Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
1
-
1
-
0
-
0
-
2
-
0
-
– Lai gan esi vēl tik jauna, jau esi dzīvojusi vairākās pasaules valstīs. Jūties kā pasaules pilsone?
– Jā. Piedzimu Dānijā, un jau pēc divām nedēļām mana ģimene pārcēlās uz Lietuvu. Tad uz Sanktpēterburgu, tad Maskavu, pēc tam uz Rīgu. Pārcelšanās notika mana tēva darba dēļ – viņš strādāja aviokompānijā SAS. Tad studēju un dzīvoju Romā, tagad – Losandželosā. Vai, kad to pasaku skaļi, tiešām izklausās daudz (smejas)! Man vienmēr paticis būt starptautiskā vidē, kur satiekas cilvēki no dažādām pasaules valstīm. Kopš sevi atceros, man bijuši draugi no Indijas, Zviedrijas, Lielbritānijas, Amerikas un citurienes.
– Psihoterapeiti saka – nav labi, ja bērnam nav vienu māju.
– Tieši pretēji – man šķiet ļoti labi, ka bijusi iespēja iejusties dažādās vidēs un varu viegli saprasties ar ikvienu cilvēku, viegli iegūt jaunus draugus. Tiesa, biju šokā, kad no Maskavas pārcēlāmies uz Rīgu, biju tur pieradusi dzīvot, man tur bija ļoti daudz draugu. Aizbraukšanu izjutu ļoti sāpīgi, biju satriekta. Galu galā gan šī pārcelšanās izrādījās ļoti vērtīga, jo varēju vairāk laika pavadīt kopā ar savu vecmāmiņu Lanu. Līdz tam lielākoties tikai runājām pa telefonu.
Jā, lielāko daļu dzīves esmu pavadījusi Krievijā, taču man šķiet – nākotnē varēšu teikt, ka visilgāk esmu nodzīvojusi Losandželosā. Tagad man būs vīza, darbs un varbūt būs arī kāzas. To vēl redzēsim (smejas)!
Bet, ja man jāpasaka, kur ir manas īstās mājas, es vienmēr saku: Baltezerā. Tur atrodas manu vecvecāku vasaras māja, ezers, meži – es to visu dievinu. Ja man vaicā, no kurienes esmu, neslēpju – no Latvijas. Man gribas, lai par šo valsti uzzina pēc iespējas vairāk cilvēku.
Reizēm gan dzirdu tādus jautājumus, ka nevaru vien nobrīnīties. Piemēram, vai šeit ir televizori…
To gan biežāk vaicā cilvēki, kuri nekad nav bijuši ārpus Amerikas.
Bet, piemēram, ar Dāniju man vispār nav nekādas saistības, lai arī man ir skandināvisks uzvārds. Mans tēvs pēc tautības ir polis un Dānijā nokļuva tikai darba dēļ. Viņam bija grūti izrunājams polisks uzvārds, tāpēc viņš to nomainīja pret Pedersenu, kas skandināvu uzņēmumā šķita iederīgāks. Godīgi sakot, nezinu, kāpēc man iedeva šo uzvārdu, jo patiesībā man ar to nav nekādas saistības. Tāpēc, piemēram, Losandželosā sevi dēvēju par Moniku Ivonne, kas ir mans vidējais vārds. Reiz prasīju vecākiem, kur viņi tādu ņēmuši. Izrādās, īsi pirms manas dzimšanas abi skatījušies kādu modes žurnālu, ieraudzījuši tur šādu vārdu, un abiem tas iepaticies. Tātad ne no kurienes (smejas). Bet nākotnē, kad precēšos, droši vien uzvārdu mainīšu vēlreiz. Jā, arī ar Krieviju mani nekas nesaista. Pavisam citādi ir ar Latviju. Mana mamma, vectēvs un visi radi ir no Latvijas, un tā ir liela lieta.
Es runāju latviski, lai kur arī būtu, es vienmēr atgriežos un atgriezīšos šeit. Arī saviem bērniem mācīšu latviešu valodu – citādi nemaz nevar būt!
– Kā tiki audzināta?
– Novērtēju to, ka esmu uzaugusi ļoti ģimeniskos apstākļos. Kopš bērnības esmu izjutusi, ka mums ir sešu cilvēku ģimene – mamma, tētis, es, māsa, opa un Lana. Vasarās, Ziemassvētkos vienmēr bijām kopā. Pārējā laikā kopā bijām mēs četri. Mans tētis bija stingrais policists. Ja viņš kaut ko neļāva, prasīju mammai, jo zināju – ar viņu visu iespējams sarunāt. Ja mamma sacīja, lai paprasu tētim, tad negribējās, jo zināju – tētis teiks nē. Viņš vienmēr pieteica, cikos man jābūt mājās, un promejot man vienmēr vajadzēja atstāt to cilvēku telefona numurus, ar kuriem kopā būšu. Tolaik man tas, protams, nepatika. Bet tagad ļoti novērtēju, ka ģimenē ir tāds cilvēks kā mans tētis.
Kad man būs bērni, droši vien rīkošos tāpat. Tāpat tētis kontrolēja, kā es mācos, rājās, ja atzīme bija zemāka par B. Taču vienmēr esmu izjutusi arī viņa mīlestību un atzinību. Vēl pirms dažām dienām tētis man teica, cik skaisti izskatos, bet šodien paslavēja manus matus. Savukārt mamma vienmēr mani atbalstījusi visā, ko daru, – vienalga, vai gribēju zīmēt vai darīt ko citu. Visi kopā esam baudījuši mākslu, un kritizējuši (smejas). Mana ģimene ir vislielākie kritiķi pasaulē. Ja viņiem patīk tas, ko esmu izdarījusi, tad zinu – tas patiešām ir kaut kas labs. Tikko parādīju viņiem savu pēdējo īsfilmu ar Lilitu Ozoliņu galvenajā lomā un ļoti svīdu, kamēr viņi to skatījās. Man par lielu brīnumu un prieku, mamma teica: «O, tas ir labi, tas man patīk.»
– Par ko ir šī filma?
– Tā radās no domas par to, kas notiktu, ja es nespētu sarunāties ar savu vecmāmiņu Lanu. Galu galā esmu uzaugusi amerikāņu stilā, runāju angliski, tagad arī dzīvoju Losandželosā. Kas notiktu, ja es atbrauktu uz Latviju un būtu aizmirsusi latviešu valodu? Filmā Lilitas Ozoliņas varone ierodas Amerikā un nespēj sarunāties ar savu mazmeitu, kura ir aizmirsusi latviešu valodu.
Domāju – valodu mācīšana bērniem ir tikai gribēšanas jautājums, jo bērni tās apgūst ļoti ātri un viegli. Jau tad, kad man bija pieci gadi, brīvi runāju trijās valodās, jo Lana runāja krieviski, mamma latviski, bet tētis angliski. Nereti es vienā teikumā esot apvienojusi visas trīs valodas un teikusi, piemēram, Otdai bumbu, daddy! Mani bērni noteikti runās latviski. Mans draugs Maikls ir no Armēnijas un mājās viņš runā tikai armēņu valodā, savukārt ar viņa vecākiem, kas nāk no padomju laikiem, runāju krieviski.
Līdz ar to mūsu bērniem jau būs garantētas četras valodas – latviešu, armēņu, krievu un angļu. Un skolā var vēl iemācīties piekto valodu, un viss – voila!
Un vispār man ļoti svarīgi ir saglabāt latviešu valodu, tāpēc vienmēr lūdzu mammai, lai izlabo, ja ko saku nepareizi. Un cik skaista ir Latvija, Rīga! Losandželosa nav skaista pilsēta. Tiešām nav. Turklāt man nepatīk ne palmas, ne okeāns, man arī nepatīk pludmale, smiltis, atrašanās ūdenī. Pat nezinu, kāpēc tur dzīvoju. Bet Rīgā varu visu dienu sēdēt un skatīties pa logu. Man patīk mākoņi, vējš… Vispār mans mērķis ir panākt, ka pusgadu varu dzīvot šeit, Latvijā, otru pusgadu Losandželosā.
Visu sarunu ar jauno mākslinieci lasi šīs nedēļas žurnālā Ieva.
