Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mans profesionālais ceļš
Biroja administratore – Projektu vadītāja reklāmas aģentūrā – Pašnodarbināta projektu vadītāja – Vecmāte
Līvas dzīvē darbam un karjerai vienmēr bijusi nozīmīga vieta. Jau no agras jaunības viņa zināja, ka vēlas būt saistīta ar medicīnu, tomēr sākotnēji dzīve iegrozījās citādi. Ieguvusi pavisam atšķirīgu pieredzi, Līva nu ir atgriezusies pie savulaik neīstenotā bērnības sapņa – medicīnas, un ir laimīga, ka uzklausījusi iekšējo balsi un sekojusi savam aicinājumam.
Iepriekšējā dzīve
Septiņi gadi ļoti dinamiskā vidē
«Pēc vidusskolas iestājos mediķos, bet ģimenes apstākļu dēļ man nācās no turienes ātri izstāties, bija jāiet strādāt. Toreiz likās, ka darbs arhitektu birojā būs tāds pagaidu variants. Sākumā biju biroja administratore, pēc gada kļuvu par projektu vadītāju, bet vēl pēc laika man piedāvāja iet strādāt uz digitālās reklāmas aģentūru – arī par projektu vadītāju. Reklāmas jomā nostrādāju septiņus gadus un nomainīju divas aģentūras. Pēc dabas esmu dinamiska un uz rezultātu orientēta, un man patika, ka reklāmas nozarē ikdiena ir strauji mainīga, kolēģi, projekti un pasākumi – viss ļoti interesanti. Darbs nekad nav vienveidīgs, ir plašas iespējas iepazīties ar cilvēkiem no dažnedažādām sfērām. Tas, protams, nedaudz liek arī lauzt sevi, sevišķi grūti ir introvertam cilvēkam, jo dienas laikā jāpaspēj sazināties ar ļoti atšķirīgiem cilvēkiem, piemēram, uzņēmējiem, aktieriem, pavāriem, kas iesaistīti projektā, ar kuru tobrīd strādā. Neesmu studējusi reklāmu, bet ātri visu apguvu, mācēju atrast kopīgu valodu ar visiem klientiem, nebaidījos uzņemties atbildību. Vadība redzēja manī potenciālu, krājās pieredze.»
Pagrieziena punkts
Pašas pieredze dzemdībās
«Pienāca brīdis, kad jutu – tuvojas izdegšana. Strādājot reklāmas aģentūrā, tev būtībā nav brīvdienu, bieži ir jāstrādā 24/7, visu laiku jābūt uz sakariem, nepārtraukti ir krīzes menedžments. Vēl arī tas, ka ne jau visi projekti ir sabiedrībai nozīmīgi un vērtīgi.
Tad sapratu, ka manam darbam zūd jēga, vairs nespēju visu šo uztvert nopietni, tam, ko daru, neredzu nekādu pievienoto vērtību.
Tātad – kaut kas ir jāmaina, tikai nav skaidrs, kas un kā jāmaina. Kaut kur zemapziņā radās doma – vai dzīvē vispār esmu izdarījusi pareizo izvēli? Atcerējos par medicīnu, bet īsti nebija ideju un iespēju, kā es varētu tai pievērsties. Nebija arī pārliecības, vai gribu būt tieši ārste, baidījos, vai tikšu galā ar iestājeksāmeniem, vai pavilkšu mācību maksu…
Kādu laiku vēl turpināju strādāt aģentūrā, bet pēc pirmā bērna piedzimšanas sapratu – šajā profesijā vairs atgriezties nevaru un negribu. Drīz piedzima arī otrs bērns. Manis pašas dzemdību pieredze nebija tik rožaina un skaista, es pat teiktu – tā bija traumatiska un smaga pieredze, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc sāku prātot par vecmātes profesiju. Pirms man piedzima bērni, nekad nebiju domājusi par to, ko īsti dara vecmāte, man bija priekšstats, ka dzemdības pieņem tikai ginekologs. Pēc pirmā bērna piedzimšanas sapratu, cik liela loma visā šajā procesā – pirms dzemdībām, to laikā un pēc dzemdībām – ir vecmātei. Un šī doma – gribu kļūt par vecmāti! – gluži kā uzspridzināja manas smadzenes. Pārliecība par šo nostiprinājās ar katru dienu arvien vairāk. Iestājos Rīgas 1. medicīnas koledžā un vēlāk arī Rīgas Stradiņa universitātē.
Darbā reklāmas aģentūrā vairs neatgriezos, bet, kamēr studēju, paralēli studijām un praksei slimnīcās strādāju ar atsevišķiem reklāmas un sociālo tīklu mārketinga projektiem kā pašnodarbinātā. Piemēram, strādāju grupas Prāta vētra menedžmentā par sociālo tīklu projektu vadītāju. Arī šajā projektā mana attieksme pret darāmo bija vairāk profesionāla, visu darīju ar vēsu galvu, neskatījos sapņainām acīm uz grupas puišiem. Šis un citi darbi man palīdzēja saglabāt pašapziņu un sajūtu, ka joprojām ir sfēra, kur esmu zinoša profesionāle, jo vecmāšu programmā biju tāda iesācēja, zaļais gurķis. 2022. gadā visus šos paralēlos darbus noslēdzu.»
Jaunā dzīve
Pilnas slodzes vecmāte
«Tagad esmu algota pilnas slodzes vecmāte Jūrmalas slimnīcā. Kad vecmāte iegūst izglītību, viņai ir jānostrādā divi līdz trīs gadi – atkarībā no darba devēja prasībām –, un tad var kārtot sertifikātu, tas man vēl ir priekšā. Šobrīd jau daru visu kā jebkura vecmāte – uzņemu grūtnieces nodaļā, pieņemu dzemdības, pavadu sievietes uz ķeizargrieziena operāciju, aprūpēju māmiņas un jaundzimušos pēc dzemdībām, bet pagaidām vēl par mani atbildīga cita, sertificēta, vecmāte. Vienīgais, ko pagaidām nevaru darīt un kādu laiku, kamēr nav iegūts sertifikāts, arī nevarēšu, – slēgt individuālos līgumus par dzemdību palīdzību. Turklāt ar vīru esam vienojušies – kamēr bērni vēl mazi, savu darbu organizēšu tā, lai varu pēc dežūras aizvērt durvis un doties mājās pie ģimenes. Vēl arī Jūrmalas slimnīcā katru nedēļu vadu lekcijas topošajiem vecākiem, un no janvāra ir sācies jauns projekts – uz tādu skaistu kopā būšanu tiek aicinātas topošās māmiņas, notiek gan vingrošana un joga, gan izglītojošas lekcijas.
Esmu pateicīga, ka šajā pārmaiņu procesā man bija ģimenes atbalsts – bez vīra palīdzības es īsti nevarētu šo visu uzsākt.
Mans vīrs strādā reklāmas jomā un labi zina, kāda ir darba specifika šajā nozarē, līdz ar to viņš lieliski saprata, kā es jutos laikā, kad tur strādāju. Vīrs bija galvenais mudinātājs – ja tas ir mans aicinājums, man tiešām ir jāiet un jādara. Nekad netiku dzirdējusi pārmetumus vai šaubas par to, vai man tas tiešām jādara. No draugiem un bijušajiem kolēģiem gan nācies uzklausīt dažādas piezīmes, piemēram, «kam gan tev tas bija vajadzīgs?!» un «tu taču reklāmā tik normāli pelnīji, salīdzinot ar to, ko nopelni tagad». Bet dzīvē viss nav par naudu. Es uzskatu – ja tu tiešām ar sirdi un dvēseli esi tajā, ko dari, atradīsi arī iespēju nopelnīt. Arī tagad man ir dažādi papildu projekti, kuros esmu iesaistījusies, – par vecmāšu darba un dzemdību tēmu. Un man ir arī daudz nākotnes mērķu – par to, ko es ar laiku gribētu izmainīt dzemdniecības nozarē Latvijā.»
Kur mācījos
- LU Rīgas 1. medicīnas koledža, studiju programma Ārstniecība ar vecmātes kvalifikāciju.
- RSU Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultāte –profesionālais bakalaura grāds veselības aprūpē un galvenās vecmātes kvalifikācija.
No kā es visvairāk baidījos
Bija bažas par finansiālo aspektu, jo man ir divi bērni. Sevišķi jau sākumā – kā es izdzīvošu tieši mācību periodā? Domāju – kaut vīram viss veiktos biznesā! Bija arī bailes, ka, nedod Dievs, man būs jāpārtrauc mācības un jāatgriežas vecajā darbā un es atkal tikšu atmesta atpakaļ ceļā uz savu mērķi. Vēl bija bažas, vai atradīšu darbu jaunajā profesijā, jo šobrīd ir vecmāšu pārprodukcija un jaunai, tikko mācības pabeigušai vecmātei dabūt darbu stacionārā ir ļoti grūti. Bet es biju ļoti neatlaidīga, turējos ar zobiem un nagiem, gāju, voluntēju, man bija svarīgi uzsūkt sevī, ko vien varu, – visas zināšanas un prasmes. Gāju kā traktors, un man bija vienalga, ko par mani domā! Un es vēl nebiju pabeigusi mācības, kad man jau izteica piedāvājumu nākt strādāt slimnīcā pastāvīgi.
Lielākais ieguvums
Man ir ļoti liela gandarījuma sajūta un apziņa, ka daru kaut ko vērtīgu un labu pasaulei.
Katru rītu mostos ar vēlmi iet uz darbu – tas mani iedvesmo!
Darbs var man fiziski atņemt enerģiju, bet emocionāli tas mani piepilda. Tas ir brīnišķīgi, un es to novēlu katram – sajust šo vērtīguma sajūtu! Man ir arī tāds gandarījums, kad satieku uz ielas mammas, kurām esmu pieņēmusi dzemdības, kad man atraksta labus vārdus, atsūta bildes ar bērniem – man personīgi tas ir nenovērtējami. Jā, nav liela finansiāla ieguvuma, toties emocionālais ieguvums ir milzīgs. Bērniņus, kurus esmu pieņēmusi, sāku skaitīt jau tad, kad vēl tikai voluntēju, un nu to ir jau ap simtu!
Mans padoms
Apzinies – nekad nebūs labāka laika pārmaiņām kā tagad.
Neatliec! Vai nu tagad, vai nekad! Sevišķi, ja neesi vairs gluži jaunības gados. Noteikti jāpadomā, kā iegūt papildu finanses, piemēram, es apzināti centos labi mācīties, lai iegūtu stipendiju. Taču finansiālu atbalstu var gūt arī citos veidos – ir dažādi projekti, programmas, galu galā, arī banku aizdevumi. Un, protams, jābūt neatlaidīgai, jātic savam mērķim un jāiet līdz galam. Nedrīkst apstāties vai sākt šaubīties. Vēl ir svarīgi būt īsto cilvēku pulciņā un atrast pieredzējušu mentoru – man bija brīnišķīga vecmāte mentore, kurai burtiski pielipu kā dadzis. Lai iegūtu jaunu izglītību, vecums nav šķērslis, runa vairāk ir par gribasspēku un motivāciju. Īpaši jau vecmātes profesijā, kur – jo vairāk pieredzējusi sieviete, jo labāk. Piemēram, manā kursā bija divas 55 gadus vecas sievietes. Galvenais – lai ir degsme!
