– Reiz teicāt, ka darba ētiku esat mantojis no sava tēva. Kas bija jūsu tēvs?
– Vienkāršs cilvēks, kurš izaudzināja četrus bērnus. Mamma bija mājsaimniece, nodarbojās ar bērniem, ieaudzināja mūsos noteiktas vērtības. Joprojām atceros, cik ļoti mans tēvs bija nodevies ģimenei un nodevies savam darbam. Viņam bija noteikts dzīvesstils, un ticu, ka esmu no viņa daudz pārņēmis. Piemēram, pavadu tiešām daudz laika, gatavojoties pirms treniņa. Divu stundu treniņš nozīmē aptuveni astoņu stundu gatavošanos. Reizēm pat miegā domāju, kas varētu būt labākais treniņam, un, ja kāda doma ienāk prātā, uzreiz to pierakstu.
– Vai jūsu vecāki, īpaši tēvs, atbalstīja vēlmi kļūt par basketbola treneri?
– Nemaz. Reizēm es par to uzjautrinos, bet, kad jau kādu laiku biju strādājis kā profesionāls basketbola treneris, tēvs tomēr ik pa laikam vaicāja: «Luka, kad tev beidzot būs nopietns, īsts darbs?» Es pat neteicu viņam, cik pelnu. Tēvs bija grāmatvedis, viņš nekad nesaprastu, ka sportā var nopelnīt naudu. Vienlaikus zināju, ka viņš mani klusībā atbalsta. Mans tēvs jau ir miris, bet mamma, kurai ir astoņdesmit pieci gadi un bijušas divas sirds operācijas, skatījās katru spēli Pasaules kausā.
Acīmredzot tēvam mana karjera šķita tik nestabila, ka brīdī, kad manai meitai palika astoņpadsmit, saņēmu zvanu no apdrošināšanas kompānijas – man esot jāierodas saņemt naudu. «Kādu naudu, par ko jūs runājat?» Izrādījās, ka tēvs tad, kad piedzima mana meita, sācis uzkrāt naudu, kas tiktu izmaksāta, meitai sasniedzot astoņpadsmit gadu vecumu. Viņš bija pārliecināts, ka es nespēšu parūpēties par savu ģimeni, lai tad nu vismaz ir uzkrāta kāda summa Margaritas studijām… Droši vien kā vecāks es viņu saprotu. Ja mans dēls kādu dienu atnāktu un teiktu, ka grib būt gleznotājs, iespējams, arī es jautātu: «Vai ar mākslu var izdzīvot?» Un arī censtos viņam palīdzēt materiāli.
Mans tēvs gribēja parūpēties, un es viņu saprotu, esmu viņam pateicīgs.
Visu interviju lasiet žurnāla Ieva jaunajā numurā vai Santa+.