Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kafija un cigaretes
Lai gan pretrunīgi vērtēts, Andris Grūtups bija viens no spilgtākajiem atjaunotās Latvijas juristiem, aizrautīgs rakstnieks un Latvijas patriots. Grūtups teica – cilvēks pats sevi objektīvi vērtēt nevar, tas esot jādara citiem. «Patiesībā katrs sevi uzskata par labāku, nekā viņš patiesībā ir. Domāju, ka man pietiek gan prāta, gan emociju. Grūti pateikt, kas ņem pārsvaru. Viens gan ir skaidrs – visu mūžu esmu bijis dziļu un spēcīgu kaislību cilvēks. Tāpēc esmu piedzīvojis ne tikai daudz panākumu, bet arī kļūdu,» savulaik žurnālam Klubs sacīja advokāts.
Daudziem viņš atmiņā palicis ar savu eleganto ģērbšanās stilu, manierēm un, protams, cigarešu dūmiem.
Viņš smēķēja vienā laidā, pat divas paciņas dienā. Arī tad, kad jau bija nopietni slims.
Laba kafija un cigaretes bija viņa enerģija un bauda. Turklāt visu mūžu advokāts turējās pie stiprā Camel. Grādīgos dzērienus gan Grūtups nelietoja nemaz. «Pirms vairāk nekā 20 gadiem izlēmu, ka nedzeršu, un diezgan īsā laikā pārtraucu lietot alkoholu. Ja kaut ko izlemju, pie tā cenšos turēties. Bērnus arī tā audzināju,» žurnālam Privātā Dzīve reiz sacīja Grūtups. Arī par smēķēšanu viņš teica, ka varot atmest jebkurā brīdī, vien trūkstot motivācijas.
Audzis bez tēva
Dzimis un audzis Dobelē, Grūtups nav bijis no tiem mierīgākajiem puikām. Viņu audzināja mamma un vecākā māsa, un reizēm arī iela. Tēvs ģimeni pameta, kad Andrim bija trīs gadi, un māte par to ļoti pārdzīvojusi.
Grūtups nekad nav slēpis, ka jaunība bijusi trauksmaina, viņš aizrāvies ar alkohola lietošanu, bijis dauzoņa un huligāns. Pēc vidusskolas beigšanas pats pieteicies dienestam padomju armijā un vēlāk intervijās stāstījis, ka tā bijusi laba dzīves skola.
«No armijas atnācu pavisam cits cilvēks.
Nenožēloju nevienu dienu, stundu, ko tajā pavadīju. Jau tad, kad biju armijā, sajutu spēku ietekmēt sevi un citus,» savulaik žurnālam Privātā Dzīve atklāja Grūtups. Viņš vienmēr lepojās ar trenētu ķermeni – augsta fiziskā sagatavotība Andrim bijusi jau no jaunības un palīdzējusi arī armijā. Atgriezies no dienesta, viņš uzsāka studijas un ar izcilību beidza Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti, pēcāk arī šīs universitātes aspirantūru.
Balsoja var Latvijas neatkarības atjaunošanu
Andris Grūtups bija Latvijas patriots. Atmodas laikā ar domubiedriem braukāja pa visu Latviju, lai apzinātu un sakoptu kritušo latviešu karavīru piemiņas vietas. Iestājās Vides aizsardzības klubā, vēlāk pievienojās Latvijas Tautas frontei. 1990. gadā viņš kļuva par Augstākās padomes deputātu un 4. maijā bija viens no deputātiem, kas atdeva savu balsi par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Grūtupa vārds daudziem saistās ar namīpašumu denacionalizācijas likumu, kas atjaunoja bijušo īpašnieku un viņu mantinieku tiesības uz īpašumiem, kurus 1940. gadā atņēma padomju okupācijas režīms. Grūtups uzskatīja, ka tikai šis likums spēj atjaunot vēsturisko taisnīgumu un saglabāt brīvu Latviju. Taču ne visiem tas bija par labu. Īrnieki, kuri pēkšņi zaudēja savas mājas, kuras tiem nekad nebija piederējušas, šo taisnīgumu negribēja pieņemt. Vēlākos gados Grūtups pats atzina, ka šajā laikā ne viss noritēja tā, kā cerēts. «Tautai bija par maz prāta un jaudas, tā nebija gatava,» sacīja viņš.
Rakstīja aizraujošas grāmatas par noziegumiem
Kad Grūtups aizgāja no politikas, viņš pievērsās savai privātpraksei un kļuva par ietekmīgāko advokātu valstī. Grūtups apgrozījās ietekmīgu un slavenu cilvēku lokā. Savulaik bija Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa padomnieks un ietekmējis politiskos procesus valstī. Taču dzīves nogalē viņš bieži kritizēja 90. gadu sākuma politiku, daudz runāja par nacionālajiem jautājumiem, par patriotisma stiprināšanu.
Savu advokāta biroju viņš atstāja saviem sekotājiem, bet pats sāka aizrautīgi rakstīt grāmatas – Tiesāšanās kā māksla, Beilisiāde, Ešafots, Observators, Maniaks. Viņa grāmatās bija ne tikai apskatīts izmeklēšanas un tiesas process, bet arī iekļauts daudz aizraujošu detaļu, interesanti dialogi un negaidīti pavērsieni. Autors ļāva lasītājam iejusties gan upura, gan noziedznieka lomā. Lai gan daži literāti par tām vīpsnāja, cilvēkiem šāda lasāmviela patika. Grūtupam padomā bijusi vēl viena grāmata par sievietēm, kas veikušas smagus noziegumus, taču šī ideja netiak realizēta.
Grūtups un sievietes
Advokāts pats atzinis, ka sevi neuzskata par tādu vīrieti, kas ļoti patiktu sievietēm. «Man nav nekādu ilūziju. Ir, ziniet, tādi omulīgi, asprātīgi un iznesīgi, un veikli cilvēki. Es neesmu tāds tips, nekad tāds neesmu bijis, kas sievietēm varētu sevišķi patikt,» 2009. gadā intervijā žurnālam Ieva stāstīja Grūtups. «Tas, protams, nenozīmē, ka vispār nevienai nepatīku. Man ir un ir bijušas sievietes, gan mana sieva, gan manas draudzenes – ļoti skaistas sievietes. Bet pats apzinos, ka nekāds pievilcīgais tips no sieviešu redzesloka neesmu.» Žurnālam Klubs Grūtups, atminoties jaunības dienas, sacīja vēl precīzāk:
«Es neesmu Alēns Delons. Sievietēm ne īpaši patiku, drīzāk otrādi. (..)
Bet dzīvē, ziniet, kā ir, – tiem vīriešiem, kuri nav Delona tipa, parasti gadās ļoti skaistas sievietes. Tā ka nevaru sūdzēties.»
Savu piemiņas vietu izplānoja pats…
Lai gan Grūtups vienmēr centās būt labā formā, bet vēzis viņa organismam deva pārāk spēcīgu triecienu. Advokāts dzīves pēdējā cēlienā jutās ļoti noguris. No mājas izgāja reti, cieta lielas sāpes. Viņš varējis pastrādāt ne vairāk kā stundu dienā. Dzīves izskaņā advokātam kļuva smagi veikt pat ikdienišķas lietas. Grūtups nespēja samierināties ar to, ko viņam nodara ļaunā slimība. 2014. gada sākumā viņš, sniedzot interviju žurnālam Kapitāls, sacīja – no nāves nebaidoties.
«Iespējams, ka nobīšos pēdējā brīdī, bet domāju, ka būšu drosmīgs un saņemšos,» atklāts bija Grūtups.
15. jūnijā advokāts aizgāja no šīs pasaules, nošaujoties savā Vecrīgas dzīvoklī. Kā vēlāk sacīja viņa dzīvesbiedre Nadežda – Grūtups bija lepns vīrs un nevēlējās zaudēt kontroli par savu dzīvi. Tieši tāpēc viņš jau laikus bija parūpējies par savām mūža mājām. Tā – veidota no Zviedrijas melnā granīta – lepni slejas uzreiz pie pašas ieejas Rīgas Meža kapos. Šodien tur atkal guls svaigi ziedi…
