Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Rozentāls iekaro Pēterburgu
Viena no spilgtākajām Latvijas personībām Janis Rozentāls, kura daiļrade, biogrāfija un mīlasstāsts piesaistījis rakstnieku, mākslas zinātnieku un žurnālistu vērību, dzimis 1866. gada 6. martā (18. martā pēc jaunā stila) Saldus pagasta Bebru mājās, kalēja Miķeļa Rozentāla un viņa sievas Lavīzes ģimenē.
Rozentāliem bija astoņi bērni – Made, Marts, Miķelis, Ansis, Anna, Late, Janis un Jānis. Marts mira dzemdībās, bet jaunākais brālītis Jānis šķīrās no dzīves agrā bērnībā. Tā ka Janis ģimenē bija pastarītis. Rozentāli dzīvoja trūkumā, mājās nebija zīmuļu, ar ko izlikt uz papīra šūpulī ielikto talantu, taču īlenu maisā nenoslēpsi… Nostāsts vēsta, ka reiz pie tēva apkalt jaunos ratus ieradies Saldus pagasta saimnieks Putra, kura mājas atradušās netālu no Bebriem. Putra stāstījis, ka pēc ratu apkalšanas tos vedīšot nokrāsot pie vietējā daiļkrāsotāja. Rati būšot tik koši, ka vietējais barons pārsprāgšot no skaudības. Janis paņēmis ogli un uz ratiem uzzīmējis sevi, tēvu, saimnieku Putru un no skaudības plīstošo baronu. Tēvs, ieraudzījis apgleznotos ratus, dusmās gribējis mazo mākslinieku nopērt, taču tajā brīdī pagalmā iebraucis Putra. Omulīgais saimnieks ar skaļo balsi skaļi smējies par savu un no skaudības plīstošā barona portretu un ieteicis Miķelim talantīgo puiku sūtīt skoloties par mālderi. Vēlāk Janis Rozentāls gleznoja Putras portretu. Gleznā No baznīcas Putra redzams pašā centrā – dūšīgs vīrietis tumšpelēkā vadmalas apģērbā ar naģeni galvā.
Stundās skolasbiedri ar apbrīnu vēroja, kā Janis zīmē krievu un turku kara darbības ainas, taču vecākiem trūka naudas bērnu skološanai. Pēc trīs gadu mācībām H. Krauzes privātskolā un pusgada Kuldīgas apriņķa skolā Janis bija spiests četrpadsmit gadu vecumā sākt patstāvīgu dzīvi. Janis apmetās Rīgā, Dzirnavu ielā, pie tēvamāsas, kas strādāja par sētnieci. Sākumā viņš piepelnījies, strādājot gadījuma darbus veikalos Švarca koncertdārzā, bet tur ilgi nenoturējies, jo, nesdams saini ar smalku dāmu apakšveļu, aizsapņojies un ar izsmalcinātajām drānām iekritis peļķē.
Lauku puika izmēģinājis spēkus arī viesmīļa arodā, bet arī šis darbs beidzies tikpat bēdīgi – trīs rubļus dārgā cukurtorte izslīdējusi no rokām un nokritusi uz restorāna zāles grīdas.
Sirdij daudz tuvākas bija daiļkrāsotāja studijas pie meistara Celēviča. Pēc četru gadu apmācības, 1885. gadā, topošais mākslinieks ieguva zeļļa diplomu. Kamēr citi amata brāļi eksāmenā zīmēja pēc bilžu kopijām, Janis piedāvājās uzzīmēt paša meistara Celēviča portretu, kurš to pēc tam ierāmējis zelta rāmītī.
Apguvis krāsotājmeistara arodu, zellis sāka patstāvīga darba gaitas pie Celēviča par krāsotāju, bet brīvajā laikā pieteicās dziedāt Rīgas Latviešu teātra korī. Teātrī Janis Rozentāls iepazinās ar vēlāk ievērojamiem aktieriem Daci Akmentiņu, Maiju Brigaderi, Jāni Brigaderu, Pēteri Ozoliņu, Zeltmati, rakstnieku Augustu Deglavu, uzvārda brāli Jēkabu Rozentālu-Krūmiņu, kas bija studējis Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Viņš skubināja Jani mācīties zīmēt Rīgas Amatniecības skolā pie arhitekta Felsko. 1888. gada pavasarī mākslas skolu atskaites skatē Pēterburgā Janis Rozentāls par zīmējumu saņēma sudraba medaļu. Pirmais lielais panākums viņu iedrošināja stāties Pēterburgas Mākslas akadēmijā.
Topošais mākslinieks augustā nokārtoja iestājeksāmenus un septembrī viņu uzņēma par brīvklausītāju Pēterburgas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Līdzekļu trūkuma dēļ gan sākumā studijas gandrīz bija jāpamet. «Nebiju vēl 25 rubļu lekciju naudas samaksājis un nedrīkstēju Akadēmijā rādīties,» Janis Rozentāls traģikomiskā vēstulē atstāsta situāciju draugam, Latviešu teātra aktierim un režisoram Pēterim Ozoliņam. «Kad galu galā esmu tos sadabūjis, uzzinu, ka esmu izslēgts, ja nevaru atnest no ārsta liecību, ka esmu bijis slims. Draugi domāja, ka es pats sev palīdzēšu un pakāršos, kas arī būtu noticis, ja nebūtu apdomājis, ka tāda karāšanās varētu traucēt manai gremošanai. Kungiem izstāstīju manu stāvokli, un viņi pārrakstīja to izslēgšanas paragrāfu vienkārši ar vārdiem slims.»
Lai nopelnītu līdzekļus iztikai un studijām, jaunais mākslinieks piepelnījās, gleznodams nelielas ģīmetnes pēc fotogrāfijām, bet vēlāk saņēma pasūtījumus zīmēt portretus.
«Gleznodams mūsu filistriešus, izkļuvu cik necik uz ceļa: iepindzelējos naudā, melnos svārkos un turīgos namos,» students rakstīja.
Talantīgais mākslinieks akadēmijā par darbiem ieguva divas lielās un divas mazās sudraba medaļas. Viņš bija viens no labākajiem, lai gan piepelnīdamies bieži kavēja nodarbības. Lai nokļūtu pie turīga tirgotāja meitas, kam viņš pasniedza zīmēšanas stundas, trīs stundas bija jāiet kājām pa pilsētu turp un atpakaļ. Haltūras nesagādāja prieku, jo tās atņēma laiku mākslai. «Esmu tāds puslīdz miris cilvēks: strādāju tikai tikai priekš naudas. Iekšas man deg aiz noturētas gribas strādāt to, ko pats vēlētos,» tā Janis Rozentāls rakstīja draugam rakstniekam Rūdolfam Blaumanim. Vasaras jaunais mākslinieks pavadīja dzimtenē. 1893. gada vasarā Augusts Deglavs viņu iepazīstināja ar Rūdolfu Blaumani.
Savukārt Pēterburgā jaunais censonis iepazinās ar citiem topošajiem latviešu māksliniekiem – Vilhelmu Purvīti, Teodoru Zaļkalnu, Jāni Valteru. Mākslas studenti kopā ar konservatorijas audzēkņiem un jaunajiem rakstniekiem nodibināja latviešu intelektuāļu apvienību Rūķi. Uz apvienības sapulcēm, kas noritēja radoši bohēmiskā gaisotnē, pulcējās Johans Valters, Jēkabs Alksnis, Janis Rozentāls, Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns, Jāzeps Vītols, Pāvuls Jurjāns, Emīls Dārziņš un citi. Apvienības galvenais mērķis bija aicināt jaunos māksliniekus pēc studijām atgriezties savā zemē, kalpot savai tautai un popularizēt latviešu autoru darbus.
Sieviešu aplidots
Pēc Jaņa Rozentāla rakstītajām vēstulēm draugiem noprotams, ka harismātiskajam, vārdos un darbos dedzīgajam tumšmatim netrūka piekrišanas sieviešu sabiedrībā. «Skuķi mums ar Balodi ir kāds pusducis, kas sēž par modelēm un gan mums maksā un izmaksā, gan neko nemaksā. Rudeņu Anneles vietā es Latviešu biedrības balles vakarā dabūju kādu citu Anneli, skaistu kā saule, ar karalisku figūru. Bet skāde! Trīs dienas no vietas viņa mani apmeklēja, un katru dienu es biju slims ar influenci. Viņa kļuva arī greizsirdīga.» Vasarās jaunais mākslinieks neatteicās no dāmu aicinājumiem doties laivu braucienos.
1895. gada vasarā topošais mākslinieks gleznoja barona Grotusa ģimeni Puzeniekos. Barona meita, demokrātiski noskaņotā Kerija Grotusa, palīdzēja dabūt izdevīgus portretu pasūtījumus Kurzemes baronu un muižniecības aprindās, tādējādi palīdzēdama pārvarēt materiālas grūtības. Viņa bija krietni vecāka un neslēpa interesi par jauno, talantīgo mākslinieku. Baronese bija iemīlējusies, un nabaga kalējdēlam glaimoja apziņa, ka viņa necilā personība likusi straujāk pukstēt baroneses sirdij. Abi klaiņoja pa mežu, mākslinieks fotografēja baronesi, uzgleznoja viņas portretu. Dzimšanas dienā un svētkos Grotusa sūtīja uz Pēterburgu Rozentālam cepumus, augļus un citus muižas labumus.
Kādā no vēstulēm Rozentāls baronesei pārmet vācu muižniecības intereses trūkumu par Latviju un tās pamatiedzīvotājiem. Pats mākslinieks atbalstīja katru nozīmīgu notikumu dzimtenē. Latviešu etnogrāfijas izstādei Rīgā 1896. gadā viņš iedeva septiņus darbus. Tā bija pirmā reize, kad Rozentāla gleznas bija aplūkojamas dzimtenē.
Gleznot diplomdarba gleznu No baznīcas viņš devās uz dzimto Saldu un svētdienas pavadīja pie baznīcas, fotografējot baznīcēnus.
Janis Rozentāls bija viens no pirmajiem latviešu māksliniekiem, kurš savā darbā izmantoja fotogrāfiju.
Viņš bildēja ainavas, cilvēkus, dažādus sižetus un pēc bildēm tos uzlika uz audekla. Diplomdarbā viņš attēloja savas dzimtās puses cilvēkus. Par šo darbu Janis Rozentāls saņēma pirmās pakāpes mākslinieka grādu. Pēc studijām viņš nolēma uzkavēties Pēterburgā, apceļoja Franciju, Vāciju, Beļģiju, Zviedriju, bet 1899. gada maijā pēc desmit gadu prombūtnes atgriezās dzimtenē.
Rozentāls Saldū, Striķu ielā 22, iegādājās gruntsgabalu pusotra hektāra platībā ar nolietotām ēkām. Vienu no tām pārbūvēja, un apakšējā stāvā iekārtoja dzīvokli vecākiem, bet otrajā – izbūvēja darbnīcu. Tagad šajā namā atrodas Saldus vēstures un mākslas muzejs, kam piešķirts Rozentāla vārds.
Neraugoties uz nacionālās mākslas attīstībai nelabvēlīgiem apstākļiem, jaunie mākslinieki pēc studijām atgriezās Latvijā, jo vēlējās piepildīt radošajā apvienībā Rūķis izvirzīto uzdevumu – radīt savdabīgu nacionālo mākslu. Taču viņi nebija apmierināti ar radošo gaisotni dzimtenē, jo nevienam viņu māksla nebija vajadzīga, turklāt viņi kļuva cits citam par konkurentiem.
Johans Valters bija neapmierināts, ka Janis Rozentāls saņēmis Baltijas vācu muižnieku un baronu portretu pasūtījumus Jelgavā, bet tā bija Valtera dzimtā pilsēta. «Purvītis un Valters cītīgi aplido jaunkundzes un gaida izdevību apprecēties. Valters sev iekārtojis milzīgu darbnīcu Jelgavā un pieņem audzēkņus, bet materiālajā ziņā viņam neveicas, un viņš dusmojas, ka es esot iespiedies viņa rajonā, viņa ietekmes sfērā,» rakstīja Rozentāls.
Mākslinieks dzimtajā pilsētā uzturējās epizodiski, jo mazpilsēta viņam šķita par šauru. 1901. gadā viņš pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā. Rozentāls vācu un latviešu inteliģences aprindās bija kļuvis par atzītu mākslinieku, saņēma portretu pasūtījumus, taču radošu gandarījumu neizjuta. «Man te pilna darbnīca gleznu, bet kur lai es tās lieku? Ja es gribu maizi ēst, man jākļūst par amatnieku – jāzīmē mēbeles, istabu iekārtojumi, vāki muļķīgām grāmatām,» mākslinieks rakstīja rakstniekam Jānim Jaunsudrabiņam. Lai gan grāmatu pasūtījumi, ilustrācijas žurnāliem, pasūtījuma portreti bija kaitinoša ikdiena, mākslinieks strādāja ar lielu atbildību. Viņš ilustrēja pirmo latviešu pasaku grāmatu – Annas Brigaderes lugu Sprīdītis.
Ellija
Janim Rozentālam ritēja 36. dzīves gads, viņš bija atzīts mākslinieks un sabiedriski aktīvs cilvēks. Gleznotājs patika sievietēm, taču vēl nebija atradis īsto sirds un dzīves pavadoni. Un tad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm uzplauka mīlestība no pirmā acu uzmetiena.
1902. gada 3. novembrī un 19. novembrī somu mecosoprāns Ellija Forsele kopā ar māsu vijolnieci Annu koncertēja Rīgas Latviešu biedrības namā. Somu dziedātājai bija 31 gads, viņa bija beigusi Helsinku mūzikas skolu, papildinājusi dziedātprasmi Milānā, Romā, Parīzē. Koncertēšanas laikā Rīgā māsas apmetās pie vienas no turīgākajām un inteliģentākajām ģimenēm – Grosvaldiem. Arī Rozentāls ciemojās šajā ģimenē, jo no advokāta Frīdriha Grosvalda bija saņēmis gleznu pasūtījumus.
Par to, kā uzplauka viens no romantiskākajiem mīlas stāstiem latviešu kultūras vēsturē, biogrāfiskajā romānā Janis Rozentāls raksta Kārlis Lejnieks-Dziļleja: «Kad dziedātāja parādās uz skatuves, Rozentāls ir patīkami pārsteigts – tā ir jauna un skaista. Dzīva glezna – kā no balta padebeša iznirst rožainie pleci un slaidās rokas, ap enerģisko pieri kļaujas mati, kā dzīvs bronzas vilnis. «Ziemeļu valkīra!» viņam iešaujas prātā. Programmā somu komponista darbi, burvīgās Sibēliusa melodijas. Un, kad nāk Sibēliusa Melnās rozes, Rozentālam liekas, ka dziedātāja uzsāk dialogu ar viņu.»
Pēc koncerta Anna Brigadere Rozentālam jautājusi: «Kā tev patika dziedātāja?» Mākslinieks atbildējis: «Kā nu nepatiks – tā taču mana topošā sieva!»
Pieņemšanā pie Grosvaldiem, ko ģimenes galva rīkoja par godu somu māksliniecēm un uz kuru bija ieaicināts arī Rozentāls, viņš Ellijai Forselei pasniedza tumši sarkanas rozes, atvainodamies, ka melnas neesot dabūjis, un vāciski stādījās priekšā Jan Rosenthal. «Rosenthal mit rosen!» (Rožleja ar rozēm – vācu val.) Ellija izsaukusies. Vācu valoda bija viņu pirmā mīlestības valoda.
Pēc deviņām dienām Rozentāls vēstulē Ellijas tēvam Teodoram Forselam lūdza meitas roku. «Esmu iemīlējis Elliju no pirmā acu uzmetiena tā, ka nebūtu ticējis, ka tā kāds cer mīlēt. Visa viņas būtība, viņas dvēsele un ārējais veidols man liekas tik zināms, it kā mēs būtu pazīstami jau tūkstoš gadus. Mans visslēptākais un ideālistiskākais priekšstats par sievietes tēlu, kādu esmu skatījis un vienmēr gaidījis kopš agras jaunības, nu dzīvs stāv manu acu priekšā, un es uzreiz jutu un jūtu arvien vairāk un vairāk, ka no seniem laikiem esmu mīlējis tikai viņu un mīlēšu allaž, kā nekad neviens nespētu mīlēt.»
Arī Ellija tuviniekiem rakstīja līdzīgus vārdus: «Pirmais skatiens mums vienam otru uzdāvināja uz mūžu.»
Janis un Ellija saderinājās dažas dienas pēc pirmās tikšanās, abi vēlējās uz karstām pēdām Rīgā apprecēties, un Ellija rakstīja tēvam, lai viņš atsūta kāzām nepieciešamos papīrus. Taču Forseli uzstāja, ka pēc dzimtas tradīcijas kāzas jārīko vecākiem. Kāzu ielūgumus līgavainis zīmēja pats. Zīmējumā attēlots tumšs bruņinieks, kas laivā ved līgavu baltā kleitā.
Pēc trim mēnešiem – 1903. gada 20. februārī (5. martā pēc jaunā stila) – Helsinkos Vācu baznīcā viņi apprecējās. Iespējams, pāris steidzās pie altāra, jo Ellija zem sirds nesa viņu pirmdzimto, bet varbūt zemapziņā juta, ka kopā atvēlēti nieka 14 gadi. Janis jāvārdu teica somu valodā. Pēc kāzām Ellija Forsele-Rozentāle pārcēlās uz Rīgu. Mīlestības spārnota un praktiskās dzīves rosināta, viņa ātri apguva latviešu valodu. «Vācu valoda ir pārāk banāla tik svētām jūtām kā mūsu mīlestība,» Ellija rakstīja tēvam. Viņa ar bērniem runāja somiski, bet tēvs – latviski. Latvijā viņa turpināja dziedāt, kopā ar māsu vijolnieci Annu Forseli uzstājās Rīgā, Kuldīgā, Saldū un citās pilsētās. Viņas programmā bija arī latviešu komponistu dziesmas.
Rozentāla kundze pasniedza arī privātstundas dziedāšanā. Pirms tikšanās ar Rozentālu Ellija no Helsinku kredītiestādes bija aizņēmusies naudu, lai turpinātu dziedāšanas studijas Eiropā, taču mīlestības dēļ atteicās no dziedātājas karjeras. Vīrs vēlāk Forselu ģimenei palīdzēja atmaksāt aizņēmumu. Ellijas balss neskanēja uz pasaules opernamu skatuvēm, taču viņa ir iemūžināta Jaņa Rozentāla gleznās.
Mākslinieks Elliju uzskatīja par sievišķības un skaistuma simbolu. Pēc kāzām Rozentāla daiļradē ienāca madonnas tēma – viņš gleznoja mātes un bērna tēlu. Rozentāliem bija trīs bērni. 1903. gada rudenī Ellija vīram dāvāja meitu Lailu Geddi, pēc trim gadiem ģimenē ienāca otra meita Irja Ausma, bet vēl pēc gada piedzima pastarītis Maris Miķelis. Neraugoties uz aizņemtību, rūpēm par bērniem un saimniecību, Ellija nenogurstoši pozēja vīram. Savukārt mākslinieks nenogurdināmi strādāja, lai ģimene būtu iztikusi.
Sākumā Rozentāli dzīvoja mākslinieka drauga Borherta dzīvoklī, bet 1904. gada rudenī pārcēlās uz dzīvokli arhitekta Konstantīna Pēkšēna īres namā Alberta ielā. Dzīvokli iekārtoja pēc Rozentāla projekta, mēbeles izgatavoja pēc viņa skicēm. Jumta stāvā izbūvēja ērtu darbnīcu. Ģimenes ienākumus papildināja īrnieki. Pazīstamākais apakšīrnieks – Rūdolfs Blaumanis.
Mājīgais dzīvoklis, kurā Rozentāli pavadīja vienpadsmit gadus, kļuva par iecienītu inteliģences pulcēšanās vietu. 1973. gadā Alberta ielas 12. nama 9. dzīvoklī iekārtoja Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeju.
Vairākas vasaras ģimene pavadīja Forselu vasarnīcā Nummelā, kas atrodas 50 kilometrus no Helsinkiem. Somijā Rozentāls iepazinās ar izciliem somu kultūras pārstāvjiem – rakstniecēm Mailu Talvio, Aino Kallasu, valodnieku Josepi Mikolu.
Rozentāls aktīvi iesaistījās kultūras dzīvē, daudz laika veltīja pedagoģiskajam darbam. 1906. gadā Rozentāls atvēra savu studiju. Viņa audzēkņu vidū bija slaveni mākslinieki – Oto Skulme, Alberts Kronenbergs, Indriķis Zeberiņš un citi. Godinot Jaņa Rozentāla devumu jauno mākslinieku izglītošanā, Rīgas Mākslas vidusskola nosaukta Jaņa Rozentāla vārdā.
Tikai 44 gadu vecumā mākslinieks atklāja savu pirmo personālizstādi, kurā izstādīja simts gleznas, bet 1913. gadā durvis vēra otrā darbu izstāde.
Pēc Jaņa vēstulēm Ellijai noprotams, ka abu dzīvē bijuši krīzes posmi, kad sieva ar bērniem pārcēlusies uz Somiju. «Ja tev viss cits ir tuvāk pie sirds nekā es un mana mīlestība, tad man atliek tikai pieticīgi atrauties maliņā un mēģināt notikumus uzņemt tikpat nevērīgi, kā tu to dari. Labāk lai dzīves nemaz nav, nekā pusdzīve,» vēstulē jaušams mākslinieka temperaments. Kāda ģimenes draudzene, kas palīdzēja pārim tikt pāri nesaskaņām, par viņiem teikusi: «Kas mīl visstiprāk, tas mīlēt neprot.» Tik spēcīgas jūtas un liktenīgu savienību radošam egoismam un sadzīviskiem strīdiem izpostīt ir grūti.
Domās par dzimteni
Dzīves rāmo plūdumu pārtrauca Pirmais pasaules karš. Rozentālu ģimene kopā ar tūkstošiem latviešu bija spiesta doties bēgļu gaitās. Nogādājis mīļos drošībā Somijā – sākumā viņi uzturējās pie Ellijas māsas Līsijas, vēlāk pārcēlās uz Brendas salu netālu no Helsinkiem –, mākslinieks devās uz Latviju glābt savus darbus. Viņš tos aizveda uz Pēterburgu, kur tika organizēta pirmā latviešu mākslinieku izstāde ārpus Latvijas. Izstādei bija necerēti labi panākumi, un 1916. gada sākumā to rīkoja arī Maskavā.
Tur Rozentāls satika draugus un paziņas. Kopā ar aktieri Jēkabu Duburu noskatījās teātra izrādi, bet pēc tās, pastaigājoties un aizrautīgi sarunājoties, nemanīja drēgno vēju un salu, kas spraucās cauri paknapajam apģērbam. Rozentāls smagi saslima ar plaušu karsoni. Augsta temperatūra, bezsamaņa, murgi – simptomi liecināja, ka viņš var zaudēt cīņā ar slimību, tāpēc paziņas, nobažījušies par mākslinieka dzīvību, nosūtīja telegrammu Ellijai.
Krievu valodu neprazdama, bet kara dēļ nedrīkstēdama bilst ne vārda vāciski, Ellija devās bīstamajā ceļā pie vīra.
Viņai līdzi bija lapiņa ar krievu vārdiem latīņu rakstībā, ko viņa centās iemācīties no galvas.
Kad Ellija ieradās Maskavā, krīze bija pāri un vīrs sāka atlabt. Ellija aizveda mākslinieku uz Brendu. Atguvis spēkus, mākslinieks atsāka strādāt – gleznoja sievu, bērnus, dabu. Vitālie, dzīvi apliecinošie darbi bija pretrunā ar smagajām pārdomām par savu zemi. Vēstulē rakstniecei Mailai Talvio mākslinieks rakstīja: «Mūsu tauta tagad izkaisīta un klīst pa visu Krievzemi kā jūdi tuksnesī, un viss iesāktais un viss iecerētais, kas pēdējos desmit gados tik daudz solīja kultūras uzplaukumam, iznīcināts.»
1916. gada vasaru Helsinkos pavadīja rakstniece Aino Kallasa, un Rozentāls gleznoja viņas portretu. Iemīlējusies māksliniekā, Aino rakstīja dienasgrāmatā: «Viņš ir mans vīrietis, viņā apvienojas smalkums un spēks, jūtīgums un tīrība.» Kopīgās pastaigās gar jūrmalu arī Rozentāls atzina, ka nevēlas solījumus un zvērestus un ir jāņem tas, ko mirklis sniedz, taču jūtās nepastāvīgais Rozentāls sagādāja Kallasai vilšanos…
Savukārt rakstniece Maila Talvio mēģināja palīdzēt māksliniekam sagādāt portretu pasūtījumus, jo ģimenei bija vajadzīgi līdzekļi iztikai, taču svešu autoru darbus Somijā nepirka. Maila teica, lai mākslinieks uzglezno viņas portretu, ko parādīt iespējamiem pasūtītājiem. Modele uzvilka melnu tērpu, aplika mežģīņu apkaklīti un apsēdās. Viņi nerunāja. Rakstniece domāja par jauno grāmatu. Glezna bija izcila, tā atnesa daudz pasūtījumu, taču portreti palika neuzgleznoti…
Ziemassvētku vakarā no sienas nokrita glezna ar gulbju jaunavām, ko Rozentāls bija visvairāk mīlējis no saviem darbiem. «Tas nav uz labu! Kādam jāmirst!» bažījās kalpone.
Ziemassvētkus mākslinieks pavadīja kopā ar ģimeni. 26. decembra vakarā viņu piemeklēja infarkts. Nepaguvis atvadīties, mākslinieks mira mīļotās Ellijas rokās Kulosāri 1916. gada Otrajos Ziemassvētkos. Viņu apglabāja 1917. gada 1. janvārī Helsinkos, Forselu dzimtas kapos. Latviešu draugi, kas bija ieradušies no Pēterburgas, uz kapu kopiņas nolika vainagu ar vārdiem: «Guli Somijas aukstajā zemē, kamēr mēs nāksim un vedīsim tevi mājup.» Ellija lūdza iegravēt uz kapa plāksnes vārdus: «Miris darbā un domās par dzimteni.»
1920. gadā Latvijā izveidoja Rozentāla piemiņas komiteju, kas savāca līdzekļus mākslinieka pārapbedīšanai dzimtenes smiltājā. Tajā pašā gadā ar Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes atbalstu Rīgā atgriezās Ellija ar bērniem. Ar Ellijas gādību Latvijā atgriezās arī mākslinieka darbi. 1920. gada 14. novembrī viņa atklāja Rozentāla mākslas salonu, kurā iekārtoja vīra piemiņas izstādi.
1943. gadā Ellija mira no sirds slimības. Ellija meitām bija lūgusi, lai, dodoties pie sava Jaņa, viņu saģērbj baltu kā somu līgavu, kā tajā ielūgumā, ko mākslinieks zīmēja viņu kāzām. Ellija arī vēlējās, lai viņas rakstītās vēstules ieliek zārkā. Tā nu abi atdusas blakus Meža kapos Rozentāla kalniņā.
Lielā Jaņa kods
Janis Rozentāls un viņa mīļotā Ellija dzīvo pēctečos. «Pēc lielā Jaņa viss turpinās,» atzīst mākslinieka dēla Mara Miķeļa mazdēls Alvils Rozentāls. «Miķelis bija gleznotājs, portretists, viņš vēlu – tikai 28 gadu vecumā – iestājās Mākslas akadēmijā. Gleznot sanāca maz, jo bija jāpelna iztika ģimenei. Miķelim bija trīs bērni – divi dēli un meita. Mans tēvs Lauris bija zobu tehniķis, viņa brālis Atis izmācījās par arhitektu, savukārt tante Ieva Rozentāle Lietišķās mākslas vidusskolā ieguva keramiķes diplomu, bet Mākslas akadēmijā studēja Interjera un iekārtu nodaļā. Es Laurim esmu vienīgais dēls, un mana vecmāmiņa Fausta Rozentāle no mazām dienām mani stimulēja nodoties mākslai.
Lietišķās mākslas vidusskolā ieguvu dekoratora diplomu, pēc tam Mākslas akadēmijā studēju Interjera un iekārtu nodaļā. Ikdienā mans darbs saistīts ar interjera un grafiskā dizaina projektiem, bet brīvajā laikā gleznoju. Tas vairāk ir nevis maizes, bet sirds darbs. Jāņem piemērs no Jaņa Rozentāla, kam ir tāds mantojums, ko atstāt vairākās paaudzēs pēctečiem kā piemiņu. Savus darbus īpaši nevienam nerādu, tos var aplūkot tikai izstādēs. Es tos esmu noguldījis sava veida pensijas fondā, ko atstāt mazbērniem.
Skolas laikā kautrējos, ka esmu izšķīlies šajā dzimtā. Nav nekāds gods lepoties ar senču spalvām.
Taču tagad, ja kāds jautā par radniecību, es to nenoliedzu. Šis uzvārds liek iztaisnot muguru un ieņemt stāju visās nozīmēs. Dzimtas mantojums neļauj darīt lielas nejaucības, prasa būt godīgam pret sevi, saviem tuvākajiem un Latviju.
Jaņa Rozentāla 150. jubilejas gadā sarīkojām gleznu izstādi Radošā pēctecība, kurā varēja aplūkot mana vectēva Miķeļa Rozentāla, mana brālēna Ata dēla, Mākslas akadēmijas studenta Anša Rozentāla, un manus darbus. Izstādi sarīkojām ar domu, ka nekas nav beidzies. Protams, lielo Jani pārtrumpot ir grūti, jo katrs mēs esam dzimuši citā laikā un nesam citas likteņa līnijas.
Jaņa Rozentāla biogrāfijā man vislielāko iespaidu atstājis ģimeniskums. Es nezinu otru mākslinieku, kas tik daudz gleznojis savu sievu un bērnus. Ar to bez vārdiem ir pateikts, kas Janim Rozentālam ir lielākā vērtība, un tas tiek pārmantots. Visā dzimtā ir jūtams ģimeniskums, mīļums, sirsnība savstarpējās attiecībās. Cits citam caur attieksmi un arī kādām lietām nodod pozitīvu enerģiju. Es jūtu, ka arī maniem bērniem kaut kas no tā ir pielipis. Man ir trīs bērni – Toms, Laura Laurance un Alīna Līva. Laurance studē Mākslas akadēmijā mākslas vēsturi, ir topošā mākslas zinātniece.
Mēs nemaz tik daudz neesam palikuši. Lailai ir viens dēls Jānis Viļumsons, Irjai – divi bērni Miķelis un Kristīne, bet manam vectēvam Miķelim – trīs. Tēvamāsai Ievai nebija ģimenes. Tēvabrālim Atim ir dēls Ansis un meita Aija, es esmu vienīgais no sava zara.
Kādreiz es savos darbos noķeru, ka esmu paņēmis kaut ko no lielā Jaņa.
Gleznoju ainavu vai kluso dabu, man ir cits rokraksts, piegājiens, bet gaiss, atmosfēra, enerģija… Kaut kas virmo no viņa.
Viņš gleznoja vienā elpas vilcienā. Zinu, cik vērtīga ir kaut neliela skice, enerģijas piesātinājums, kas radīts vienā elpas vilcienā. Tad darbs staro. Gribot negribot kaut kas saskan – kā balss, atbalss, balss, atbalss. Mūsu dzimtā parādās arī somiskā domāšana. Vairāk gan telpiskā vidē. Priekšroku dodam somu askētiskajam minimālismam – neko lieku nevajag, lai tikai ir ērti dzīvot. Manai māsīcai Aijai Biezaitei padodas valodas, viņa ātri apguva somu valodu. Aija tulko grāmatas. Aijas mamma ir somu valodas pasniedzēja.
Ilgu laiku bijām norūpējušies par Rozentāla kalniņu Meža kapos. Lai to sakoptu, bija nepieciešams liels darbs un investīcijas. Gleznotāja jubilejas gadā ar Kultūras ministrijas gādību tas ir atjaunots un sakopts.
Mums katram ir savs liktenis, kas iedots no zvaigznēm, un kaut kas, kas nāk no senčiem. Esmu novērojis, ka dzimtas sievietēm vai sievietēm, kas ieprecējušās Rozentālu dzimtā, šis uzvārds nav devis tādu piepildījumu, kā varētu cerēt, nav tik gluda dzīve. Savukārt daudzi vīrieši no dzīves aizgājuši pārāk agri. Janis aizgāja piecdesmit gados, viņa dēls Miķelis – nodzīvoja četrdesmit piecus, mans tēvs Lauris – piecdesmit septiņus… Mans mērķis ir pārcirst šo likteņa līniju. Es nevaru atļauties dzīvot tik īsu mūžu…»
Raksta tapšanā izmantoti materiāli no grāmatas Dzīves palete.Jaņa Rozentāla sarakste.
