Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Labsirdīgo, možo, allaž draudzīgo Verneru Bokumu ar gaišajiem, garajiem, vējā plīvojošajiem matiem Liepājā pazīst daudzi. Vieniem viņš ir grupas Credo bundzinieks, citiem palicis prātā kā galda tenisa treneris, vēl kāds atminēsies, kā viņš vadīja paša nodibināto pilsētas Jaunatnes centru, bet vēl citiem atmiņā atausīs viņa balss no raidījumiem radio. Vēl kāds viņu būs ievērojis visdažādākajos pasākumos ar videokameru.
Bet vēl citi teiks – ā, Bokums, no slavenajiem Bokumiem!
Verners atzīst – gadiem ritot, aizvien vairāk gribas skatīties atpakaļ un padomāt: kā tad tajos vecajos laikos ar viņa senčiem ir bijis? Uzzinātais ir pārsteigums arī pašam.
Kara dziesma un kokle
Bokumi nāk no Durbes pilsmuižas jeb, kā rakstījis pirmais Bokums, no pilenieku Rutkiem. 1856. gads, Krimas kara laiks. Latviešu Avīzes nodrukā Vernera vectēva vectēva, Durbes baznīcas pērmindera Jukuma Bokuma sacerētu Karra laika dzeesmu ar astoņiem pantiem. «Briesmīgs tas karš,/ Postīgs tas varš/ Ak Dievs, Kungs, esi žēlīgs!/ Cik baznīcas,/ Cik pilsētas/ Jau guļ iekš pelnu kopas!» Dienu pēc publikācijas noslēgts miera līgums, Krievija šajā karā bija zaudētāja pret Turciju, Angliju un Franciju.
Paiet 39 gadi. Jukumu satiek Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas etnogrāfiskās ekspedīcijas grupa. Viņš pētniekiem atdod vecu vienkoka kokli, tajā ievilkts gadskaitlis 1710. Šo kokli Apaļu ciemā, Lielajā mērī izmirušās Dinku mājās atradis un savācis Jukuma vectēvs Jūlijs, kurš to spēlējis, kad pabeigta rudzu pļauja un citās īpašās reizēs. Gadskaitli koklē esot ierakstījis Jukums.
Rutku māju vairs nav, bet Durbes muzejā glabājas to klēts durvis. Klēti 1872. gadā darinājis Jukums, kurš šo faktu ļoti glītā, akurātā rokrakstā apliecinājis ar datētu uzrakstu uz durvīm: «Shihs klehtes ir taissijis Jukkums Bohkums Durbes pilleneeku Rutka saimeneeks.» Jukums arī ir pirmais Bokums. Pirms tam dzimtā valkāts uzvārds Bukovskis. Baznīca degusi līdz ar baznīcgrāmatām, mācītājs, atjaunojot sarakstus, Rutku saimniekiem ierakstījis uzvārdu Bokums, stāsta Verners.
«Gaišs, vieds zemnieks, ar interesēm virs caurmēra tajā laikā,» par Rutku māju saimnieku Jukumu spriež Durbes muzeja vadītājs Reinis Bahs.
Sīvie Rutki
«Cieti, pat nežēlīgi cilvēki, riktīgi sīvi rutki,» savus tēva puses priekštečus Bokumus raksturo Verners. «Varbūt citādi nevarēja, ja kaut ko gribēja dzīvē sasniegt, tādi bija laiki. Vectēvam uz pleciem kredīts pēc kredīta.» Verners pats piedzīvojis: «Ja uz pusdienām neatnāci laikā, ēst nedabūji.» Bokumu vecāmāte bijusi tik barga, ja pie viņas zēnam bijis jāpaliek, viņš mucis. Pašu mājās gan saimniekojusi mīlīgā mammas mamma Valija, kas nāca no Šilderiem, viņš pasmaida. «Es sevī vairāk jūtu Šilderus.
Vienīgi, kas man ir no papa, – liela neatkarība; nepadoties nekādiem strāvojumiem un vējiem, un pedantisms.
Haosu es nepanesu. Tas man no Rutkiem. Un vēl kas no papa, un opis bijis tāds pats: es ļoti strauji varu palikt ārkārtīgi dusmīgs, bet pēc piecām minūtēm tas pāriet!»
Vernera vectēvs Juris Bokums bija Jukuma mazdēls. Juris bijis starp 1905. gada revolūcijas dumpiniekiem. «Muižnieku un žandarmu vajāts atbēgu dzīvot Liepajā un no 1905.- 1922 g. nodarbojos ar fotografiju Liepajā,» viņš rakstījis savā autobiogrāfijā. Tas jau ir veca vīra rokrakstā 1948. gadā. «Neaizmirsti, ka to viņš rakstīja priekš krieviem,» saka Verners.
Rožlaukums, Jūrmalas apstādījumi, Raiņa parks, pilsēta no Svētās Trīsvienības baznīcas torņa augstumiem, simtiem citu pilsētas ainavu. Vairākas numurētu pastkartīšu sērijas – tie ir mūsdienās Liepājā ārkārtīgi populāri skati, kuri vizuāli restaurē Liepāju, kādas vairs nav. Maz būs tādu veco liepājnieku, kuriem albumos nav kāda no šiem fotouzņēmumiem vai kāds ģimenes portrets ar reljefu zīmodziņu J. Bokums, senākajām bildēm – krievu valodā. Šo pastkartīšu autors ir Juris Bokums, kurš vismaz vienu savu fotokameru būvējis pats, bet fotosoma tad svērusi ap 30 kilogramiem.
Cara laikos, kādi bija 1905. gadā, lai kļūtu par fotogrāfu, bija trīs gadus jāmācās pie kāda meistara un tad jālūdz Kurzemes gubernatoram atļauja atvērt pašam savu fotodarbnīcu, stāsta fotovēstures pētnieks Pēteris Korsaks.
Juris Bokums apprecējās 1904. gadā. 1906. gadā ģimenē piedzimst pirmais bērniņš, tajā pašā gadā Jurim ar sievu Dārti nostiprināta hipotēka uz abu īpašumu Helēnes (tagad Pasta) ielā 11; bet septiņus gadus vēlāk uz Jura vārda ieķīlāti arī dzimtie Rutki. Fotodarbnīca darbojās gan Liepājā, gan Durbē.
Fotogrāfija Vernera vectēvam bijusi liela aizrautība. Viņš bija starp aktīvākajiem Liepājas fotogrāfiskās biedrības dibinātājiem, piedalījās fotoizstādēs un guva atzinību «par portrejām un dabas skatiem», pats rīkoja kursus, lasīja lekcijas par mākslas fotogrāfiju un publicēja rakstus par fotogrāfiju. Viņš bijis arī Liepājas Latviešu biedrības vadītāju vidū, tur atbildējis par kasi, stāsta Verners.
Studijā – valdība
Jura Bokuma fotokadrā – milzīgs ļaužu pulks laukumā pie Svētās Annas baznīcas, Latvijas karogi: tā ir 1918. gada novembra svētdiena, patstāvīgas Latvijas valsts nodibināšanas svētki Liepājā. Bet jau drīz, 1919. gada janvāra pirmajās dienās, Liepāja dod patvērumu Latvijas pirmajai, Pagaidu valdībai. Pilsēta uz vairākiem mēnešiem kļūst par vienīgo mazo, nedrošo saliņu, kamēr pārējā Latvijas teritorijā bango Atbrīvošanas karš. Uzbrūk lielinieki, apmēram 50 kilometru rādiusā ap Liepāju vara vēl pieder vācu spēkiem, kurus latvieši neieredz ne acu galā. Liepājā pie domes plīvo sarkans karogs – ievēlēti sociāldemokrāti, bet valdīt grib vācieši. Latviešu paļāvība jaunajai Kārļa Ulmaņa valdībai ir ļoti trausla. Valdības pagaidu mītne līdz Jura Bokuma fotostudijai ir minūtes gājienā. Vai tādēļ tieši viņam savā salonā ir gods uzņemt fotogrāfijas ar valsts pirmajiem vadītājiem? Vai arī tādēļ, ka no pilsētas latviešu fotogrāfiem viņš bijis populārākais?
Liepājas Ziemeļu kapi kļūst par pirmo atdusas vietu latviešu pirmajam pulkvedim Oskaram Kalpakam un vairākiem citiem līdz ar viņu Airītēs kritušajiem karavīriem. Kritušo varoņu bēres 11. martā fotografēt un fotogrāfijas pārdot atļauts vienīgi fotogrāfam Bokumam, «25 procenti no pārdotiem uzņēmumiem nāk par labu ievainotiem latviešu kareivjiem» – ziņo avīze Latvijas Sargs.
Liepājniekiem trūkst maizes, vienam iedzīvotājam miltu deva nedēļai samazināta līdz 1200 gramiem. Amerikāņu kuģis atved miltus, tie ir kā «ierocis, ko Sabiedrotie mums dod priekš cīņas ar boļševikiem» – raksta Latvijas Sargs. Cik izsalcis bija fotogrāfs, uzņemot baltos kreklos un uzvalkos ģērbto ministru ģīmetnes?
16. aprīlī – baltvāciešu sazvērestība pret Latvijas valsti, tā sauktais Andrieva Niedras pučs. Kārļa Ulmaņa valdība patveras uz kuģa Saratov reidā pie Liepājas. Vasaras sākumā Cēsu kaujas izšķir Niedras valdības likteni, tai jākrīt. 27. jūnijā Saratov var atkal pietauvoties Liepājas ostā. Tautas sajūsmas pārņemto valdības sagaidīšanu, karogus, dāmas un meitenītes gaišās kleitās, ziediem kaisīto ceļu iemūžina Juris Bokums.
«Viņš dokumentēja visu Liepāju, kurai Bokums ir unikāls, bet viņa darbam nozīme ne tikai pilsētā,» saka Pēteris Korsaks, un uzsver: ar to vien, ka Bokums nofotografējis valsts vēsturiskos notikumus, viņa devums vēsturei ir īpašs.
Valdība aizbrauc, Bokums paliek. Pienāk novembris. Bokums fotografē cīņās pret bermontiešiem Liepājā kritušo latviešu kareivju izvadīšanu. Latvija uzvar. 1920. gada rudenī viņš publicē aicinājumu pilsētas Strādnieku Avīzē: «Uzaicinu visus, kam mīļas mūsu tautas senlaiku lietas, darba rīki un viņu lietošanas paņēmieni, pieteikt fotografēšanai zemāk pievestos priekšmetus un darbus. Sevišķi, kas attiecas uz mājrūpniecību, par piem.: prievīšu pīšana, pastotu aušana ar rokas stellītēm, koka karošu pagatavošana un taml. Tad vēl raksturīgi tautas apģērbi, senlaiku mūzikas instrumenti, kokles un varbūt vēl citi pašdarināti spēles rīki. Rokas dzirnavas ar tautiski ģērbušos malēju. Vectēvu un vecmāmiņu grumbotie tipi utt. Īsāki sakot, viss, kas raksturo latvieti senlaiku darbos, apģērbā, priekos un bēdās. Kur un kam pievestie priekšmeti būtu un viņu lietošana būtu izvedama, lūdzu pieteikt J. Bokuma fotogrāfijā Liepājā, Helenes ielā 11.»
Dažādos Latvijas muzejos glabājas, iespējams, kopumā tūkstotis vai vairāk Bokuma fotogrāfiju un fotonegatīvu.
Pirms dažiem gadiem vairākus ģimenes fotogrāfiju albumus līdz ar citiem dokumentiem un lietām Liepājas muzejam atdeva arī Verners.
Foto, kuļmašīna, harmonijs
Taču Juris nebija viens. Viņi bija trīs brāļi un trīs māsas. Par māsām Verners nezina teikt, bet brāļi mita Liepājā: vecākais Juris, vidējais Jānis, jaunākais Ģirts. Sadzīvoja labi, bija tuvi, cits no cita mācījās, cits citam palīdzēja.
Jānim bija sava galdniecība, būvējis kuļmašīnas un sējmašīnas. Ģirts un viņa nākamā sieva Maija no Jura apguva fotografēšanu. Juris uzskatīts par ainavu meistaru, bet Ģirts – portretists. Fotodarbnīcā ilgu laiku strādāja abi, un vienmēr nav iespējams noteikt, kurš no brāļiem tieši ir bijis katras fotogrāfijas autors.
Juris no Jāņa mācījies galdnieka darbus. «Es nezinu, kāpēc viņš fotografēšanu pameta. Cik var noprast, bija ļoti inovatīvs, zinātkārs, vienmēr vēlējies kaut ko jaunu, interesantu radīt. Paps stāstīja – visu laiku bija kredīti, bija ļoti grūti. Paps man to stāstīja, teica: dēls, nekad neņem kredītu!» saka Verners.
1921. gads: darbu sāk brāļu Jura un Ģirta Bokumu harmoniju fabrika, tas bijis pirmais šāds uzņēmums Latvijā. Sākumā ar mazumiņu, uz pasūtīto instrumentu vajadzējis mēnešiem ilgi gaidīt. Jau nākamā gada sākumā pirmā zelta godalga Liepājas uzņēmumu izstādē! Pēc tam sekoja citas atzinības. Helēnes ielas nama hipotēka dzēsta, Ģirts atbalstījis vecāko brāli ar dalību jaunajā mūzikas instrumentu rūpnīcā. Tai Juris nopērk nepabeigtu jaunbūvi: atkal jauna hipotēka. Helēnes ielā paliek dzīvot un fotodarbnīcā turpmāk strādā Ģirta ģimene.
Kopā ar dēlu Matīsu Vidvudu jeb Vudi, Vernera papu, Juris uzbūvē lielu trīsstāvu namu, kurā ir gan mājoklis pašiem, gan harmoniju fabrika, gan mūzikas zāle, «kur katris, kam interese, varēs laiciņu pakavēties un vingrināties harmoniju spēlēšanā». Par saviem harmonijiem Bokumi saņem ne tikai zelta medaļas izstādēs, bet arī atzinību no to lietotājiem skolās, baznīcās, pat Liepājas cietumā: labas atsauksmes devuši gan apkārtējo skolu skolotāji, ērģelnieki un mācītāji. Piecus sestajā Rīgas izstādē (1926. gads) izliktos harmonijus, niansēti novērtējot skaņas, toņus, piesitienus, instrumentu izskatu, slavējuši un zelta medāli J. Bokuma harmoniju fabrikai piešķīruši komponists Alfrēds Kalniņš un Doma baznīcas ērģelnieks Haralds Kreicburgs.
Kā varēja rasties jaunā ideja – ražot tieši harmonijus? Sava loma bijusi pieprasījumam un piedāvājumam, spriež Verners. Bokumi paši nebija mūziķi. Jurim Bokumam bija piecus gadus iegūta izglītība Tadaiķu pagasta skolā, pārējais – no dzīves. «Mēs taču arī mainām arodus.
Talantīgs latvietis ir nepārspējams visās jomās,» saka Pēteris Korsaks.
Tomēr noprotams – ģimenē mūzika bijusi tuva. Ģirts un Jura vecākā meita Lidija ir Liepājas Tautas konservatorijas ērģeļu klases fotouzņēmumā kopā ar citiem audzēkņiem un pedagogu ērģelnieku Jāni Tursu. Ģirts mājās spēlējis klavieres. Jura albumā ir arī Liepājas jaunatnes kora foto, Verners pieļauj, ka opaps pats arī korī dziedājis. Vudis gājis uz visiem koncertiem mūzikas skolā, uz opereti, uz visām muzikālajām izrādēm, tās viņam patikušas ļoti. Nav varējis ciest greizu dziedāšanu. Vēlāk, kad piedzimis Verners, visur ņēmis dēlu līdzi.
1933. gadā Juris Bokums paziņo presē, ka savai harmoniju darbnīcai pievienojis ērģeļu būvētavu un «lietošanā esošo izlabošanu un tīrskaņošanu». Tagad tā ir Latvijas harmoniju un ērģeļu darbnīca. Pēc sešiem gadiem Latvijas amatniecības kamera apliecina, ka Jurim Bokumam ir tiesības patstāvīgi darboties ērģeļu būvētāja amatā, tikai ārpus Rīgas un Jelgavas. Otrā pasaules kara gados Vidvuds, kurš ir gan mācījies pie sava stingrā tēva, gan arī Rīgā, iztur ērģeļu būvētāja zeļļa pārbaudi ar atzīmi ļoti labi. Bet vectēvam jauna ideja – jāražo akordeoni! Nepaspēja. Vienu tādu nepabeigtu instrumentu no savas bērnības mājās atceras redzējis Verners.
Sīku stikliņu pilns pagalms
Pirmā padomju okupācija – 1940. gads. Jānim un Jurim viņu uzņēmumi atņemti. Brāļiem tos atdod nākamā – vācu okupācija 1942. gadā. Pienāk kara beigas. Juris ir fabriku atdevis dēlam Vidvudam. Padomju vara uzņēmumus nacionalizē. 1945. gada maijā Vidvuds pieņemts darbā «pilsētas kokapstrādes kombinātā par ērģeļu un harmoniju būvnieku», bet 1948. gada jūnijā atlaists «sakarā ar ērģeļu darbnīcas likvidāciju».
Sagadījies, ka fotogrāfam Valtam Kleinam mūža pirmos vienpadsmit gadus Bokumu fotosalonā, Helēnes ielā, bijusi guļamistaba. «Augšā, trešajā stāvā mums bija dzīvoklis. Tieši studijā. Tur ir kaut kāda enerģētika. Milzīgi lieli logi vērsti uz ziemeļu pusi, tieši, kā darbnīcai jābūt. Mani kā bērnu neizbrīnīja, ka mums ir tik lieli logi. Spēlējos pagalmā. Tas ir mazs. Bija blietēta melnzeme, un tajā mirguļoja tūkstošiem mazu stikla gabaliņu. Es ar tiem spēlējos.
Ka esmu dzīvojis fotostudijā, sapratu tikai, būdams pieaudzis.
Reiz Liepājā satiku veco fotogrāfu, kolekcionāru Jāni Lādīti. Viņš man stāstīja, ka pēc kara, tikko pilsētā ienāca krievi, Bokumiem māja bijusi jāatbrīvo divu stundu laikā. Tad viņi to izdarījuši: pa sētas istabas logiem pagalmā izsvieduši tūkstošiem stikla plašu. Juris Bokums fotografēja tikai uz stikla platēm.»
Bet ir vēl cita leģenda, kuru arī dzirdējis gan Valts Kleins, gan Verners: it kā vērtīgākais fotomateriāls aprakts svina kastē mājas pagalmā.
1949. gada janvārī Liepājas Komunists raksta, ka decembrī zem kooperatīvo un valsts iestāžu izkārtnes atmaskoti vairāki privātuzņēmēji, arī Bokums. «Tēvs stāstīja: pēc kara pie opja un pie ērģeļbūvētāja, pie vecā Jēkaba Jauģieša atbraukuši pārstāvji no Maskavas, aicinājuši, lai abi brauc būvēt ērģeles kādai koncertzālei uz turieni. Vai Jauģietis nosimulējis, ka slims, vai citādi, bet viņi nav aizbraukuši. Maskavieši atbraukuši vēlreiz un aicinājuši atkal. Ārkārtīgi noskaitušies par to, ka Liepājā vietējā vara harmoniju un ērģeļu darbnīcu likvidējusi. Domāju – varbūt tā maskaviešu interese viņus paglāba no deportācijām? Bija taču rūpnieki un buržuji,» saka Verners.
Ģirts nodzīvojis garu mūžu un liepājniekus fotografējis vēl daudzus gadus – bet jau citā darbnīcā, Tirgoņu ielā. Pretstatā citiem Bokumiem, bijis jaukākas dabas, komunikablāks, pie Ģirta un Maijas visiem paticis ciemoties, tajās mājās bijis pirmais televizors, to svētdienās gājuši skatīties, lielie bieži vien spēlējuši zolīti.
Sērkociņi un darbnīca garāžā
Verneram ir viena miglaina atmiņa no vectēva. Tēvam pie rokas kopā ar opi gājuši pa pilsētu. Uz Siena tirgus stūra atvadījušies. Opis pagriezies, pamājis ar roku un aizgājis uz savu dzīvokli Ezera ielas mājā. Vectēvs nomira 79 gadu vecumā, Verneram tad bija divi gadiņi.
Vidvuds, Vernera tēvs, strādāja kokapstrādes kombināta Baltija sērkociņu fabrikā par atslēdznieku, atbildējis par konveijera līniju, kas iepirkta Zviedrijā bez rezerves daļām, un saņēmis prēmijas par racionalizāciju. Vakaros un nedēļas nogalēs Vidvuds darbojās garāžā, kuru pats uzcēlis tik lielu, lai tajā varētu būvēt harmonijus. Kaimiņi par to nav zinājuši pilnīgi nekā. Verneram bija jāiet tēvam palīgā. «Mēs ar papu remontējām ērģeles, taisījām tām ventilatorus. Garāžā tika uzbūvēti trīs vai četri harmoniji, tie visi aizgāja uz katoļu baznīcām Lietuvā.
Neteiksim, ka es rāvos ar lielu entuziasmu, bet paps mani visā tajā padarīšanā ieinteresēja.
Es viņam līdzēju, un man bija kabatas nauda. Tas bija abpusējs darījums. Viņš man pašam ļāva taisīt koka patšautenes kaimiņu puikām. Bet mani gan interesēja tikai sports, cits nekas!
Paps man neko par dzimtas lietām nestāstīja. Vairāk uzzināju vēlāk no Lādīša, viņš vāca vecās fotokameras. Vienīgi, kad ar papu braucām uz baznīcām skaņot ērģeles un harmonijus pa visu Latviju, tad viņš man kaut ko skopi izmeta. Papam dzīve bija ļoti aktīva. Viņš taču bija arī jahtsmenis, būvēja ledus jahtas un jūras jahtas, izbrauca visu Baltijas jūru. Daiļslidotājs bija. Ar automobiļiem brauca.»
Bokumu fabrikā pavisam uzbūvēti ap 250 harmoniju. Dažviet tie vēl saglabājušies. Atjaunotu harmoniju dāvinājumā saņēmis Liepājas muzejs, nesen restaurēts instruments Ziemupes baznīcā. Bokumu ērģeles atrodamas baznīcās Bārtā, Brunavā, Gudeniekos un Grobiņā. 1955. gadā Juris Bokums piešķīris harmoniju Liepājas Annas baznīcai, ar nosacījumu, ka viena trešdaļa tā vērtības ir dāvinājums, bet atlikusī nauda jāizmaksā Jurim vai viņa sievai, vai viņu palicējiem laulāto nāves gadījumā.
Verneram vecāki mūziku mācīties nelika. Viņš bija aizrāvies ar galda tenisu tik ļoti, ka kļuva par galda tenisa treneri. Tomēr, vairākus gadus nedēļas nogalēs dažādās Latvijas baznīcās skaņojot ērģeles, muzikālā dzirde izstrādājās. Verners atceras: «Paps ložņāja pa augšu, pa stabulēm ērģelēs, man bija jāstāv pie klaviatūras un jāspiež. Paps: «Tu klausies, ko es tagad daru!» Bleķa stabulēm ir vibrācijas mēlīte. Ja gribēji dabūt zemāku skaņu, bija jāpakasa pie pamatnes, tad skaņa paliek smagāka un zemāka. Ja jādabū uz augšu, tad jāpavīlē mēlītes augša. Bet tikai tik daudz, lai tās nenolietojas. Prasu papam: «Kas man jāklausās?» «Kā tev skaņa viļņojas!» Nu tad tur iet, tajā telpā, uauaua. «Pavilksim tagad uz augšu, lai saskan pēc kvintas vai oktāvas. Un tagad klausies, jā – skaņa sāk izlīdzināties! Jā, ir, šo vienu stabuli esam noskaņojuši!» Tā es sēdēju un klausījos. Vēl tagad galvā skan.»
Galda teniss un bungas
Verners, kā pabeidzis bērnu un jaunatnes sporta skolu, tā leģendārais Liepājas treneris Ernests Ernstsons iekārtojis viņu turpat par galda tenisa treneri. Verners sporta gaitās izbraukājis Padomju Savienību krustu šķērsu, tāpat kā vēlāk – ar grupu Credo.
Liepājas Raiņa 6. vidusskolā, kurā Verners mācījās, bijusi iedvesmojoša un progresīva mūzikas skolotāja. Viņa pamanījusi zēna lielisko ritma izjūtu, un «dzirde arī tā nekas», mudinājusi, ka vajag kaut ko darīt mūzikā. Ar skolasbiedriem, vienaudžiem darbojušies skolas ansamblī Senči, kurā spēlējuši kopā ar Aivaru Hermani, Linardu Muciņu, Aivaru Arumu, Valdi Skujiņu. Citiem ģitāra, Verneram – bungas. Pēc tam muzicējuši Liepājas 1. vidusskolas ansamblī ar citiem zēniem, kur puišu aizgādnis bija mūzikas vidusskolas direktors Valdis Vikmanis. Kad Valdis Skujiņš atnācis no armijas, abi ar Verneru sāka spēlēt pie Jura Pavītola, kurš veidojis Līvus. «Es, paštaisīts bundzinieks, entuziasts, mācījos no meistariem. Aizgāju armijā, sarunājām ar Valdi – kad atgriezīšos, dibināsim paši savu grupu.» Tā radās Credo sērkociņu fabrikas paspārnē.
«Kā pašdarbnieki ņēmāmies. Reiz Linards Muciņš pieaicināja Raimondu Paulu, Liepājā bija kāds pasākums, toreiz bija atbraukusi arī Mirdza Zīvere un Paula paps – viņš par mums iestājās.
Pauls teica – vai nu darbojieties profesionāli un visu citu pametiet pie malas, vai arī…»
Valdis tolaik cepa bulciņas, es biju sportā. Man bija tāds mirklis, manas audzēknes beidza skolu, ja es būtu gribējis attīstīties sportā, man būtu jāiet uz Maskavu, Latvijā galda teniss nebija pārāk spēcīgā līmenī. Nolēmu no sporta pāriet uz mūziku. Sākumā mūs kokapstrādes kombinātā noformēja par palīgstrādniekiem, vēlāk jau glauni, skaitījāmies štatos ministrijā. Mani lielākie skolotāji mūzikā bija Raimonds Pauls, Māris Briežkalns, Kārlis Rūtentāls. Reiz Ļeņingradā saslimu ar dzelteno kaiti, ārsti aizliedza spēlēt pusotru gadu. Manā vietā ansamblī pieņēma Guntaru Breču. Pēc tam Pauls man piedāvāja nodibināt Aijai Kukulei ansambli, to noorganizējām kolhozā Durbe, ierakstījām arī lielo skaņuplati ar Paula mūziku. Vēlāk Pauls pieņēma mani radio orķestrī pie sitamiem instrumentiem, lielajā tūrē Krievijā, koncertzālē Rossija nospēlējām 32 koncertus, es biju pie timpāniem.»
Stundu tūkstoši video
«Credo laikā braukājām pa Padomju Savienības jaunatnes centriem. Man ienāca prātā: kāpēc mums nevarētu būt tāda juridiska organizācija?» Ar savu ideju gājis pie toreizējā Latvijas komjaunatnes pirmā sekretāra Ivara Priedīša. Pusgadu Verners izstrādājis jaunatnes centru noteikumus. «Partija, valdība pieņēma, Gorbačovs parakstīja», un komjaunatnes paspārnē nodibināti jaunatnes centri Rīgā un Liepājā, kur direktors bija Verners. Piekto daļu peļņas struktūrvienībām bija jānosūta uz komjaunatnes komiteju, pārpalikums bijis darba kolektīvu rīcībā. Kas tik darbojās zem šiem jaunatnes centriem! Liepājā: televīzija, radio, kori, kafejnīcas. Arī videosalons jeb kinozālīte Liepājas slimnīcā. Tā gan dārgi maksājusi kādam pacientam, kurš pēc smagas operācijas ar sašūtu krūšukurvi, nolavījies skatīties filmu Pitkina piedzīvojumi, un tā pārsmējies, ka šuves atnākušas vaļā, tik tikko palicis dzīvs.
Nodibinājās atjaunotā Latvija, jaunatnes centra aktīvisti reģistrēja kurš kuru savu biznesu. Verners arī. No tā laika līdz šai dienai viņš saucas – neatkarīgais producents. Strādājis savā neatkarīgajā radio, sadarbojies ar Latvijas radio, uzņēmis video četrus piecus tūkstošus stundu! Filmējis visdažādākos pasākumus, arī sarunas ar liepājniekiem. Tagad pakāpeniski to visu nodod Valsts arhīvam un Nacionālajai bibliotēkai. Raizējas, ka šis digitālās arhivēšanas process ir lēns, «tikai vienu filmu dienā, jo viss smalki jāapraksta, es savā mūžā to visu nodot nemaz nevaru». Te ir līdzība ar slaveno vectēvu. Juris atstāja Latvijai vismaz daļu sava fotomantojuma, video būs paliekošs no Vernera.
«Man ir meita Agnese un mazdēls Marks, kurš iet manu ceļu. Mācās Dublinas universitātē mūzikas un mākslas producēšanu, braukā pa pasauli, ieraksta intervijas. Londonā mācījās privātā vidusskolā, tur bija jāspēlē divi mūzikas instrumenti,» stāsta Verners.
Pirms sešiem gadiem viņš kopā ar rakstnieku Ēriku Kūli izdeva grāmatu Zūdošais un paliekošais par Liepājas personībām. Daļa grāmatas teksta balstīta Vernera audio un video ierakstos. Cik liels bija Vernera pārsteigums drīz pēc tam saņemt epastā vēstuli no Brazīlijas!
Grāmatā ievietotās fotogrāfijas ieraudzījuši radi, kuriem mājās glabājās tādas pašas bildes.
Tā Verners atrada savu māsu Māru Maiju, kurai šogad paliek 83 gadi. Tēva pirmo laulību izšķīris karš. Pirmā sieva ar savu mammu un meitiņu kara beigās devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Vācijā Māriņas mamma nomirusi. Vecmāmiņa ar meitenīti devusies pie jaunības draudzenes uz Brazīliju. Māra tēvam gan atrakstījusi, bet adresi paps pazaudējis, atbildēt meitai baidījies dzelzs priekškara dēļ. Atmodas gados Vidvuds un Verners velti izmeklējušies Māru Amerikā. «Tagad sarakstāmies visu laiku. Viņas mazdēli – vēsturnieks, skolotājs Augusto un ārsts Gilermo – bija ciemos pie mums. Savu māsu biju meklējis piecdesmit gadu! Saņēmu vēstuli, staigāju, brēcu un bļāvu – fantastiski, kā dzīvē notiek!» Tāpēc vien bija vērts izdot grāmatu!»
