• «Līdz 35 gadiem mans liktenis bijis skarbs…» Režisores Dzintras Gekas sāpīgi skaistā dzīve

    Personības
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    31. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No privātā arhīva
    Dokumentālo filmu cikla «Sibīrijas bērni» režisorei Dzintrai Gekai šodien aprit 75 gadi. Līdz šim kinorežisore Dzintra Geka savās filmās izstāstījusi daudzu cilvēku dramatiskos un traģiskos likteņus, bet par savu dzīvi filmu neveidotu. Tomēr Gekas un viņas mammas stāstā ir tikpat skaudras ainas kā Dzintras darbos.

    Dzintra 2001. gadā ar filmu Sibīrijas bērni aizsāka ciklu, un pirmā filma devusi nosaukumu arī Dzintras Gekas filmu studijai. Stāsti par padomju režīma cietušajiem Dzintrai nav nejauši izvēlēts temats, jo pati ir sāpīgi cietusi no režīma rokas. Viņa savu stāstu reiz uzticēja žurnālam Ieva.

    Saruna ar Dzintru Geku publicēta žurnāla Ieva 2015. gada 17./18. numurā.

     

    Ticat, ka liktenī jau bijis ierakstīts, kas ar jums dzīvē notiks?

    Intervējot tik daudz cilvēku, kurus esmu satikusi, gribot negribot saskati sakritības un nejaušības, kas bijušas liktenīgas. Domājot par savu likteni, redzu līdzības ar manu mammu, un tās ir mulsinošas. Es piedzimu apstākļos, kad biju pilnīgi negribēta un nevēlama.

    Nācu pasaulē 1950. gada 31. janvārī. Rēķinu, ka es varētu būt ieņemta 1949. gada pavasarī izsūtīšanu laikā, kad mamma ar trim bērniem, aizgājusi no mājām, slēpās mežā bunkurā. Tie stāsti var likties neticami, bet, piedzimstot tādā laikā un vietā, bērns jau mātes miesās saprot, ka viņam ir jāizdzīvo, un tādi apstākļi cilvēka gēnos ierakstās. Manas dzīves sākums ir vietā, kas atrodas starp Olaini un Ķekavu, kur lielie mežu masīvi, kādus piecpadsmit kilometrus no Rīgas.

    Mammai vīrs kara laikā pazuda. 1944. gadā viņu apcietināja, un mamma ar trim maziem bērniņiem palika viena, viņu izdzina no mājām, un mamma ar bērniem klīda no mājas uz mājas, kur viņiem uz kādu laiku iedeva pajumti. Pēc kara tur nodibinājās kolhozs Boļševiks, un gandrīz nevienam nekas nepiederēja. Līdzīgi kā Sibīrijā, kur izsūtītajiem neļāva iesakņoties, arī kolhozā cilvēkus dzina no vienas uz vietu, lai viņiem nebūtu nekā sava.

    Mamma ar bērniem bija ielikta dzīvot mazā mājiņā, ku sauca Džungļi.

    Kad janvārī man bija jubileja, es montēju filmu Dievputniņi, svinībām nebija laika un nekādas svinības arī negribēju. Mana dzimšanas diena tomēr tika nosvinēta. Noīrēju autobusu un kopā ar bērniem, mazbērniem, tuvākajiem draugiem izbraucu savas bērnības vietas. Vispirms aizvedu visus uz Džungļu mājām, kurās piedzimu.

    Un kāds ir jūsu piedzimšanas stāsts?

    Smags. Mammai vīrs bija pazudis, dzīvoja viena ar trim bērniem Džungļos, un gāja viņiem ļoti grūti. Kad 1948. gadā tajā pusē nokļuva mans tēvs, viņi satikās. Kara laikā tēvs bija leģionā, 1945. gadā viņu apcietināja. No nometnes Urālos kopā ar draugu bija izbēguši, paslēpušies vilciena vagonā zem oglēm un atkūlušies uz Latviju. Tēvam Doles salā bija mājas, viņu tur paslēpa, bet čekisti meklēja, un brālis bija teicis, ka Plakanciema mežu masīvos nomaļā vietā dzīvo viņa klasesbiedrene Elvīra un viņš tur varēs paslēpties. Elvīra bija mana mamma, un tā viņi satikās. Mežos tolaik bija nacionālie partizāni jeb mežabrāļi, un paps iegāja mežā pie viņiem. Vīrus, kas slēpās mežos, meklēja, kādā apšaudē papu ievainoja, bet viņš negāja laukā, un kādā brīdī, saņemot informāciju, ka notiks izsūtīšanas, arī mamma ar bērniem iegājusi mežā un dzīvojusi bunkurā. Mamma ar papu tajā bunkurā satuvinājās.

    Kad kļuva zināms, ka mamma gaida bērnu, nebija divu domu, ka jātiek vaļā.

    Tajos apstākļos vientuļa sieviete, kurai pazudis vīrs, nekādā ziņā nedrīkstēja dzemdēt, bet, visam par spīti, es tomēr piedzimu. Bijusi ļoti auksta nakts. Kad es dzimu, tēvs atnācis no meža un Džungļu mājās pieņēmis dzemdības, jo mamma nedrīkstēja meklēt palīdzību. Tēvs tūlīt atkal aizgāja atpakaļ uz mežu un slēpās bunkurā, bet mamma gandrīz noasiņojusi. Viņai bija jau četrdesmit divi gadi, neatdalījās placenta, un otrā dienā bija tik slikti, ka bērni pārbijušies aizskrējuši pie sava vectēva, mammas vīratēva, kas dzīvoja kādus piecus kilometrus no Džungļiem, un teikuši, ka mamma mirst. Vectēvs iejūdzis zirgu, satinis mūs kažokos un ragavās aizvedis uz Stradiņa slimnīcu. Vectēvs Jēkabs Vaicis bija īsts latviešu zemnieks – liela auguma, skarbs vīrs, nerunīgs un, lai gan nebiju viņa mazmeita, labs pret mani. Bērnībā man nepatika savs vārds. Iespējams, ka neapzināti pretojos savam liktenim. Tikai krietni vēlāk uzzināju, ka mans vārds ņemts no leģionāru dziesmas Dzintra, latvju meitene mīļotā, dārgā…

     

     

    Kas notika ar jūsu tēvu?

    Viņu no meža izvilināja paziņa. Tam cilvēkam, kas tēvu nodeva, vēlāk pašam dzīve sabruka. Filmās stāstot par cilvēku likteņiem, esmu domājusi, ka Dieva dzirnas tomēr maļ un kāds mūsu darbus tiešām redz. Tēvam piesprieda divdesmit piecus gadus, viņš bija dažādos cietumos Sibīrijā, Kazahstānā, Magadanā, un mamma par viņu gandrīz neko man nestāstīja. Līdz 1957. gadam viņa pati par tēvu neko nezināja un tad saņēma ziņu no Omskas cietuma slimnīcas, ka Leopolds Parasigs, tā sauca manu tēvu, ir miris.

    1957. gadā ieslodzītie bija mēģinājuši bēgt, arī tēvs. Viņš bija noķerts, gandrīz līdz nāvei sadauzīts.

    Viņam bija atsistas nieres, un kāds ieslodzītais viņa vārdā atrakstījis mammai vēstuli, ka ir uz nāves gultas un, ja nekādu ziņu no viņa vairs nav, tas nozīmē, ka ir miris. Kopš tā laika līdz 1965. gada pavasarim nevienas vēstules nebija, un tad no mājām, kas bija aiz meža, pie mammas atnāca kaimiņiene, kuras vīrs arī bija mežā un tiesāts kopā ar manu tēvu, un atnesa vēstuli no tēva, ka viņš ir dzīvs. Piecpadsmit gadu pavadījis cietumos bez tiesībām atgriezties Latvijā.

    Tēvs Omskā bija nomainījis uzvārdu, vēlāk apprecējās ar ukrainieti, kas arī bija izsūtīta, viņiem piedzima divi puikas, kas bija gandrīz vienā vecumā ar maniem dēliem. Pēc divdesmit viena gada, lai gan nebija tiesību, tēvs ar savu ģimeni atgriezās Latvijā, bet viņam bija cits uzvārds. Latvijā bija draugi, kas sagādāja dzīvoklīti. Tēvs Mālpils tehnikumā strādāja par galdniecības skolotāju.

    Tikai šogad izlasīju vēstules, ko tēvs bija rakstījis mammai no Omskas. Vecākā māsa Ilga tās bija turējusi pie sevis un tagad man atdeva. Mamma bija jutusies sāpināta, ka vienai jānodzīvo dzīve, vienai jāizaudzina bērni, un rakstījusi par to tēvam. Mammai bija grūti, viņa slimoja, bet nevar nevienam neko pārmest. Tie bija tādi laiki. Daudzām sievietēm bija smags liktenis, viņām vajadzēja būt stiprām.

    Mammas vīrs arī neatgriezās?

    Par mammas vīru nebija nekādu ziņu, un tad pēc desmit gadiem, atbrīvots no ieslodzījuma Vorkutā, viņš atgriezās. Nāca pie savas sievas un bērniem un, atvēris istabas durvis, ieraudzīja mazuli, kas stāvēja gultiņā. Man bija četri gadi. Ne vārda nesakot, pagriezies un aizgājis. Dzīvoja pie vecākiem,

    reizēm nāca apciemot savus bērnus, nesa viņiem konfektes, bet man nekad nedeva.

    Abas manas pusmāsas un pusbrālis bija jau lieli, apkārtnē citu bērnu nebija, un, izņemot kaķi Murzilku, citu draugu, ar ko spēlēties, man nebija. Es bieži gāju uz Rugājiem, kur dzīvoja vectēvs, kas nebija mans vectēvs, bet bija pret mani ļoti labs. Deva man konfektes. Es vienmēr gāju ciemos arī uz citām mājām. Gāju tāpēc, ka man ļoti gribējās kaut ko garšīgu. Mājās bija kartupeļi, kāposti, piens, bet manā izpratnē nebija nekā garšīga. Man ļoti garšoja ievārījums, taču mums tā bija maz un vienkārši tāpat to nedrīkstējām ēst. Dažas aveņu burciņas glabāja slimības gadījumiem. Atceros, ka mājās, kur iegāju ciemos, uz galda uzreiz lika ievārījuma burciņu, baltmaizi un pienu, lai mani pacienātu.

    Pirms tam mēs dzīvojām vēl citās mājās pie Misas. Atceros, kā reiz pavasara plūdos mani upē iebadīja kaza, kuru biju iemācījusi badīties. Es būtu noslīkusi, ja Oskars, mans pusbrālis, mani neizglābtu. Atceros vasaru, kad palikām vieni bez mammas. Viņa zirga pajūgā brauca uz Iecavu, un virsū uztriecās armijas mašīna. Ar lauztām rokām un kājām ieģipsēta gulēja Iecavas slimnīcā, un mēs mājās barojām lopiņus, kopām māju, ravējām dārzu, lielie bērni mani audzināja. Jaunākajai pusmāsai Guntai patika darīt man pāri. Tas varbūt bija neapzināti,

    tagad es saprotu, ka bērniem bija dusmas uz mani, jo manis dēļ pie viņiem neatgriezās tēvs.

    Man palicis prātā saules aptumsums, kas bija 1956. gadā. Vecākie bērni nokvēpināja stikliņu un ļāva arī man caur to skatīties, bet Gunta bija nobērusi ar melnajiem pipariem maizīti, pāri pārsmērējusi medu un deva man ēst. Vienā rokā turēju maizi, otrā – stikliņu un, skatoties saules aptumsumu, iekodu maizītē. Pipari bija ļoti asi, un es, asarām birstot, klepoju. Kad tagad manā jubilejā bijām aizbraukuši arī uz tām mājām, es sataisīju maizītes ar pipariem un medu un visus pacienāju. Visi teica, ka ir ļoti garšīgi, bet kā bērnam tie pipari man stipri cirta kaklā.

    Gunta ir diriģenta Normunda Vaiča mamma. Atceros, kā viņu, četrus mēnešus vecu puisīti, Gunta atveda pie mums uz Rugājiem. Man bija trīspadsmit gadu, mamma strādāja kolhozā par noliktavas pārzini, un mēs pa visām pieskatījām Normundu.

    Jums sievietes liktenis bijis laimīgs?

    Es agri apprecējos, bet tā nebija mīlestība. Mana dzīve tajā laikā bija ļoti skarba. Es beidzu Mežinieku astoņgadīgo skolu, gribēju iet uz vidusskolu Rīgā, bet mammai nebija naudiņas, lai es varētu mācīties, un iestājos Kultūras darbinieku tehnikumā, jo tur maksāja stipendiju. Man nav sapņu, par ko es gribēju kļūt, bet piecpadsmit gadu vecumā biju filmējusies, un tā bija pilnīgi cita, man nezināma pasaule. Mans klasesbiedrs avīzē bija izlasījis, ka Rīgas Kinostudija aicina pieteikties jauniešus filmas uzņemšanai, un es aizbraucu. Izrādījās, ka meklē jauniešus, kuriem ir astoņpadsmit gadu. Man bija tikai piecpadsmit, bet mani paņēma. Filmas režisors bija igaunis Kaljo Kīsks. Viņa kalsnajā stāvā un sejas vaibstos bija kaut kas dēmonisks. Skatījos uz viņu un domāju: jā, tajā režisora krēslā es gribētu sēdēt! Manu epizodisko lomiņu filmēja tikai četras dienas, bet tas tik un tā bija notikums. Kādu naudiņu arī samaksāja. Pēc tam klasē neviens ar mani nerunāja, apsaukāja, bet skolu beidzu, iestājos tehnikumā. Rīga man bija sveša, uz mājām izbraukāt nevarēju, mētājos pa gultasvietām, un reiz ar draudzeni aizgājām Ģildē uz deju vakaru. Man bija sešpadsmit gadu, un es nekad nebiju gājusi uz dejām.

    Tajā 1966. gada vasarā Omskā biju apciemojusi tēvu, pirmo reizi dzīvē viņu satiku, un tēvs man bija nopircis kurpītes, kas maksāja četrdesmit piecus rubļus. Latvijā dārgākās kurpes man bija par divpadsmit rubļiem. Man ļoti patika uzcirsties. Universālveikalā biju izstāvējusi milzīgu rindu un nopirkusi lietusmētelīti. Sapucējusies stāvēju ar draudzeni pie Ģildes durvīm, uz kurām bija izlikts paziņojums, ka dejas nenotiks, un mani ieraudzīja Harijs Geks.

    Viņš bija kopā ar draugu, rādījis uz mani un teicis: «Tā būs mana sieva!»

    Geks bija inženieris, pārtikas tehnologs, mācījies Kaļiņingradā Zivsaimniecības institūtā, desmit gadu vecāks par mani. Viņi pie mums pienāca, sāka runāties, pavadīja līdz mājām. Drīz pēc tam no tehnikuma aizbraucām talkā uz kolhozu pie Ērgļiem, Harijs ar draugu atbrauca un mūs tur sameklēja. Sāka mani aplidot, aicināt uz satikšanos, teica, ka grib dzīvot kopā ar mani un precēt, bet es biju ļoti jauna. 1967. gadā ar mammas atļauju un ārsta zīmi, ka gaidu bērnu, septiņpadsmit gadu vecumā apprecējos. Gaidīju bērniņu, bet septītajā mēnesī kļuva ļoti slikti, mani aizveda uz slimnīcu un konstatēja, ka bērns ir miris.

    Bija sākusies organisma saindēšanās, jo divas dienas manī bija nedzīvs bērniņš.

    Gulēju uz operāciju galda un pusnesamaņā dzirdēju, ka, viņu izņemot, ārsti teica: «Smuka meitenīte. Melniem matiem…» Pēc tam psiholoģiski bija ļoti smagi. Domāju, ka bērnu man vairs nebūs, bet drīz vien atkal gaidīju mazuli un klusībā lūdzos, lai nebūtu meitenīte, jo pārdzīvotais bija ļoti sāpīgs.

    Jums ir divi dēli…

    …ļoti labi dēli. Grinalds un Giors beidza Rīgas 1. ģimnāziju, abi kļuva par programmētājiem. Tāpat kā es – apprecējās jauni, bet mana pirmā laulība ar viņu tēvu ātri izira. Es paliku viena ar bērniem un savā ziņā atkārtoju savas mammas likteni, kura arī palika viena ar bērniem. Maniem dēliem, par laimi, ir ļoti labas ģimenes, varbūt kā kompensācija senčiem, kuriem tādu nebija. Grinaldam ir divi bērni, Gioram, viņš arī glezno un reizēm sarīko izstādes, – pieci, viņu mamma ir ērģelniece Beāta Geka, un viņu meita, mana vecākā no piecām mazmeitām, Magdalēna Geka mācās Francijā. Pabeidza Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas devīto klasi, pati atrada Francijā ģimeni, kurā auklēja bērnus, un par iekrāto naudiņu ņēma vijoļspēles stundas, iestājās Nacionālajā konservatorijā. Šogad par Makša Bruha Vijoļkoncertu bija nominēta Lielajai mūzikas balvai. Atkal liktenis! Magdiņa rudenī bija atbraukusi uz Rīgu un pilnīgi nejauši to kopā ar Nacionālo simfonisko orķestri nospēlēja. Tieši Bruha Vijoļkoncertu Magdalēna nesen bija atskaņojusi konkursā Vācijā un uzvarējusi. Eva Bindare, to zinādama, bija pateikusi, ka ir meitene, kas saslimušā Raimonda Ozola vietā šo koncertu var nospēlēt.

    Man ir arī divi mazdēli, bet tieši ar mazmeitām izjūtu ciešu garīgo saiti. Kaut esmu aizņemta vecmāmiņa un man nav bieži laika mazbērniem, daudz neesmu viņus auklējusi un nezinu, cik viņiem svarīgi tas, ko es daru, man ir ļoti patīkami, ka man jau tik lieli mazbērni. Tas ir tik brīnišķīgi – vēl nosacīti jaunos gados piedzīvot mazbērnus. Vienmēr to esmu izjutusi kā lielu laimi. Magdalēnas māsa Agnese šobrīd beidz 1. ģimnāzijas divpadsmito klasi, ļoti labi mācās, saņēmusi uzaicinājumu studēt Anglijā, bet es ceru, ka stāsies mūsu Kultūras akadēmijā. Agnese grib būt mākslas menedžere. Par visiem mazbērniem man ir prieks.

    Par bērnības un jaunības sāpēm esat tikusi atalgota. Jūsu vīrs ir slavenais Pēteris Vasks. Pasaules izcilākajās koncertzālēs kopā klausāties viņa darbu pirmatskaņojumus.

    Kad mēs satikāmies, man bija četrdesmit viens gads, Pēterim – četrdesmit pieci. Ja būtu satikušies jaunībā, domāju, ka mēs nesadzīvotu. Pēteris ir tendēts būt viens, viņam, lai varētu komponēt, vajag lielu vientulības devu. Viņš gan uzskata, ka tā lielākā egoiste esmu es, bet Pēterim dzīvē mūzika ir galvenā. Kad viņš rada, nekam citam nav vietas, taču mēs esam iemācījušies respektēt otra darbu.

    Man nebija plāna apprecēt komponistu Pēteri Vasku. Sākumā es darīju, ko varēju, lai mēs nesatiktos, jo sapratu, ka kopēja dzīve mums nav iespējama.

    Lai arī Pēteris dzīvoja šķirti, viņam bija ģimene, pieci bērni. Abiem tas bija smagi. Es necēlu telefonu, kad Pēteris zvanīja, bet visu laiku bija sajūta, ka tas otrs cilvēks ir kā gabals no manis. Kad sākās mūsu mīlestība, tas bija tā – mīlestība vai nāve! Visam pāri mums bija tikai mīlestība. Oficiāli apprecējāmies 2000. gada 16. novembrī. Ceremonija mums nebija svarīga, nelaulājāmies baznīcā. Pētera tēvs bija mācītājs, viņa brālis ir mācītājs, bet ārējām formām Pēteris nekad nav pievērsis uzmanību.

     

     

    Kā jūsu lielie bērni pieņēma jūsu laulības?

    Domāju, ka Pētera bērniem to bija grūti pieņemt un vēl arvien ir grūti, bet bērniem jāsaprot, ka vecāki viņiem nepieder, tāpat kā vecākiem nepieder bērni. Cilvēks nāk katrs ar savu dzīvi, citus tā reizēm var sāpināt, taču, ja tā notiek, ar to ir jāsadzīvo. Mums nevienam nav problēmu satikties. Pētera bērni un mazbērni, arī viņam tie ir septiņi, ciemojas pie mums. Ziemassvētkus svinam visi kopā. Kādreiz mani dēli ar sievām un bērniem un Pētera bērnu ģimenes svinēja mūsu mājās Pārdaugavā, bet tik lielam pulkam (trīsdesmit divi) mūsu mājiņa kļuvusi par šauru. Beidzamajos gados Ziemassvētku svinības rīkojām Zaķusalā Televīzijas kafejnīcā, bet pagājušajos Ziemassvētkos visus aicinājām uz Amatciemu, kur mums ar Pēteri ir maza, ļoti jauka mājiņa. Sapulcējāmies tajā, dziedājām un svinējām, bet nakšņošanai bijām noīrējuši viesu māju, kas ir netālu. Mazbērniem ļoti patika, jo Amatciemā katrs skats ir kā no Ziemassvētku pastkartes. Arī Pārdaugavā mums apkārt ir daba, koki un putni, liels ozols pagalmā, bet Pēterim ļoti gribas dzīvi ārpus pilsētas. Brīvdienās vienmēr braucam uz Amatciemu, uz mūsu būrīti, kā mēs sakām.

    Jums kādreiz ir kaut kas pareģots, kas tajā brīdī licies neiespējams?

    Kad dēli vēl bija mazi, stāvēju ar viņiem tramvaja pieturā un mani uzrunāja vecenīte. Viņa skatījās uz mani un teica: «Jūsu dzīve būs pavisam citāda. Jūs daudz brauksiet, redzēsiet svešas zemes.» Tajā laikā tas bija tik neiespējami, ka šos vārdus aizmirsu, bet nesen draudzene, kurai tolaik biju stāstījusi, to man atgādināja. Vienu laiku man ļoti interesēja hiromantija, un es satikos ar sievieti, kas to praktizē.

    Viņa skatījās manās plaukstās un teica, ka līdz trīsdesmit pieciem gadiem mans liktenis bijis skarbs.

    Daži punkti bijuši tik kritiski, ka manis varēja vairs nebūt. Un es tos zinu.

    Kopš bērnības man ir patikušas pamācošas pasakas. Es daudz lasīju, un pasakas, kurās bārenīte nomazgā vecīti, nopurina ābeli, iedod vecenītei maizes gabaliņu, neapzināti attiecināju it kā uz sevi. Vienmēr esmu gribējusi tos vecīšus nomazgāt, vecenītei kaut ko labu izdarīt, un varbūt pasakas man zemapziņā kaut ko ir ieprogrammējušas. Nekad neesmu domājusi, vai saņemšu samaksu par labo darbu, bet esmu piedzīvojusi un no daudziem cilvēkiem dzirdējusi stāstus, kad, atdodot citam to pēdējo mazumiņu, kas ir pašam, pilnīgi negaidot, pēkšņi pēc dažām dienām vai nedēļas tas atnāk atpakaļ. Kaut kādi likumi darbojas, kāds mūs pieskata un likumsakarības regulē. Lai gan, visapkārt redzot tik daudz netaisnības, kad ļaunums un nelietība netiek sodīti, taču labi un krietni cilvēki cieš, ir ļoti sāpīgi.

    Bet dzīve tomēr ir skaista?

    Sāpīgi skaista. Pārdzīvoju, ka beidzamajos gados es reti raudu. Šopavasar dienā, kad bija saules aptumsums, sēdēju Zaķusalā savā montāžā, un brīdī, kad mēness aizsedza sauli, man pēkšņi izsprāga asaras. Zemapziņa varbūt atcerējās to tālo saules aptumsumu bērnībā, kad kaklā man iecirta medusmaizes asie pipari.

     

     

    Satura mārketings

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē