Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
78
-
22
-
7
-
4
-
7
-
5
-
Īsais stāsts,ja nu tiešām kāds Latvijā to vēl nezina: viss sākās rudenī, kad mūziķis Andris Kivičs paziņoja, ka šķiras no trešās sievas, jo beidzot saticis īstu mīlestību. Grūti priecāties par vīrieti, kurš atstāj ģimeni, kurā aug divi mazi bērni. Tomēr šobrīd mazliet kļūst neērti par mums pārējiem – par sabiedrību, kura nenogurusi ironizē un nu jau arī ļauni komentē Andra un Lienes dzīvi.
Liene uz interviju atnāk tik sanervozējusies, ka viņai mazliet trīc rokas. Un šķiet tik ļoti iemīlējusies.
Aiva: Kāda tagad ir tava dzīve?
Liene: Tā ir mainījusies pilnībā, par 180 grādiem. Mēs abi brīnāmies, ka mūsu vecumā – faktiski pusmūžā – var atnākt tik liela mīlestība. Man ir jau 38 gadi. Un es nezināju, ka vispār var justies tik labi kā ar šo vīrieti. Ļoti skaistas jūtas. Tas prasa arī ļoti daudz enerģijas, gribas visu laiku būt kopā.
Un citādi? Tu esot aizgājusi no darba.
Es aizgāju no darba, jo tās uzmanības mums ir pārāk daudz. Tik daudziem par mums ir savs viedoklis, ka gribas norobežoties no tā. Citādi visu laiku pašai par sevi jālasa, jo es strādāju interneta portālā. Mūsu attiecības patiesībā ne uz vienu citu neattiecas, bet tās tiek iztirzātas tā, it kā mēs būtu kādi filmu varoņi. Ir arī daudz cilvēku, kas priecājas par mums. Bet tie komentāri! Cilvēki nedzīvo savu dzīvi. Es domāju, ka ar viņiem vienkārši nekas tāds nav noticis. Tāpēc viņi arī to apspriež.
Kas tev ļāva saprast, ka Andris ir tavs īstais cilvēks? Jūs satikāties, kad tu novembrī par viņu veidoji portāla Apollo raidījumu?
Tas sākās jau pirms raidījuma. Vienā dienā viņš man zvana: Lienīt, es gribu vienkārši satikties un parunāt. Un mani pat neizbrīnīja, ka tieši viņš man tā zvana. Raidījums bija tad, kad mums jau plauka attiecības. Andris pēc tam vēl aizbrauca uz ārzemēm – un man kļuva pilnīgi skaidrs, ka es nevaru bez tā cilvēka. Viņš man ir visur. Arī tagad – mēs runājam, un es visu laiku domāju par viņu. Pat ēst lāgā neko negribas. Pārtiekam viens no otra.
Kad viņš bija prom ārzemēs, tas bija tik drausmīgi grūti, ka nomirt var. Tu dari ikdienas lietas, bet tur nemaz neesi. Tas otrs tā ieaudzis sirdī.
Kas jums lika jau no paša sākuma tā publiskot savas attiecības?
Patiesībā mums tāda nolūka nebija. Bet mēs aizgājām uz kino, un tur kāds svešs cilvēks bija redzējis un piezvanījis medijiem. Žurnālists teica: Andri, ja tu nekomentē, mēs uzrakstīsim, vienalga, ko, bet tad tas nebūs skaisti. Andris gribēja pateikt tieši tā, kā ir. Jautājums – vai tu ļauj, lai par tevi izplata baumas, vai pasaki taisnību. Tas stāsts tik un tā beigās izvērtīsies tā, kā žurnālisti gribēs. Es zinu, esmu medijos strādājusi. Publiskā telpa ir ļoti sarežģīta. Citādi jau mēs nebūtu runājuši.
Tev ir trīs meitas – Sabīnei tagad ir 15, Justīnei 11 un Esterei septiņi gadi. Kā tu savām meitiņām skaidro to, kas notiek tavā dzīvē?
Meitiņas patiesībā arī ir pārsteigtas, jo viņas nav redzējušas mani tā iemīlējušos. Es jau daudzus gadus dzīvoju viena ar bērniem. Viņām tas viss ir jaunums. Nācās ar viņām daudz runāties. Mums ar Andri viss uzplauka ātri, viņš ļoti strauji pārcēlās pie mums. Bet Andris ir tik rūpīgs pret saviem un maniem bērniem! Man pašai šīs attiecības bija liels pārsteigums. Man pirmo reizi mūžā vīrietis pasniedz kafiju gultā, gatavo man maizītes. Viņš ir tik gādīgs, un tajās rūpēs jau izpaužas mīlestība.
Tavas meitenes ir skolas vecumā un noteikti uzzina to, kas notiek apkārtējā informācijas telpā. Kā tu ar viņām runā par to?
Īpaši nekā. Viņas neko nav jautājušas. Viņas jau zina, kāda ir situācija patiesībā – ka mājās viss ir kārtībā. Es jau iepriekš esmu bijusi publisks cilvēks, kad organizēju skaistumkonkursus un pati piedalījos tajos. Tā mēs arī skaidrojam: mums ir tāda Šekspīra luga! Romeo un Džuljeta. Mūsu vecumā!
Mēs ar Andri esam mēģinājuši atrast tos skaistos mīlas stāstus, kādi literatūrā un dzīvē līdzinātos mūsējam, un liekas, ka tik skaista kā mūsējais nav neviena. Mēs daudz runājamies. Mums ir tik daudz kopīgu interešu.
Kādas?
Spēlējam tenisu, ar bērniem ejam uz kalniņu. Kino, grāmatas. Mēs tik daudz runājam – viņš manā uztverē ir tik gudrs cilvēks!
Mūzika! Es šodien iedziedāšu dziesmu – Andra draugs sacerējis mūsu mīlas stāsta dziesmu. Tas arī ir neparasti, jo esmu dejotāja un rakstniece, bet ne dziedātāja.
Kādu tu iztēlojies savu nākotni?
Mums ar Andri ir doma mazliet izbraukt no Latvijas, padzīvot citur. Atpūsties no sabiedrības spiediena. Ko es pati gribētu? Atkal gleznot.
Kāda tev ir izglītība?
Esmu studējusi angļu filologos – divus ar pusi gadus nomācījos Latvijas Universitātē. Bet darbs man bija saistīts ar arhitektūras biroju, tāpēc sāku studēt reklāmas un interjera dizainu Baltijas starptautiskajā akadēmijā Lomonosova ielā. Un kādu laiku studēju Mākslas akadēmijā.
Ko tieši tu tur studēji?
Gāju sagatavošanas kursos. Un daudz gleznoju.
Bet mana sirdslieta ir dejošana. Man ir lielisks bērnības draugs Eldars, mums ir deju skola, mācām kāzu valšus. Es kaut kā ļoti daudz protu, un man arī padodas. Esmu vairākus mēnešus mācījusies par piloti, bet līdz lidošanai netiku, jo man bija eksāmeni augstskolā. Esmu divus gadus strādājusi ar vēža slimniekiem. Tas bija medicīnas tūrisms, cilvēki no ārzemēm brauca ārstēties, es organizēju ceļu un konsultācijas laikā tulkoju.
Ja tālāk par nākotni, tad – es gribētu rakstīt grāmatas. Mans tētis ir rakstnieks, viņam iznākušas divas grāmatiņas – varbūt man tas ir iedzimts? Skolā biju teicamniece, man patika rakstīt domrakstus. Un vēlāk tā iznāca, ka pieteicos uz redaktora vietu portālā Delfi. Izturēju konkursu, man bija labi panākumi, un tā lieta patīk un izdodas. Gribu uzrakstīt grāmatu par savu dzīvi. Esmu izgājusi cauri tādām attiecību peripetijām! Man ar savu pieredzi gribētos palīdzēt citām. Es zinu, kā ir, kad dzīvē ir ļoti grūti, un kā ir nenolaist rokas un iet tālāk.
Tu tiešām būtu gatava pārcelties uz ārzemēm? No kā jūs tur pārtiksiet?
Būtu gatava. Valodu es zinu. Man nav bail ne no kāda darba.
Esmu strādājusi arī vienkāršu darbu. Kad izšķīros, bija jāmeklē darbs. Man ir lieliska izglītība un pieredze, bet sapratu, ka uzreiz nekas nenotiks, tāpēc pieteicos saloniņā par administratori. Aizgāju uz darba interviju, un priekšniece jautā: «Liene, kāpēc tu gribi darīt tik vienkāršu darbu? Kā tu kādam pienesīsi kafiju?» Atbildēju: «Bet mājās, kad kāds pie manis atnāk, es taču arī cilvēku pacienāju ar kafiju!» Man nekad nav bijis kauns no tā, ko daru. Jebkurš darbs ir labs. Tā es tālu dzīvē esmu tikusi – domāju, ka Delfu un Apollo redaktors nav slikts amats. Kad piedalījos raidījumā Mammu, brauc mājās!, kur bija jābrauc uz laukiem, man tāpat nebija grūti kūtī apkopt govis un cūkas, smelt ūdeni no ledusaukstas akas, pabarot visu ģimeni, mazgāt un šrubīt. Es visu varu izdarīt. Mēs nepazudīsim, man ir galva uz pleciem, un Andris tik talantīgs.
Andris, runājot par pārcelšanos, ir teicis, ka bērnus domājat atstāt šeit. Tu to varētu?
Jā, maniem bērniem ir ļoti labs tētis, viņš rūpējas tāpat kā es. Man liekas, tas nav nekas slikts – padzīvot pie viena vecāka, pie otra. Jāredz, kā tajā citā valstī ir, un tad var iekārtoties – skolas ir arī citur.
Tu teici labus vārdus par savu kādreizējo vīru Ārenu Skulmi. Kā jūs līdz šim dalījāt rūpes par bērniem?
Mēs izšķīrāmies 2013. gadā. Nedēļas nogalēs meitenes bieži vien dzīvo pie tēta, pa nedēļu pie manis. Es nekad nevienu sliktu vārdu neteikšu par bērnu tēti. Protams, dzīvē visādi gājis, bet jādzīvo tālāk. Tagad meitenēm ir arī māsiņa, un es priecājos, ka viņas tiekas.
Vai bijušais vīrs kaut ko ir teicis par tavu pašreizējo situāciju? Viņš nevarētu izdomāt atņemt tev meitas?
Neko, mēs to neapspriežam, tā ir mana dzīve. Bet tāda atņemšana nav iedomājama, mēs vienmēr par visu esam varējuši vienoties. Man ir liela ģimene, meitenēm ir vecmāmiņas, gandrīz mums blakus dzīvo mani vecāki, man palīdz māsa un draudzene. Un viss ir tuvumā. Tāpēc mēs ar Andri tā varējām aizbraukt uz Berlīni. Un mums to ļoti vajadzēja! Tad arī pieņēmu lēmumu, ka iešu prom no darba. Izvēdināt galvu un padomāt, ko darīt nākotnē.
Ko par šiem notikumiem saka tava mamma?
Mums nav iznācis daudz par to runāt, jo ģimenē, kur es augu, parasti mīlestība tika izrādīta ar darbiem. Neesmu pieradusi, ka man saka, ka mani mīl. Tagad Andris katru dienu saka, ka mani mīl, un tas man ir pārsteigums.
Kāda ir ģimene, kurā esi augusi? Ko dara tavi vecāki?
Mani vecāki jau krietnu laiku pensijā, tētim ir 90 gadu, mammai šogad būs 75. Mamma bija grāmatvede, tētis ir darījis visu ko – rakstījis grāmatas, bijis jurists un vēl daudz kas. Esmu vēlais bērniņš, man ir vecāka māsa un brālis.
Bet šobrīd mēs ar Andri vairāk dzīvojam viens otram. Tā kā abi saprotam, ka iepriekš neesam mīlējuši, tad tas mums abiem ir kaut kas jauns, mēs to mācāmies. Kā justies, kā pret to izturēties.
Taču tev bijušas arī citas ilgstošas attiecības – ar tavu meitu tēvu, pēc tam ar aktieri Andri Buli. Tāpat Andrim Kivičam bijušas pat trīs laulības. Kas tad tas bija, ja mīlestība ir tikai tagad pirmo reizi?
Grūti pateikt. Vienkārši šādu izjūtu man nav bijis nekad. Pagātne ir pagātne. Es pat neanalizēju, es tikai saprotu – man mīlestība ir tagad, beidzot! Man Andris ir visa pasaule. Mēs viens otrā dzīvojam. Pirmo reizi mūžā man ir tā, ka divi cilvēki nevar dzīvot viens bez otra. Andris iziet no mājas uz stundiņu – un man žņaudz sirdi! Viņš ir mans gaiss.
Viņš tev noteikti ir stāstījis savu iepriekšējo attiecību pieredzi. Kas ir tas, kas tev ļauj ticēt, ka tu nebūsi kārtējā Andra pamesto mīlestību sarakstā?
Sajūta. Pārliecība. To nevar izstāstīt.
Cilvēks nevar dzīvot bez ticības. Es varu pateikt par šo mūsu gājienu ar tetovējumiem (Liene rāda apakšdelmu ar uztetovēto vārdu Soulmates – dvēseļu radinieki) – es visu mūžu esmu bijusi pret tetovējumiem. Bet tagad es par Andri nešaubos vispār, ne par vienu procentu. Tāpat kā viņš par mani.
Neliekuļosim – mums, sievietēm, daudzām ir bijušas attiecības ar precētiem vīriešiem. Bet ir kāda robeža – ļaut viņam aiziet no ģimenes, kurā ir mazi bērni. Kā jūs pieņēmāt tādu lēmumu?
Andrim tās attiecības bija izjukušas jau gadu, viņi ar Madaru bija kopā tikai bērnu dēļ. Un es nevienu nevaru ne piesiet, ne aizvilkt no ģimenes.
Vai tu kaut reizi Andrim iebildi, lai viņš neiet projām no ģimenes?
Man liekas, ka kaut ko runāju, bet vairs neatceros, tas bija tik sen. Visi pieauguši cilvēki paši pieņem savus lēmumus. Cilvēki, kas šķiras, nav nekas īpašs. Vienkārši mēs esam ļoti redzami. Svarīgākais ir bērni.
Mēģināju iztēloties sevi tavā vietā – man būtu jādomā par Madaras bērniem, kā viņi jūtas.
Es jau arī domāju. Meitenes pie mums ciemojas, paliek pa nakti. Ļoti jaukas meitenes, sadraudzējās ar manām meitām, liels prieks. Kad bija jābrauc atpakaļ pie mammas, meitenes teica: Liene, ja tu mūs tagad neapskausi, mēs tevi prom nelaidīsim. Vienkārši viss jādara ar mīlestību.
Esat runājuši par kāzām?
Protams, tāds plāns ir. Mums ir ļoti nopietna attieksme. Andris ir kā Mazais princis, rūpējas par visiem, ko pieradinājis, par visiem bērniem. Vīrietis ar lielo burtu.
Pēc attiecībām ar Andri Buli stāstīji, ka esi izgājusi cauri ellei.
Nav jau runa par viņu vien. Bet es par pagātni nerunāšu un neteikšu sliktu ne par vienu cilvēku.
Ko tu darīji, lai tiktu tam pāri, lai tā nenotiktu atkal, lai tu varētu atkal uzticēties? Gāji pie psihoterapeita, kaut kā strādāji ar sevi?
Vienkārši dzīvoju tālāk, audzināju bērnus un strādāju. Man ir liela ģimene, kas mani vienmēr atbalstījusi. Psihoterapeits? Nē. Vienu reizi mūžā esmu bijusi, un iznāca tā, ka viņa man stāsta visu to pašu, ko es viņai – nebija jēgas! Esmu cilvēks, kas pats tiek galā. Klausos mūziku, skatos labu kino, lasu, sportoju.
Protams, ja pagātnē ir neveiksmīgas attiecības, tad liekas – vai vispār var būt citādi? Tagad zinu, ka var, un izbaudu šīs fantastiskās attiecības. Jūtos kā saņēmusi Dieva dāvanu. Jo visu laiku tā cīņa par dzīvi nav bijusi viegla. Tagad man ir atbalsts, otra puse, mans dvēseles cilvēks. Tas ir divreiz vieglāk. Esmu piedzīvojusi visādus laikus. Zinu, kā ir, kad makā palikuši 65 centi. Lai gan bijis arī laiks, kad man bija šoferi priekšā un aizmugurē.
Tas bija laikā, kad biji precējusies ar Ārenu?
Jā, mēs desmit laulības gados visu ko esam piedzīvojuši. Es vienmēr esmu pielāgojusies situācijai.
Kas tev ir svarīgākais dzīvē?
Mīlestība, veselība, bērni un mīļotais vīrietis. Es zinu, cik svarīga ir veselība, arī manā ģimenē nācies piedzīvot grūtības, piemēram, ar krustmeitas veselību.
Zinu, ka tu rīkoji labdarības gleznu izsoli, lai savāktu naudu brāļa meitas ārstēšanai. Kā Elziņai tagad klājas?
Varēja būt labāk.
Es nekad nebiju ar nolūku tirgojusi savas gleznas. Bet krustmeitai vajadzēja palīdzību, un es izliku izstādē visas savas bildes, piesaistīju vēl citus māksliniekus – un mēs visu notirgojām. Bet bija cilvēki, kas teica: Liene noteikti grib iedzīvoties. Tad es domāju: ko es te vispār daru? Kāpēc cilvēki ir tik ļauni?
Runājot par veselību – tev pašai 34 gadu vecumā atklāja artrītu.
Tas bija dīvaini. Biju profesionāla dejotāja, regulāri spēlēju tenisu. Katru dienu treniņi. Man jau iepriekš bija problēmas ar ceļgaliem, esmu arī deju sacensībās lauzusi degunu. Dejojām tango, un viens pāris netīšām trāpīja ar elkoni. Ārprāts – galva sagriezās, bet sacensības nodejoju. Pēc divām dienām man saka: Lienīt, tev tas deguns tomēr ir šķībs! Bija sašķaidīta deguna sieniņa. Tad man taisīja operāciju. Tagad arī, kad drusciņ iesnas vai es ļoti nervozēju, liekas, ka trūkst gaisa. Ir bijis tā, ka lielā salā vai lielā karstumā nav, ko elpot.
Kad sākās artrīts, nevarēju sportot, staigāju apsaitēta. No gultas nevarēju izkāpt! Tas ir šausmīgi. Biju pietūkusi, man bija papildu 10 kilogrami šķidruma – jo tas uzkrājās locītavās. Zinu, cik tas ir traki, kad nevar uzvilkt apavus. Tagad esmu atgriezusies normālā svarā, skatos uz saviem slaidajiem pirkstiem un esmu laimīga.
Artrīta dēļ tev bija jāievēro stingra diēta un jāatturas no alkohola. Tā ir joprojām?
Tagad tā vairs nav, jo artrīts kaut kā pats pārgājis. Es domāju, ka cilvēks daudz var atrisināt ar domu spēku. Varbūt tas notika tāpēc, ka es mēģināju sevi žēlot? Kad esi laimīgs, tad visas vainas pāriet. Tagad dzīvoju normālu dzīvi, neievēroju diētu.
Vēl kas – mēs nezin kāpēc visiem esam tik svarīgi cilvēki. Kad par mani bija uzzīmēta karikatūra, Andris mani aizstāvēja, bet cilvēki teica: kā viņš tā drīkst? Un es redzu, ka mūsdienās vairs cilvēkiem nav svarīgs džentlmeniskums un bruņnieciskums.
Kuram gan gribas, lai viņu piekauj uz ielas? Es jau tāpat tev uzdodu arī neērtus jautājumus, un man arī jājautā: vai pēc intervijas Andris nenāks sist mani?
Protams, ne!
Mēs jau citus uztveram caur savu prizmu. Man nav vēlmes iet kādu nolamāt vai zīmēt par viņu karikatūru. Mēs dzīvojam savu dzīvi. Mūsu mīlestība, mūsu dzīve – tā nav neviena cita darīšana.
Tevi uzskata par ģimenes jaucēju, jo pēc vienām tavām attiecībām ar precētu vīrieti gandrīz izjuka ģimene, bet šajā reizē tas tiešām noticis.
Es nevienam neko neesmu izjaukusi. Es arī pati esmu šķīrusies, un toreiz man bija pavisam maza meita – divi gadiņi. Vecāki audzina bērnus arī šķirti, un nevienam nav jādzīvo kopā, ja tur nav mīlestības.
Bet tavām meitām taču sāpēja, ka tēta vairs nav blakus?
Tā nav, jo es nekad neesmu liegusi tikties. Meitenes saprot, ka vecākiem jābūt laimīgiem, tad laimīgi ir arī bērni. Un, ja viens no vecākiem nav laimīgs, tad tas ir kaut kā jārisina. Mēs jau dzīvojam modernajā pasaulē. Ne jau bērnu dēļ visu mūžu dzīvosim kopā. Vecākiem jābūt laimīgiem, jādzīvo mīlestībā, un tikai tad viņi var dot kaut ko labu – nevis mājās regulāri plēšoties.
2012. gadā, piedaloties Amerikā Mrs Globe skaistumkonkursā, tieši tu ieguvi titulu Ģimenes vērtību turētāja?
Jā, bet tad es vēl biju precējusies. Es arī līdz pēdējam savu ģimeni turēju kopā, cik varēju. Bet dzīvē ir brīži, kad katram jāiet savs ceļš.
Andris stāstīja, ka tu pēdējā laikā diezgan daudz esi raudājusi. Par ko?
Par visiem apmelojumiem. Es nevienam ar nolūku neesmu pāri darījusi. Es vienmēr daru visu no sirds, ar labsirdību un mīlestību. Un nav patīkami, ja par mani kaut ko sliktu saka. To izlasa viens, otrs, trešais, visa ģimene. Ja tas būtu iespējams, es negribētu būt zināms cilvēks. Taču ar to saistītas manas profesijas, skaistumkonkursu organizēšana un piedalīšanās tajos. Tas rada un uzpūš tādu tēlu, kas es patiesībā neesmu. Konkursā meitenes izskatās tādas cacīgas, tā tur ir jābūt – augstos papēžos, spīguļos, sapucējušās. Un cilvēkiem liekas, ka es tāda esmu ikdienā. Bet ikdienā es staigāju džinsos. Esmu ļoti vienkāršs cilvēks. Kad piedalījos konkursos, man bija līdzi zīdainītis – Esterītei bija trīs mēneši.
Kā tu varēji piedalīties skaistumkonkursā ar zīdaini!?
Man toreiz līdzi bija vīrs.
Iznāk, ka tā īsti tev cīnīties bija jāsāk, kad tu izšķīries? Līdz tam tu biji pasargāta.
Jā, un es no vīra aizgāju pilnīgi bez nekā. Sāku dzīvi no nulles. Tas bija liels stress un uzdrīkstēšanās.
Bet dzīvē viss mainās. Es vairs negribētu būt astoņpadsmitgadīga. Prāts ir izveidojies, es dzīvē visu ko esmu sasniegusi un gribu sasniegt vēl.
Nožēlot, manuprāt, nevajag vispār neko. Es tagad esmu ļoti laimīga. Zinu, ka daudziem tas nepatīk.
Andris tikko intervijā stāstīja, ka viņam jāmāca tev viss no nulles. Kas tieši?
Viņš man māca dzīvot no jauna. Es mūžā neesmu izjutusi tādu vīrieša attieksmi pret sevi. Tādas milzīgas rūpes. Vienmēr es par visiem rūpējos. Es arī ilgus gadus dzīvoju viena ar meitiņām.
Viņš man māca arī sīkumos – to, ka varu būt sieviete. Vienkāršas lietas. Man nav jābūt viņa mammai. Es nezināju, ka vīrietis tik daudz ko var darīt mājās! Viņš dara visu. Es jūtos ļoti sievišķīga. Bieži saka komplimentus un jaukus vārdus. Visu laiku uzmundrina.
Tev kādreiz nav teikts, ka tu varbūt esi naiva?
Ir. Es joprojām saglabāju to meitenīgo naivumu. Tādēļ man arī saka, ka es izskatoties jaunāka par saviem gadiem. Varbūt tie ir gēni? Tētis arī savā vecumā ir žiperīgs, un mamma izskatās jaunāka. Es vienmēr esmu bijusi tāda meitenīga, lai arī daudz kas dzīvē pieredzēts. Bet jāsaglabā sevī tas bērns. Tas ir tāds gaišums.
Jābūt, protams, atbildīgam, bet jāprot arī priecāties par dzīvi.
Varbūt pienācis laiks padomāt par sevi? Jo es vienmēr esmu domājusi par citiem, visu mūžu. Man arī gribas to laimi – sev.
Izlasi arī:
Mīlestība iedvesmo. Liene Skulme muzicēs kopā ar Andri Kiviču!
Madara Kiviča atmasko Andra Kiviča nekrietnos melus un izstāsta visu par sānsoli
