Leiškalnam dzīve jau 60 gadus ir kā kino. Ķer zagļus lielveikalos, muzicē uz ielas un sapņo par atgriešanos Operā

Sapni par atgriešanos operā nav atmetis

Uldis Leiškalns 2. aprīlī nosvinēja 60. dzimšanas dienu, un par godu apaļajai jubilejai 12. aprīlī kopā ar meitu Raitu sniedz koncertu Anglikāņu baznīcā. Ar dziesmām viņam pagājis teju vai viss mūžs. Agrāk viņš bija perspektīvs operdziedātājs, Latvijas Nacionālajā operā nostrādāja četrus gadus, bet pirms 27 gadiem dzīve un karjera apmeta kūleni. No Operas viņu palūdza aiziet. «Direktori nāk un iet, bet atpakaļ neviens mani vairs nav aicinājis. Droši vien kāds no kolēģiem joprojām tur ļaunu prātu. Ja vien zinātu, kurš, es no sirds atvainotos. Vaina varbūt ir tajā, ka mēdzu paslinkot un visu atlikt uz pēdējo brīdi, tāpēc mani neņem atpakaļ,» nopūšoties skumji nosaka Uldis.

Viņš atzīst, ka Operas dzīve bijusi interesanta. «Esmu taču dziedājis uz vienas skatuves ar Sonoru Vaici, Kristīni Zadovsku, Aivaru Krancmani un citiem spēcīgiem operdziedoņiem,» teic Uldis. Viņš gan joprojām saglabā cerību, ka kādu dienu atkal varētu atgriezties opernamā.

Bet līdz tam brīdim viņš ar operas ārijām priecē garāmgājējus Vecrīgā. «Man joprojām patīk dziedāt. Repertuārā ir 400 kompozīcijas, dziedu 12 valodās. Tas patīk ārzemniekiem, jo varu pielāgoties viņu gaumei,» saka Uldis. Viņa jaudīgās balss dēļ daudzi izsaka komplimentus, bieži jautā – kāpēc nedziedu operā,» stāsta viņš.

Ja garām iet kāds deputāts, dažkārt Ulda noliktajā kastītē tiekot iemesti arī 20 eiro.

Regulāri dziedātāju atbalstot kāds sētnieks. «Es ļoti novērtēju, ka viņš man par dziesmām pateicas ar savu sūri, grūti nopelnīto naudiņu,» tā Uldis. Viņš atminas, ka agrāk par dziedāšanu katru dienu pa latam maksājis slavenais advokāts Andris Grūtups. «Esmu pamanījis, ja mani fotografē kāds fotokorespondents, naudu dod biežāk,» teic Leiškalns. Uldis savā garajā mūžā dziedājis arī Somijā uz ielām. «Vienu gadu mani aicināja pat uz noklausīšanos Helsinku operā, bet, tā kā sievai tajā laikā dzima meitiņa, es nevarēju tikt. Pēc tam mani vairs neaicināja. Starp citu, Helsinku operā strādāja Irina Gavrilovici, kas ir mācījusi dziedāt Elīnai Garančai. Es viņu tur satiku. Kad Irina uzzināja, ka, Somijā dziedot uz ielas, pelnīju tūkstošus, viņa atzina, ka tā nopelnu vairāk nekā mākslinieki, kas dzied Helsinku operā,» teic Leiškalns.

Vaivars nobiedēja ar cirvi

It kā jau, dziedot Vecrīgā, Uldis jūtas droši, bet daudzo gadu laikā gadījies arī pa kādam asinsstindzinošam atgadījumam. Par leģendāru ir kļuvusi Ulda tikšanās ar režisoru Regnāru Vaivaru. «Toreiz piedzīvoju pamatīgu pārbīli. Dziedāju Vecrīgā uz ielas, un piepeši pienāca kāds draudīgs vīrs un dzina prom no vietas. Piekāpos, pagāju tālāk. Vīrs izvilka spēļu ģitāru un tēloja, ka spēlē. Kad viņš beidza muzicēšanu, piegāju un teicu: «Mākslinieki tā nedara.» Un tad viņš no somas izvilka cirvi un sāka strīķēt gar asfaltu tā, ka dzirksteles lec. Nobijos, muku prom. Kad biju aiz stūra, zvanīju policijai,» atceras Leiškalns

Policija drīz bija klāt, un izrādījās, ka Uldi pārbiedējis Vaivars, kuru operdziedātājs nebija pazinis. «Viņu ielika būrītī. Biju pārbijies līdz sirds dziļumiem, uzrakstīju iesniegumu policijā,» atceras Uldis. Vaivaru aizturēja, un viņš lūdza Uldim atsaukt iesniegumu. «Regnārs mēģināja ar mani draudzēties un teica: «Tas bija tikai teātris!» Viņam izdevās mani pārliecināt, abi salabām. Kopš tā laika esam kļuvuši par draugiem. Aktīvi sekoju līdzi, ko viņš dara. Regnārs gan joprojām izstrādā kādas trakulības teātra izrādēs, bet kopumā, šķiet, kopš bērna piedzimšanas viņš kļuvis mierīgāks,» spriež Uldis.

Dažkārt Leiškalnu tramdot arī reketieri.

«Ir bijis gadījums, kad man viens vīrietis paziņoja: «Atdot naudu vai nositīšu!» Es ar pirkstu parādīju uz novērošanas kameru un teicu: «Pasmaidi! Tu esi piefiksēts.» Viņš nomierinājās un likās mierā,» tā Uldis. Esot arī tādi ļaudis, kas pienākot un lūdzot maizītei. «Tad gan man kļūst žēl, iedodu kādus 33 centus. Uz to dažkārt esmu saņēmis jautājumu: «Kāpēc dod sīknaudu, nevis papīra naudu?»,» pieredzē dalās dziedātājs.

Jau 6 gadus strādā par apsargu

Par apsargu operdziedātājs kļuva pandēmijas laikā, kad ar ierasto rūpalu – dziedāšanu uz ielas – neko vairs nevarēja nopelnīt. «Tolaik ielas bija tukšas un tūristu arī nebija. Teicu: «Dieviņ, dod man darbu.» Un viņš mani uzklausīja – kāds draugs piedāvāja strādāt par apsargu bankā. Pa šo laiku esmu paspējis nomainīt darbavietu, tagad strādāju par apsargu mazumtirdzniecības veikalos. Par sevi šobrīd mēdzu teikt, ka dienā esmu apsargs, bet naktī – operas spoks. Par abiem darbiem mēnesī nopelnu vidējo Latvijas algu,» atklāj Leiškalns.

Zagļu ķeršana veikalos operdziedātājam mēdz sagādāt nervu kutinošus piedzīvojumus. «Zagļi nav ar pliku roku ņemami, izmanto katru mazāko izdevību. Vieni ir nekaunīgi, bet citi – ar lielu izdomu. Atliek man tikai uz brīdi aiziet pusdienās vai uz labierīcībām, un kaut kas tiek nozagts. Viņi ir izpētījuši, kā apiet drošības vārtus un apsargus. To, ka ir kaut kas nozagts, mēdzam atklāt, tikai skatoties video vai piefiksējot preču iztrūkumu. Viņi ir profesionāļi, un katrs specializējas savā nišā, ir kafijas, konjaka, šņabja, šokolādes, gaļas un datoru zagļi.

Piemēram, bija kāds kafijas zaglis, kuru mans kolēģis noķēra aptuveni pirms diviem mēnešiem. Es arī tajā veikalā esmu strādājis, un, pētot video, konstatēju, ka viens vīrs ik pa laikam nozog 9 pakas konkrēta ražotāja kafijas, kas katra maksā 30 eiro. Tika izpētīts, ka viņš apstaigā vairākus veikalus, savā manierē nozogot kafiju.

Sarēķinājām, ka gada laikā viņš nelikumīgi tiek pie kafijas aptuveni 50 000 eiro vērtībā.

Tirgoja viņš to autobusu pieturās par krietni zemāku cenu. Interesanti, kopš tās reizes veikalos, kuros strādāju, zagļu ir kļuvis mazāk. Nezinu, tā ir sakritība, varbūt pārējie nobijušies, ka visi kādreiz tāpat tiek pieķerti,» pieredzē dalās Uldis.

Viņš atminas, ka bijis arī gadījums, kad viņa maiņas apsargi kādā veikalā pieķēruši gaļas zagli. «Viņš labojās. Tā vietā, lai zagtu, viņš pirka konfektes un dāvināja kasierēm. Šis vīrietis gan vairs nav starp mums, jo dažu metru attālumā no veikala, viņš tika nogalināts. Kā saprotu, tur notika strīds un pēc tam saķeršanās, kas beidzās letāli,» saka Leiškalns.

Skrien pakaļ alkohola zaglim

Viņš pārliecināts, ka galvenokārt zagļi ir vīrieši. «Ir gan gadījies arī notvert sievieti, turklāt tā bija kundze, kas vairāk nekā 20 gadus tika uzskatīta par tā lielveikala teju vai labāko pastāvīgo klienti. Skumji, bet izrādījās, ka viņa vienmēr kaut ko iznesa ārā,» atzīst dziedošais apsargs. Stāstot, kā dāma pieķerta, viņš bilst: «Reiz pie izejas pamanījām iepirkumu groziņu ar produktiem. Priekšniekam tas šķita aizdomīgi.

Lai saprastu, kā groziņš tur uzradies, skatījās video. Tika atklāts, ka dāma sakrāvusi preces groziņā, staigā pa veikalu, graužot riekstus un uzkožot sieru. Pēc tam viņa kaut ko salika somā, arī pamperu paku 18 eiro vērtībā, bet pārējo atstāja groziņā. Mēs gaidījām, kad viņa uzradīsies nākamajā reizē. Paņēmām ciet, kad zaga galdautu. Viņa meloja, ka šo galdautu ir nopirkusi citā veikalā, bet kameru ieraksti sievieti atmaskoja,» stāsta Uldis.

Viņš saskāries arī ar zādzībām, kas veiktas grupā. «Tur viens novērš uzmanību, otrs zog, bet trešais paķer kādu sīkumu. Ja zagļi darbojas grupā, viņus ir grūtāk pieķert,» teic dziedošais apsargs. Zādzības grupā ir izplatītas lielveikalu stāvvietās. Uldis ar kolēģiem notvēris datoru zagļu grupu. «Viņam bija speciāla ierīce, ar kuras palīdzību varēja atvērt auto. Toreiz viens atvēra auto slēdzeni un no aizmugurējā sēdekļa paķēra portatīvo datoru. Pēc mirkļa viņš to nodeva līdzzinātājam. Toreiz atklājās, ka šādi viņi nozaguši 26 datorus,» atminas Uldis.

Viņš piebilst, ka vēl viena grupa zagļu ir tādi, kas pat īsti neslēpj savus noziedzīgos nodomus. «Proti, ir tādi, kas paņem preci un iet prom gluži kā buldozeri. Reiz ar savu klibo kāju puskilometru skrēju pakaļ zaglim, kas bija piesavinājies pudeli viskija. Noķēru un nozagto atguvu. Retāk to izdodas izdarīt ar tiem, kas lielveikalos mēdz degustēt, jo ir vienkārši izsalkuši. Piemēram, visvairāk našķoties ar konfektēm patīk jauniešiem,» teic Leiškalns.