Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ievas Stāsti» 2015. gada 15. numurā.
Par lēno valsi – otrā vieta
Leons: «Nav prātīgi rakstīt žurnālā – nodzīvojis kopā ar sievu 55 gadus. «Idiots, vai?» kāds nodomās. «Lai samaina sievu un dzīvo tālāk, kā normāli cilvēki!» Smejos, sievā esmu tik daudz investējis, ka jābūt muļķim, lai viņu pamestu.»
Guna: «Mēs ar Leonu iepazināmies Jaungada ballē viņa darbavietā Kultūras ministrijas remonta un restaurācijas kantorī, kurp aizgāju, draudzenes pierunāta. Viņai onkulis tur strādāja. Man bija 18, Leonam – 19. Viņš tad vēl nebija aktieris, bet es nekritu uz spēlmaņiem. Biju iecirtīga meitene, uzreiz neuzķēros un par Leonu sākumā īpašu interesi neizrādīju.»
Citi lasa
Leons: «Ballē kā jaunam puisim acis zibēja uz visām pusēm, līdz ieraudzīju skaistu meiteni un uzlūdzu uz deju. Mēs nodejojām visu vakaru. Man viņa uzreiz iepatikās, bet, lai viņu dabūtu, vajadzēja piestrādāt. Ar to es iekritu. Manī pamodās spītība.»
Guna: «Draudzene laikam pati bija viņā ieskatījusies, jo uz manām iesvētībām bija atnākusi ar Leonu.»
Leons: «Jā, biju glīts puika, sprogainiem matiem. Ja Guna to nesaprata, aprunājos ar draudzenēm.»
Guna: «Dejošana man ir sirdslieta. Man bija kavalieris, kas no skolas laika bija traks pēc manis, taču viņš nedejoja. Mamma man deva trīs rubļus zeķēm un citām lietām, bet es visu naudiņu nodejoju. Gāju uz Poligrāfiķu kultūras namu un uz deju vakariem Skolotāju namā. Deju kursos uzradās arī Leons. Mums abiem patika dejot. Laikam viņam iepatikās mans zemais balss tembrs, noslēpumainība. Tikāmies gandrīz katru dienu, bet trīs reizes nedēļā gājām uz deju kursiem. Reiz deju konkursā par lēno valsi dabūjām otro vietu!»
Leons: «Pēc trīs gadu draudzēšanās stāvējām uz VEF jeb Gaisa tilta, skatījāmies lejup uz dzelzceļa sliedēm, un es viņai teicu: «Metīsim kauliņus kopā.»»
Guna: «1960. gada 24. augustā formāli sareģistrējāmies «zagsā». Izskrēju no darba ikdienas apģērbā. Mums jautāja, vai gredzenus nemīsim. Mums bija svarīgi nokārtot papīrus. 27. augustā salaulājāmies Jaunajā Ģertrūdes baznīcā, kas bija skaisti izrotāta ziediem, jo pirms divām dienām bija iesvētības. Māsa bija sarunājusi vijolnieku. Man mugurā – balta māsas šūta kleita un četrus metrus garš plīvurs, bet līgavas pušķī 21 roze, ko Leons pasniedza atbilstoši maniem gadiem.»
Leons: «Laulības baznīcā toreiz bija liela uzdrīkstēšanās. Daži kolēģi, kas bija partijā, slēpās aiz dievnama kolonnām. Kad iznācām no baznīcas un kāpām sievas svaiņa «zimā», cilvēki nāca klāt, lai redzētu, kas ir tie, kuri precas baznīcā, vai vēlas tikt uz Sibīriju?
Varbūt tāpēc tik ilgi kopā novilkām, ka devām viens otram jāvārdu Dieva priekšā.
Kāzu mielastu rīkojām mūsu mājā, kas vēl nebija pabeigta. Ar Gunu gulējām otrajā stāvā skaidās. Smejos, ka kāzu nakts man bija kopā ar sievasmāti, jo viņa gulēja mums blakus. Dzīvojām kopā ar maniem vecākiem – viņi mājas otrajā stāvā, mēs – pirmajā.
Dzīvokļus toreiz nedeva. Tēvs 1956. gadā atgriezās no izsūtījuma, strādāja Remonta un restaurācijas kantorī, un viņam lauka vidū piešķīra zemes gabalu mājas būvniecībai. Tajā laikā Rīga beidzās pirms Deglava tilta. Abi ar tēvu no skaidbetona un celtniecības materiāliem, kas palika pāri no restaurējamām un nojauktām būvēm, uzcēlām namu.»
Guna: «Leons sāka studēt par aktieri tajā gadā, kad apprecējāmies. Negribēju, tomēr samierinājos ar šo profesiju. Greizsirdīga gan nekad neesmu bijusi uz skatuves partnerēm un talanta cienītājām.»
Leons: «Guna uzskatīja, ka aktiera profesija – tas nav nopietni, bet es domāju: ideāli, ja cilvēks dara darbu, kas viņam patīk. Kāds no augšas visu fīrē. Jaunībā nedomāju kļūt par aktieri. Strādāju kopā ar tēvu, apguvu visus celtniecības darbus. Toreiz svinēja Celtnieku dienu, un šajos pasākumos man patika plēst jokus. Kolēģi teica – tev jātaisās par aktieri. Pēc darba kopā ar draugiem sanācām «būvīšos» (Būvstrādnieku kultūras namā), kur Roberta Ligera vadībā iestudējām nopietnus jokus – dzīvās bildēs atveidojām karikatūrista Bidstrupa zīmējumus, anekdotes. Piemēram, divi kaujas, tad pagriežas pret publiku un izgaismo viņu ģīmjus – vienam zilas acis, otram nav zobu. Radio diktors saka: «Boksa mačs noritēja sirsnīgā, draudzīgā atmosfērā.» Ligera studiju aplidoja ziņa, ka Eduards Smiļģis veido Dailes teātra 3. studiju. Viņš bija izdomājis, ka šī būs darba jauniešu studija – vakarā mācīsies, bet dienā strādās. Visi kā apsviluši – jāstājas! Esmu bara cilvēks un devos Jurim Strengam, Ilzei un Uldim Vazdikiem līdzi. Mani uzņēma, un tā nokļuvu Dailes teātrī. »
Guna: «Kad Smiļģis vēl bija pie teikšanas, reiz Drāmas un Dailes teātris rīkoja kopīgu balli. Pēc tās mājās pārradāmies pret rīta pusi, un Leons aizmirsa, ka nākamajā dienā ir izrāde, nokavēja divdesmit minūtes. Smiļģis man teica: «Jūs, kundze, esat pie vainas, ka vīru nepamodinājāt, un tagad būs jāmaksā soda nauda!»
Dailes teātrī notika skaistas balles, dāmas ieradās vakarkleitās. Ērika Ferda balli ievadīja ar polonēzi, Velta Krūze skaitīja dzeju. Kad iepazināmies, domāju, ka vīrs mani dancinās visu mūžu, bet viņš mani ir pievīlis. Tagad viņam vēders par lielu, kāja beigta, man krūtis par brangu, un mēs nevaram vairs sadejoties.»
Frīdis Stūra mājā
Guna: «Tirgotājas un mākslinieka savienību uzskatu par veiksmīgu. Domāju, ka divi aktieri tik saticīgi kopā nenodzīvotu. Sākumā biju prečzine komisijas veikalā, pēc tam līdz pensijai nostrādāju juvelierizstrādājumu veikalā pretī viesnīcai «Latvija». Leonam teātrī alga bija piecdesmit rubļi, man nedaudz vairāk. Auga divas meitas Vivita un Beata. Ir bijis tā, ka graša nav kabatā. Leons ar Uldi Vazdiku gāja naktīs kraut vagonus, remontēja dzīvokļus, man vienmēr palīdzēja ģimene. Mums bija saticīga, draudzīga ģimene. Mana mamma pieskatīja meitas. Ar bērniem līdz šim brīdim cits citam palīdzam.»
Leons: «Vēlāk otru algu varēju nopelnīt, piesakot Andreja Lihtenberga un Māras Krievkalnes koncertus. Veidojām programmas kopā ar Žani Ezīti un Edgaru Liepiņu. Valdis Artavs mums rakstīja rīmes.
Kad sāku strādāt Dailes teātrī, kopā ar Egonu Beseri mani uzaicināja vadīt raidījumu «TV pirts», kurā jokojām par dažādām būšanām un nebūšanām. Partija pati to raidījumu bija ieteikusi, lai parādītu, ka valstī reaģē uz nejēdzībām. Līdz tam visi raidījumi televīzijā gāja gaisā dzīvajā, bet, pateicoties mums, tos sāka ierakstīt, jo mēs bijām neaprēķināmi. Improvizējām, un trāpījās arī apolitiski momenti. Pāris reižu biju arī Stūra mājā. Uldim Vazdikam čekā strādāja paziņa, kas teica: «Ir pienācis ziņojums, pāris gadu varat nerakstīt iesniegumu braucienam uz ārzemēm.»»
Guna: «Aizbraucam uz Saulkrastiem, uz restorānu «Vārava». Tantuki, pamanījuši Frīdi, nāk klāt, stāsta: vai dieviņ, mums nav izvestas miskastes! Kad parādījās kādā iestādē, domāja, ka viņš ieradies pārbaudīt, vai uzņēmumā viss kārtībā.»
Leons: «Tā ir lielākā vērtība aktiera darbā, ja cilvēki notic tam, ko viņš dara. Aktieris, spēlējot seriālā, ienāk cilvēka mājā. Padomju laikā biju Frīdis no «TV pirts», tad Žanis no «Sirdsmīļās Monikas», pēc tam – Mieriņš jeb Miervaldis no «UgunsGrēka». Kad sieva sūta mani komandējumā uz veikalu, cilvēki nāk klāt: «Paldies, jūs esat mūsējais!» Ja vēlas aprunāties, runāju. Tā ir mana sūtība.
Atpazīstamība man ir palīdzējusi sadzīvē. Kad uzbūvējām māju, mums nebija telefona. Televīzijas vadība uzrakstīja telefonu centrālei papīru: sakarā ar to, ka Krivāns piedalās valsts raidījuma «TV pirts» veidošanā, viņam nepieciešams telefons.»
Guna: «Mums piešķīra Noras Bumbieres numuru, jo viņa bija pārcēlusies uz citu dzīvesvietu. Tad gan mums nemitīgi zvanīja! Nevis Leona pielūdzējas, bet prasīja Bumbieri. Kāds uzstājīgi teica: «Ir jādzied!» – «Padziedāsim, ja vajag,» Leons mierīgi sacīja. Turklāt telefona numurs bija līdzīgs pasūtījumu galda numuram. Kad Leonu beidzot zvani nokaitināja, viņš teica, lai visas desas ved uz Dārzciema ielu.»
Kņopienei volga, Krivānam – žigulis
Guna: «Uz filmēšanām līdzi nebraucu, negāju arī teātrī ģērbtuvē kā citu aktieru sievas. Uz koncertiem gan braucu līdzi, jo kādreiz vajadzēja vīru vest mājās. Liepiņu Pēteris jestri laida ar savu volgu, bet es viņam turēju līdzi! Mēs, visas trīs Krivānu meitenes un vilku suns, parasti pavadījām Leonu koncerttūrēs. Bijām iegādājušies saliekamās mēbeles – galdu un četrus krēslus, telti, ņēmām līdzi arī prīmusu «Šmeļ», uz kura varēja uzvārīt ūdeni. Mums pat bija savs karogs! Leons to visu rūpīgi sapakoja žigulī, un citi brīnījās, kā tik daudz var salikt bagāžniekā. Apmetāmies netālu no estrādes birztaliņā, lasījām puķes, pinām vainadziņus un klausījāmies, kā mūsu tētis plēš jokus. Vēlāk visi kopā paēdām vakariņas. Vasaras atvaļinājumā arī ceļojām. Izbraukājām Lietuvu, bijām Karpatos, kur salasījām melnās kazenes, savārījām un vedām burkās mājās.»
Leons: «Žiguli nopirkām pēc filmas «Dāvana vientuļai sievietei». Filmējoties man vajadzēja vadīt auto, bet nebija tiesību. Pieteicos kursos, kur nedēļas laikā iemācīja stūrēt. Fāterītis ieminējās: «Ja esi iemācījies braukt, varbūt mašīnu vajag. Cik tu dabūsi par to filmu? Pārējo piemetīšu klāt.» Kinostudijā lūdzu, lai nemaksā pa mēnešiem, bet gada beigās visu honorāru uzreiz. Toreiz Kultūras ministrijai gadā pienācās viena volga, četri moskviči un trīs žiguļi. Es tiku pie žiguļa.»
Guna: «Mājas rūpes pārsvarā bija uz maniem pleciem, bet Leons arī daudz darīja. Viņš ir «meistars uz visām rokām», kā krievi saka, ļoti praktisks, prot visus vīriešu darbus. Šo galdu pats uzmeistaroja, vannas istabu izflīzēja, parketu no rūpnieciskiem atgriezumiem izlika, pagalmā izraka un izflīzēja baseinu. Viņš strādā ļoti rūpīgi, bet sadzīvē dažreiz ir nekārtīgs, nokrauj galdu ar papīriem. Reiz pirms ārzemju brauciena uz galda bija atstājis ārzemju pasi, un mazdēli viņa fotogrāfijai piezīmēja ūsas. Labi, ka man bija pazīstams fotogrāfs, bet Leonam paziņas strādāja ārzemju konsulātā, un pase tika atjaunota.
Kad Vivita un Beata bija mazas, mums bija savs rituāls – svētdienās braucām uz kinoteātri «Rīga», tur mums bija rezervēta vieta balkonā vai ložā. Pēc kino noskatīšanās mājās visi draudzīgi virtuvē gatavojām pusdienas. Tradicionāli, kad viens atgriežas mājās no ceļojuma, otrs sagaida ar soļanku. Īpaši labi to gatavo Leons, tā ir tik bieza, ka karote stāv.»
Namsaimnieks
Leons: «Anglijā ar izrādēm un humora uzvedumiem esmu bijis kādas četras reizes. Kad valstī sākās denacionalizācija, Anglijā iepazinos ar Ulmaņlaika rūpnieka meitu Zeltīti Lūciju Miezīti, kuras tēvam pirms kara Tallinas ielā piederēja nams. Viņa teica, ka ir par vecu, lai brauktu uz Latviju kārtot papīrus. Pieteicos palīdzēt atgūt mantojumu, un viņa uzrakstīja man pilnvaru. Māju jau bija noskatījusi mafija un to remontēja. Nodomāju – lai viņi nokrāso fasādi, tad ieradīšos ar papīru! Kad nokārtoju īpašumtiesības, īpašniece piedāvāja uzņemties nama apsaimniekotāja pienākumus. Jutos vainīgs, ka esmu viņai to īpašumu atguvis, tā nu 1992. gadā aizgāju no teātra un sāku strādāt par nama apsaimniekotāju.»
Guna: «Tas bija traks laiks! Leons tur bija īsts melnstrādnieks, nams nenesa peļņu, cilvēkiem trūka naudas, ko maksāt īri. Leons to nelaimīgo māju labi pārvaldīja, bet es redzēju, ka viņš skumst pēc skatuves. Viņš vēl daudz varēja dot teātrim, tāpēc priecājos, ka atrada spēku atgriezties uz skatuves. Meita Vivita pārņēma mājas apsaimniekošanas pienākumus.»
Leons: «Teātrī ar lielām lomām neesmu lutināts, man deva raksturlomas. Reiz kāds režisors teica: «Šajā lomā nekā nav, iedosim Krivānam, gan viņš kaut ko no tās iztaisīs!» Uz piecdesmit gadu jubileju veidoju monoizrādi «Kontrabass». Pats to pieprasīju, jo man jau to neviens nedotu. Pēc «Kontrabasa» sēdēju pusstundu viens ģērbtuvē, bija sajūta, ka esmu caur valčiem izlaists, malku zāģējis.
Mēs ar savu darbu atražojam enerģiju – vai nu pozitīvu, vai negatīvu, kas kādam ir vajadzīga.
Sākumā – plika mīlestība
Guna: «Mums nav bijis nopietnu strīdu. Kādreiz sanāca kašķi vecāku dēļ. Reizēm ir sajūta, ka vīramāte mani koriģē pat no augšas. Leons pēc horoskopa ir Auns, es – Vērsis. Mamma mācīja – gudrākais piekāpjas. Cenšos aizskaitīt līdz desmit, tikmēr dusmas pāriet. Otru nevar pārtaisīt pēc sava prāta, lai kā gribētos. Mēs viens otru neierobežojam. Katram ir sava telpa un televizors, nav jādala pults. Es bieži rīta kafiju dzeru laukā, bet skatos vecās filmās – «Limuzīnu Jāņu nakts krāsā», «Tās dullās Paulīnes dēļ», man patīk detektīvi, seriāls «Sirdsmīļā Monika», taču «UgunsGrēku» gan vairs neskatos.»
Leons: «Mums ģimenē viss ir kārtībā, lai arī ne vienmēr gājis kā smērēts. Kādreiz viens grib pateikt vairāk, nekā vajadzētu. Sabučojamies, un ir miers. Mēs labi sadzīvojam, paldies Dievam, sieva rokas nepalaiž!»
Guna: «Man nav tās lielās pannas. Leons ir katolis, es – luterāne. Pēc kāzām viņš pārnāca manā ticībā. Mums ir kā itāļu filmās – vai nu sievu savāri ziepēs, vai arī dzīvo tālāk.»
Leons: «Es varētu izbarot suņiem, bet tie jau tīru gaļu grib. Ja nopietni… Ja nevar par kaut ko vienoties, labāk iet katram uz savu pusi, bet, ja viens otru krāpj, tā ir nodevība. Ja esi devis vārdu būt kopā līdz mūža galam, tad nevari otru nodot.»
Guna: «Kāzu jubileja mums ir svēta, to atzīmējam katru gadu. Vīrs un bērni man dāvina ziedus, es klāju svētku galdu. Kad bērni bija mazi, tajā datumā no cepumiem taisīja kūku. Zelta kāzās meitenes mūs pieteica domei kā zelta pāri, pēc tam rīkojām dārza svētkus. Mana krustmeita bija pasūtījusi kūku ar marcipāna figūrām, kas veidotas pēc mūsu fotogrāfijas.
Nesaprotu tos, kas saka: nevaru sadzīvot ar bērniem. Mūsu meitas palika dzīvot kopā ar mums. Kad nomira vīra vecāki, vecākās meitas Vivitas ģimene ar trim dēliem pārcēlās uz otro stāvu, bet Leons jaunākajai meitai Beatai sētā uzcēla nelielu mājiņu, darbnīcu, jo viņa Lietišķās mākslas vidusskolā beidza vitrāžistus. Meitas dēls, kas dzīvo Anglijā, palīdz to pārveidot par māju. Beata strādā pa tirdzniecības līniju. Vivita ir datorspeciāliste. Viņai pieder interneta veikals, strādā arī reklāmas jomā. Mums ir četri mazdēli.»
Leons: «Sākumā attiecībās ir plika mīlestība, kaislība, pielaid seksu vēl klāt un vairāk neko nevajag. Ar laiku veidojas pieradums, pienākums, sāc arvien vairāk rēķināties ar otru, piedod. Ar gadiem otrs atklājas arvien vairāk, un pēkšņi viņā ieraugi to, ko agrāk neesi pamanījis. Ja tev ir kaut kas labs, vispirms dod otram.
Tā vairs nav kaisle, bet ir cilvēciska mīlestība.
Guna: «Mēs vienmēr dalījāmies. Nēģus viens otram glabājām, līdz kļuva veci un bija jāizmet. Ziedus viņš vienmēr man nesis. Kad man bija sešdesmit gadu jubileja, uzdāvināja milzīgu rožu pušķi, pat nezinu, cik daudz ziedu tajā bija. Viņš zina, ka man garšo zemenes, un tās vienmēr pērk. Bet tikai vienreiz viņš man pateica: «Es tevi mīlu.» 5. janvārī ir mana dzimšanas diena. Tajā dienā viņu uzaicināja uz radio. Kad raidījums gāja uz beigām, viņš teica, ka sievai šodien ir dzimšanas diena un pateica: «Es tevi mīlu.» Tagad visa Latvija zina, ka viņš mīļo mani.»
