– Kā tavā dzīvē ienāca Jurkāns?
– Man – pēkšņi un negaidīti. Viņa ceļš pie manis bija garāks. Izrādās, ka viņš mani bija noskatījis jau daudz agrāk.
Laikam ejot, cilvēki sāk zaudēt savu pievilkšanas spēku, jo nav laika to kopt. Dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, cilvēks pilnībā atdodas darbam, zinātnei, sportam – vienalga, kādai nodarbei – un attiecības ar otru uztver kā pašsaprotamas. Kur tad viņš vai viņa liksies! Attiecības sākas ar cieņu un apbrīnu, un, ja šie elementi sāk drupt, tad iestājas plaisas, tukšums. Bet mēs visi gribam dzīvot cieņā un mīlestībā, nevis emocionālā tukšumā. Kad redzi, ka šo cieņu un apbrīnu izrāda kāds cits, tad tu lēnām un uzmanīgi sāc to pieņemt. Sākumā varbūt ar šaubām un neticību. Man bieži jautā, kāpēc esmu kopā ar gados daudz vecākiem vīriešiem. Tāpēc, ka es augstu vērtēju prātu un pieredzi. Arī drosmi. Man tās ir vīrišķības pazīmes.
Mēs ar Jurkānu esam kopā 13 gadus. Man patīk būt blakus cilvēkam, kurš ik uz soļa man izrāda cieņu un apbrīnu. Kurš nekautrējas katru dienu teikt, ka esmu skaista un kopta sieviete, kuram patīk mans ģērbšanās stils, ķermeņa valoda, kurš zina manus standartus. Un šie mani standarti arī viņu disciplinē. Viņš grib pielāgoties manām prasībām – manai izpratnei par estētiku, eleganci, gaumi un vīrišķību. Viņš ir spēcīgs un vīrišķīgs cilvēks. Es vīrietī visvairāk cienu vīrišķību.
– Bet attiecības un attālums?
– Jau trīs gadus Jānis galvenokārt dzīvo Spānijā. Mēs īrējam māju okeāna krastā starp Gibraltāru un Kadisu. Es mēģinu pēc iespējas vairāk būt ar viņu. Runājot par attiecībām attālumā – mana pārliecība ir, ka cieņu un mīlestību attālums nedeldē. Pat vairāk – tu centies būt īpaši rūpīgs. Balzaks 50 gadus sarakstījās ar savu polieti, līdz viņi beidzot satikās. Man ir vienkāršāk – es ar savu poli sarunājos vairākas reizes dienā un jebkurā brīdī varu iekāpt lidmašīnā un pie viņa aizlidot. Tas, ka viņš ir piecu stundu attālumā, dod drošības izjūtu.
Protams, ikdienā pietrūkst mīļotā cilvēka. Bet darbs man ir svarīgs, un Jānis respektē to, ko daru. Man patīk strādāt ar studentiem, es gribu rakstīt grāmatas. Neviens no mums nebūs laimīgs, ja es sēdēšu saulītē un tirināšu kājas baseinā. Nav tādas lietas kā standarta dzīve – katram savs standarts un priekšstats par kopdzīvi. Svarīgi, lai abiem tas sapas.
– Kāda ir jūsu dzīve okeāna krastā?
– Tur man ir izstrādājies savs specifisks dzīves ritms. Mēs ceļamies agri, metamies baseinā un pēc tam vingrojam, iedzeram kafiju. Tad Jānis aizbrauc spēlēt golfu, bet es piecas stundas netraucēti rakstu. Viss, kas mani traucē, ir kaķi – mūsu pašu Tomiņš un viņa draugi sētā, kuri domā, ka te ir restorāns. Kaķiem es nekad nevaru atteikt.
Man patīk okeāna gaiss un vēsturiskā Andalūzijas gaisotne, kuru jūt ik uz soļa – gan vienā no visvecākajām Eiropas pilsētām Kadisā, gan vienā no viskarstākajām pilsētām Eiropā Seviljā. Patīk, ka spāņi nedzenas pakaļ modei nedz arhitektūrā, nedz savā apģērbā. Šeit nav debesskrāpju, kuri daudzās modernās pilsētās aizēno vēsturi. Savu valodu viņi nepiesārņo ar svešvārdiem. Visvairāk pārsteidza tas, ka spāņi praktiski nezina svešvalodas. Pat jaunieši. Spāņi tūristus piecieš ekonomisku apsvērumu dēļ, bet viņi tos nemīl. Īpaši angļus.
Patīk spāņu vienkāršums. Ne prastums, bet vienkāršums. Te nav greznu restorānu un veikalu. Ēst mēs gatavojam paši, jo es nevaru pierast pie samocītām tortiljām un paeljām. No rīta nopērku svaigas zivis, un pusotras minūtes laikā uz pannas tās ir gatavas. Spāņi nepievērš uzmanību detaļām. Sākumā tas mani kaitināja, bet tad pieņēmu un ceru, ka Spānija mani izārstēs no mana sakāpinātā perfekcionisma. Mēs, protams, izskatāmies pēc ziemeļniekiem. Ir tik savādi, ka vidējais spānis Jānim ir labi ja līdz padusēm.
– Kad Jānis bija Latvijā, izskanēja runas, ka jūs precēsieties…
– Es neesmu papīru cilvēks. Man formalitātes nešķiet svarīgas. Zinu, ka mēs apprecēsimies, un man ar to pietiek. Uzrakstīšu grāmatu par Danu, un tad sakārtosim papīrus.
Visu interviju lasiet žurnālā «Pērle» vai «Santa+».