Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dabiskai nāvei netic
Ar Leonu Astru sēžam Lucavsalas mājas virtuvē. Tieši Leons savulaik šo ēku remontējis, centies uzturēt kārtībā un izdarījis visu atļauto un neatļauto, lai pēc iznākšanas no pirmā ieslodzījuma brāli varētu pierakstīt Lucavsalā.
Ar Gunāra atgriešanos Lucavsalas nams kļuva par brīvdomātāju pulcēšanās vietu. Un ne tikai. Upes malā dienu un nakti sēdējuši arī «makšķernieki», kuri savu lomu meklējuši arī tad, kad tas bija pilnīgi bezjēdzīgi… Gunārs Astra šo «makšķernieku» patiesos nodomus saprata, taču arī saviem domubiedriem atteikt nespēja. Lielas personības harismu spēcinošs elements bija arī Astras raženais 203 cm garais augums.
Pēc iznākšanas no ieslodzījuma 1976. gada 23. februārī Astras darbības bija kļuvušas mērķtiecīgākas un nosvērtākas.
1983. gadā viņu atkal arestēja. Vēsturnieks Gints Apals nule kā izdotajā grāmatā akcentē: «G. Astram apsūdzības rakstā inkriminētās epizodes bija saistītas ar padomju režīma ideoloģijai neatbilstošas literatūras glabāšanu un pavairošanu, kā arī Baltijas valstu pretošanās kustības aktīvistu parakstītā politiskā memoranda Baltijas harta pārtulkošanu latviešu valodā, tulkojuma glabāšanu un nodošanu Intam Cālītim tālākai izplatīšanai.»
Vēl Gunāru Astru vainoja aizliegtas literatūras izplatīšanā. Visā izmeklēšanas gaitā Astra atteicās sniegt liecības, tās viņš nesniedza arī tiesā. Savu sakāmo viņš bija pietaupījis pēdējam vārdam. Brālis Leons, kurš to klausījās klātienē tiesas zālē, runu stenografēja, jo tiesas materiālos tā parādījās ļoti īsināta un nepilnīga. Gunārs runu rakstīja iepriekšējā vakarā un pēcāk atzinās, ka pēdējais vārds bijis plānots garāks, taču viena lapa kaut kur pazudusi.
«Mēs runājām ar cilvēkiem, kuriem arī bija iespēja teikt pēdējo vārdu līdzīgās situācijās,» stāsta topošās dokumentālās filmas Gunārs Astra. Pret straumi autors Gundars Rēders. «Esi bijis disidents, darbojies pret padomju režīmu, bet tajā brīdī, kad jāsaka pēdējais vārds, viņi atzīst: saprotiet, es nobijos – sapratu, ka tajā brīdī izšķiras, cik gadus man iedos, un nevarēju neko tādu pateikt. Bet Gunārs Astra pateica! Viņš pateica visu, ko domā, un man tas šķiet fascinējoši – ka ir cilvēki, kas savu ideju un pārliecību spēj aiznest līdz galam.»
Kā formāls Astras aizstāvis bija pieaicināts advokāts Kārlis Beljānis, kurš tiešām centies panākt pēc iespējas maigāku sodu Astram. Taču pats aizstāvamais bija apņēmies iet uz pilnu banku…
Fragments no Gunāra Astras runas tiesā: «Tagad iznāk tā, kā katram jāapgūst papildu kvalifikācija – pašcenzors. Bet – kur tādu apgūt? Man atliek vadīties vienīgi no apsvēruma: ja informācija satur kaut ko tādu, par ko padomju avoti sniedz citas ziņas vai arī vispār klusē, tad informācija ir kaitīga un noziedzīga; tas ir pilnīgs absurds. Kas tas ir vēl, – noklusēšu. Tikai atgādināšu parunu «Mucā audzis, pa spundi barots.» Informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai – ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties.
Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs.»
Tiesa Astram piesprieda septiņus gadus ieslodzījumā, sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā, un piecus gadus izsūtījumā, atzīstot par sevišķi bīstamu recidīvistu. 1988. gada 1. februārī, pateicoties PSRS pārbūves laikā izsludinātajai amnestijai, viņš tika atbrīvots, taču jau pēc diviem mēnešiem mīklainos apstākļos mira Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburgas) Kara hospitālī. Viena no versijām: noindēts, vilcienā «pacienājot» ar tēju. «Domāju, ka padomju vara apzinājās – viņš varētu būt tautas vienotājs neatkarības atgūšanas kustībā,» spriež brālis Leons.
Viņš netic dabiskai nāvei. «Pēc brāļa nāves mēs, neliela grupa, braucām uz Ļeņingradu tikties ar mediķiem, kas bija kopā ar Gunāru viņa pēdējos brīžos. Mērķis bija viņus konfrontēt un izprovocēt uz atklātību. Mūsu grupā bija patologanatome profesore Vija Tīpaine, kura līdz pat pēdējam brīdim krievu mediķiem neatklājās. Kara medicīnas hospitālī tikāmies ar majoru Kovaļenko. Šis cilvēks iesākumā ļoti brīvi un pārliecinoši centās stāstīt par brāļa nāves iemesliem: lūk, infekcijas rezultātā bijis sirds vārstuļa iekaisums, kas bijis jāizoperē. Pēc tam iestājusies sepse un vispārēja saindēšanās. Vija sāka biedram Kovaļenko uzdot arvien profesionālākus jautājumus, viņš sāka aizvien vairāk pīties savās atbildēs – mums visiem par iekšēju uzjautrinājumu. Neko jaunu jau nepateica – viņš neatklājās visā pilnībā par indēšanu, jo to nevarēja. Bet Latvijā atgriezāmies ar pilnu pārliecību, ka mūsu aizdomas par indēšanu varētu apstiprināties.»
Gunāra Astras nāves apstākļiem topošajā dokumentālajā filmā būs īpaša nozīme. «Ir ļoti interesantas bijušo VDK darbinieku liecības, kuri stāsta par to, kā kolēģi stāstījuši, ka «Astras jautājums ir sakārtots». Te laikam jācitē vēsturnieks Gints Zelmenis, kurš saka – kamēr Krievijas arhīvi būs ciet, galējo patiesību mēs neuzzināsim,» stāsta Gundars Rēders.
Ar bijušo VDK darbinieku iztaujāšanu filmas veidotājiem sokas raibi: «Ir kas runā. Ir cilvēki, kuri ir pārvērtējuši savu darbību tajā laikā un pēc tam darbojušies arī neatkarīgās Latvijas labā. Ir čekisti, kuri atsakās runāt. Ir pat tādi, kuri rakstīja sūdzību neatkarīgās Latvijas Ģenerālprokuratūrai par to, ka žurnālisti gatavo neslavas celšanu bijušajam VDK darbiniekam un lūdz mūs savaldīt. Bet interviju dabūt mēs gribējām, tāpēc izmantojām līdzīgas operatīvās izstrādes metodes, kā viņi paši savulaik izmantoja pret tiem, kurus izsekoja. Tas būs ļoti interesants moments filmā.»
Gunāra Astras bēres 1988. gada 19. aprīlī izvērtās par demonstrāciju. Lai arī nekādu publisku paziņojumu nebija (Rīgas Balss atteica Astras brāļiem publicēt informāciju par bērēm), uz tām ieradās aptuveni 5000 cilvēku.
Tika nodziedāta Latvijas himna, zārks apklāts ar Latvijas karogu, bet kaps – aizbērts ar rokām.
«Es domāju, ļaudis tobrīd tiešām saprata, ka daudz kas ir uz neatgriešanos un šādā pasākumā kā bēres var nodziedāt Latvijas himnu, zārku apklāt ar Latvijas karogu,» atskatās Leons Astra.
