Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
2022. gada 7. janvāra rīts. Pa ilgiem laikiem pošos uz skolu – Siguldas Valsts ģimnāziju, kuras absolvents esmu, lai piedalītos divās mācību stundās par latviešu disidentiem. No savām skolas gaitām atceros, kādu iespaidu uz kopumā visnotaļ vieglprātīgo klases kolektīvu atstāja mācību viela par Gunāru Astru. Brīdī, kad bija jālasa Astras pēdējais vārds 1983. gada tiesas prāvā, klasē iestājās absolūts klusums un koncentrēšanās.
Desmit gadu vēlāk vēstures skolotāja joprojām ir mana klases audzinātāja Inese Berga, un 11. klases jaunieši joprojām pret disidentu dzīvesstāstiem izturas ar lielu pietāti. Skolēni sadalījušies grupās un sagatavojuši prezentācijas ne tikai par Gunāru Astru, bet arī Knutu Skujenieku un Lidiju Lasmani-Doroņinu. Uzcītīgākie cenšas stāstīt no galvas, pārējie stāstījumu nocitē no ekrāniem un burtnīcām, taču galvenais uzdevums – faktoloģiski precīzi apkopot katra veikumu – izpildīts pārliecinoši.
Kad pēc prezentāciju noklausīšanās stājos klases priekšā, papildinu jauniešu sacīto ar dažām niansēm, kuras man izdevies uztaustīt, raksta tapšanas laikā runājot ar Astras līdzgaitniekiem. Taču galvenais mūsu tikšanās mērķis ir cits – gribu dzirdēt, ko jaunieši domā par neatkarības cīnītāju darbību. Vai tā šodienas vidusskolēniem vispār ir saprotama un kaut nedaudz reflektējama?
«Es tā nevarētu. Es labprātāk dzīvotu mierīgi,» neveiklo klusuma pauzi sašķeļ kāda skolniece. Neviens viņai neiebilst. Kā teikt, klusēšana – piekrišana. Kāda cita skolniece stāsta, ka, meklējot materiālus prezentācijai, pārņēmusi depresīva sajūta. Par uzbāzīgo rusifikāciju, par latviešu tautas sakņu nīdēšanu.
Katram laikam ir savi izaicinājumi un savi varoņi. 60 gadus pēc Gunāra Astras pirmās notiesāšanas jaunieši varbūt ne līdz galam izprot viņa darbības motivāciju un vēl mazāk izprot īstenotos paņēmienus, taču viena lieta ir pārlaicīga – tā ir drosme.
Lai ietu pret straumi, ir jābūt spēcīgam un drosmīgam visos laikos.
Par to arī jauniešu demonstrētā pietāte – pat ja pašiem šķiet neiespējami sevi iztēloties rīkojamies līdzīgi.
