Ventspils mērs 2007. gada 14. martā tika aizturēts un ievietots Matīsa cietumā, kurā uzturējās deviņus kvadrātmetrus lielā vieninieka kamerā. Pēc tam viņam mainīja drošības līdzekli, piespriežot mājas arestu.
Savulaik, atminoties mājas aresta laiku, Aivars Lembergs atzina, ka neko diži lielu šajā laikā nav darījis. «Skatījos seriālus un lasīju Privāto Dzīvi!» uzsvēra Lembergs. Tagad sarunā ar PDz viņš ir pārliecināts – lai izolācijas laikā prātā nenāktu drūmas domas, jābūt izstrādātam dienas režīmam.
Citi lasa
«Celšanās, vingrošana, auksta duša, brokastis, žurnālu un grāmatu lasīšana, darbs. Visam jābūt stingri saplānotam! Man tolaik cilvēki ļoti daudz rakstīja atbalsta vēstuļu. Savu mūžu nebiju ar roku rakstījis tik daudz, lai visiem atbildētu. Kādas trīs stundas katru dienu tam veltīju. Protams, cilvēkiem, kas šobrīd spiesti būt pašizolācijā šādas sarakstes nebūs, taču ar roku rakstītu vēstuļu lasīšana un rakstīšana tiešām ir patīkams process,» atzīst Lembergs.
Taujāts, ko dod stingrs dienas režīms, Ventspils mērs uzsver: «Visu laiku esam aizņemti, un dienas beigās varam secināt – ir bijusi tik pilnvērtīga diena. Nedrīkst tikai gulēt, skatīties griestos un skaitīt mušas, ar šausmām domājot, ka tik tūlīt kāda muša nenokrīt.
«Tādā garā aizvadot izolāciju, nebūs brīnums, ka drīz pie durvīm klauvēs depresija. Un tad var nomirt nevis no Covid-19, bet psihiskas slimības,» joko Lembergs.
Viņš iesaka daudz laika pavadīt ārā pie dabas. «Būdams mājas arestā, divas stundas drīkstēju būt ārā no mājas. Šo laiku lielākoties pavadīju pie jūras. Ja tuvumā nav jūras, var doties pastaigā pa mežu, bet, ja nav meža, tad taču var pastaigāt pa lauku un klausīties cīruļa treļļus,» prāto politiķis.
Tiem, kuri ir sasirguši un nedrīkst iet ārā, Ventspils mērs iesaka ik dienu pusotru stundu vingrot.
«Paši redzēsiet, ka būsiet daudz labākā formā nekā pirms izolācijas sākuma,» no pieredzes zina teikt Lembergs.
Viņš piebilst, ka īpaši nestreso par vīrusu. «Tas man viss šķiet nedaudz pārspīlēti. Taču esmu paklausīgs pilsonis un pildu valdības noteiktos drošības pasākumus, jo savas pilsētas iedzīvotājiem jārāda piemērs, nevaru atļauties vaļības. Ja kaut kur dodos cilvēkos, velku masku, mazgāju rokas, ievēroju distanci. Daudz laika pavadu svaigā gaisā. Arī puiku tālmācība aizņem savu laiku – man nemitīgi ir, ko darīt. Ja sēž augām dienām dīvānā, nav brīnums, ka jau pēc nedēļas sieva vīram vai vīrs sievai un vēl arī bērni sāk krist uz nerviem. Man tā nav!»