka tāda bijusi Dieva griba. Tāpat kā Ījabam, arī man ļoti nepatika sarunas, kurās mani mēģināja vedināt uz domām par vainīgā meklēšanu. Tā nav palīdzēšana! Tikmēr sērās ir ļoti svarīga klātbūtnes sajūta – to gan es ļoti novērtēju. Visvairāk palīdzēja cilvēki, kas katru dienu nejautāja, kā man klājas. Arī tie, kam varēju kaut ko uzrakstīt, izstāstīt. Svarīgi nepaturēt visu sevī. Izteiktas emocijas vairs nav tik smagas, ka tevi velk pie zemes, un tu vari iet tālāk. Man ļoti daudzi piedāvāja palīdzēt, arī pilnīgi sveši cilvēki. Piemēram, pieskatīt bērnus. Bet es pats gribēju būt ar viņiem kopā, lai bērniem nesāktu šķist, ka fāters ir kā izmests no laivas un no tās grib izmest arī viņus. Jau tā bērniem bija tik milzīgs pārdzīvojums, un vēl tagad es izbaudīšu savu sēru posmu vienatnē? Nu nē! Tāpēc pēc pāris nedēļu ceļojuma pa Latviju gribēju būt atpakaļ savos darbos un savā vidē. Man jautāja: vai tu varēsi dzīvot tajā pašā dzīvoklī? Jā! Kāpēc lai es tur nevarētu dzīvot? Ne mantas, ne vide taču nav tas cilvēks!
– Bet jums bija arī bērniem jāpaskaidro, kas noticis…
– Dēlam Miķelim ir trīs gadi, meitai Lībai nupat palika seši. Mēs bieži domājam, ka bērni kādas lietas nesaprot. Domāju, ka mammas aiziešanas būtību viņi pilnībā saprata. Miķelītis uzdeva tādus jautājumus! Staigāja ar mammas bildīti un teica, cik ļoti viņu mīļo, vienlaikus saprazdams, ka ne jau mammas attēls ir mamma. Manuprāt, tieši bērni garīgo pasauli tver daudz labāk nekā pieaugušie, kam gribas uzdod tūkstošiem nevajadzīgu jautājumu. Bērni mūžību tver bez filtriem, kamēr pieaugušie ir salikuši tos kārtu kārtām. Arī bērnu lūgšanas ir daudz īstākas – viņi saprot, ka ne jau kaps ir tā vieta, kur ir mamma.
Ļoti daudz domāju par bērniem – kā viņiem kompensēšu to, ka trūks mammas, īpaši meitai. Domāju par tēva lomu. Bija jādomā, kas man jāmaina sevī, reizē saprotot, ka pārmaiņas nemaz tik ātri nenotiks. Sapratu, ka nekādā ziņā nevaru būt divi vienā: nevaru būt mamma – nevaru dot to, kā manī nav un nekad nav bijis. Es arī necenšos būt gan tētis, gan mamma! Bet cenšos iedot papildu uzmanības devu, pasakot mazajiem: es esmu blakus. Daudz kas man nesanāk!
Meitai saku: bizes sapīt es neprotu tā, kā darīja mamma, bet es cenšos, un pieņem, meitiņ, ka cenšos.
Neuzdodu jautājumus, kāpēc notika tā, kā notika vai notiek. Manas lūgšanas Dievam bija un ir par to, kā lai es tagad dzīvoju un eju uz priekšu. Pirms tam nedēļas nogales bērni pavadīja ar vecvecākiem, jo mums ar Annu tās bija aizņemtas katram savās darīšanās un pienākumos. Nekas nav mainījies, un es novērtēju, cik labi ir dzīvot paplašinātā ģimenē – bērniem ir omītes, opji, arī večoma – mana omīte. Sākumā man pat šķita, ka vecvecāki grib būt klāt pārāk daudz, tāpēc teicu: nevajag man rītā, pusdienās un vakarā vest ēdienu un manā vietā darīt manus darbus! Es pats gribu saprast, kā to var izdarīt, un pats gribu tikt galā.
– Ir taču jāļauj palīdzēt!
– Man pašam jāspēj sakārtot sava un savu bērnu ikdiena, nevis jāgaida čubināšana no visām pusēm. Protams, jāatrod vidusceļš, lai neviens nav aizvainots. Tāpēc, ja man vajag, nekautrējos prasīt palīdzību. Ir tiešām labi zināt, ka man ir daudz palīgu: mani vecāki, brālis ar ģimeni, Annas mamma un māsas ģimene.
– Jūs noteikti esat un būsiet ļoti, ļoti labs tētis!
– Piekrītu dakterim Pēterim Kļavam, ka mums ir vajadzīgi tēvi, kas ar savu piemēru maina sabiedrību, un es zinu tādus tēvus. Jā, ir milzīgs skaits alimentu nemaksātāju un nevis tēvu, bet tēviņu, kas pamet savus bērnus, bet savā vidē es šādus tēvus neredzu. Protams, varam skatīties kādā šaurā vietā un teikt, ka viss ir slikti, bet pacel acis un paskaties apkārt! Man līdzās ir tik daudz tēvu, kas ļoti priecājas par saviem bērniem un ir viņiem līdzās. Atnāciet uz draudzēm un paskatieties, kā tēvi ucinās ar saviem bērniem, kā viņi mīl savu sievu un velta laiku ģimenei. Protams, gadās visādi, bet draudzēs nav klajas bezatbildības un pat tad, kad kristīgi cilvēki izšķiras, tēvs joprojām ir blakām bērniem, nevis dzīvo kaut kur cepuri kuldams.
– Drīz pēc Annas aiziešanas jūs uzrakstījāt viņai aizkustinošu vēstuli un publicējāt to sociālajos tīklos. Mani visvairāk aizkustināja frāze: «Paldies, ka Tu izlaboji manas kļūdas, manas nepilnības un paviršības. Arī manas pareizrakstības un gramatikas kļūdas. Tev nāksies paciesties ar šo manis rakstīto, bez Tevis labāk es nevaru.»
– 21. augustā būtu bijusi mūsu astotā kāzu jubileja, un tas man bija emocionāli ļoti smags brīdis. Vēstulē rakstu: «Šodien mēs tiksimies klusumā! Kā parasti, nesīšu Tev baltus ziedus, tomēr mēs nerunāsim, mēs klusēsim. Starp mums būs klusums un mūžība. Zini, šodien es neslēpšu savas asaras no Tevis, kā to darīju pirms astoņiem gadiem. Tavā priekšā man vairs nav jāizliekas, bet Tu jau to zini.» Vēstule Annai bija gan emociju izlikšana, gan vēsts cilvēkiem, kurus patiešām interesēja, kā man klājas. Nebiju gaidījis tādu cilvēku reakciju! Ar šo manu ierakstu dalījās trīs ar pusi tūkstoši cilvēku. Izlasījuši šo vēstuli, man rakstīja sveši cilvēki, kas teica paldies. Kāds rakstīja, ka ir novērtējis savu ģimeni, kāds atzina, ka sapratis – viņa problēmas patiesībā nav nekādas problēmas. Bet teikšu skarbi: visticamāk, šāda sajūta, uzzinot par otra sāpēm, cilvēkos ir tikai, kā saka, līdz nedēļas beigām. Mēdz teikt, ka gudrs mācās no citu kļūdām un tikai muļķis no savējām. Jāatzīstas godīgi: mēs visi esam muļķi un no citu kļūdām nemācāmies un nemācīsimies, jo tās mūs personīgi neskar. Iespējams, kādam šī vēstule likās romantiska un varēja kādu asaru nobirdināt, sakot – cik skaisti… Kāds cits nodomāja: pilnīgs sviests – kāpēc vispār kaut kas tāds jāraksta! Bet jebkurā gadījumā – izlasīja, padomāja un aizmirsa, turpinot dzīvot katrs savu dzīvi. Cilvēku spēj mainīt tikai tie mūžības punkti, ar kuriem viņš saskaras personīgi.
