Uzkrāsoties nevaru
Jautāta par sievišķīgumu, Līga ir tieša: «Neredzīgai sievietei ir izaicinājums – būt skaistai un sievišķīgai. Pusaudzes vecumā es pārdzīvoju par to, ka neredzu uzkrāsoties. Jā, tur man ir vajadzīga palīdzība. Kad jāsakopj nagi, tas nav stāsts par to, kādu nagulaku izvēlēties, bet par to, kā sakopt nagus vispār. Vīrs man uzkrāsoties nespēj palīdzēt. Viņš man reizēm pārbauda apģērbu, bet augstākā pilotāža viņam ir uzklāt man uz nagiem caurspīdīgo laku.»
Kas Līgai sagādā prieku? «Man patīk garšīgi paēst, garša ir viena no manām baudām. Patīk klausīties mūziku. Bet, kad mazais bija projām, svētdienā pusi dienas nosēdēju uz dīvāna ar kafijas krūzi un baudīju klusumu. Patīk klausīties audiogrāmatas. Patīk, ka viss ir kārtīgs un tīrs, patīk sakārtot. Es neredzu, bet jūtu, ka ir tīrs. Patīk adīt. Pastaigas dabā gan man nav bauda. Staigāšana pa mežu man šķiet īsts murgs, jo takas visas liekas vienādas, un tas nozīmē, kā jāiemācās maršruts, jākontrolē katrs pagrieziens un jākoncentrējas uz šķēršļiem.»
Ko Līga gribētu darīt, ja redzētu? Vispirms iegūtu autovadītājas apliecību, varbūt vadītu mazu, mājīgu uzņēmumu ārpus Rīgas, kur ražotu kaut ko no ekoloģiskajām precēm.
Intervijas turpinājums: