Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
2
-
0
-
3
-
0
-
1
-
0
-
Brīnums nenotika, acis nevienam nav atvērušās, un Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca nav pieņēmusi to, ka sieviete drīkstētu būt mācītāja. Rudīti ordinēja cita, Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas, un viņa kalpos Kurzemē, Cīravas draudzē. Viņa neslēpj priecīgo starojumu un ir aizrakstījusi vēstuli arhibīskapam Jānim Vanagam.
Pieturzīmes
- Kalpo Iļģuciema cietumā un Cīravas luterāņu baznīcā.
- Dzejniece, četru dzejoļu krājumu autore.
- Studējusi vispirms kultūras un mākslas zinātnes, pēc tam teoloģiju. Raksta doktora disertāciju par cietuma resocializācijas programmu Mirjama.
- Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības prezidente.
- Šogad nāks klajā Ingas Jērumas grāmata par Rudīti Losāni.
- 61 gads.
- Bērni Miks un Marika (mirusi 22 gadu vecumā), mazmeitas Olīvija un Milāna.
– Kāda bija tā diena, kad jūs beidzot, beidzot, beidzot atzina par pilntiesīgu mācītāju?
– Šajā dievkalpojumā bija tāds milzu gaismas uzplaiksnījums, tik spilgts, ka pat mazliet jāatkāpjas, es vēl esmu no ordinācijas apžilbusi. Visu pat vēl nevaru aptvert. Taču esmu gatava kalpot. Esmu tikusi galā ar visām bailēm, fobijām un aizspriedumiem. Un aizstāvēšu sieviešu ordināciju, kā vien spēšu.
Tas bija 27. oktobris, lietaina un vētraina diena. Mani ordinēja Cīravas baznīcā, tāpēc pa nakti paliku sava brāļa mājās Aizputē. No rīta saposos.
Daudzviet sievietes mācītājas izmanto tos pašus vīriešu kreklus un talārus, bet es gribēju arī tērpā uzsvērt, ka mācītāja ir sieviete. Tāpēc lūdzu sev pašūt amata kleitu.
No seniem laikiem pazīstu Jolantu Ozollapu, un pa šiem gadiem es esmu izaugusi par mācītāju, bet viņa par pazīstamu dizaineri. Jolanta man izveidoja skaistu melnu kleitu ar divrindu pogām un melnām pērlītēm izšūtu jostu. To uzvilku ordinācijas dienā. Mācītāja apkaklīti kolāru drīkstēju uzlikt tikai pēc ordinācijas.
Ordinācijas dienā bija pieteikusies TV Panorāma, kas mūs sagaidīja pie baznīcas, un bija vēl viena filmēšana, jo režisore Kristīne Briede uzņem filmu par sievietēm mācītājām – tā mēs ar arhibīskapi Laumu Zuševicu tur staigājām kā divas dīvas kameru priekšā. Bet stress bija liels, un tas sākās jau kādu nedēļu iepriekš. Tad vienkārši gāju un darīju, ko man šajā rituālā lika darīt.
Pirms dievkalpojuma man lūdza izvēlēties divus tuvus cilvēkus, kuri man stāvēs blakus. Pirmo izvēlējos savu dēlu Miku, jo viņš man patiešām ir autoritāte. Otra bija Vaira Bitēna, pirmā ordinētā mācītāja Latvijā – tā ir laime, ka viņa vēl ir starp mums un varēja būt man līdzās. Kad mani ordinēja, visi mācītāji nāca klāt, uzlika rokas un teica svētības vārdus. Tādos brīžos neesmu ļoti emocionāla. Bet, kad man rokas uzlika mans dēls un teica: «Mammu, lai Dievs tavu ceļu svētī!» – tad bija kamols kaklā.
Kad mani ordinēja, bija sajūta, ka esmu pilnīgi tukša un pat atmiņa ir pazudusi. Manī bija iekšējs miers, bet tāds kā nulles punkts. Pēc tam man teica, ka tas ir labi, jo viss tiek dots jauns.
Jauns sākums, jauna misija. Apzinos to un mazliet stāvu nezināmā priekšā.
Biju uzaicinājusi sava pirmā studiju laika draugus, bija mani ģimenes locekļi, draudzes locekļi, mācītāji, viesi. Ziedu bija tik daudz, kā man nekad nav bijis, pie brāļa Aizputē salikām trīs vannas pilnas ar ziediem. Otrā dienā brālis ar sievu aizbrauca un daļu ziedu uzlika uz manas meitas un manu vecāku kapu kopiņām – kā pateicību.
– Kas īsti mainījās – kāpēc pēc visiem šiem gadiem jūs tagad kļuvāt par mācītāju?
– Godīgi sakot, man jau gadiem bija iekšējā izjūta, ka esmu mācītāja. Kad braucu uz draudzēm aizvietot mācītājus vīriešus, mani sauca par mācītāju, un sākumā to atraidīju: nē, esmu evaņģēliste! Pēc tam kļuvu drosmīgāka un sāku sevi saukt par mācītāju de facto. Cīravas draudzē jau kalpoju, bet nevarēju, piemēram, konsekrēt Svēto Vakarēdienu. Ārpuslatvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca mani jau aicināja ordinēties šajā baznīcā, bet izšķirošā bija 2018. gada vasara, kad to ļoti nopietni piedāvāja arhibīskape Lauma Zuševica.
Un pagājušajā pavasarī manā dzīvē notika liktenīgs pagrieziens. Tādi man parasti palīdz pieņemt kardinālus lēmumus. 30. aprīlī nomira mana mamma, un tas ir eksistenciāls notikums – aiziet cilvēks, ar kuru esi bijis saistīts visilgāk. Pirmajā brīdī jutos kā bārene. Man nav mammas!
Pilnīgi neticamas izjūtas – pieaudzis cilvēks, kuram pašam ir bērni un mazbērni, pēkšņi jūtas bārenis…
Šīs izjūtas neturpinājās ilgi, jo pārgāja sērās. Dažas dienas pēc mammas nāves nāca atklāsme: šis ir tas laiks. Un savā lēmumā jutu lielu mieru. Gāju, pārliecības vadīta, un neskaitļoju, cik man tas būs izdevīgi un kā pret mani izturēsies Latvijas Luterāņu baznīca. Protams, tā man neļaus kalpot kā mācītājai. Kaut gan šīs abas baznīcas vēsturiski ir viena, tikai katra veidojusies savā kultūras telpā. Bija pat brīdis, kad tika domāts par to apvienošanos.
– Ko nozīmē pāriet no vienas baznīcas otrā? Jāraksta atlūgums?
– Es varu palikt šīs otras baznīcas locekle, un tāda es palieku Vangažu draudzē, kur 14 gadus esmu kalpojusi par evaņģēlisti. Bet kalpošana man ir liegta.
Kā esot rakstīts lēmumā, kuru neesmu pat redzējusi, – es drīkstu kalpot tikai tad, ja man stāv blakus kāds mācītājs.
Bet saistību ar otru baznīcu atstāju, jo tur esmu kristīta un iesvētīta, tur kristīti abi mani bērni un pavadīta mūžībā mana meita Marika. Nevaru to izraut no savas sirds. Un vēl – paliekot abās šajās baznīcās, es apliecinu, ka uztveru tās kā vienu. Savā sirdī esmu vienā baznīcā. Es sevi nosauktu par laipu starp tām.
Gatavojot lekciju par sieviešu ordinēšanu, izrēķināju, ka esmu 65. ordinētā latviešu luterāņu mācītāja. Sākums bija Agnese Pone, skolojusies gan Latvijā, gan Pēterpilī, studējusi teoloģiju un baltu filoloģiju. Pēc kara viņa bēgļu gaitās nonāca Vācijā, mācītāju trūka, un arhibīskaps viņai ļāva vadīt draudzes. Un 1974. gadā viņu ordinēja. Agnese Pone kļuva par mācītāju, kad bija nokalpojusi 24 gadus. Man ir līdzīgi – ja skaita cietuma kapelānes laiku, šogad aprit 20 gadi, kopš kalpoju. Mēs abas par mācītājām kļuvām kalpodamas.
– Liekas, jums joprojām sev pašai jāapstiprina, ka esat to pelnījusi?
– Jo līdzās valda nepārtraukts noliegums. Ordinācijas pretiniekiem jau arī ir savs argumentēts noliegums. Taču apliecinājums, ka sieviete var būt mācītāja, arī ir teoloģiski argumentēts. Sieviete var būt mācītāja – es to izdzīvoju un es to izdarīju. Pēc šī lēmuma uzrakstīju arhibīskapam Vanagam vēstuli, kurā pamatoju, kāpēc esmu tā izlēmusi. Aiz cieņas, jo viņš tomēr ir mans arhibīskaps. Tā bija ierakstīta vēstule, zinu, ka viņš ir saņēmis, bet atbilde nav atnākusi.
Mans lēmums ir pārdomāts, kritiski izvērtēts, izsāpēts, ir pārvarētas iekšējās bailes par to, ka ar mani varētu izrēķināties. Jo notiek arī tā. Sievietei ir jāiziet cauri aizspriedumu līmeņiem, un man tie bija 19 pilni gadi.
Tas nav viegli, mēs esam ieausti sociālajās attiecības, un cilvēkam ir dabiskas bailes, ka viņu var izstumt no kopienas. Kristīgā kopiena ir Kristus dibināta, bet kristīgajā baznīcā ir ļoti daudz cilvēciskas netaisnības un cilvēku veidotas hierarhijas, kur notiek savstarpējās cīņas.
– Ko jūs zaudējāt ar to, ka tik ilgi nevarējāt būt mācītāja?
– Domāju, ka neko, jo arī sabiedrība nebija gatava pieņemt sievieti garīdznieci, īpaši jau daudzi mācītāji nav tikuši līdz tādai iekšējai brīvībai, lai nebaidītos būt līdzās gudrai sievietei līderei.
Tas ir Dieva laiks – Bībelē to sauc par kairos –, kas šodien ienāk arī Latvijā, kad atkal sāk ordinēt sievietes un sabiedrība sāk apzināties sievietes vietu arī garīgajā telpā. Mēs esam izauguši līdz tam.
2010. gadā, kad es piekritu vadīt Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienību, mani intervēja par sieviešu ordināciju. Pēc tam lasīju šo interviju internetā, un – ak Dievs! – zem tās 150 komentāru, kur mani zākā! Tagad tā vairs nav, ir arī daudz atzinības. Ir jābūt pacietīgiem.
– Kas īsti jums tagad ir mainījies?
– Man tagad ikdienā jāvalkā kolārs, un pie tā vēl jāpierod. Bet tas, protams, nenozīmē tikai uzvilkt jaunu mundieri. Tā ir cita atbildība, ko iekšēji ļoti izjūtu. Man daudz vairāk jādomā par to, ko pasaku. Jo tas ir vēstījums sabiedrībai. Vēstījums, ka mācītājs nav no vēstures izkāpis ļoti pareizs cilvēks, kuram nav nevienas kļūdas.
Es gribu, lai baznīca ar mani lepotos, bet negribu zaudēt savu iekšējo brīvību.
– Teicāt, ka tagad vairāk jādomā, ko jūs pasakāt. Taču jūs esat arī dzejniece un esat rakstījusi arī brīnišķīgu mīlas liriku.
– Bet es turpināšu rakstīt! Tagad gan kādus pāris gadus dzeju neesmu rakstījusi. Bet rakstu esejas. Gribu saglabāt iekšējo brīvību un dabiskumu. Un man ir prieks, ejot pa ielu, kāda vīrieša acīs ieraudzīt, ka arī savā vecumā vēl varu patikt. Bet tas man netraucē darīt garīgo darbu.
Es nebaidos būt tā, kas esmu. Jā, esmu noteikusi sev augstāku latiņu, bet negribu savu personu ieģērbt stereotipos un aizspriedumos. Reizēm – piemēram, kad ieeju lielveikalā iepirkties, – atceros: man ir kolārs. Ko darīt – uzlikt pāri šallīti? Tas būtu stulbi. Man jābūt lepnai. Un cilvēkiem pie tā jāpierod – ka veikalā var ienākt arī mācītāja sieviete.
– Jūs 20 gadus esat kalpojusi cietumā un pat saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni par programmu Mirjama ieslodzīto atgriešanai sabiedrībā. Kas ir vissvarīgākais, ko pati no tā esat iemācījusies?
– Strādāt apstākļos, kur viss ir citādi, nekā ārpusē, kur viss ir caurskatāms un kontrolēts, kur par mani var pienest denunciācijas, kur nedrīkst kļūdīties. Ko esmu ieguvusi? Spēju šajos apstākļos justies brīvi un nepiespiesti. Tas ir ieguvums arī man kā personībai.
Esmu iemācījusies tikt ātri galā ar problēmsituācijām, jo cietumā laiks ir saspiests.
Un esmu spējusi šajos apstākļos radīt kultūras vidi, kas palīdz ieslodzīto sieviešu atgriešanai sabiedrībā. Māksla spēj mainīt cilvēka domāšanu. Un tā ļoti palīdz tām, kuras grib sevi pasargāt no kopējās cietuma subkultūras.
Tagad mūsu programmai ir deviņas mākslas studijas: rokdarbi, tēlotāja māksla, perkusijas, teātris, ģitārspēle… Ir angļu valodas studija. Mums ir 18 brīvprātīgie pasniedzēji, mums ir gan Bībeles studijas, gan mākslas studijas, mēs lasām un skatāmies labas filmas. Ir notiesātās, kas vēlas kaut ko darīt individuāli. Pirmā bija meitene, kura mācēja spēlēt vijoli. Nāca profesionāla vijolniece, un tas šai meitenei palīdzēja izdzīvot cietuma laiku un atmodināt sevī to labo, kas bija pirms kriminālās dzīves.
– Es intervēju jūs agrāk, un toreiz runājām par vienīgo uz mūžu notiesāto sievieti. Stāstījāt, ka garāmejot esat apmainījušās skatieniem, bet nekontaktējāties. Kā ir tagad?
– Tagad šī sieviete jau trešo gadu piedalās programmā Mirjama. Ilgi viņa turējās no visiem savrup, jo tāda ir cietumnieču subkultūra. Iekšējais stāsts par nodarījumu joprojām ir sarežģīts, viņa ļoti mokās. Kad jautāju, ko viņa gribētu darīt, sieviete atbildēja, ka gribētu dejot, jo ir dejojusi tautas dejas. To cietumā grūtāk realizēt, bet tagad mums nāk stepa speciāliste, un viņas dejo stepu. Šai notiesātajai parādās vismaz kāda pašvērtības izjūta.
Es domāju, ka pienāks laiks un viņa tiks apžēlota, un mums ar viņu jāstrādā kā ar cilvēku, kurš, iespējams, reiz izies no cietuma ārā.
– Iļģuciema cietumā ir daudz sieviešu, kas tiesātas par slepkavību. Cilvēciski tās ir vienas no lielākajām bailēm – kādu nogalināt. Kas cilvēkā mainās pēc tam, kad viņš ir nogalinājis?
– Darot ļaunu citiem, mēs nodarām ļoti lielu ļaunumu paši sev. Tas izraisa dziļu garīgu destrukciju. Lai no tā pasargātu, ir iedoti desmit baušļi. Viens no tiem: tev nebūs nokaut. Nogalinot cilvēku, tu ietiecies aizliegtajā teritorijā.
Sievietēm, kas notiesātas par slepkavību, ir lielas garīgās mokas. Pat ne tikai sirdsapziņa, bet kaut kas dziļāks. Dziļa destrukcija, kas nedod mieru. Mūsu, garīdznieku, uzdevums ir palīdzēt to risināt. Par to ir daudz jārunā, un risinājums nāk tikai tad, ja ir patiesa savas vainas atzīšana.
Bieži gadās, ka slepkavība ir veikta afekta stāvoklī vai aizsargājoties. Tā notiek ar sievietēm, kuras dzīvo vardarbīgās attiecībās. Tāda sieviete ir gan vardarbības upuris, gan slepkava. Lai palīdzētu, mēs daudz runājam – bet visu jau nevar izrunāt. Tāpēc tik laba ir programma Mirjama. Un es redzu, ka sievietes lēnām atplaukst.
– Jūs pati esat šķīrusies. Ir mācītāji, kas nostājas pret šķiršanos, jo «ko Dievs ir savienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt».
– Jā, Dievs ir savienojis, bet Mozus atļāva šķirt sirds cietības dēļ. Laikā, kad es šķīros, man bija nocietināta sirds, jo man vairs nebija mīlestības. Mums bija psiholoģiska nesaderība – man vajag iet uz priekšu, mācīties un attīstīties, bet mans bijušais vīrs ir citāds. Mums bija konflikti, un tas manu sirdi nocietināja, bet tad vairs nav iespējams atvērties un uzticēties. Jo kas tad ir laulība? Kad mēs mīlestībā viens otram atveramies un kļūstam par vienu miesu.
Mēs paguvām izšķirties laikus, lai nenodarītu lielu ļaunumu sev un bērniem. Bet tā nav mana mācība citiem, katram ir sava pieredze.
Ja ir kaut mazliet mīlestības, tad ievainotas attiecības var sadziedēt un ģimeni saglabāt.
– Laiks iet ātri, un jums jau ir divas mazmeitas. Jums patīk būt vecmāmiņai?
– Ļoti! Man nepatīk būt stingrai vecmāmiņai, man patīk ar Milānu un Olīviju kopā rotaļāties. Patīk kopā skatīties multenes – Ķepu patruļu un Cūciņu Pepu. Kad bija sals, mēs ar lielo mazmeitu lauzām lāstekas – ar somiņu tās situ zemē, un mēs tās sūkājām kā ledenes.
Es jau saprotu, ka viss šajā dzīvē reiz beigsies. Man neeksistē tādi laika nogriežņi kā pensijas vecums. Mans laiks ir kopā ar Dievu. Cik viņš man ļaus, tik es strādāšu. Bet pēdējais laiks man būs ar ģimeni. Tas, ko es kā vecmāmiņa varu ieguldīt, ir laiks ar mazbērniem. Šorīt vedu mazmeitas uz dārziņu, un mums pa ceļam ir Bulkotava, kur vienmēr piebraucam. Meitenes jau sauc: «Man cīsiņu mīklā! Man karameļu maizīti! Un Minjonu suliņas!» Viņās ir kaut kas enerģētiski man tuvs, ļoti jūtu, ka tie ir mani mazbērni.
– Pagājuši jau daudzi gadi, kopš 22 gadu vecumā no pēkšņas slimības mūžībā aizgāja jūsu meita Marika. Vai tagad esat sapratusi, kāpēc viņai bija jāaiziet?
– To saprast nevar. Es šo laiku esmu izdzīvojusi, izsāpējusi, bet neesmu to izdomājusi. Ir pārāk sarežģīti saprast, kāpēc Dievs izvēlējās paņemt šo jauno sievieti, manu meitu.
Varu pateikt, kas ar mani šajā laikā noticis – dvēseles sāpes padara mūs dziļākus, iejūtīgākus. Ja vien tu šai nelaimei izej cauri, nevis norobežojies un saki, ka viss ir slikti, Dievs ir slikts un sabiedrība slikta.
Man joprojām ir grūti pieiet pie meitas kapa, sevišķi emocionālos brīžos. Jo zobens sirdī ir palicis. Un ir notikumi, kas to sakustina. Mēs nezinām, kāpēc tā notika. Tas bija viņas laiks. Tā bija arī ārstu kļūda – bet ne tā, kurš viņu ārstēja beigu posmā. Man to zem četrām acīm pastāstīja. Nepārbaudot aknas, kas jau bija jutīgas, meitai iedeva zāles, kuras aknas vienkārši iznīcināja…
Bet es ar lielu siltumu skatos uz jauniem cilvēkiem manas meitas vecumā. Nupat cietumā viesojās Dvēseļu puteņa režisors Dzintars Dreibergs un filmas producente. Rakstīju viņiem iesniegumu caurlaidēm un ieraudzīju – manas meitas dzimšanas gads! Skatījos ar interesi un priecājos, cik viņi ir gudri un radoši. Tie jau vairs nav nekādi jaunieši, viņiem drīz četrdesmit!
Es nedomāju par to, kā būtu, ja Marika būtu dzīva. Tā ir nevajadzīga iztēle, jo viņas vienkārši te nav.
Es zinu, ka esmu gan laba, gan slikta. Bet pie visa tā manī ir noslēpumu kambaris, kaut kas ļoti personisks, ko nevienam nerādīšu, bet izsāpēšu ar Dievu. Tas ir pārdomu, pašanalīzes, dusmu laiks, tas var prasīt dienu, divas vai trīs – bet es zinu, ka šis laiks beigsies. Un pēc tam es nāku ārā.
– Tagad jūs esat pilntiesīga mācītāja. Beidzot. Kādu jūs priekšā redzat savu jauno dzīvi?
– Man ir jāturpina tas, ko daru, nopietni jāstrādā, jāpabeidz doktora darbs.
Par pārējo jau mēs nezinām. Dzīve ir kā migla. Kādu gabaliņu tu redzi, bet tālāk neredzi, tomēr drosmīgi jāiet tajā iekšā. Kā Dvēseļu putenī, kur mūsu zēni gāja miglā un nezināja, vai tur priekšā ir ienaidnieks, vai ir jāšauj un kurš pirmais izšaus. Es jūtos tāpat kā Dvēseļu puteņa Artūrs šajā miglā, tikai man nav šautenes, es eju tāda, kāda esmu. Vai tur priekšā gaida lode, kas mani ievainos, vai brīnišķīga saulīte? Būs dažādi. Es vienkārši ļaujos.
