Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Santa» 2011. gada 2. numurā.
– Teici, ka tikko esi atgriezusies no saviem laukiem. Ko tev tie nozīmē?
– Esmu tāda klejotāja, mūsu ģimene vienmēr tāda bijusi. Esmu visur dzīvojusi – Priekuļos, Mālpilī, Baldonē, pēc tam Talsos. Bet, kad man pasaka – lauki, šis vārds asociējas ar bērnību un tiem laukiem, kuros dzīvoja mana vecāmāte. Pirmā asociācija man uzreiz ir darbs. Tāds riktīgs darbs līdz sviedriem, sakasītām kājām un asinīm, pārstaipītām rokām un pārgurumu. Otra asociācija – vasaras vakari, kad viss beidzot apdarīts, siens tikko sakrāmēts, vari skatīties apkārt un klausīties. Mana mīļākā skaņa laukos ir, kad sienāži vakarā dzied. Man pat telefonā ir uzlikts tāds modinātājs. Jā, lai mani rītos neiecep tas zvans, man skan – trr, trr, trr. Tagad mani lauki ir Ērgļos, kur dzīvo mana mamma. Kā mēs smejamies, pilsētā, kurā piedzimst sniegs, jo tur tas uzsnieg pirmais un nokūst pēdējais. Mamma gan dzīvo dzīvoklī, bet lauki pieder manam brālim. Viņš ir nopircis zemi, uz kuras, cerams, mums būs nākamās dzimtas mājas. Mēs ar mammu un brāļa ģimeni vienmēr visos svētkos esam kopā. Vienīgi, ja man pašai būs ģimene, tas varbūt būs citādi, bet tik un tā man ir sapnis kā lielā itāļu ģimenē – par saimes galdu, kas mums nekad nav bijis. Tāds liels svētku galds, pie kura sēž visas trīs paaudzes, kamīns, ārā snieg sniegs, un es esmu divas dienas gatavojusi ēdienus…
– Tu esi tā, kas pulcina visus ap lielo galdu?
– Jā. Tāpēc, ka tā ir bijis vienmēr.
Man laikam vissvarīgāk bijis savākt visus kopā, es visvairāk pēc tā esmu ilgojusies.
Varbūt tāpēc, ka esmu vecākais bērns ģimenē un jaunākajiem vienmēr tiek vairāk mīlestības. Brālis bija jaunākais un arī puika… Bet es tagad vairs necenšos svērt mīlestību. Vairāk pati mēģinu to sevī vairot, tas nav viegli, esmu Lauva pēc horoskopa un egoiste droši vien. Tāpēc arī cenšos turēt kopā ģimeni. Man tas tiešām ir svarīgi. Droši vien tas ir nepiepildītais sapnis arī par to, ka visa ģimene kopā ar tēvu sēž pie viena galda. Jo tā nekad manā dzīvē nav bijis.
– Vai tev bija svarīgi tikt prom no laukiem, nokļūt Rīgā?
– Droši vien, ka pirmā vieta, kur es tā kā sajutu, ka man varētu kaut kas vairāk spīdēt nākotnē nekā tikai augstskola, apprecēšanās, bērni un mājas, bija Talsos. Kad sāku vairāk apzināties dziedāšanas talantu. Pirms tam es kaut kā nedomāju par Rīgu, lieliem sapņiem. Lai gan man klasesbiedri, kurus tagad satieku salidojumos, saka – jā, mēs jau ar tevi dikti gribējām draudzēties, bet likās, ka tu visu laiku esi kaut kur citur. Un es savukārt – kā, es arī gribēju ar jums draudzēties… Bet man jau no dziļas bērnības bija sajūta, ka esmu tā kā atsevišķi. Vienkārši esmu tāds cilvēks. Tāpēc līdz galam neesmu varējusi iederēties kaut kādās kompānijās, nekad neesmu jutusies, ka esmu pilnīga ķēdes daļa. Nekad. Un tas tikai pastiprināja sajūtu, ka mani gaida kaut kas īpašāks. Nevis ka esmu pārāka, bet Dievs citādi par mani domā. Varbūt tāpēc dod arī vairāk pārbaudījumu. Sākotnēji man bija doma iet mācīties uz Ventspils Mūzikas koledžu, bet mamma teica, ka ar mūziku jau nevarēs nopelnīt. Un tad es gatavojos Rīgas Ekonomikas augstskolai.
– Tas jau arī nav pats pieticīgākais variants, īpaši, ja neesi no Rīgas Pirmās ģimnāzijas, bet no Talsiem.
– Nu jā…Tad es visu vidusskolu mācījos profilējošo kursu angļu valodā un matemātikā. Bet pilnīgi muļķīgi sanāca, ka nokavēju iestājeksāmenus, jo tie bija martā. Biju skolēnu parlamentā kultūras ministre un kaut kā savos pienākumos palaidu eksāmenus garām. Acīmredzot liktenīgi. Tad ir vesels stāsts, garš un sviestains, kā es tiku iekšā Jāzepa Mediņa Mūzikas koledžā, jo, ejot uz turieni, es vispār nezināju, kas ir ārija, kas ir opera. Ar kori pirms tam biju Vīnē un pirmo reizi nokļuvu operā. Iedomājies, pirmo reizi un pēkšņi Vīnes operā, un uzreiz skaties Tosku. Atceros, visu operu stāvvietā atvērtu muti nostāvēju. Kopš tā laika Toska ir mana mīļākā opera. Arī koledžā stājos ar sapni kļūt par operdziedātāju, bet sapratu, ka neizdosies.
Bet joprojām opera man ir kaut kāds nepiepildīts sapnis.
Sapņu loma man bija Karmena, un es arī to īstenoju akustiskajā programmā, nodziedāju savā versijā slavenāko āriju Habanera kopā ar ģitāristu Kasparu Zemīti.
– Vispār tev piestāvētu dziedāt operā. Varbūt tu vēl vari mainīt kaut ko savā dzīvē.
– Bet tas ir diezgan sarežģīti, tad man jāliek vispār nost popmūzika, jo šos stilus nevar apvienot. Tā ka droši vien palikšu tikai operas mīļotāja, kaut gan bija brīdis, kad es par to nopietni iedomājos. Kad ir kaut kādas radošas krīzes, saprotu, ka dziedāšanai vienmēr atradīšu spēku. Bet, kad jāraksta mūzika, tas ir daudz grūtāk. Tad domāju, cik labi tiem operniekiem, viņiem nekas nav jārada, viņiem ir mūzikas materiāls un tikai jābūt formā. Mūzikas rakstīšana manā darbā ir visgrūtākā un prasa visvairāk piepūles. Mani svētki ir dziedāt.
– Bet varbūt nevajag mocīties? Varbūt nevajag rakstīt?
– Bet tajā pašā laikā… Tikko redzēju filmu Nine. Tiešām iesaku visiem radošiem cilvēkiem. Tur ir stāsts par kinorežisora radošajām mokām. Viņam tobrīd nav iedvesmas, tajā pašā laikā viņš nespēj atteikties no domas neradīt filmu. Tas ir tas paradokss, ka tu nevari bez tā dzīvot… Esmu domājusi par piedalīšanos muzikālās izrādēs ārpus Latvijas, tajā pašā laikā tas mani vilina tieši tikpat, cik biedē sajūta, ka būšu atkarīga no kāda režisora, no grafika, ko pati neveidoju. Es vairs neveidoju savu dzīvi, esmu māls cita rokās. Tas mani tā ne visai vilina.
– Es varbūt tagad pateikšu tev ko šausmīgu, bet vai tomēr lielākā popularitāte tev nenāk ar to, ka tu izpildi citu dziesmas, nevis savējās. Ka tieši tavs izpildījums patīk labāk.
– Nē. Tās ir bijušas tikai dažas programmas. Populāra kļuvu ar savu albumu Let’s Go Insane. Otrs albums bija klupšanas akmens, bet tā ir visiem māksliniekiem, kam debijas albums bijis ļoti, ļoti veiksmīgs. Tas bija pēc tik milzīgas pauzes, un likās, ka gribas tur ielikt pilnīgi visu, izcakināt līdz pēdējam. Droši vien nemācēju pielikt punktu. Un tā ir mana skola, kas man jāmācās, – protams, ir jāizdara labi savs darbs, bet nedrīkst pārnēsāt bērnu, jālaiž ātrāk pasaulē.
– Tev laikam būs jāmācās vieglāk dzīvot.
– Jā. Man liekas, ka esmu progresējusi. Ir pāris lietu, ko esmu piefiksējusi, ka daru citādi un vieglāk. Bet man liekas, tas nebūtu iespējams, ja nebūtu posma pirms tam. Man ļoti bieži dzīvē bijis tā, ka es kaut ko ļoti vēlos, tad daru visu, gan lūdzu Dievu, gan mēģinu ietekmēt apstākļus, eju sienā ar galvu… Un, kad jau piekūstu un nolaižu rokas, kāds uz paplātes man vienkārši pasniedz – lūdzu. Un tāpēc domāju, ka pirms rezultāta tomēr ir nepieciešama enerģijas koncentrēšana. Manuprāt, arī mūzai patīk atrast tevi strādājam; ja tu nestrādā, viņa tāpat nekad neatnāks. Varbūt citiem tā nav, jo ir cilvēki, kuri vienkārši caur pildspalvu pieraksta, kas viņiem skan galvā. Man tā nav, man iedod tikai vienu puzles gabaliņu, un tad ir jāstrādā.
– Kā tev liekas, kas tevi virza uz priekšu? Tā ir slava vai nauda?
– Mans mērķis ir interesanta dzīve. Vienkārši mūzika ir kā līdzeklis. Piemēram, forši būtu iegūt Grammy, bet tas būtu muļķīgi, ja būtu mērķis. Drīzāk mans mērķis būtu strādāt ar pasaulē labākajiem mūziķiem, izbaudīt šo procesu. Man tas izdevās daļēji, kad Amsterdamā ierakstīju duetu ar Nīderlandes pirmā numura mākslinieku Alanu Klārku. Tas bija tikai tāds mazais pirkstiņš, bet es gribētu visu roku paņemt. Tā bija ideāla pieredze, un es gribu tā strādāt. Manī tas atkal radīja prieku par radīšanu. Tur man bija sevi jāpierāda no nulles, un tas ļoti atkal sakustina radošo avotu. Šāda līmeņa cilvēki padara profesionālo darbu par patīkamu cilvēcīgu kontaktēšanos – atceros, kā ierakstījām dziesmu, kā staigājām pa Amsterdamu. Tas ir tas, kas mani virza, es gribu iepazīties ar jauniem, talantīgiem cilvēkiem, gribu radīt kopā, gribu izdzīvot profesionālo dzīvi visā tās krāšņumā. Es pilnīgi…
– Sajuti?
– Pilnīgi vēderā taureņi skrien, cik forši. Agrāk man bija svarīgs profesionāļu vērtējums, tagad man vienkārši ir svarīgi, lai cilvēkiem patīk mana mūzika, lai viņiem tā izraisa kaut kādas emocijas. Un redzi, ja kāds cits to dziesmu uzrakstījis, tā ir tikai puse prieka.
Uzrakstīt, spēt pateikt kaut ko jaunu par mīlestību ir tik grūti, tajā pašā laikā tik saldi.
– Bet es saprotu, ka tev visu vajag perfekti. Tu esi perfekcioniste.
– Jā. Tas jau, kā mēs zinām, liecina tikai par daudzām iekšējām cīņām pašai ar sevi.
– Nu, tas, ka tu sevi esi iekšēji saplosījusi, nevienam preses lasītājam vairs nav pārsteigums. Tikai domāju, kāpēc tev ir svarīgi būt perfektai visā.
– Tagad man liekas, ka es tiešām dzīvoju vieglāk. Man ir jauna asistente. Un viņa ir pilnīgi citāda nekā es. Esmu iepazinusies ar tik daudziem jauniem cilvēkiem, man pilnīgi ir atvērusies cita pasaule. Laikam biju bišķiņ iemigusi iepriekšējā dzīvē. Pateicoties jaunajiem cilvēkiem, it kā mācos izbaudīt procesu… Ka var dzīvot citādi. Un nav vajadzības mūžīgi uztraukties. Protams, jāmēģina visu laiku būt formā. Bet tā ņemt un pārdzīvot…
– Kā tu esi to darījusi…
– Jā. Līdz tādai sajūtai, ka vispār gandrīz nav jēgas dzīvot. Labi, varbūt pārspīlēju. Bet ir bijuši brīži, kad liekas – cik var cīnīties, tev ir noriebies viss. Vieglāk iet darbā no deviņiem līdz pieciem, audzināt bērnus, brīvdienās braukt slēpot un ciemos pie vecākiem. Principā tādā gadījumā atkrīt astoņdesmit procenti manu problēmu.
– Var ēst, ko grib…
– Ne tikai. Var atļauties visādi uzvesties, vienalga ar ko būt kopā, vienalga ar ko nebūt kopā. Teikt vienmēr, ko grib. Bet redzi, tā ir tā maksa, tā ir tā garoza.
– Tagad tu beidzot esi apmierināta ar savu izskatu?
– Nezinu. Vairs tā nevērtēju. Tagad nodomāju – kāds konteksts vispār ir izskatam, kāpēc tas ir svarīgi? Labi, lai patiktu citiem, lai tevi uzskatītu par pievilcīgu partneri. Lai varētu sevi pārdot. Tad es tā pavērtēju cilvēkus sev apkārt, arī citas pasaules zvaigznes. Un sapratu, ka izskats nav pats svarīgākais visā komplektā, tā ir tikai viena daļa. Protams, daru visu, lai būtu formā, lai fiziski varētu izturēt vairāk nekā divas stundas koncertā. Bet esmu pieņēmusi sevi tādu, kāda esmu.
Agrāk patiešām nedzirdēju komplimentus, likās, ka tie ir meli, ka cilvēki stāsta kaut kādas muļķības.
Tagad izvēlējos citu ceļu, jo mēs visi zinām, ka ķermenis ļoti reaģē uz dvēseles pārmaiņām, mēģinu iekšēji būt skaistāka.
– Tu jūties Latvijā kā zvaigzne?
– Jā. Un nevis tāpēc, ka gribētu tā justies. Komentāros dažreiz raksta – jūtas kā baigā zvaigzne. Tu jau vari justies, cik gribi, bet ne jau no tā tas ir atkarīgs. Tevi zvaigznes kārtā ieceļ sabiedrība, prese. Tas ir ilgstošs process, kuru tu panāc ar savu enerģiju, spēku, ideju. Esmu atpazīstama, un to es zinu, uz katra soļa.
– Un ko tālāk? Tu domā, ka vēl daudz sasniegsi populārajā mūzikā? Tev vēl tas dos gandarījumu?
– Ja būs, kur realizēties ārpus Latvijas, tad jā. Jā ne, tad droši vien liela gandarījuma vairs nebūs. Jo te jau griesti ir gandrīz sasniegti. Var, protams, rakstīt mūziku citiem…
– Bet tev liekas, ka tev ir īstā dzīve, ko tu dzīvo? Zini, ir tas stāsts, ka tu aizej pie ārsta un tev atlicis dzīvot pusgadu… Un ko tu darītu?
– Pusgada ir par maz… Bet droši vien gribētu uzrakstīt savu ideālo dziesmu. To, ko vienmēr esmu gribējusi.
Ja man būtu jāizvēlas, droši vien atstātu drīzāk dziesmu… Nekā citu cilvēku. Bērnu.
Bet man nekad nebūs jāizvēlas. Es gribu visu izdzīvot, gribu visas lomas saprast. Principā, ja man vajadzētu, varētu izdarīt visu, varbūt tikai nevarētu nospēlēt visus instrumentus orķestrī. Bet varu sevi nogrimēt, uztaisīt frizūru, noorganizēt koncertu, uzrakstīt dziesmu, to aranžēt, varu izdot albumu un uzrakstīt pavadzīmi. Varu uztaisīt ēst, varu uzkopt māju. Kad biju sīka, arī gribēju visu – iet mākslas skolā, mūzikas skolā, ādas apstrādes pulciņā, spēlēt basketbolu. Es gribu visu saprast. Mans mīļākais jautājums ir – kāpēc?
– Kad tu domā par sevi kā vienkāršu sievieti ar bērniem un ģimeni, kas tevi no tā attur? Tev ir žēl pamest to, kas izdarīts?
– Nē, man ir žēl tā, ko neesmu sasniegusi, man ir žēl to dziesmu, ko neesmu uzrakstījusi, to zemju, kurās neesmu bijusi dziedāt, to cilvēku, kurus neesmu satikusi. Cilvēki, kas man ir blakus, dažreiz teikuši – kāpēc tu visu laiku ņem sev līdzi darbu? Bet es nevaru beigt strādāt piecos vai deviņos, jo visu laiku esmu Linda Leen. Es pati esmu savs darbs. Tas jau nav vienkārši darbs, tā ir sevis realizēšana. Iedomājies, ja tu nerealizē lielāko daļu savas būtības? Tu esi nelaimīgs, tu esi vienkārši nelaimīgs.
– Bet beigās tu vari palikt vientuļa ar savu mūziku.
– Nē, tā nebūs.
– Kā to zini?
– Tāpēc, ka es spēju mīlēt. Spēju dot mīlestību un spēju viņu uztvert. Es tiešām esmu hameleons, spēju būt mājās mājīga un uz skatuves dīva, es vienkārši to varu izdarīt, un man tieši tas patīk. Jau pāris gadu varu iedomāties, ka man var būt bērni, kaut gan ilgi man tas mātes instinkts dusēja. Nezinu vai man kādreiz būs ģimene, to nevaru zināt, bet jūtu, ka to varu apvienot, zinu, ka tas ir iespējams. Ja man ir blakus pareizais cilvēks, ar ļoti spēcīgu vīrieša enerģiju, jo man ir ļoti spēcīga sievietes enerģija, zinu, ka tad man būs spēks visu laiku.
– Tev jau nemaz tik viegli neiet tajā privātajā dzīvē.
– Kāpēc tāds iespaids?
– Kādā žurnālā vienā lappusē bija salikti pietiekami daudz tavu vīriešu.
– Ja? Neesmu redzējusi.
– Domāju, katras attiecības saistās ar kaut kādām ilūzijām, gan ar vilšanos, gan ar sāpēm…
– Ar mīlestību, prieku un laimi! Ja paņemtu jebkura cilvēka dzīvi un tā izķidātu vienā žurnāla lappusē, būtu tieši tas pats. Tāpat notiek ar Annu, Pēteri vai Ieviņu. Mīlestība vienkārši atnāk un aiziet. Un es neko nenožēloju no tā, kas bijis. Neko. Un pieredze, kas man ir bijusi, ļāvusi gan rakstīt, gan dziedāt, gan arī būt tieši tik pieredzējušai sievietei, kāda esmu. Un man tas patīk. Negribētu izsvītrot nevienu no tām lappusēm. Tagad visnotaļ labi zinu, ko vairs nevēlos. Man liekas, izvēle, kas izdarīta kaut kādā pieredzē, noteikti ir vērtīga ar to, ka tā ir apzināta izvēle. Man visas šķiršanās ir bijušas ļoti… Nu, nav viegli atdalīt no sevis kādu ļoti nozīmīgu daļu, tāpēc ka visi mani vīrieši tobrīd bijuši mani labākie draugi.
Man ir ļoti svarīgi, lai vīrietis ir mans draugs.
– Vai tu varētu mesties zem vilciena mīlestības dēļ?
– Nē. Man varbūt kādreiz kaut kas tāds ir ienācis prātā uz mirkli. Bet principā – nē. Tāpēc, ka nedomāju, ka cilvēkam ir viens īstais, viena ābola otra puse. Domāju, katrā dzīves posmā ir savs īstais cilvēks, kurš var dot tieši tās lietas, kas tobrīd ir vajadzīgas. Laiks paiet, un vēlmes vairs nesakrīt. Un ko tad tur var izdarīt? Pielāgoties? Pazaudēt daļu sevis? Kāpēc? Ja kaut kur pasaulē ir cits cilvēks, kas atkal var dot tavai dvēselei un ķermenim tieši to, kas tev vajadzīgs.
– Tad tu esi ļoti pārliecināta par sevi, jo ir daudzas sievietes, kuras neatrod vīriešus ne vienu, ne divus, ne trīs gadus. Pat visus piecpadsmit.
– Vispār nevienu? Bet man tā nav bijis. Man ir bijuši vīrieši… Patinot atpakaļ, varu katram pateikt, kāpēc tieši viņš ienāca manā dzīvē. Un nespēju iedomāties nevienu no viņiem, ka viņš būtu manā dzīvē no paša sākuma līdz šim brīdim. Cilvēki runā par kompromisiem. Bet man liekas, kompromiss ir baigi slidenā lieta. Īstenībā tas ir tad, kad neviens nedabū to, ko grib. Man vairāk patīk doma par pārmaiņām – kad viens ieved savā pasaulē un otrs pavelkas no tā, ko viņš ir ieraudzījis. Cilvēkam vajag pārmaiņu. Ja viņi tās dabū iekšā ilglaicīgu attiecību kontekstā, tad forši. Bet tas ir ļoti reti. Cilvēki diemžēl samierinās ar nekādību.
Ja pilnīgi noteikti saproti, ka nav pretmīlas, tad nav jēgas sēt neauglīgā zemē sēklas, tās neizaugs, un viss. Nav jēgas tērēt laiku, vēl jo vairāk nav jēgas zaudēt tā dēļ dzīvību. Kāpēc? Pasaulē ir tik daudzi miljoni cilvēku, no kuriem noteikti ir kāds, ar ko var skaisti vadīt dienas. Bet to pati sev tagad saku, zinu, ka līdz tam ir jānonāk, jo, šķiroties no kāda cilvēka, tev liekas – viss, tas ir bijis vienīgais cilvēks pasaulē, kas spējis tevi saprast, vienīgais, ko spēsi jebkad mīlēt. Tās visas ir muļķības.
Mīlestība ir vienīgais atjaunojamais resurss.
Esmu piedzīvojusi, redzējusi draugiem, ka pilnīgi no cilvēka gruvešiem izaug jauns gars. Mīlestība uzceļ no mirušajiem. Tas ir mīlestības spēks. Nekam citam nav tāda spēka. Varbūt vara vēl ir kaut kāds motivators, bet tās pievienotā vērtība ir tumša. Mīlestība ir gaiša, viņa ir ceļoša, tā pirmām kārtām rada pilnības sajūtu pašam ar sevi. Tā ir vienīgā, kas var pacelt cilvēku spārnos.
– Bet varbūt nemaz nevajag tā lidot?
– Vajag lidot. Nekādas samierināšanās ar viduvējībām!
– Intervijās esi teikusi, ka tev nav profesionālas autoritātes. Bet vai tev ir kāda autoritāte kā sievietei?
– Ja būtu vīrietis, apbrīnotu Stingu, jo viņam, manuprāt, ir viss. Viņš rūpējas par savu veselību, viņam ir ģimene, laimīga laulība, viņam ir spīdoša karjera, turklāt tāda, kur cilvēks var būt tāds, kāds grib, nevis izpatikt publikai. Tāda ideāla dzīve.
– Redzi, cik interesanti, es tev jautāju par sievieti, bet tu saki – Stings.
– Tu jau droši vien kaut kur izlasīji, ka man brīžiem liekas – man ir vīrieša dvēsele. Tā ir mazliet problēma. Vienmēr labāk esmu sapratusies ar vīriešiem, arī dzīvē brīžiem man domāšana ir kā vīrietim.
Bērnībā tiešām gribēju būt vīrietis.
Likās, ka viņu dzīve ir interesantāka, viņi vairāk var atļauties. Viena no galvenajām priekšrocībām ir tā, ka vīrieša daba atļauj viņiem iegūt vīriešu draudzību, kas starp sievietēm nav iespējama, jo starp mums valda sāncensība un greizsirdība. Pat kaut kad iedomājos, ka varētu uztaisīt muzikālu programmu Vīrieša dvēsele. Tāpēc, ka programmās, kurās dziedu citu autoru dziesmas, pārsvarā izvēlos dziesmas, kuras izpilda vīrieši.
– Kā tev liekas, kāds ir ideāls vīrietis? Ja tu tik labi jūti vīriešus.
– Es nesaku, ka jūtu. Arī nepretendēju uz to, ka labi viņus saprotu… Ideāls vīrietis, jēziņ! Viņš ir stiprs, bet maigs. Gudrs, bet bezrūpīgs. Un vīrieša galvenā kvalitāte ir viņa prāts, nevis izglītotais, kas arī, protams, ir svarīgi, bet tāds viedais. Jo sievietes jau ļoti pavelkas uz smadzenēm. Arī šarms ir ļoti svarīgs, jo visiem patīk sadarbība ar šarmantiem, gudriem, pozitīviem cilvēkiem, kas apzinās savu pašvērtību un kam nekas nevienam nav jāpierāda. Jā, droši vien drosmīgs. Cēlsirdīgs. Es arī gribētu būt skaists vīrietis. Man liekas, tas ir ļoti svarīgi. Ja vīrietis tāds ir, viņam nekad nebūs problēmu ar sievietēm un naudu.
– Un kādai jābūt sievietei, lai viņai nebūtu problēmu ar vīriešiem un naudu?
– Tas jau ir sarežģītāks jautājums. Es vispār nezinu, vai tas ir iespējams. Jo tad tā būs viņas vīrieša nauda, tāpēc viņai jābūt ļoti sievišķīgai, šarmantai un mīļai, saimnieciskai, seksīgai, tādai dzirkstošai. Sieviete jau ir tā, kas rada atmosfēru, kas rada notikumus, kas iesaiņo dzīvi un skaisti māk to pasniegt. Jā, foršs teiciens – dzirkstoša sieviete! Jo viņa ir skaista, bet ne obligāti klasisks skaistums, jo klasiski skaistas sievietes bieži vien nezina, kāpēc ir vēsas. Bet ja sieviete grib gan vīriešus, gan savu naudu… Tad viņai jābūt ļoti gudrai. Ļoti gudrai. Vajadzīgajā momentā viņai jāļauj vīrietim darboties, uzņemties atbildību, jāļauj viņam justies vīrišķīgam. Jo tās stiprās sievietes… es arī esmu stipra sieviete.
– Ja jau tu šajā brīdī bungo ar pirkstu, tā acīmredzot ir tava problēma.
– Jā, esmu pieradusi uzņemties atbildību. Es viņu tā kā mēģinu šad tad brīvāk palaist… Citādi, kad visu laiku uzņemies atbildību, otram nemaz nav iespējas to izdarīt. Un visi cilvēki grib būt vajadzīgi. Arī vīrieši.
– Tu man tikko uzdāvināji savu albumu Divi. Tajā ir ļoti skaists fotogrāfiju albums ar tavu mīlas stāstu. No rīta tu raksti mūziku, tad atnāk viņš, dienu jūs pavadāt jutekliski, viņš aiziet, un tu skūpsti viņa atblāzmu logā. Vai tas ir tavs ideālais mīlas stāsts?
– Zini, kura ir mana mīļākā bilde? Tā, kurā esam ar modeli Dāvi. Tāpēc, ka tajā ir kaut kas fatāls, tāda smeldze. Zini, es bieži dabūju rētas, man vispār ir ļoti daudz rētu uz ādas. Varbūt tāpēc man patīk raupjums kopā ar skaisto, nevainīgais kopā ar pieredzējušo, man patīk pretstati. Man patīk, ja lietām ir kāda rēta virsū.
Bet mans ideālais stāsts ir tāds, kurš vienmēr mainās, kuram tu nevari paredzēt, kādas būs beigas. Ka tev nekad nav līdz galam skaidrs otrs cilvēks un arī pats tu spēj saglabāt noslēpumu. Ka vienmēr abiem apkārt ir savs noslēpuma lauks. Un tas ir iespējams, jo cilvēki visu laiku mainās vai arī maina savu ikdienu. Būtībā jau savu dzīvi var modelēt un konstruēt, kā gribas.
– Vai esi kādreiz jutusies kā liktenīgā sieviete?
– Gandrīz nekad neeju pie gaišreģiem, bet reiz biju aizgājusi, un man teica, ka mans dzīves uzdevums ir būt skolotājai. Tas bija nenormāls pārsteigums, arī tāda kā vilšanās. Gaišreģe teica, ka, satiekoties ar mani, citiem nekas nav vairs tā, kā bijis. Bet kas man no tā? Es arī gribu laimi! Tāpēc uz notikumiem skatos – ko vēl man Dievs ir sarūpējis. Kam vēl lai izeju cauri? Bet tad atkal viņš iedod atelpas brīžus. Piemēram, kā šobrīd. Man ir labi. Tagad baudu tādu sievietes dzīves prieku.
– Tad jau tev ir jauns vīrietis? Šis jautājums neizpaliks, tev tāpat būs jāsaka jā vai nē.
– Jā. Un šīs attiecības ienākušas manā dzīvē kā prieks par vienkāršām lietām. Pašlaik es ļoti daudz gatavoju vakariņas. Mājas man vispār ir kā jauns atklājums. Cik mājās ir daudz foršu lietu, ko darīt, piemēram, iet vannā. Tas īstenībā man ir liels atklājums.
Tā jau ir mākslinieku problēma, ka visu laiku vajag svētkus.
Lidojums pēc laba koncerta ir vienkārši fantastisks, un kritiens pēc tam ir diezgan pamatīgs, kontrasts ir neiedomājams. Tāpēc, ja vispār gribi uzturēt ilgstošas attiecības, jāiemācās dzīvot nesvētkos. Arī man ļoti ilgu laiku likās un tā arī bija, ka īstā dzīve ir uz skatuves. Man pat dziesma ir uzrakstīta ar vārdiem – kad es dziedu, tad pa īstam dzīvoju, tad manī nav nekādu jautājumu, tad es sevi mīlu, tad es jūtos skaista. Tad es jūtos īsta.
– Tavās intervijās pamanīju domu, ka neviens īsti nezina, kāda ir īstā Linda. Tā ir?
– Tā ir provokācija.
– Nuja. Provokācija. Tu tagad domā, kā atbildēt.
– Tikai tagad sāku sevi iepazīt. Esmu cilvēks, kas ļoti ietekmējas no citiem. Lai gan tas lauvas lepnums saglabāt sevi pēdējā brīdī vienmēr nostrādā, cilvēki manī spēj atstāt savus nospiedumus ļoti ilgi. Līdz šim vienmēr mēģināju patikt. Gribēju būt tāda, kāda, manuprāt, otram cilvēkam patīk, bet tas ir pilnīgs bulšits, tas ir, kā mēģināt ieliet ūdeni pilnā glāzē. Īstā Linda? Bet, pat ja tie ir cilvēki, ar kuriem mēs ikdienā esam kopā, mums taču visiem ir lomas. Mēs taču esam dažādi ar dažādiem cilvēkiem, lai cik viņi tuvu būtu.
– Kā tev liekas, kas ir skaistākais, kas ar tevi ir noticis līdz šim?
– Ja man tiešām jānosauc viena lieta, tā ir sevis pieņemšana. Jo tev jau ar sevi visu laiku ir jādzīvo, jo cilvēki līdzās nāk un iet. Un diemžēl pat mūsu vistuvākie cilvēki, ar kuriem mums ir beznosacījuma mīlestība, vecāki un pat bērni, viņi var aiziet. Un tu taču paliec visu laiku ar sevi, un, ja ar sevi neesi mierā, tad nespēsi ne adekvāti mīlēt, ne uztvert mīlestību. Tad patiesībā nekam nav jēgas. Un es mēģināšu neatlaist šo sajūtu.
