«Līdz pat pērnā gada jūnijam mamma bija enerģijas pilna, taču tad viņas veselības stāvoklis strauji pasliktinājās. No pagājušā gada septembra mamma tika aprūpēta pansionātā Aucē – pilsētā, kurā piedzima un pavadīja bērnību,» PDz pastāstīja Veras Gribačas-Valteres Valteru dēls operators Raits Valters. Viņš regulāri apciemoja mammu un iemūžināja viņas stāstīto videoierakstos. «Vēlos izveidot emocionālu atmiņu videostāstījumu par mammu,» atklāj Raits. Viņš atradis arī īpašu vietu, kur iecerējis iekārtot saviem slavenajiem vecākiem veltītu istabu. «Tā ir Īvandes muiža, kurp jau esmu aizvedis daļu tēva lietu. Plānoju turp nogādāt arī mammas mantas – grāmatas, gleznas, dāvanas, piemiņas lietas un dažādus apbalvojumus,» tā Raits.
Latvijas Teātra darbinieku savienības mājaslapā viņš atklāj, ka mamma jaunībā ieguvusi iesauku Pūcīte: «Vai tāpēc, ka patika pucēties, vai arī pa retam uzmest lūpu, jo saņēmusi daudz žagaru no tēva par nerātnībām bērnībā.» Dēls neslēpj, ka mamma lūpu uzmetusi arī brīdī, kad 1984. gadā netika paņemta līdzi Dailes teātra trupai uz viesizrādēm Bulgārijā: «Mamma toreiz uzrakstīja atlūgumu un no Dailes lepni aizgāja.»
Valteru dēls neslēpj, ka mamma ar viņu lepojusies, bet lāga nesapratusi viņa mērķus un gaitas. «Nepieņēma to, kāpēc neejot mākslas ceļu. Nesaprata, ka, aizejot no kinostudijas, hronikas, paveras citi ceļi. (..). Šīs grūtās mātes un dēla saskarsmes nianses atstāja smagu plaisu attiecībās.
Šī vienam otru nesaprašana ir skumjākais motīvs šajā stāstā,» atklāj Raits.
«Kā Oļģerts Šalkonis precīzi raksturoja – Veriņa mutuļot mutuļoja. Bet gadi steidza, un jaukās Veriņas dzirkstele mazinājās. Kļuva vientuļāka, daudzie draugi bija piepulcējušies lielajai jundai. Vien kapos, kurus nemitīgi kopa un labi pārzināja, Veriņa jutās kā mājās,» atminas dēls.
Vairāk lasiet žurnālā «Privātā Dzīve»!