Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
– Jūsu ģimene, izrādās, sākusies jau labi sen, kad pašiem par to vēl nebija ne jausmas.
Agnese: – Jā, mums viss notika kā filmā vai grāmatā, mēs kopā mācījāmies bērnudārzā. Mani vecvecāki ir no Skrīveriem, un visas savas saknes saistu ar to pusi, tāpēc arī bērnudārzu apmeklēju tur. Taču darīju to ļoti reti, jo biju slimīgs bērns – divas dienas apmeklēju dārziņu, trīs nedēļas slimoju. Tā kā tur biju ļoti reti, atceros tikai dažus dārziņa biedrus. Cik interesanti!
Kad abi ar Ervīnu jau bijām pieauguši un kopā, sapratām, ka reiz esam bijuši bērnudārza grupiņas biedri. Pat bildes to apliecina, taču viens otru neatcerējāmies…
Mācījos Rīgā, bet brīvlaiku – gan vasaras, gan ziemas – pavadīju Skrīveros, kur joprojām dzīvoja Ervīns. Brīvlaikā padancojām, patusējām, un es atkal uz veselu semestri braucu uz Rīgu mācīties. Mana vecmāmiņa vēl mūsu kāzās atcerējās: Ervīns sestdienas rītā atnācis, skatījies skumjām brūnām actiņām un vaicājis: «Vai šajās brīvdienās Agnesīte atbrauks?» – «Nē, puisīt, neatbrauks…»
Ervīns: – Tad jau mums bija kādi sešpadsmit gadi, un Agnesei labāk patika palikt Rīgā, rīkot neatļautas ballītes ar saviem skolasbiedriem. Kad mums bija divdesmit gadu, vēlreiz satikāmies Rīgā, kur nu jau dzīvoju arī es, un tā arī palikām kopā. Apprecējāmies 2008. gada vasarā. Un 2009. gada septembrī piedzima Karlīna.
Agnese: – Esmu no tām sievietēm, kam ļoti patīk būt stāvoklī. Turklāt ar Karlīnu tā vispār nebija grūtniecība, deviņus mēnešus dzīvoju ar īpašu sajūtu, ar dažādām privilēģijām. Devītajā mēnesī vēl vizinājāmies ar motorlaivu, šķita – viss ir viegli, vienkārši un pats par sevi saprotami. Tagad saprotu, ka to nodrošināja zināmais teiciens: jo mazāk zini, jo labāk guli. Kad jau biju pastrādājusi Ģimenes studijā un gaidīju otro un trešo bērnu, iegūto zināšanu dēļ galva man bija simts reižu lielāka par rumpi.
– Ne tikai Karlīna, arī abi nākamie bērni dzima ūdensdzemdībās pie Aijas Mikovas.
Ervīns: – Kad dzima Karlīna, brauciens uz slimnīcu bija dulls. Kā mēs triecāmies!
Agnese: – Man bija ļoti bail no dzemdībām, un šīs bailes sakņojās bērnībā, kad televīzijā rādīja pirmos seriālus. Viens no tiem bija Vienkārši Marija, kur galvenā varone Marija savu dēlu dzemdēja ļoti ilgi un smagi. Veselu sēriju skanēja baisa kliegšana un tika rādītas šausmīgas grimases un mokas. Man kā bērnam tas acīmredzot bija atstājis paliekošu iespaidu, jo tās bija vienīgās dzemdības, ko jebkad biju redzējusi.
Ervīns: – Jā, atceros, tu teici – priekšā kaut kas nezināms, no kā tev ļoti bail.
Agnese: – Un tad es izlasīju grāmatu Gaidības un radības ar prieku. Man pēkšņi viss tapa tik skaidrs! Vairs nebija ne no kā bail, zināju visu, kas notiks. Aizgājām arī uz pirmsdzemdību sagatavošanas kursiem, kur sīki un smalki izstāstīja par dabiskām dzemdībām, apmeklējām arī dažas nodarbības pie Klaudijas Hēlas. Iegūtās zināšanas mani tik ļoti nomierināja, ka sāku justies kā īstena eksperte, šķita – labi pārzinu visu, kas ar mani notiks.
Grāmatā vesela nodaļa bija veltīta ūdensdzemdībām, un es izlēmu, ka gribu dzemdēt šādi.
Mēnesi pirms dzemdībām aizbraucām uz Valmieru iepazīties ar ūdensdzemdību vecmāti Aiju Mikovu, kas šo nodaļu sarakstījusi. Tuvojoties dzemdību datumam, mazliet nervozēju. Galvenokārt tāpēc, ka bija jautājums – kā uzzināt īsto laiku, kad izbraukt uz Valmieru, ja dzīvojam Rīgas rajonā? Saklausījusies nodarbībās dažādas gudrības, zināju – galvenais neaizbraukt par ātru, jo tad durs, stimulēs un vēl nezin ko darīs. Atceros, 29. septembra rītā, kad Karlīna sāka dzimt, pamodos ļoti agrā rītā. Sāpēja vēders, taču nebiju pārliecināta, vai tās ir īstas dzemdību sāpes. Izlēmu iet vannā, jo siltais ūdens nomāks viltus kontrakcijas. Taču mums mājās ir divvietīgā vanna, kuras pietecināšana aizņem ne mazums laika. Kad beidzot iegūlos vannā un izmērīju kontrakciju biežumu, izrādījās: tās atkārtojas ik pēc divām trim minūtēm. Un kļūst arvien stiprākas… Bet es esmu mājās, un kur vēl ir Valmiera!
Ervīns: – Agnese man no vannasistabas zvanīja pa mobilo telefonu, lai ātri eju pie viņas. Izkāpt no vannas viņa jau vairs nespēja.
Agnese: – Zināju, ka dzemdības ir ļoti garš pasākums, tāpēc mantu salikšanu biju atlikusi uz pēdējo brīdi. Beigās sanāca tā, ka ap pieciem rītā piefiksēju iespējamo dzemdību sākumu, ap astoņiem izbraucām no mājām, ap deviņiem bijām Valmierā, un ap vienpadsmitiem Karlīna jau bija klāt.
Ervīns: – Kad pa ceļam no Murjāņiem zvanīju vecmātei un pateicu, ka kontrakciju biežums un ilgums ir viens pret vienu, viņa man pārmeta, kāpēc tik ilgi kavējāmies. Jā, un vēl jau pa ceļam mūs apstādināja policija… Laiks bija drausmīgs, nevarēja īsti redzēt ceļu, braucu tik ātri, cik vien iespējams, un pēkšņi priekšā policija. Apstājos, bet tūlīt teicu, ka nav laika skaidroties, jābrauc dzemdēt. Policists bija neizpratnē – Rīga un Dzemdību nams taču esot uz otru pusi…
Agnese: – Visas trīs dzemdības man bijušas ļoti straujas. Gaidot Ernestu, slimnīcā iebraucām astoņos, bet pusdeviņos bērniņš man jau bija uz rokām. Viņš tāds ir arī dzīvē – visu laiku steidzas, ir temperamentīgs, straujš. Ar Ottiņu jau biju ļoti uzmanīga, lai tikai paspētu laikā. Dažas dienas iepriekš pat aizskrējām uz slimnīcu viltus trauksmes dēļ.
Ja runājam par pirmajām dzemdībām, atceros: tiklīdz bērniņš ir rokās, viss smagums un grūtums momentāni ir aizslaucīti. Bija sajūta, ka varu gāzt kalnus.
Ervīns: – To pat varēja redzēt: Agnese redzami bija uz spēku izsīkuma robežas, bet pēkšņi pilnīgi it kā atdzima.
Arī es pēc dzemdībām biju laimīgs, ka izturēju. (Smejas.) Saku to pavisam nopietni, jo slimnīcas atmosfēra mani beidz nost.
Agnese: – Mana mamma nesen atcerējās manu sašutumu par Ervīnu pirms astoņiem gadiem pēc iepazīšanās ar Aiju Mikovu. Viņš esot iznācis no slimnīcas, nopūties un teicis: «Es nezinu, kā es to izturēšu.» Bet viņam tiešām fiziski kļūst slikti, jau tikai dzirdot par medicīniskām manipulācijām.
Ervīns: – Par laimi, klātesot nekāda sliktuma nebija. Droši vien tāpēc, ka Aija visu laiku lika kaut ko darīt, darboties. Bet to gan varu teikt, ka bija pavisam citādi, nekā mācīja kursos un bija rakstīts grāmatā.
– Pāriem, kas dzīvo absolūtā saskaņā, nereti saka: «Pagaidiet, kad jums piedzims bērns, un tad…»
Ervīns: – Man bija šoks – līdz galam apzināties un saprast, ka nu ir vēl viena dvēselīte, par ko rūpēties. Bija jāpaiet laikam, līdz apradu ar šo domu. Bija reizes, kad taisījos kaut kur braukt un pēkšņi attapos: johaidī, vēl taču bērns…
Citādi laiku pēc Karlīnas dzimšanas atceros kā fantastisku. Nesen bijām ievākušies savā mājā, īsti nedarbojās apkure, tāpēc pirmajā stāvā katru dienu kurinājām kamīnu. Visi gulējām uz dīvāna, skatījāmies televizoru, sarunājāmies… Bijām ierušinājušies kā alā, tik omulīgi.
Agnese: – Manas izjūtas ir līdzīgas. Pilnīgs miers un harmonija. Kaut gan bija arī šādas tādas bailes un, par spīti manam informācijas vācējas talantam, miljons jautājumu. Piemēram, salauzt bērnu, nodarīt viņam pāri. Ervīns turpretī jau bija auklējis māsas dēlu, tāpēc no bēbīša nebaidījās. Viņš bija tas drosmīgais, kurš pirmās dienas pēc dzemdībām Karlīnu apmazgāja, mainīja autiņbiksītes…
Kad pārbraucām mājās un Ervīns pirmo dienu aizgāja uz darbu, bet man bija jāmaina autiņbiksītes, biju nobijusies. Skatījos uz pilnajām autiņbiksītēm un domāju – hm, mainīt pašai vai gaidīt Ervīnu…
Vispār ar pirmo bērniņu Ervīns darbojās ar milzīgu entuziasmu, es vairāk biju piena banka. Taču ar katru nākamo bērniņu entuziasms arvien saruka…
Ervīns: – Guļam vienā istabā ar Otto, un es, piemēram, vairs nedzirdu, ja viņš naktī raud.
Agnese: – Ar pirmo bērnu nezināju, ko nozīmē naktī klausīties, vai bērns elpo. Ar otro un trešo to darīju ļoti bieži. Toties attiecībā pret iesnām, klepu un tamlīdzīgām ķibelēm Ernesta un Otto gadījumā jau izturējāmies ar pilnīgu mieru.
Ervīns: – Karlīnai visu laiku bija ciet deguns un reiz pat vidusauss iekaisums. Viņa bija noslimojusies, bijām meitu daudz nēsājuši uz rokām. Naktī dzirdam – bērns brēc. Domājām – pa šīm dienām esam viņu izlutinājuši, tāpēc raud, prasās uz rokām. No rīta skatāmies: viņai no auss iztecējis šķidrums. Izrādās, bērns raudājis no sāpēm. Pēc tam vēl ilgi bija pretīga sajūta, ka neesam bērnam pietiekami pievērsuši uzmanību.
– Vai lēmums par otrā bērna ienākšanu jūsu ģimenē tika pieņemts apzināti?
Ervīns: – Kā lai to pasaka… Man bija nopietnas veselības problēmas, izmēģināju visādu veidu medicīnu, gulēju slimnīcā, dzēru visstiprākās zāles, bet nekas nelīdzēja. Pēdējais variants bija doties pie tantiņas. Īpaši neticēju, bet sapratu – ja nelīdzēs, tad arī nekaitēs. Tantiņa kā pēc grāmatas noskaitīja visas manas veselības problēmas, kāpēc tās radušās un ko darīt. Un tad bez prasīšanas sāka izķidāt arī mūsu privāto dzīvi. Tai skaitā paziņojot, ka nākamais bērns mums būs ne ātrāk kā 2017. gadā. Ja reiz par manu veselību viņa bija pateikusi tik precīzi, nospriedām, ka arī par bērniem nekļūdīsies. Nolēmām, ka mums nav jāievēro īpaša piesardzība, un… tikām pie Ernesta.
Agnese: – Tā kā tantiņa bija pateikusi, ka nākamais bērns mums būs tikai pēc vairākiem gadiem, kopš uzzināju par gaidāmo bērniņu, visu laiku biju stresā – ja nu ar viņu kaut kas notiks. Jo tantiņa taču teica, ka nebūs…
Ervīns: – Pakausī it kā visu laiku kāds dvesa, ka šī bērna nebūs, – tā bija reti riebīga sajūta. Tāpēc pat gājām pie mācītāja Edgara Maža, kurš mūs laulāja, lai tiktu galā gan ar šīm sajūtām, gan to, ka vispār esam apmeklējuši tādu tantiņu. Jo Bībele jau māca, ka pie zintniekiem iet nevajag.
Agnese: – Pēc Ernesta dzimšanas man sākās pamatīgas pēcdzemdību skumjas visdziļākajā formā. Labi vismaz, ka nenāca virsū domas nogalināt sevi un bērnu, – vadot raidījumu, biju dzirdējusi, ka dziļā depresijā arī tā mēdz būt, bet vīru gan centos iedzīt kapā… Katru rītu un vakaru viņu zāģēju par to, cik drausmīgi slikti man ir un ka es nezinu, kāpēc. Atceros, kad Ernestam bija kādi trīs mēneši, Ervīns man teica – viņš vairs nevarot to izturēt. Viņš maksāšot jebkuru summu, lai tikai es atrodu kādu speciālistu, kas mani uzklausīs.
Pēc piedzīvotā Ervīns brīdināja visus vīriešus, kuru sievas bija gaidībās…Un ar trešo bērnu – lai gan zināju, ka tā var būt, – smagums atkal bija klāt un joprojām tā īsti nav beidzies. Ar prātu saprotu, ka man taču viss ir: bērni veseli, jumts virs galvas, visi paēduši, nodrošinātas dažādas dzīves ekstras, visi gatavi palīdzēt, bet…
Piedevām esmu sevis šaustīšanas čempione un šaustu sevi arī par to, kāpēc jūtos tik slikti, ja man viss ir tik labi.
Domāju, ka pa īstam tas beigsies tad, kad atgriezīšos darbā.
Ervīns: – Tās visaptverošās skumjas Agnesei sākās jau pēc Karlīnas dzimšanas, taču nebija ilgas – aptuveni divas nedēļas. Pēc Ernesta un Otto dzimšanas bija daudz ilgāk un, jāsaka godīgi, diezgan šausmīgs. Jo palīdzēt jau nekādi nespēj, lai gan redzi, cik otram grūti.
Agnese: – Jāsaka godīgi, ka pamatu sliktajai sajūtai ielika tas, ka no vīra nesagaidīju tādu emocionālo mijiedarbību un tik lielu entuziasmu, pieslēgšanos bērnam, kā bija pirmajā reizē ar Karlīnu. Atceros savu pirmo aizkaitinājumu pēc Ernesta dzimšanas – bijām Siguldas slimnīcā, palātā, kas atgādina viesnīcas numuriņu. Beidzies mans deviņu mēnešu gaidīšanas laiks, atkal ir sajūta, ka esmu uzkāpusi Everestā, gribas runāt, visu pārrunāt, izreaģēt. Zināms taču, ka sievietes hormoni diennakti pēc dzemdībām trako: lēkā te augšup, te lejup… Bet Ervīns turpat blakus mierīgi ēd savu bulciņu un datorā skatās filmu. Un tu pat nevari viņam neko pārmest, jo teorētiski jau viņš ir blakus…
– Un kā mazo īgnumiņu nepārvērst par lielu īgnumu?
Agnese: – Man nav tādas receptes, visas reizes esmu to pārvērtusi par lielu īgnumu. Abas reizes tādēļ esam daudz kašķējušies. Tā jau ir liela māksla – pateikt otram, kas tev kaiš, viņu neaizvainojot un nepārmetot. Un pateikt īstajā brīdī, lai viņam ir laiks ieklausīties. Šo mākslu diemžēl vēl nepieprotu.
Dzimstot otrajam un trešajam bērnam, tu arī vairs nevari tik daudz koncentrēties ne uz savām sajūtām, ne uz pāra attiecībām, jo tev ir ne tikai zīdainis, bet arī viens vai divi citi bērni.
– Un Otto. Kā jūsu ģimene pieņēma lēmumu par trešo bērniņu?
Agnese: – Viņš mums ir no sērijas – cilvēks domā, Dievs dara. Ginekoloģei pēc tam detalizēti uzdevu jautājumu, kā tas vispār bija iespējams. Viņa pasmaidīja un atbildēja – mums tikai šķiet, ka sīki un smalki pārzinām cilvēka ķermeņa norises un spējam kontrolēt visus procesus. Patiesībā nezināmā joprojām ir daudz vairāk nekā zināmā.
Ottiņš bija pārsteigums, bet vismaz man ļoti patīkams. Visapkārt ir tik daudz ģimeņu ar trim un vairāk bērnu, ka tas šķita loģiski un normāli.
Ervīns: – Uzzinot, ka gaidām trešo, man šķita – viss, nu būs vāks. Vairs nekad netiksim laukā no mājām. Šķita, ka tikt galā ar trim bērniem būs neiespējami. Tagad redzu, ka viegli nav. Saka, ka trešais bērns ir mierīgāks nekā vecākie, bet mēs jau tagad redzam viņa acīs degam uguntiņas.
– Jau vienam bērnam vārda likšana nav viegla, kur nu vēl trijiem…
Agnese: – Biju nolēmusi, ka mūsu meitu sauksim manas vecmāmiņas vārdā par Elzu. Taču tā paša gada maijā pasaulē nāca mana brālēna meitiņa. Arī viņam vecmāmiņa bija tuva, un viņš pirmais paguva savu meitiņu nosaukt par Elzu. Saprotu, ka nebūtu forši divas tik tuvas radinieces nosaukt par Elzām. Izdomājām, ka pēc dzimšanas paskatīsimies uz bērnu un tad jau zināsim. Bet nekā. Un vēl sākās pēcdzemdību skumjas… Sēdēju mājās un raudāju, ka manam bērnam nav vārda. Beigās Ervīns ņēma šo lietu savās rokās un izvēlējās vārdu Karlīna. Iepriekš bijām runājuši, cik muļķīgi, ka bērnam liek divus vārdus. Taču brīdī, kad Ervīns brauca reģistrēt Karlīnu, tik ļoti sāpēja sirds par vārdu Elza, ka mūsu Karlīnai tika abi vārdi. Ernestam jau laikus izvēlējāmies vārdu. Bet kādus divus trīs mēnešus pirms dzemdībām visur, kur griežos, ir Ernests. Mēs taču nevaram likt vārdu, kas ir tik daudziem bērniem! Vēlreiz pārlapojām kalendāru, bet nekā. Vārdu Ādams, kas patika man, Ervīns kategoriski noraidīja. Galu galā bērns trīs nedēļas pēc dzimšanas vēl bija bez vārda, līdz tomēr izvēlējāmies Ernestu.
Savukārt pirms trešā bērna dzimšanas biju izraudzījusies vairākus vārdus, no kuriem viens bija Otto. Kad dēliņš piedzima, skaidri redzēju – jā, šis būs Otto.
– Kā mainās ikdienas dzīve, kad ģimenē ienāk otrais un trešais bērns?
Agnese: – Saka, ka ar pirmo bērnu viss notiek kā pēc grāmatas, ar otro jau piezemētāk, bet ar trešo… Ja viņš ēd no suņa bļodiņas, tad tā ir suņa problēma. (Smejas.) Simts reižu esmu domājusi – ar mani tā noteikti nebūs. Īpaši tad, kad man vēl bija tikai viens bērniņš un es skatījos uz ģimenēm, kurās ir vairāki. Bet redzu, ka notiek gan, un vēl kā, par ko man ļoti žēl.
Es, piemēram, apbrīnoju tās viedās sievietes, kuras iemācījušās bērniem aizrādīt, nelietojot nolieguma formu. Man viss sanāk ar ne: «Nekāp, nedari, nesalauz, nesasities…»
Un vēl – nekad īsti neesmu izjutusi spēju ieklausīties savā iekšējā balsī un intuīcijā. Mani šie ieteikumi joprojām kaitina. Visu vēl trakāku padara tas, ka strādāju radio, vadu Ģimenes studiju, kurā viesojas tik daudz viedu cilvēku, un zinu, kā jābūt. Diemžēl reālajā dzīvē tas, kā jābūt un kā ir, sakrīt diezgan reti.
– Pavisam nesen dzirdēju padomu likt pirmajā vietā dzīvesbiedru un tikai tad bērnus. Jums izdodas?
Agnese: – Savulaik dzirdēju kādu šķiršanās stāstu, kur galvenais šķiršanās iemesls bija tas, ka sieva pievēršas tikai bērniem, bet vīru atstāj novārtā. Toreiz mums bija tikai Karlīna un man šķita – mūsu attiecības līdz ar bērniņa ienākšanu ģimenē ir tikai uzlabojušās. Bet tagad, pēc otrā un trešā bērna, tā vairs nevar teikt. Bērni ir izaicinājums pāra attiecībās.
Ervīns: – Sākotnēji galvenās domstarpības bija par bērna kopšanu. Tagad it kā šādu domstarpību vairs nav, taču nav arī laika būt divatā. Bērni paņem visu uzmanību, un nekam citam vienkārši vairs nav spēka.
Agnese: – Esam piestrādājuši pie tā, lai bērni gulētu katrs savā istabā. Ernests uz savu istabu pārcēlās, kad Ottiņam vajadzēja bēbīšu gultu. Un tad mēs sapratām, kādus sarežģījumus tas rada. Iepriekš Karlīnai un Ernestam abiem reizē lasījām pasaku, paijājām muguriņu, tagad tas katram atsevišķi. Viens nodarbojas ar vienu, otrs ar otru, trešais – parasti Karlīna – sēž un gaida. Tad iznāc no bērnistabām, gandrīz vai pakrīti uz trepēm un tur arī paliec guļam. Laiks divatā jāizplēš ar zobiem un nagiem.
– Nenoliedzami, ikdienas grūtību un kreņķu ir papilnam. Noteikti ir laimes brīži, kas visas grūtības palīdz izturēt.
Agnese: – Man palīdz tas, ka mūsu bērni ir tik forši, gudri, asprātīgi, talantīgi… Skaties un brīnies, kā šķidrumu un šķīdumu savienošanās rezultātā var rasties kaut kas tik brīnišķīgs. Kaut gan pēdējā laikā vecākie cīnās savā starpā par vietu zem saules, un man ir grūti uz to noskatīties.
Diezgan bieži atgādinu sev mammas sacīto. Viņa bija runājusi ar savas draudzenes mammu, kas uz nāves gultas bija teikusi: «Visskaistākais dzīves laiks bija, kad bērni bija mazi.» Ja cilvēks to saka brīdī, kad viņa mūžs tuvojas nobeigumam, viņš saprot, ko runā, un zina, kas ir pa īstam svarīgs. Man katra diena ir cīņa ar sevi, saviem uzskatiem, kā vajadzētu būt, ar to, ka viss jūk un brūk. Bet es katru dienu atgādinu sev, ka šis ir visskaistākais laiks. Nedod Dievs šo foršumu vienkārši palaist garām.
Intervijās, ko ar lielu aizrautību lasu žurnālos, cilvēki nereti nožēlo, ka nav devuši iespēju ģimenē ienākt vēl vienam bērnam.
Nav neviena, kas nožēlotu, ka viņam ir bērni vai ka viņu ir par daudz. Tas man dod spēku pārvarēt visas grūtības. Nekas cits kā vien bērni tādu laimes sajūtu nevar dot.
Ervīns: – Labi, ka mums ir trīs bērni. Emocijas, ko viņi dod, nevar salīdzināt ne ar ko. Jā, ir grūti, brīžiem pat ļoti. Bet tad bērni pasaka kādu frāzi, kas tevi aizkustina līdz sirds dziļumiem, un tu saproti, ka visas grūtības ir tā vērtas.
Saruna publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2017. gada septembrī.
