Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā IEVA 2018. gada 24. numurā.
– Vai skatuve vairs nav tava prioritāte?
– Mūzika, dziedāšana man joprojām ir ļoti svarīga, es gribu būt uz skatuves, bet…
Biju izpumpējusies, jutu – man vajadzīgs dzīves pamats. Un šis pamats ir Lienes Šomases bērnu un jauniešu radošā studija.
Tas ir sens mans sapnis, ko galu galā izdevās piepildīt. Negribēju, lai šī ir tikai vieta, kur mācīties dziedāt, te ir kas vairāk – otras tādas vietas Latvijā nav. Studijā notiek gan vokālās nodarbības, gan horeogrāfijas, runas mākslas un deju nodarbības. Turklāt te nav skolēnu un skolotāju, mēs visi esam draugi. Man rūp katrs bērns individuāli. Priecājos, ka izdevies realizēt ieceri dot iespēju studiju apmeklēt arī bērniem no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Lai viss šis taptu, esmu ieguldījusi milzum daudz enerģijas, spēka un līdzekļu, taču viss ar uzviju nācis atpakaļ. Visu darīju pati, pati izdomāju, kā te izskatīsies, kā būs. Pārliecinājos – ja tev ir sapnis, ja tu sper soli, lai to realizētu, viss piepildās.
Galvenais, ko saņemu no studijas, ir morālais gandarījums – bērni, kas netic sev, kas ir sevī ierāvušies un bailīgi, šeit pēc dažiem mēnešiem atveras. Trīs reizes – septembrī, decembrī un maijā – bērniem lūdzu rakstīt sajūtu stāstus pašiem par sevi. Pēc tam lasu un raudu, cik ļoti bērni mainās, cik ļoti viņus spēj izmainīt patiesa mīlestība. Tieši to cenšos sniegt šeit, studijā. Kas zina – varbūt tas, ko bērns piedzīvo šeit, veidos viņa nākotni. Tāpēc mācu viņiem – nesaki: nevaru, nesanāk, negribu.
Bērniem attīstu pareizu elpošanu. Diafragmas muskuļa trenēšana nav vajadzīga tikai dziedāšanai, bet arī ikdienai. Savulaik es, tāpat kā daudzi, skrēju, skrēju un pati nesapratu, kurp. Līdz sastapu cilvēku, kas ieteica pamēģināt elpošanu. Tas tiešām ir brīnumlīdzeklis! Pareiza elpošana palīdz nomierināties, domas dara skaistas, līdz ar to nav jāskrien kā vāverei ritenī. Elpošana patiešām dara brīnumus. Nodarbības apmeklē arī bērni ar autismu, četriem no viņiem, kam bija otrās pakāpes autisms, ir nostiprinājusies veselība. Tikai pateicoties elpošanai!
Domāju, tā vēlēšanās palīdzēt bērniem manī ir no omes un mammas. Ome savulaik palīdzēja kaimiņu bērniem, bet mamma savā ģimenē kā audžubērnus vairāku gadu laikā uzņēmusi sešpadsmit jauniešus.
– Teici, ka cilvēku veido viņa bērnība. Tā nosaka, cik lieli un vai vispār izaugs cilvēkam spārni. Kāda bija tava bērnība?
– Es biju baigais bosiks. Jau skolas laikā organizēju dažādus pasākumus, mamma netika līdzi maniem apgriezieniem. Teicu mammai – Strenčos man ir par šauru. Labi, vari braukt uz Valmieru. Pienāca laiks, kad arī tur man kļuva par šauru. Tad devos uz Rīgu. Un galu galā jau sāk šķist, ka arī Latvija man ir par šauru, un nu tā sanācis, ka ar vienu kāju šad un tad esmu arī ārpus Latvijas.
Domāju, ka liela loma ir tam, ka piedzimu tieši tad, kad man bija jāpiedzimst. Īstajā datumā. Nesaku, ka visiem noteikti jāpēta sevi pēc numeroloģijas, jāveido sava astroloģiskā karte, bet… Es tieši tāpēc sāku izzināt dzimtas, no kurām nāku, pētīt cilvēku raksturus, savas saknes. Mammas dzimta – Ziemaņi – visi ir aktīvi, radoši, ar apgriezieniem. Savukārt tēta dzimtas cilvēkiem ir citas stiprās puses. Esmu iedzimusi mammas rados.
Mamma vienmēr teikusi, lai es ar savu aso mēli un apgriezieniem esmu uzmanīga.
Viņai ir divi mīļi teicieni: «Neesi gailim divdesmit pirmā vista» un «Neatstāj aiz sevis salauztus zarus». Tie bija viņas novēlējumi, kad astoņpadsmit gadu vecumā devos uz Rīgu. Tolaik man šķita – nu, kas tie par novēlējumiem! Tikai ar laiku sapratu, cik tie svarīgi. Tomēr mamma man vienmēr ļāvusi pašai rīkoties. Viņa uzsvēra, ka astoņpadsmit gados cilvēkam sākas sava dzīve, un man pašai jābūt atbildīgai par to, ko, kā un kāpēc daru un ko gribu sasniegt. Taču mamma vienmēr ir arī mani motivējusi. Atceros, tai laikā mums vēl bija ferma, un mamma sacīja: ja nemācīsies, paliksi šeit, Jērcēnos, un varēsi strādāt pie govīm. Es teicu: nē, nebūs tā (smejas).
– Un kādas ir tavas attiecības ar tēti?
– Viņš mūsu audzināšanā piedalījies mazāk. Tētis vienmēr ļoti daudz strādājis un joprojām turpina to darīt. Viņš ir tālbraucējs šoferis, tāpēc nedēļu ir prom un tikai sestdienās, svētdienās mājās. Tētis ir darbaholiķis. Augot redzēju, ka arī mamma ļoti daudz strādāja, tomēr viņa vairāk mācēja līdzsvarot darbu un ģimeni. Bet sievietes jau parasti to māk… Panākt, ka ir gan māju sajūta, gan darbs padarīts. Ja vīrieši ķeras pie darba un ja vēl viņi ir darbaholiķi, tad nejūt robežas. Tētis vairs neprot savu dzīvi veidot citādi, kā vien daudz – reizēm pārāk daudz – strādājot. Viņš mūs atbalstījis finansiāli, bet audzinājusi vairāk mamma.
Atceros, bērnībā biju gatava darīt visu, lai tikai pabūtu ar tēti. Ravēju garas vagas, lai tikai tētis paņemtu mani līdzi uz ostu. Pa kluso iebraucām ostas teritorijā, es slēpos divstāvīgajā gultā. Lai tikai būtu kopā ar tēti.
– Jūs esat trīs māsas. Gan jau katrai gribējās būt ar tēti kopā…
– Nē, vecākā māsa tā nealka pēc tēva tuvuma. Viņa dzīvoja citādi, viņas vēlmes bija citādas. Mazajai māsai savukārt ar mums, lielajām māsām, vairs nebija jākonkurē. Kad viņa auga, mēs jau bijām savā dzīvē. Aizbraucām uz Rīgu, viņa palika mājās, ģimenē. Mazā māsa vispār ir tāds mazais luteklītis.
– Nebija grūti iejusties Rīgā?
– Atbraucu uz Rīgu un uzreiz nokļuvu Talantu fabrikā, iestājos Kultūras koledžā, tad sekoja Maestro Raimonda Paula projekts… Iegāju tādā maratonā, ka vispār nesapratu, kas notiek. Zināju tikai – tikos jābūt tur, tikos tur. Tad vēl kursa darbs jāraksta, jo skola noteikti jāpabeidz. Toreiz neko nesapratu, tikai gāju. Bet vienā brīdī – man tad bija divdesmit deviņi gadi, es sapratu – stop! Ja turpināsi tā skriet, tu aizskriesi ne tur, kur vajag.
Sapratu, ka gribu dzīvot, nevis skriet.
Kad atnācu uz Rīgu, man bija grūti pieņemt, ka daudzi uzskata – esmu no laukiem. Sacīju – kā no laukiem? Es taču esmu no Valmieras… Kad piedalījos šovā, bija tādi cilvēki, kas pat tiešajā ēterā teica: lai tā piena kanna iet atpakaļ uz laukiem. Esmu emocionāls cilvēks – lai gan raksturā esmu stipra, tomēr dažas lietas man aizgāja pa tiešo līdz sirsniņai un ļoti sāpēja. Tagad gan esmu jau norūdīta… Par safabricējumiem dažādu krāsu žurnālos es tagad tikai pasmejos. Kādreiz visu uztvēru ļoti emocionāli, pārdzīvoju. Vienu brīdi man šķita – vispār jāemigrē no Latvijas, mani apvaino nepamatoti. No otras puses – kopš sāku elpot, sapratu – cilvēkam uzliek tik daudz un tik plaša mēroga pārbaudījumus, cik viņš var izturēt. Jo noteikti priekšā gaida kāds vēl lielāks pārbaudījums, tāpēc tev jābūt tam gatavam.
Manā dzīvē bijušas divas viedas sievietes, kuras man norādīja: nekad nepazaudē zvaigzni, uz kuru tu gribi iet. Nesapratu – kas tā ir par zvaigzni. Tā ir tavas dzīves jēga, tavs misijas ceļš – kā tu gribi dzīvot savu dzīvi. Mēs katrs izvēlamies… Cilvēks krīt tai mirklī, kad viņš pazaudējis savu zvaigzni.
Esmu pateicīga savai bērnībai – gāju padsmit pulciņos. Batikošana, dejošana, ādas apstrādes pulciņš… Esmu apmeklējusi pat karatē pulciņu, futbola treniņus… Tas viss mani padarījis ļoti daudzpusīgu.
– Pat es ar savu metrupiecdesmitciktur augumu savulaik gāju basketbolā…
– Redzi, tu arī uzliec sev ierobežojumus, šablonus! Bet viss, ko darām, jādara tikai sevis dēļ, un jāatmet visi aizspriedumi. Tik bieži to redzu ikdienas dzīvē… Pasaku kādai sievietei, ka viņa ir skaista, un ko es dzirdu? «Es – skaista?!». Pirmais, ko sieviete dara – skatās, kurā vietā viņa ir skaista, jo te ir kaut kas lieks, te mazlietiņ ne tāds… Galu galā skaistums taču nenozīmē 90–60–90 cm! Skaists var būt arī tas, kas nav perfekts. Skaists var būt arī dvēselē. Manā paziņu lokā ir ne mazums sieviešu, kas dzīvo pēc šabloniem, un es redzu, cik viņām grūti. Aizspriedumam, ka skaists ir tikai modeles augums, seko nākamais – ka sievietei pēc četrdesmit gadu vecuma jāizskatās jaunai, citādi vīriešiem viņa nepatiks. No kurienes tas nāk?! Protams, sievietei jādomā par savu izskatu, bet ne jau tādā mērā!
Palicis prātā Ances Krauzes stāstītais kādā intervijā. Vīrs viņai savulaik teicis: «Es tevi neprecēšu, kamēr tu nenomainīsi raksturu!» Šķiet, šobrīd līdzīgā situācijā esmu es (smejas). Sievietei jābūt tieši tādai, kāda viņa ir – bez izlikšanās, patiesai.
Es varu izlikties, ka esmu uci-puci, bet vienā brīdī sekos milzīgs sprādziens.
Vai tas ir vajadzīgs? Man ir šerps raksturs, kas vienkārši jāpieņem. Es jau arī pati cenšos sevi mazliet savaldīt. Pirms spļauju laukā visu, kas uz sirds, desmit reizes pareizi ieelpoju un izelpoju, atgūstu mieru.
Tā nu ir sanācis, ka arī manai meitai ir līdzīgs raksturs. Speciāli viņai esmu atradusi nomierinošu meditatīvo mūziku, ko uzlieku pirms miega. Palīdz! Skatos – tagad pa kluso pirms miega to klausās arī mans draugs. Forši!
– Teici, ka meitai ir tavs raksturs. Kā abas sadzīvojat?
– Mēs katru dienu mācāmies. Piemēram, mācu viņai – ja uznākušas dusmas, ja gribas pateikt ko nelabu, jāapsēžas, jāsaliek rokas kā meditējot un jāsaka omm, līdz nomierinies, un tad jāizpūš laukā. Tas tiešām palīdz! Ar bērniem ir jārunā, jāstrādā, tas arī viss. Man nepatīk bļaut, nepatīk kašķēties. Nepatīk uzspiest savu gribu – es esmu mamma (vai skolotāja studijā), un tagad klausi mani. Mēs visi esam vienlīdzīgi, nav svarīgi – tev ir divi vai divdesmit divi gadi.
Vienmēr meitai saku: tev jāzina, ko tu gribi un kāpēc gribi. Reizi nedēļā mums ir sarunu vakari, kad apspriežam, kā mums iet, ko mēs darām, kāpēc darām, kas patīk, nepatīk un ko mēneša laikā gribētu sasniegt. Ir jārunā! Ja cilvēki neizrunājas, agri vai vēlu neizrunātais eksplodē vai noved pie nopietnas slimības. Ja nav iespējams izrunāties, vismaz aizbrauc uz mežu un izbļaujies!
Daudzi cilvēki gadiem velk sev līdzi dažādus aizvainojumus un paši nesaprot, kāpēc jūtas nelaimīgi. Turklāt reizēm ir tā, ka esi uz kādu apvainojies, bet patiesībā jau pats esi nodarījis šim cilvēkam pāri, tikai nespēj godīgi paskatīties uz situāciju. Kad tu piedod – tiešām visu –, tu pēkšņi jūties brīvs un, jā, arī laimīgs. Kā piedot? Izrunājies ar cilvēku, bet, ja nesanāk šo cilvēku satikt, ej laukā un runā ar sevi un debesīm. Otrs cilvēks noteikti sajutīs, ka viņam piedod. Un tad ej un dzīvo tālāk – brīvi un patiesi.
– Arī pati esi gadiem staigājusi ar aizvainojumu?
– Jā, protams! Tādu brīžu, kad esmu uz kādu apvainojusies, bijis daudz. Tos visus esmu izanalizējusi un sapratusi – astoņdesmit procentos gadījumu pati esmu bijusi vainīga un šīs situācijas izprovocējusi. Esmu gatava par to runāt tāpēc, ka daudzi cilvēki uzskata: viņi ir tik forši, tik tīri… Vainīgi ir visi citi, tikai ne viņi. Es arī tāda biju, bet nu esmu godīgi paskatījusies uz sevi, un, zini, dzīvot kļuvis daudz vieglāk. Lai redzētu, kāda esi patiesībā, laba lieta ir spoguļošana – aptuveni nedēļu vēro cilvēkus, ar kuriem satiecies, skaties, kā viņi uzvedas, ko domā. Vari būt droša – tas, ko redzi viņos, tas ir arī tevī pašā. Tas pats attiecas uz cilvēkiem, kas tev nepatīk, kas tevi kaitina. Bieži tas ir tāpēc, ka viņos redzi to, kas nepatīkams tevī pašā.
Atceros laiku, kad man apkārt bija cilvēki, kuru klātbūtnē nejutos ērti. Nesapratu, kāpēc ap mani ir tieši šie cilvēki un kāpēc es kopā ar viņiem jūtos tik slikti. Un tad es sapratu…
Reiz, dzīvodama laukos, taču sapņoju – būšu dziedātāja, šiki dzīvošu, man būs dārgas mašīnas, liela māja…
Pēc gadiem nokļūsti vidē, par kuru esi sapņojusi, un saproti – bāc, tas taču nav tev! Tu esi pārāk tieša, pārāk labsirdīga, pārāk tīra. Tie nav tavi cilvēki.
Mieru, prieku man dod nevis šikas lietas, bet vienkārša būšana pie dabas. Kopā ar meitu braucu uz Pāvilostu – esmu iemīlējusies šajā vietā. Izvēdinu tur galvu, abas ar meitu ieziežamies ar kāpā esošajiem zilajiem māliem, plunčājamies… Bez grima, bez izlikšanās. Brīva. Tu vari likt sev uz sejas nezin kādu krēmu, grima kārtu, vilkt skaistas drēbes, bet… Tas īstais ir iekšējais skaistums. Cilvēki to jūt, to nevar noslēpt.
– Kad atnāci uz Rīgu, tiki iemesta zvaigznes dzīvē?
– Un kā vēl! Tiku iemesta zvaigznes dzīvē, un man arī pamatīgi sakāpa galvā. Nē, es nekad neesmu uzskatījusi, ka esmu pārāka par citiem. Taču tas, ka esi visos žurnālos, visur tevi slavē, raksta tikai labu, dara savu… Vienā brīdī man tas apnika un es pie sevis nodomāju: es taču neesmu tāds eņģelis pār Latviju – kāpēc nevar uzrakstīt, kā ir patiesībā?! Hop! Un pēc gada par mani sarakstīja tādas lietas, ka atkal pārdzīvoju – es taču neesmu tāds briesmonis…
Un vēl – man vispār nebija privātās dzīves. Viss it kā bija, bet aizej mājās un saproti – neesi īsti laimīga ar to, kas tev ir. Esmu lasījusi daudzu leģendāru mūziķu biogrāfijās par to, cik viņi patiesībā bijuši nelaimīgi, jo atdevuši visu sevi skatuvei un citiem cilvēkiem. Sapratu, ka man gribas ģimeni. Savu ģimeni – ar tradīcijām, kopīgiem brīžiem… Kādus piecus gadus sapņoju par ģimeni, un nu esmu laimīga, ka man tā ir.
To, ka man bija sakāpis galvā, sapratu tikai divdesmit deviņu gadu vecumā, kad beidzot pa īstam sāku dzīvot.
Kad beidzot pārvērtēju sevi un savas vērtības. Tā bija mana atdzimšana. Pirms tam… Pirms tam bija tikai tāda pre dzīve. Tā kā grāmatās ir ievads, tas bija manas dzīves ievads. Izmaiņas sākās ar manas meitas Gabrielas piedzimšanu. Esmu priecīga un pateicīga, ka iespēja, griba un varēšana paskatīties uz sevi pa īstam un pārvērtēt dzīvi atnāca tik ātri, nevis, piemēram, četrdesmit piecu gadu vecumā. Nevieni kursi tevi neglābs, tikai tu pati. Lai tas notiktu, tev pašai godīgi jāieskatās sevī. Vislabāk to darīt, paņemot baltu papīra lapu un sarakstot savas pozitīvās un negatīvās īpašības, kā arī komunikācijas īpašības, un izanalizēt sevi. Pieņemt.
Šobrīd dzīvoju tā, kā uzskatu par pareizu, un vairs tik ļoti nekreņķējos, ko par mani raksta. Katrs taču pelna naudu, kā māk. Pati gan dzīvoju pēc principa, nekad nepazemot otru cilvēku. Ja tu to darīsi, sāks brukt veselība gan pašam, gan tuvākajiem. Tā Visums iekārtots – nedari ļaunu, ja pati negribi saņemt to pašu.
– Sacīji, ka tevi izmainīja meitas dzimšana. Kā?
– Gabriela nebija plānots bērns – biju jau iesniegusi dokumentus un gribēju mācīties Anglijā. Un te – pārsteigums! Sākumā man šo faktu bija grūti pieņemt, jo galvā tik daudz kas jau bija saplānots. Ne velti saka – pastāsti Dievam savus plānus, un viņš par tevi pasmiesies.
Jebkurā gadījumā bērns ir svētība. Esmu ārkārtīgi laimīga, ka man ir meita, un es nemaz nevarētu iedomāties savu dzīvi bez viņas. Dīvaini, bet līdz ar rūpēm par meitiņu manī parādījās vieglums, viedums – pirms tam man patika visu sarežģīt.
Jau tad, kad meitiņa bija vēderā, runāju ar viņu un stāstīju: tev būs patstāvīga dzīve, es to nekontrolēšu.
Ja būs vajadzīgs atbalsts, to vienmēr sniegšu. Un mācīšu lietas, kas man šķiet svarīgas – cieņa, atbalsts, palīdzība, kārtība, mērķtiecīgums, sevis pilnveidošana… Ja kāds tev dara pāri, lai cik sāpīgi, neatdari ar to pašu. Neesmu no mammām, kas bērnam kaut ko pavēl. Gabrielai mācu būt atbildīgai pašai. Ja gribi ilgāk palikt nomodā un skatīties filmu, – labi. Taču ņem vērā, ka no rīta būs jāceļas parastajā laikā… Ja vienreiz tas izrādījies grūti, bērns no tā mācās un citreiz jau spējīgs lemt, ko grib vairāk – izklaidi vai miegu.
Interesanti, bet kādreiz ienīdu gan kāzu kleitas, gan visu, kas saistīts ar kāzām. Bet, kopš man ir meita, kāzas un viss, kas ap tām, man liekas ārkārtīgi skaists.
– Un tomēr tev pašai nav bijis baltās kāzu kleitas…
– Ir, ir – kad filmējos seriālā (smejas). Diezgan egoistiski, bet uzskatu – ja precēšos, tad tikai vienu reizi. Ar cilvēku, par kuru būšu pārliecināta – gribu ar viņu būt kopā visu mūžu. Gan attiecības, gan laulība man nozīmē kaut ko ļoti, ļoti lielu. Kamēr šādas pārliecības nav, domāju – nav vērts precēties. Nevarētu teikt, ka man nav bijis iespēju, ka neesmu bildināta. Oi, cik daudz reižu… Pēc desmitās jau vairs neskaitīju.
Tāpēc nekādā ziņā nenosodu cilvēkus, kuri izšķīrušies, kur mamma un tētis dzīvo atsevišķi, bet bērns ciemojas te pie viena, te pie otra. Esmu par to, lai ir divi laimīgi vecāki, kaut arī viņi dzīvo atsevišķi, un līdz ar to arī laimīgs bērns.
Ļoti svarīgi arī, lai šķirtie vecāki nekūda bērnu viens pret otru, lai bērnam nestāsta sliktu par mammu vai tēti. Vai nu labu, vai neko. Brīnos par tiem vecākiem, kas izšķiras un nogriež kā ar nazi – ar tēvu vai māti, kas aizgājis no ģimenes, vairs neļauj tikties. Tas ir neprāts! Bērns taču tiek salauzts, tas viņam ir neizsakāms pārdzīvojums! Uzzinot ko tādu, nereti, iespējams, pārkāpju robežas, bet arī studijas bērnu vecākiem reizēm aizrādu, ja viņi neļauj tikties ar otru vecāku.
Savukārt bērniem mācu nenosodīt. Studiju apmeklē dažādi bērni, arī tādi, kas nāk no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, kur vecāki mēdz lietot alkoholu, mēdz būt vardarbīgi. Taču arī tad vecākus nedrīkst nosodīt – neviens jau nezina, kāpēc viņi tādi kļuvuši. Iespējams, reiz viņi cienījuši un mīlējuši viens otru, bet to visu zaudējuši kādu apstākļu dēļ.
Ja atgriežamies pie tā, ka nedrīkst par otru vecāku runāt sliktu…
Man vispār jābūt uzmanīgai ar to, ko domāju un runāju, – man ir ļoti stiprs domu spēks.
Tāpēc cilvēkiem saku: nāciet pie manis ar mīlestību, un dabūsiet tūkstošiem reižu stiprāku pretī. Ja nāksiet pie manis ar citādām domām, simtkārtīgi dabūsiet atpakaļ. Tāpēc, ja kāds mani sadusmo, cenšos neko nedomāt, nerunāt, bet tūlīt pareizi elpot, nomierināties, neaktivizēt dusmu enerģiju. Kādreiz par to nedomāju, man bija vienalga, kas notiek ar otru cilvēku. Sak’, ja nodarīji man pāri, – ciet!
– Tu esi pilna laika studijas vadītāja, arī mamma. Vai tev pietiek laika sev pašai?
– Kad atvēru studiju, pirmajā gadā man laika sev nebija vispār. Nākamajā gadā sapratu – man nepieciešams laiks sev, citādi ātri izdegšu. Tagad, ja jūtu vajadzību, piemēram, aizbraukt uz jūru, visu atlieku un braucu. Pietiek ar pāris stundām, sasmeļos enerģiju un varu strādāt tālāk. Mums ģimenē ir arī savas tradīcijas – gandrīz katru vakaru izbraucam ar riteņiem, pirms miega izvēdinām galvu. Svarīgi iet gulēt ar gaišām domām, mierā un harmonijā, nevis jau plānot nākamo dienu. Nedrīkst aizmirst sevi, nekad!
– Tu visu laiku piemini divdesmit deviņus gadus – vecumu, kad ar tevi notika pārmaiņas. Kāpēc tās notika?
– Sāku justies un domāt citādi, nekā pirms tam. Un tad man augša atsūtīja brīnišķīgu astroloģi, kas palīdzēja izpētīt manu dabu, uzvedību, izprast pašai sevi. Sāku nopietnāk skatīties uz dzīvi, uz sevi, uz apkārtējiem. Manā dzīvē sāka parādīties arī jauni cilvēki – nopietnāki, viedāki. Vēlreiz saku – paldies Dievam, ka pārmaiņas ar mani notika tik agri. Sapratu, ka esmu jauna dvēsele, kas šajā dzīvē veido pati savu identitāti. Varbūt tāpēc esmu tāda multimāksliniece – dziedāt, vadīt pasākumus, ierunāt multenes, vadīt radioraidījumu…
– Pieminēji savu draugu. Vai tev ir sajūta, ka šobrīd blakus ir īstais cilvēks?
– To mēs neviens nezinām. Dzīvoju pēc principa – ja man ir labi, tad viss ir kārtībā. Un šobrīd man patiešām viss ir labi.
Neesmu cilvēks, kas dzīvos mocībās.
Taču par privāto dzīvi cenšos nerunāt vispār. Man bijusi tik dažāda, arī sāpīga pieredze, ka labāk paklusēt.
– Tad, ja attiecībās neveicas vienreiz, otrreiz, prātā nenāk domas – ar mani kaut kas nav kārtībā…?
– Protams! Arī man bijis tāds periods. Taču tagad zinu, ka laiks, kad esi viena, jāizmanto nevis grūtsirdīgām domām, izmisumam, bet sev. Pilnveido sevi, attīstīsies! Mana pārliecība ir, ka divi cilvēki satiekas tikai tad, kad sevi pilnveidojuši. Nu nevar būt tā, ka viens ir attīstījis sevi līdz maksimumam, bet otrs ir tāds pustukšs kauss, kas gaida, ka viņu tagad piepildīs. Tas nav iespējams! Ja viens stāvēs uz vietas, attiecības juks un bruks.
Zinot, cik svarīgs ir pateicības spēks, saku paldies visiem cilvēkiem, attiecībām, kas manā dzīvē bijušas. Tā ir mana pieredze, kuras dēļ tagad savu dzīvi varu veidot tieši tādu, kā man gribas. Esmu laimīga un priecīga par to, kas man ir, un baudu dzīvi. Dzīve ir skaista, novēlu katram to saskatīt.
