Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ievas stāsti» 2017.gada 21.numurā.
Pēc saules
«Kā jau jūlijā dzimis, esmu vasaras bērns, un man spēku dod saule. Kad rudenī viss kļūst pelēks, dienas apmākušās un līst, es no tā mūku turp, kur saule. Un saulains vienmēr ir Kalifornijā, kur ir gandrīz vai manas otrās mājas. Nē, man nepieder māja, bet manas Amerikas mammas Noras Mičules mājā man ir istaba, kur vienmēr varu apmesties. Vietējā latviešu kopienā esmu gan vadījis pasākumus, gan uzstājies. Man ir arī Kalifornijas autovadītāja apliecība.
Ar Ameriku mani «saslimdināja» seriāls «Glābējzvans» – man tik ļoti patika, kā viņi dzīvoja, amerikāņu angļu valoda. Nezinu, vai es spētu dēlu 16 gadu vecumā palaist mācīties uz Ameriku, bet vecāki mani palaida, kaut es nekad iepriekš nebiju bijis ārzemēs. Kādreiz varēšu uzrakstīt grāmatu, kā man tad gāja, kā dabūju raksturu audzināt.
To, ka man ir forši vecāki, es sapratu tikai kā pieaudzis cilvēks. Pirms tam par to nedomāju, galvenais – lai netraucē dzīvot un neaudzina! (Smejas.) Vecāki mūs ar māsu nekad nav apslāpējuši, kad kaut ko gribējām darīt. Nav teikuši – nedari tā, tas ir slikti! Nav arī bīdījuši – tev jādara tas! Viņi vienmēr ir atbalstījuši mūsu centienus, un tad, kad esam apmaldījušies, nākuši ar padomu. Es un Rūta viņiem piedzimām samērā jauniem, mamma un tētis joprojām ir jauni, pozitīvi domājoši un iet līdzi laikam. Abus esmu «iestādinājis» sociālajos tīklos, un tas ir šo tīklu ieguvums – redzam, kas ar savējiem, notiek, nav jāsazvanās tikai tāpēc, lai uzzinātu, vai viss ir kārtībā.
Vecāki joprojām ir kopā, bet viņi nekad nav sevi pozicionējuši kā ideāls pāris. Publiski par privātām lietām mūsu ģimene īpaši neizpaužas, un to es esmu no vecākiem pārņēmis. Ir lietas, kas paliek tikai mums un tuvākajiem draugiem, tās uz āru nav jāiznes. Redzu, kā vecāki veiksmīgi sadzīvo, viens otru saprot un atbalsta, viņus vieno mūzika un kopīgas intereses. Un vēl – abi priecājas par mani un māsu.
Aizvadītās nedēļas nogalē mammai bija dzimšanas diena. Viņai tagad iestājies muižu apceļošanas periods. Es brīnījos – kaut kā neatceros, ka mēs būtu pa muižām braukājuši! Mamma pretī – būs skaisti, tu redzēsi, ka jums visiem patiks! Un tā arī bija, patiešām tik skaisti Mazmežotnes muižā, bet pats ko tādu es nebūtu izdomājis.»
Gēnu mantojums
«Tā apziņa, ka savējie jāapciemo biežāk, parādās ar gadiem. Tā kā nav mazbērnu, ko vest ciemos, jābrauc pašiem, jādod tas, kas mums ir. Ja es kādreiz daudzajos darbos par to neiedomājos, Rūta zvana – vajag aizbraukt pie vecākiem, pie vecmāmiņas!
Mana mamma izauga Gostiņos, maziņā ciematā pie Pļaviņām, un arī es tur skraidīju. Mammas tēti es neatceros, kad man bija pusotrs gadiņš, viņu nobrauca mašīna. Vienmēr teicu, ka esmu pirmais mūsu dzimtā, kas nodarbojas šovbiznesā, bet tad sāku domāt, ka tā nemaz nav, vienkārši mērogs cits. Mammas tētis bijis ļoti pieprasīts izvadītājs bērēs, ar labi nostādītu balsi. Mana krustmāte vadījusi visādus pasākumus, arī mamma kā skolas direktore to darīja. Vecvecmamma no tēta puses spēlēja mandolīna un bija dziedātāja. Tā kā radošais gēns man ir mantojumā, kaut gan dzimtā pārsvarā ir skolotāji – abas vecmāmiņas, vectētiņš, vecāki.
Tēta mammu – vēstures skolotāju, kas nekad nebijusi Rietumeiropā – uz viņas 80 gadiem abi ar tēti aizvedām uz Romu. Omītei šķita, ka esmu ārkārtīgi gudrs, jo lidostā saprotu, kur jāiet. (Smejas.) Teicu – tici man, nākamreiz tu arī visu atrastu! Tolaik vecmāmiņai ar veselību nebija nekādu problēmu, un Romā aizmirsu, cik viņai gadu. Mums paveicās ar laiku, un omīte bija sajūsmā par redzēto!
Savukārt, ar tēta tēti man saistās viss, kas ar medībām. Viņš bija kolhoza priekšsēdētājs, ļoti lepns un solīds cilvēks. Kad vectētiņš Auros gāja uz veikalu, arī pēdējos dzīves gados, vienmēr uzpucējās. Vecmammu tas kaitināja, viņa mēdza teikt – ko tu tā pucējies, tikai simts metri jāaiziet?! Reiz vectēvs esot atbildējis – Vera, es jau esmu tik vecs, nezinu, cik man atlicis, un, iedomājies, ja nu es iešu uz veikalu un pēkšņi ar mani kaut kas notiks? Es gribu, lai cilvēkiem palieku atmiņā solīds. Kad vecmāmiņa to atstāstīja, tad teica – man vairs nebija ko piebilst, mute ciet!
Mani auklēja otra omīte – mammas mamma. Nodzīvoja skaistu mūžu un, ja tā var teikt, viņai bija skaistas, gaišas bēres. Omīte jau bija izdomājusi un uzrakstījusi scenāriju, kā visam jānotiek. Viņa gribēja, lai bērēs atskaņo manu dziesmu «Sirds sadeg neparasti». Kad kapličā zārkam uzlika vāku un palaida to dziesmu, man sāka plūst asaras… Kopš omītes aiziešanas man šī dziesma skan pilnīgi citādi. Pēc kaut kā tāda vairāk novērtē savus tuviniekus.»
«Sirds sadeg neparasti»
«Draugi man ir svarīgi, ļoti svarīgi. Kaut gan man nav ļoti daudz draugu, viņus varu uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Bet man ir daudz darba draugi – cilvēki ar kuriem kopā strādāju. Man paveicies viņus satikt, to novērtēju, un neaizmirstu viņiem pateikt paldies. Cilvēki līdzās ir jānovērtē. Nekad neignorē tos, kuriem tu rūpi, jo
kādu dienu vari apjaust, ka esi pazaudējis dimantus, vācot akmeņus.
Cilvēks ir zelta vērts, tiešām. Protams, vienmēr ir par sevi jādomā, tas ir kā lidmašīnā – vispirms sev uzliec masku, tikai tad varēsi palīdzēt citiem.
Man bija ļoti smagi, kad nomira Mārtiņš Freimanis. Vispirms jau tāpēc, ka tik labs draugs aizgāja… Turklāt mums bija lieliska sadarbība – manas dziesmas ar Mārtiņa tekstiem tapa tik dabiski, pašsaprotami…
Droši vien tāpēc sadraudzējāmies, ka bijām tik dažādi. 2002.gadā izdevu savu pirmo albumu «Planet 42», tas bija angļu valodā. Mans menedžments pretojās, kad teicu, ka gribu dziedāt latviski. Viņi uzskatīja – viss, kas ir latviski, skan pēc šlāgera un tu to nedarīsi. Bet es esmu tāds – ja kaut ko ieņemšu galvā, es gan tevī ieklausīšos, bet izdarīšu kā pats domāju. Jo zinu, kā man labāk, un ja kļūdīšos – žēl, ja izdosies – super, bet es to pats izdarīju. Jā, es cenšos dzīvot ar savu galvu.
Albumā bija dziesma «My problem» –universitātē man bija draudzene, kura aizbrauca strādāt par auklīti uz Ameriku, es saskumu un uzrakstīju šo dziesmu. Visi atzina, ka tā ir albuma labākā dziesma. Ja jau labākā, kāpēc to nevarētu dziedāt latviski? Man teica – nu, tad atrodi kādu, kas to pārtulkos! Tolaik es Lugažu ielā pie Ausmas tantes īrēju istabu, sākumā ar grūtībām atradu, kā tikt līdz universitātei, kur es vēl lai dzejnieku atrodu?! Man pastāstīja, ka grupas «Tumsa» līderis Mārtiņš raksta labus dziesmu tekstus. Tolaik LTV vadīju «Nošu spēles» un sagadījās, ka uz raidījumu atnāca «Tumsa», es viņus intervēju.
Mārtiņš atstāja tik lecīgu iespaidu!
Man šķita, ka uzdodu ārkārtīgi gudru jautājumu – jūsu albuma nosaukums ir «Nesaprasto cilvēku zemē», sakiet, vai jūs jūtaties nesaprasti? (Smejas.) Mārtiņš atbildēja – vidējiem prātiem to nesaprast… Pie sevis nodomāju – nu vai zini, ej ka tu… Un tas lecīgais ir tas labais tekstu autors!? Tomēr, kad sazvanīju Mārtiņu Liepājā, viņš teica – atbrauc, parunāsim! Aizbraucu, aizvedu dziesmu un viņš teica, ka uzrakstīs tekstu, lai es, tā kā jau bija vēls, eju gulēt. Kad no rīta pamodos, Mārtiņš gulēja un uz palodzes bija nolikta aprakstīta lapa. Izlasīju – «Sirds sadeg neparasti», kāds dīvains nosaukums… Uzreiz dziedāju, vai viss ir ritmiski, un – skaisti, neko nesaprotu, bet skaisti!
Tā mēs sadraudzējāmies, arī viens ar otra draugiem. Viņš aizvien biežāk brauca uz Rīgu, līdz ieteicu viņam pārcelies šurp. Mārtiņam dzīve bija sarežģīta, un viņš arī pats to sarežģīja. Mani vecāki viņu ļoti sirsnīgi pieņēma. Mārtiņš Ziemassvētkus svinēja pie mums, viņam jau nebija, kur braukt. Arī ceļojumos ar mums kopā devās.
Dziesmas radās tik organiski, mēs viens otru papildinājām – mana mūzika ar viņa vārdiem. Protams, metu atpakaļ uzrakstīto, sevišķi pēdējos gados. Teicu – man nevajag tavus eņģeļus un debesis, es uz galu netaisos, es to nedziedāšu! Vai viņš nojauta pāragro aiziešanu? Ja palasa Mārtiņa tekstus, daudz kas tāds jau tika apdziedāts vēl ilgi pirms viņu pazinu, viņš tā kā ar vienu kāju jau bija projām… Kad Mārtiņa vairs nebija, mums visiem bija ļoti smagi. Turklāt es biju apjucis, kā tālāk būs ar dziesmām, mēģināju ar vienu, otru sadarboties, it kā forši, un tomēr…»
«Es domāšu par tevi»
«Man šķiet, ja tu vienmēr ej un visur piedalies, tad tevis ir par daudz, cilvēki pēc tevis nepaspēj noilgoties. Es ar savu klātbūtni nepārspīlēju, neesmu centīgs saviesīgo pasākumu apmeklētājs. Man patīk lieli, spilgti projekti, nevēlos izmētāties sīkumos. Tā bija Guntara Rača ideja, ka ir īstais brīdis izdot manu labāko dziesmu izlasi un arī dziesmu nošu grāmatu. Viņš par to jau pagājušajā gadā runāja, bet es biju pret – nē, nevajag, man nav aktuāla jauna dziesma, tam nebūs seguma! Tagad ir gan jauna dziesma, gan viss pārējais.
Pats biju pārsteigts, kad izrādījās – man ir vairāk par 100 dziesmām! Nebija vienkārši no tām izvēlēties 20 dziesmas diskam un 50 – nošu grāmatai. Taču tas ir izdarīts, un esmu patiešām priecīgs par rezultātu.
Nebiju pamanījis, ka kopš manas iepriekšējās koncerttūres pagājuši jau pieci gadi! Šoreiz tūre «Es domāšu par tevi» sāksies Cēsīs, koncerti notiks 12 pilsētās, vienu dienu pirms valsts svētkiem – Rīgā, un noslēgsies 30.decembrī Krustpilī.
Tas ir iemesls, kāpēc pirmo reizi pēc 14 gadu pārtraukuma rudenī esmu Latvijā. Šis nav mans mīļākais gadalaiks, bet tagad gan pats sev, gan koncerta apmeklētājiem ar šovu mēģināšu rudeni padarīt krāsaināku un pozitīvāku. Lai tad, kad cilvēki atnāks ar salijušiem lietussargiem, viņi koncertā dabū pozitīvo lādiņu un pacilātību. Tur būs dažādas emocijas, būs priecīgi, mazliet skumji, apcerīgi, varēsim kopā padziedāt, bet mēs noteikti arī daudz smiesimies, jo es jau neesmu uz mutes kritis. Skanēs mani lielākie hīti un jaunākās dziesmas, kas koncertos vēl nav atskaņotas.
Vai man būs krāsaini uzvalki? To es vēl nezinu, stiliste nav pateikusi, bet man jau tie melnie uzvalki labi izskatās, vienu tādu vajadzētu! (Smejas.)
Ir vēl kāds iemesls, kāpēc man šķita, ka šogad varu doties koncerttūrē. Mēs beidzot radoši satikāmies ar Guntaru Raču, atradām to stīgu viens otrā, un radās «Es domāšu par tevi».
Šī dziesma man ilgi nenāca, bija iestājies «gruzona» periods. Man ir ļoti daudz darba – arī kaimiņvalstīs, dziedot un vadot pasākumus. Bieži vien ir tā, ka mājās atskrienu pārgulēt un atkal aizbraucu. Tad domāju – labi, ka man nav bērna, pat ne kaķa vai suņa, jo visi būtu cietēji tādā dzīvē. Un tad vēl kaut kas jauns arī jāuzraksta, bet nenāk, un tu satraucies… Tad domā – varbūt ir jādara kā, piemēram, Mārtiņam, kurš skaidrā neko nevarēja uzrakstīt, viņam visi dzejoļi ir «zem balzama». Domāju – varbūt jāpamēģina, iedzēru, taču vēl vairāk sagruzījos. Sapratu, ka viss ir nepareizi, atsāku sportot, aktīvi gāju uz sporta zāli un asinis sāka riņķot. Apsēdos pie klavierēm un… atnāca dziesma! Aizsūtīju Guntaram mūziku, starp citu, jaunai dziesmai – pirmo reizi. Viņš uzrakstīja tekstu, bet ilgi nesūtīja, bažījās, ka piesiešos, jo es tā daru. Jā, cilvēks ar milzu pieredzi, bet tā tas notiek, ka nemitīgi analizē izdarīto, līdz galam neesi pārliecināts par sevi. Tas nāk ar gadiem, jo, kad es biju jauns, par ko tādu vispār nedomāju, darīju un uz priekšu! Tagad man tas reizēm pietrūkst. Jā, bet Guntars atsūtīja «Es domāšu par tevi», lasīju – super, tieši tie īstie vārdi! Abi par to nopriecājāmies.
Dziesma 17 nedēļas noturējās Muzikālās bankas topā, un man ir iekšējā sajūta, ka tagad varu pie cilvēkiem iet ar šo dziesmu un arī tūri. Es visu daru tikai tad, kad man ir sajūta – ka tā vajag.»
Trīs Lauri
«Nupat biju Tērvetē pie vecākiem, mamma izvilka manus skolas laika pierakstus un kartiņas. Pirmajās klasēs uz jautājumu – par ko gribi kļūt? – es biju uzrakstījis – TV diktors vai aktieris. Ne jau dziedātājs, jo dziedāt, tas mums ģimenē bija ierasts, visu laiku man to vajadzēja darīt. Atceros, kad biju mazs, pamanīju – es kaut ko stāstu un cilvēki smejas. Man šķita, tas ir lieliski, ka es runāju, manī ieklausās un viņiem ir jautri.
Pēc Mūzikas koledžas stājos divās augstskolās: Universitātē žurnālistos un Kultūras akadēmijā Dailes teātra kursā. Tiku abās, un mēs vienā aktieru kursā būtu trīs Lauri – Dzelzītis, Subatnieks un Reiniks. Taču es aizgāju uz žurnālistiem, jo mani sabiedēja, ka Kultūras akadēmijā nepatīk, ja students dara ko ārpus mācībām, bet es jau tolaik LTV vadīju raidījumu, gribēju to turpināt.
Tomēr mans lielais sapnis ir nofilmēties filmā. Esmu laimīgs, ka man piedāvāja nelielu, bet interesantu lomu – bandīts Igors – seriālā «Viņas melo labāk». Šovasar filmējos sezonā, ko rādīs nākamgad. Jā, Igors atgriezīsies! Seriāla režisors atzina, ka esot jūtama mana Amerikas skola.
Tā kā katru rudeni braucu uz Losandželosu ķert sauli, nolēmu tur arī mācīties. Pirmo reizi pēc uzvaras «Dejo ar zvaigzni» aizbraucu pusgadu uz aktierskolu, un sapratu, ka tas bija labākais, ko varēju izdarīt. Esmu mācījies trijās aktierskolās.
Mācījos pie Ārona Speisera, kurš ir viens no Holivudas labākajiem pasniedzējiem, arī Dženiferas Lopesas, Vila Smita un citu skolotājs.
Viņš visiem piesienas, tāpēc, kad pēc mana ieskaites darba iestājās klusums, domāju – nu, tūlīt kaut kas birs pār manu galvu… Bet viņš pateica – tu esi pirmais, kas nospēlēja tā, ka man nav, kur piesieties. Todien man bija tāda sajūta, ka es atkal esmu mazs puika, kurš Tērvetē piedalās ragaviņu sacensībās. Toreiz es aizslīdēju vistālāk, un tā bija mana pirmā uzvara – es vinnēju! Un todien Losandželosā man bija tieši tāda pat sajūta – tā bija uzvara. Speisers teica, ka varu palikt un spēlēt arī Amerikā, un tas mani iedvesmoja. Spārnus jau aplauž maznozīmīgi cilvēki, kas saka – nē, tas nav labi, tev nesanāk! Pēdējā laikā es ieklausos, kurš to saka, kāpēc man viņā būtu jāieklausās?
Ceru kādreiz kādu labu lomu nospēlēt, kaut gan Latvijā tas ir sarežģīti, jo par mani jau izveidojies zināms priekšstats. «Viņas melo labāk» režisors ir lietuvietis, kas to neņēma vērā, teica – tu esi populārs dziedātājs, un ir tas labi, būs skatītājiem interesanti! Seriāla kolektīvs ir kolosāls, un, kāda sagadīšanās, mēs atkal satikāmies trīs Lauri – Dzelzītis, Subatnieks un Reiniks vienā seriālā…»
Joprojām skrienu
Sestdienā pēc mūsu sarunas Lauris kārtējo reizi brauc uz Igauniju, šoreiz uz Muhu salu. Jāuzstājas Pedastes muižā, kur atrodas smalka SPA viesnīca, vasaras sezonas noslēgumā, turklāt pieteikts, ka noteikti jānodzied «Es skrienu» ar visu deju!
Lauris smejas: «Šovasar mani uzaicināja uz «Es skrienu» igauņu partneres kāzām, kur to kopā ar līgavu izpildījām. Kopā ar līgavu «skrēju», kad precējās lietuviešu dueta partnere. Jā, es joprojām «skrienu», nu jau man šķiet, ka pat manās bēres visi skries ap manu zārku!»
Bet ja nopietni – Lauris ir mūziķis, kas iekarojis klausītāju sirdis pie tuvākajiem kaimiņiem – igauņiem un lietuviešiem.
«Sākās ar to, ka 2010.gadā nofilmēju klipu «Es skrienu». Līdz tam mani daudz ietekmēja menedžments – kā man ģērbties, ko teikt, jo viņiem bija iedomāts tēls, kādam man jābūt. Tad sāku domāt – es taču esmu tik daudz izdarījis, pašam galva uz pleciem, vai es gribu rīkoties tā, kā man saka? Izlēmu, ka ir pienācis laiks darīt tā, kā vēlos, lai ir pēc mana prāta. Izvēlējos klipam scenāriju, cilvēkus, ar kuriem man radošā un cilvēciskā ķīmija. Visu naudu, kas man tobrīd bija, ieguldīju, lai ierakstītu dziesmu «Es skrienu» un lai nofilmētu tās klipu. Galvenokārt – lai nofilmētu, jo tas bija dārgs prieks. Kad klips iznāca, tas cilvēkiem ļoti patika, kaut gan bija daļa, kas smējās par deju. To mēs izdomājām kopā ar Sašu. (Pārī ar Aleksandru Kurusovu savulaik Lauris uzvarēja šovā «Dejo ar zvaigzni» – aut.) Taču man bija vienalga – smiesies vai nesmiesies, es zināju, ka tas aizies.
Un tad es sapratu, ka man pirmo reizi dzīvē nav naudas, vispār nav!
Kontā ne santīma…
Vispirms es darīju to, ko katrs tādā situācijā. Pārbaudīju visas kabatas – biksēs, mētelī, skatījos, vai mašīnā nav kas izkritis, vai aiz dīvāna un zem paklāja… Katram santīmam izrādījās tāda vērtība! Tomēr sapratu, ka ar to nekas nav līdzēts.
Man bija tāds kauns, kad pirmo reizi mūžā, man bija jau 29 gadi, zvanīju vecākiem un vaicāju – vai jūs varat man aizdot naudu? Viņi – protams! Vecākiem laikam bija forša sajūta, ka var man palīdzēt, jo ikdienā jau neko tādu es neprasu.
Drīz pēc tam Baldonē bija kāds pasākums, kurā piedalījās Latvijas un Igaunijas kori. Es to vadīju kopā ar meitenei no Igaunijas vēstniecības. Beigās man bija jānodzied «Es skrienu», kori aizmugurē dīdījās, latvieši dziedāja līdzi, bet igauņi, neko nesaprotot, sāka kustēties. Meitenei no vēstniecības jautāju – kā igauniski ir «es skrienu»? – «Ma jooksin». Kā ir – skrienu skrienu vēl? – «Jooksin veel». Hm, labi skan! Tā man radās ideja iztulkot dziesmu igauniski.
Sazinājos ar igauņu draugiem, kas Latvijā uzveda mūziklu «Mūzikas skaņas», kur es spēlēju Rolfu. Viņi mani saveda kopā ar Lēlo Tungalu – populāru dzejnieci un rakstnieci. Viņa bija ar mieru palīdzēt, smējās, ka tā ierunājoties viņas dažas latvietes asins lāses. Starp citu, ar dzejnieci pirmo reizi klātienē satikos tikai pirms diviem gadiem Rīgā, kad viņa te atvēra savu grāmatu. Taču mēs visu laiku sarakstāmies, viņai patīk mana mūzika.
Kad iedziedāju «Ma jooksin», sākumā igauņi domāja, ka esmu no kādas nelielas saliņas – visu var saprast, bet dziedu ar akcentu. Kāds tas bija pārsteigums, kad noskaidrojās – esmu latvietis! Igauņi mani uzņēma ar atplestām rokām. Protams, tad radās jautājums – ja dziesma ir igauniski, kāpēc tad ne lietuviski? Tur tā ar vēl lielāku blīkšķi aizgāja! Rezultātā «Es skrienu» ir ierakstīta deviņās valodās. Mana sadarbība turpinājās ar igauņiem un lietuviešiem. Esmu ierakstījis kaimiņu valodās arī citas savas dziesmas – «Pasakā», «Sirds sadeg neparasti», «Es esmu tev dzīslās» utt.
Tas bija iespējams arī tādēļ, ka man ir ļoti liela degsme, cieņa un ķēriens uz valodām. Jau tīņa gados biju samācījies dažādās valodās teikt – mani sauc Lauris, es esmu no Latvijas! Un man ir ļoti izteikts lokālpatriotisms, arī Baltijas mērogā. Jo mēs esam tādi trīs ziķeri pie Baltijas jūras, kas cīnās un darās, un ik pa brīdim pārsteidz pasauli ar kaut ko. Mums jāsargā un jāciena visas mūsu vērtības, kā arī jābūt vienotiem. Un jārāda tās mūsu labās lietas pasaulei! Ja es dziedātu tikai angliski vai krieviski, tas nebūtu nekas neparasts. Bet, dziedot lietuviski un igauniski, es varu vienot savus klausītājus visā Baltijā. Zinu, ka ir cilvēki, kuri sākuši mācīties igauņu vai lietuviešu valodu, jo viņiem patika, kā tās skan manās dziesmās. Un tā ir baigi foršā sajūta. Liels plus, protams, ka man ir arī vairāk darba iespēju, strādājot kaimiņvalstīs un dziedot tur.»
«Noslēpums»
«No tā man tika mācība, ka ir jāriskē, jāieklausās savā sirdsbalsī. Kam tad citam lai klausa?! No malas jau daudzi gatavi dot padomus, bet neviens neesi tu, kurš gan zinās, kā tu jūties, kā dzīvo, kādi ir tavi plāni un sapņi? Kad es ierakstīju «Es skrienu», patiesībā sāku no nulles punkta, un man atnāca atpakaļ daudzkārt, es pat nebiju domājis, ka tas varētu notikt tā. Jā, ir bijušas reizes, kad ieguldies un nekas neatnāk atpakaļ, un ir otrādi – viss notiek. Tagad cenšos darīt to, kas patīk, un tad man piepildās tas, ko vēlos. Lielos vilcienos tā notiek. Ja kaut kas nepiepildās, tas nozīmē, ka es to tik ļoti negribu, ka man tas nemaz tik ļoti nav vajadzīgs. Esmu pārliecināts – to, ko cilvēki tiešām no visas sirds grib, viņi agrāk vai vēlāk dabū. Un tā notiek gan darbā, gan privātās lietās. Vismaz es tā domāju. Es ticu tam, ka pastāv domu spēks. Diezgan liels pagrieziens manā galvā notika, kad pirms daudziem gadiem mana Amerikas mamma Nora man uzdāvināja grāmatu «The Secret». Tagad jau Latvijā visi zina grāmatu «Noslēpums», bet tolaik vēl nē. Es to izlasīju un negulēju trīs naktis. Sapratu, ka neapzināti esmu dzīvojis tā, kā tajā grāmatā rakstīts, tikai es to nebiju noformulējis teikumos. Tad pārbijos no visām savām domām – es tā padomāju, ak, tagad tas piepildīsies! Grāmata man tolaik palīdzēja.
Tos brīžus, kad es neesmu par sevi pārliecināts, kad visu apšaubu un nesaprotu, zina tikai mans menedžeris Gatis. Viņš ir tas, kuram es izkratu sirdi. Man ir ļoti šaurs cilvēku loks, kuri zina, kas manā dzīvē notiek ārpus fasādes. Es neuzskatu, ka ar saviem pārdzīvojumiem man ar jādalās visiem.
«Gruzos» vienatnē, bet jūtas un pārdzīvojumus ielaižu savā mūzikā.
Savukārt mani izvelk joki. Man patīk dažreiz uzlikt klauna masku un uzjautrināt. Ir, kas to nesaprot, apsauc – cik tev gadu, Lauri, ka tu vēl tādas muļķības dari? Kad man tā pasaka, zinu, ka man ar to cilvēku nav pa ceļam. Kurš vispār skaita gadus!? Man patīk doma, ka mēs savā būtībā nemaināmies, tikai fasāde lēnām noveco. Manuprāt, visos cilvēkos ir bērns, un no tiem, kas ikdienā ir svēti, es uzmanos, jo zinu – viņos ir visvairāk dēmonu, un kad tie nāk ārā… Esmu to pieredzējis.
Ir vēl viens svarīgs iemesls, kāpēc es tāds plus mīnuss pozitīvs eju pa dzīvi. Jau bērnībā pamanīju, ka man ir ļoti izteikta īslaicīgā atmiņa. Pirms stundas varēju iemācīties dzejoli, dabūt labu atzīmi un pēc tam uzreiz to aizmirst. Tas man ļoti palīdz arī vadot TV šovus, kur ir daudz materiāla, kas jāatceras. Dzīvē manas smadzenes jeb mans «cietais disks» ļoti filtrē, ko atcerēties, ko nē. Es ļoti ātri aizmirstu notikumus, kuri manā zemapziņā šķiet maznozīmīgi vai tādi, kas neietekmēs manu nākotni. Tāpat ir arī ar negatīvajām lietām. Visu, kas man ir licis justies slikti vai sāpinājis, manas smadzenes iemet miskastē. Ja vien kāds tur nesāks rakāties, es to neatcerēšos. Un attiecīgi es ātri piedodu. Mans «cietais disks» pašattīrās. Cilvēki bieži vien pārslogo smadzenes ar nevajadzīgu informāciju, īpaši negatīvu. Un tādā veidā paši dara sev pāri.»
«Lieliskais gadsimts»
«Reizēm cilvēki domā, ka es esmu ļoti romantisks. Kaut gan dzīvē esmu diezgan sarkastisks, man patīk sevi un savējos pavilkt uz zoba. Neslēpšu, ka ik pa laikam iekrītu uz kādu seriālu. Vispār jau man patīk amerikāņu seriāli, piemēram, «Svešais starp savējiem», «Kāršu nams», bet netīšām vienu vakaru pavilkos uz turku «Lielisko gadsimtu…» Un viss! «Guilty pleasure», tā saka amerikāņi, un tas nozīmē – tu klusībā kaut ko dari par ko kaunies, bet tev tas patīk, sagādā prieku. Nevarēju sagaidīt, kad televīzija rādīs seriālu, internetā atradu un visu jau noskatījos! Man tagad ir vēl viens sarunu temats ar omīti, parādu viņai kaut ko uz priekšu telefonā. Ar «Lielisko gadsimtu» tā aizrāvos, ka uz četrām dienām aizspēros uz Stambulu, izstaigāju un izprašņāju par mošeju un citām vietām. Man patika, ka seriāls ir balstīts uz reāliem faktiem, paši turki teica, ka viņi pēc tā savu vēsturi no jauna izzināja.
Man gan jāsmejas par sevi, gan jābrīnās, bet es taču aktrisei, kas spēlēja galveno lomu, pat sekoju «Instagram»! Brīžiem jau uzvedos kā Suleimans, un lietoju izteicienus no seriāla. Lūdzu, pajautā man – kā tev iet?» Paklausu Laurim un jautāju – kā tev iet? Viņš saliek plaukstas, paklanās un atbild: «Es lūdzos par jūsu veselību!» (Abi pasmejamies.)
«Pašlaik neskatos seriālus, jo tie prasa laiku, bet tagad jāgatavojas koncerttūrei. Pēc tās es noteikti iepauzēšu, jo ar šo tūri, dziesmu izlasi un nošu grāmatu manā dzīvē noslēdzas kāds posms. Pat ja es vairs neko neizdarīšu, man būs nošu grāmata, labāko dziesmu disks, ko būšu aiz sevis atstājis. Un tā būs arī kā mana dāvana Latvijas simtgadē. Ko gan es citu varu uzdāvināt?
Daži saka – par saviem plāniem un sapņiem nevajag skaļi stāstīt, jo tad tos var noskaust, savukārt citi uzskata pretēji, ka vajag runāt, tad sapņi materializējas. Ja man nav mērķa, tad pazūd jēga, vajag kaut vai mazo mērķi – kad braukšu ceļojumā.
Tu jautā, ko es vēl dzīvē vēlos… Es gribētu bērnus. Taču es nedomāju, kad un ar ko, bet paļaujos – ja būs lemts, tad būs. Ja man bērni būtu atnākuši tādā vecumā kā maniem vecākiem, tad jau tāds 16 gadīgs pusaudzis man blakus sēdētu, un to es to nevaru iedomāties! Par laimi, tagad vairs nepastāv nerakstītie likumi, līdz kuram tas un tas jāpaspēj izdarīt. Turklāt zinātnieki izpētījuši, ka vecums atkāpies par desmit gadiem – cilvēki lēnāk noveco, ilgāk dzīvo, domā tā kā būtu mīnuss desmit… Viss ir galvā, neļaujiet sev skaitīt gadus!»
Populārākie raksti
