Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
16
-
1
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Viņa aiziešana nebija pārsteigums vai šoks. Galu galā – viņš jau tik ilgi slimoja… Un tomēr tā pieskaitāma pagājušā gada lielākajiem zaudējumiem krievu teātra un kino pasaulē.
Tas notika pagājušā gada oktobra beidzamajos datumos. Medijus pāršalca ziņa par Karačencova nāvi, un teju katrā TV sižetā par šo skumjo notikumu kā fons skanēja smeldzīgi skaistā melodija no leģendārās rokoperas Junona un Avoss. Šajā izrādē Karačencova tēlotais grāfs Rezanovs uz mūžu atvadās no savas mīļotās Končitas ar vārdiem: Ja tebja ņikogda ņe uvižu, ja tebja ņikogda ņe zabudu… (Es tevi nekad vairs neredzēšu, es tevi nekad neaizmirsīšu (krievu val.)).Tagad skatītāji ar šo pašu dziesmu atvadījās no aktiera, kuram līdzīga padomju laikā tikpat kā nebija.
Viņa dzīve ir stāstāma divos stāstos. Pirmais ir stāsts par aktieri, attiecībā uz kuru Dieva plāns bija pilnīgi skaidrs – dzimis skatuvei. Kāds bija Dieva plāns viņa dzīves otrajam stāstam, varam tikai minēt. Bet tos abus izdzīvoja viens cilvēks.
Mačo un jokdaris
Kad 1944. gadā piedzima mazais Koļa, Otrais pasaules karš vēl nebija beidzies, taču Maskava jau kārtojās miera dzīvei. Čistije Prudi ir īpašs Maskavas rajons ar bohēmisku piesitienu, un arī tolaik tur dzīvoja mākslas pasaulei pietuvināti cilvēki. Koļas tēvs bija mākslinieks, zīmēja karikatūras, bet māte bija baletmeistare.
Radošā gaisotnē augušais puisēns sevišķi neilgojās kļūt nedz par lidotāju, nedz tālo ziemeļu pētnieku – par tādām profesijām tolaik sapņoja padomju patriotisma garā audzinātie zēni.
Viņš taisnā ceļā devās uz teātra skolu. Un etīdes uzņemšanas komisijas priekšā izpēlēja tik spoži, ka cits jaunietis, kuram vajadzēja uzstāties pēc viņa un kurš vēlāk arī kļuva par atzītu aktieri, gandrīz apgriezās riņķī un devās prom – tā teikt, ja startē tādi puiši, viņam te nav, ko iesākt.
Karačencova trumpis jau tolaik bija viņa vispusīgums. Viņš spēja visu. Runāja, dziedāja, dejoja, ja vajadzēja, uz vietas uztaisīja pāris salto – acīmredzot ķermeņa elastīgums bija iedzimis no mātes. Viņš bija kā spridzeklis, kā atspere, kura tikai gaida mirkli, lai izlādētu savu pāri plūstošo enerģiju.
Vienlaikus viņā bija kāds īpašs smalkums – kad nogrieza decibelus, mazliet piesmakusī balss ieguva intīmu, juteklisku nokrāsu, bet acis spēja ieskatīties neticami dziļi. Viņš prata būt seksīgs, parupjš mačo un jau nākamajā lomā varēja pārvērsties par jokdari vai pat ciema muļķīti – šāda aktiermākslas amplitūda ir reta dāvana. Otrs tāds bija Vladimirs Visockis – taču viņa zvaigzne, lai cik spoža, nodzisa pārāk ātri, viņš nomira jau 1980. gadā. Karačencovs tobrīd vēl tikai bija sācis savu slavas ceļu.
Uznāciens
Par viņa lielo veiksmi kļūs īstais režisors īstajā brīdī. Septiņdesmito sākumā uz Ļenkomu (tolaik Ļeņina komjaunatnes teātris), kur pēc beigšanas nokļūst jaunais aktieris, atnāk režijas ģēnijs Marks Zaharovs. Sajutis jaunā aktiera radošo nervu, viņš Karačencovam uztic padomju skatuvei neparasto Tila Pūcesspieģeļa lomu izrādē pēc beļģu rakstnieka Šarla de Kostēra romāna Leģenda par Tilu Pūcesspieģeli.
Tils, 17. gadsimta flāmu varonis, ir buntavnieks, brīvs gars, kurš regulāri iekuļas briesmās, bet allaž no tām tiek ārā. Marks Zaharovs veido drosmīgu izrādi ar asiem, satīriskiem tekstiem, kuros jūtams protesta gars (un katrs var izdomāt pats, pret ko tas vērsts). Izrāde kļūst par jauniešu auditorijas hitu un Karačencova slavas ceļa sākumu.
Gadu vēlāk viņš piesaka sevi arī kino – un uzreiz gana spilgti. Tas notiek filmā Vecākais dēls, kas top pēc tobrīd jau slavenās dramaturga Aleksandra Vampilova lugas. Lugas sižets ir šķietami vienkāršs un pat sadzīvisks – un jau tas vien ir neparasti laikā, kad pamatā lugās figurē sociālistiskā darba un kara varoņi.
Divi puiši (Karačencovs un tolaik vēl maz zināmais, vēlāk leģendārais d’Artanjans – Mihails Bojarskis) attopas svešā pilsētā, uz kurieni pavadījuši ballītē iepazītas jaunkundzes, un, protams, cerējuši uz vakara turpinājumu, taču saņēmuši kurvīti. Diemžēl nokavēts arī pēdējais elektrovilciens, un rodas jautājums – kur lai pārlaiž nakti.
Viens no puišiem kādā logā ierauga tēvu un pusauga dēlu strīdamies un piedāvā izspēlēt joku – pieteikties šajā ģimenē par ārlaulības dēlu, kas atbraucis ciemos. Brīnumainā kārtā tēvs uzreiz notic šai pasaciņai un ir laimīgs par vēl vienu dēlu, jau pieaugušu – tieši viņu tēlo Karačencovs. Un blēdība teju izdodas, taču viltus dēlam, redzot vecā vīra bezgalīgo prieku, pēkšņi mostas sirdsapziņa…
Smalki un patiesi aktieris izspēlē sava varoņa iekšējās pieaugšanas stāstu, nepadarot to ne pārāk sentimentālu, ne banālu. Filma atklāj divus talantīgus jaunus aktierus – Karačencovu un Bojarski, turklāt ietekmē abu likteņus vēl pamatīgāk. Tieši filmēšanās laikā abi apprecas, un abi ar aktrisēm. Bojarskis ar Larisu Lupianu, Karačencovs – ar sava Ļenkoma aktrisi Ludmilu Porginu. Abas laulības izrādās uz mūžu.
Pēc Vecākā dēla Karačencovu bieži aicina filmēties, lielākoties gan komēdijās vai kostīmfilmās – Elektronika piedzīvojumi, Suns uz siena kaudzes (video zemāk), Cilvēks no Kapucīnu bulvāra. Tajās nav izcili dramatisku, hamletisku lomu, tomēr arī bez tādām viņš iekaro skatītāju sirdis.
Virsotne
Tomēr par viņa īsto virsotni, viņa lomu lomu kļūs grāfs Rezanovs. Pirmajā PSRS oficiāli uzvestajā rokoperā Junona un Avoss.
Izrādes jocīgais nosaukums nav nekas cits kā vārdi diviem kuģiem, ar kuriem grāfs Nikolajs Rezanovs dodas ceļojumā pāri okeānam. Rezanovs ir patiesa vēsturiska figūra – ceļotājs, diplomāts un uzņēmējs, kurš devās ceļā, lai dibinātu tirdzniecības sakarus ar Ameriku un tik tiešām iemīlējās Kalifornijas cietokšņa komandanta meitā Končitā.
Neprazdami viens otra valodu, Rezanovs un Končita tomēr iemīl viens otru līdz neprātam, un viņu šķiršanās songs kļūst par himnu mīlestībai, kura nebeidzas nekad.
Karačencovs ir fantastisks Rezanova lomā – kaislīgs, vīrišķīgs, eksplozīvs un vienlaikus maigs un romantisks. Viņš spēlē tā, ka skatītājiem zālē tirpas iet pār kauliem.
Drosmīgi un neparasti uzvestā izrāde sākumā izraisa padomju kultūras ierēdņu nepatiku, jo tajā ir kaut kas pārāk brīvdomīgs, turklāt – rokmūzika… Patiesībā vēl pat dienu pirms pirmizrādes partijas bosu akcepts nav saņemts, neviens nezina, kā īsti būs… Atļauja tiek dota beidzamajā mirklī, un tad visi spēlē tā, it kā tā būtu pirmā un pēdējā izrāde. Par laimi, tā nav pēdējā. Skatītāji uz to iet pa divām, trim un pat desmit reizēm, uz izrādi grūti dabūt biļetes, jo tādu emocionālu un māksliniecisku katarsi reti gadās piedzīvot. Skaņuplates ar izrādes ierakstu pēc tam pērk par dārgu naudu no rokas.
Katru izrādi Karačencovs spēlē ar tādu nervu spriedzi, it kā uz skatuves izšķirtos viņa paša, nevis grāfa liktenis. Tāpēc liekas neticami, ka Junona un Avoss kopumā nodzīvo uz Ļenkoma skatuves veselus četrdesmit (!) gadus – no 1981. gada līdz pat 2005. gadam. Līdz traģiskajai avārijai, kas maina pilnīgi visu.
28 dienas komā
Tas notiek 28. februārī. Tajā dienā aktieris piedalās kādā tenisa turnīrā (viņš ir gluži atzīstams tenisists) un pēc tam ar radinieku dodas uz savu ārpilsētas māju. Vēlu naktī viņu sasniedz ziņa, ka mirusi sievas Ludmilas māte – tas nav gluži negaidīti, jo sievasmāte jau labu laiku nopietni slimojusi. Tomēr Nikolajs nolemj acumirklī doties atpakaļ uz pilsētu. Viņš steidzas, pārkāpj ātrumu, turklāt ceļš ir slidens…
Auto ietriecas stabā. Karačencovs nav piesprādzējies… Avārija ir smaga.
Laimīgā kārtā viņus pamana garāmbraucoša ātro mašīna, kas atgriežas no izsaukuma.
Divdesmit astoņas dienas Karačencovs pavada komā. Divdesmit devītajā viņš pamostas, taču nerunā. Soli pa solim, ļoti lēni viņā atgriežas spēja kustēties un kaut ko pateikt. Diemžēl ne pilnībā. Īpaši traucēta ir runa – sākumā viņa teikto vispār saprot tikai sieva, bet arī vēlāk viņš runā neskaidri, īsos teikumos. Patiesība ir skarba, taču nepārsūdzama – Karačencovs kā aktieris ir pagātne. Par laimi, viņam ir stabila aizmugure – ģimene. Sieva un dēls (kurš nav gājis vecāku pēdās, bet kļuvis par advokātu, turklāt veiksmīgu) ļoti rūpējas par aktieri un panāk atlabšanu tiktāl, cik tas vispār iespējams.
Vēl ilgi pēc avārijas sabiedrība un mediji šūmējas runās par notikušo. Tiek aprunāti divi jautājumi: vai Karačencovs tomēr bija dzēris (oficiāli it kā nē, bet, ja reiz ar radinieku bija nolēmis pasēdēt, nez vai nu gluži iztika bez glāzītes) un – otrs – vai tā bija sieva, kas viņam zvanīja un, zinot, ka iereibis, tomēr naktī lika braukt pie viņas un mierināt skumjās. Sieva to noliedz, apgalvojot, ka zvanījis kāds cits no tuviniekiem. Atbildi uz šo jautājumu vislabāk zina pats Karačencovs, taču viņš runā maz un slikti. Un sabiedrībā viņam blakus teju vienmēr ir sieva, tāpēc neviens šo jautājumu tiešā veidā arī neuzdod.
Otra avārija
Sieva Karačencova dzīvē kļūst par visu – par balstu, sargeņģeli un zināmā mērā arī balsi. Tikko aktieris kaut cik spēj staigāt, viņi nolemj salaulāties dievnamā. Laulību ceremonija notiek pēc visām pareizticīgo tradīcijām, īpašu svinīgumu un jēgu tai dod apziņa, ka cilvēki līdz sāpēm apzinās savu solījumu patieso vērtību. Viņi tiešām zina, ko viens otram sola Dieva priekšā.
Tā aizrit divpadsmit gadi. Karačencovs, protams, vairs teātrī nespēlē un nefilmējas (ja neskaita vienu dīvainu epizodi filmā, kas ir turpinājums sen tapušai un kurā aktieris spēlē savu varoni pēc trīsdesmit gadiem).
Grāfu Rezanovu, kura lomā Karačencovs likās absolūti neaizstājams, tomēr sāk spēlēt cits aktieris – Dmitrijs Pevcovs. Tas dažiem šķiet negodīgi un nežēlīgi pret Karačencovu, taču māksla tāda ir – nežēlīga.
Tomēr vēl nesaudzīgāka par mākslu dažkārt izrādās dzīve. It kā nepietiktu ar jau notikušo, tā sagādā vēl vienu pārbaudījumu. 2017. gada 27. februārī, gandrīz tieši divpadsmit gadus pēc avārijas, notiek vēl viena (vēlāk daudzi apcerēs šo mistisko datumu sakritību). Šoreiz pie stūres ir sieva Ludmila. Minibusā ir Nikolajs un medmāsa, kas ikdienā palīdz viņa kopšanā. Ludmila nenovalda auto stūri un ietriecas pretīmbraucoša auto sānā. Mašīna apgāžas. Neviens it kā ļoti smagi nav cietis, taču Karačencova trauslajai veselībai nemaz nevajag smagi… Viņam ir smadzeņu satricinājums, un stāvoklis atkal kļūst kritisks.
Un atkal ap avāriju sāk virmot runas. Par to, ka šoreiz savukārt Ludmila bijusi reibumā. To apstiprina arī ekspertīze. Ludmila kategoriski noraida, ka būtu lietojusi alkoholu, savas promiles skaidrojot tā, ka mašīnā bijušas vairākas kastes stipro dzērienu, paredzētu mātes piemiņas pasākumam nākamajā dienā. Tās avārijā saplīsušas, un viņa šajos alkohola izgarojumos pavadījusi teju stundu – kamēr izdabūta no mašīnas. Zinoši cilvēki gan smīkņā par šādu skaidrojumu, taču Ludmila stingri pastāv uz savu. Un lai nu ko, bet pamatīgu rakstura stingrību šajos gados viņa ir ieguvusi.
Ludmila
Beidzamos gadus Karačencovs lielākoties aizvada ratiņkrēslā. Taču nevar teikt, ka pamests un aizmirsts. Tieši pretēji – pateicoties sievas pūlēm un apbrīnojamajai enerģijai, aktieris regulāri redzams gan pirmizrādēs, gan dažādos saviesīgos pasākumos. Nav viegli redzēt, kā no savulaik spilgtā, temperamentīgā, harismātiskā Karačencova vairs atlikusi tikai ēna – slimība izkropļojusi vaibstus, viņam grūti runāt, turklāt šķiet, ka ir bremzēta uztvere un reakcijas. Patiesībā tā gan ir tikai zāļu blakne, ar prātu aktierim viss kārtībā.
Toties blakus Nikolajam – vienmēr krāšņi saposusies, spilgta un pamanāma sieva Ludmila. Tik pamanāma, ka ļaunas mēles sāk melst – sieva beidzot tikusi pie savas zvaigžņu stundas…
Sak, tāpēc arī ved slimības sakropļotu, vārgu cilvēku uz visiem pasākumiem, ka pašai gribas uzmanības! Iespējams, šajās valodās ir sava deva patiesības. Lai gan talantīga aktrise, viņa tomēr visu mūžu pavadījusi sava lieliskā, sieviešu apjūsmotā vīra ēnā, allaž pievērusi acis uz Karačencova romāniem…
Lai cik tas briesmīgi skanētu, tikai tagad viņš beidzot pa īstam pieder viņai… Un viņa šo mirkli savā veidā arī izbauda. Televīzijas kameru priekšā pati vīram allaž neaizmirst pajautāt, vai viņš viņu mīl, – uz ko Karačencovs, protams, piekrītoši māj ar galvu.
Patiesībā nav šaubu ne par viņu jūtām, ne Ludmilas ziedošanos – ak, ja vien tajā visā būtu kādu gramu mazāk teatrālisma…
Taču droši vien ne mums par to spriest – kā ir pareizi un kā nav. Tā teikt, kurš nav bijis šajās kurpēs iekāpis, tas nezina, cik tās smagas.
Balerīna
Tā nu Karačencova dzīves izskaņa būtu cēlu skumju plīvura apgarota, ja ne kāds notikums. Varbūt pat ne notikums, jo tā arī netop skaidrs, cik tur patiesības, varbūt vienkārši stāsts. Toties – pikants.
Par aktiera mīlas romāniem baumoja ik pa laikam – taču nez vai ir daudz slavenu un pievilcīgu aktieru, kuri pasargāti no šādām runām. Lai vai kā – ģimene tika saglabāta cauri visām vētrām, kaislībām un valodām. Tajā izauga dēls, kurš arī pats izveidoja stipru ģimeni un paspēja vectētiņam dāvāt trīs mazbērnus, turklāt vidējā meita par prieku Karačencovam tika nosaukta viņa mīļotās māmiņas vārdā – par Janīnu.
Un te, kur bijusi, kur ne, – pagājušā gada pašā sākumā uzrodas aktiera mīļākā, izbijusi Sanktpēterburgas balerīna Jeļena Kuzņecova. Pat ne gluži uzrodas – viņu izvelk saulītē (pareizāk – televīzijas prožektoru gaismā) kāda skandaloza raidījuma veidotāji. Jeļena apgalvo, ka viņas un Nikolaja romāns ildzis gandrīz divdesmit gadus, būtībā līdz avārijai, viss bijis ļoti nopietni, aktieris pat esot gribējis viņu precēt.
Tikšanās gan bijušas slepenas, Karačencovs braucis pie viņas uz Sanktpēterburgu, taču tuvākie draugi par to zinājuši. Jūtas bijušas vētrainas, kaisle – dedzinoša.
Ar laiku gan Jeļena sapratusi, ka solījumam oficiāli šķirties no sievas īsti nevar ticēt, apprecējusies ar citu un aizbraukusi uz Parīzi. Taču Karačencovs arī pēc tam ar viņu sazinājies un vienmēr uzmeklējis, kad viņa ciemojusies Krievijā.
Vai stāstam bijis pamats vai ne, bet tas tiek uzkults pamatīgi. Sieva Ludmila visu kategoriski noliedz un sauc Jeļenu par lētu meli, kas grib pagozēties svešas slavas saulītē. Jeļena taisnojas, ka it neko nav izdomājusi, tā viss arī bijis, ka ciena Nikolaja ģimeni un negrib nevienam nodarīt pāri. Beigu beigās abas satiekas TV šovā, bet labāk nebūtu to darījušas – viss izskatās lēti un pat vulgāri, it īpaši, kad sieva liek mīļākajai pateikt, kurās ķermeņa daļās Nikolajam ir dzimumzīmes… Šī saķeršanās nevienai nenes labumu – tikai TV kanālam, kas audzē savu reitingu.
Diemžēl vai par laimi, pats Karačencovs šajā balagānā vairs ne grib, ne var piedalīties. Pasliktinās jau tā trauslā veselība. Gada sākumā konstatētais ļaundabīgais audzējs nepadodas ārstēšanai – nelīdz pat labākie speciālisti Izraēlas klīnikā. Rudenī kļūst pavisam slikti, un 24. oktobrī viņa sirds apstājas.
Viss. Karačencovs dodas spēlēt uz citas skatuves. Viņš atkal ir jauns, enerģisks, kaislīgs un velnišķīgi pievilcīgs…
Kad aktierim reiz jautāts, kas ir viņa galvenais mākslinieciskais ierocis, Karačencovs atbildējis – mani nervi. Aktieru, kas spēlē, nebaidoties nospriegot savus nervus kā kuģa tauvas vētrā, kļūst aizvien mazāk. Laimīgi visi, kam izdevies to redzēt un pieredzēt.
